Lielais vairākums no mums strādā algotu darbu, un esam godam pelnījuši četras atvaļinājuma nedēļas gadā, kuras varam veltīt ģimenēm, atpūtai, mājas darbiem, kuriem nekad neatliek laika, radu apciemošanai vai copei. Viena no četrām nedēļām, kuras plānošana man ir ļoti svarīga un kurā ieliekos ar visu sirdi un dvēseli, – copes brauciens uz man nezināmiem ūdeņiem.
Kad kalendārā apvelc ieplānotās dienas, tad automātiski dzimst jauns mērķis, uz kuru tiekties, un rodas sajūta, ka tieši šīs būs gada laimīgākās dienas. Dzīve bez lieliem un maziem mērķiem ir tukša laika nosišana. Un, lai gan ir tikai aprīlis, šis ir īstais laiks, kad ieplānot neaizmirstamu ceļojumu ārpus Latvijas uz kādu no izslavētām copes vietām – Zviedriju, Somiju, Norvēģiju vai vēl tālāku punktu pasaules kartē.
Nevaru teikt, ka man šādu ceļojumu bagāža uzkrājusies ļoti liela, bet savas atziņas esmu guvis un šajā reizē gribu pastāstīt par pasenu braucienu, kurš atstājis neaizmirstamas atmiņas un radījis vēlmi doties arvien jaunos copes piedzīvojumos.
Kā jau pieņemts mūsdienās, daudzas lietas sākas ar draudzību interneta plašumos. Makšķernieku komūnas spēks! Liels paldies jāsaka Edgaram, kurš pastāstīja, iedvesmoja, sakārdināja, kā arī uzņēma pie sevis un kopā ar mums copēja. Sveicieni arī pārējiem biedriem, kuri sastādīja kompāniju un neskopojās ar informāciju, kuru bija iekrājuši vairāku gadu garumā. Īpašs paldies par iebiezinātā piena iepirkšanas ieteikumu. Pie piena vēl atgriezīsimies. Un tekstā noteikti vairākkārt pieminēšu Māri Cīlīti, ar kuru kopā pavadījām laiku plānojot, daloties Youtube video linkiem par copi Zviedrijā, braucot vienā auto, guļot vienā teltī un pārmaiņus gatavojot brokastis un vakariņas.
Pirmais ieteikums skan šādi: rūpīgi izvēlies kompāniju šādam braucienam! Ir teiciens par pilienu darvas medus mucā. Tu sešus mēnešus gaidi dienu, kad varēsi braukt, un jūsu pulkā ir kāds personāžs, kurš nu nekādi neiederas. Es domāju, ka tālāk varu neturpināt. Pat ja noķersi visas upes zivis, tas nespēs izglābt pasākumu, kurā kāds mūlāps ar savu klātbūtni vien var sabojāt tev garīgo.
Loģistika
Lieliski atminos, ka biļetes nopirkām jau ziemā. Tas bija iespējams, jo bijām vienojušies par brauciena datumiem uz jūnija sākumu. Kāds pieredzējušāks varētu teikt, ka tas ir par agru Zviedrijai. Mums bija sava loģika – būt vieniem no pirmajiem pie svaigiem ūdeņiem. Izrādījās, ka gan copes, gan arī laika apstākļi bija mums labvēlīgi. Stabilāk laikam ir plānot braucienu jūlijā. Brauciens bija ieplānots gana vienkāršs – devāmies uz Ventspils ostu, braucām ar savu auto uz kuģa. Ar kuģīti nakts laikā šķērsojām jūru un no rīta izgulējušies devāmies uz Zviedrijas vidusdaļu. Prāmis Ventspils–Nīneshamna mums izmaksāja lēti, jo biļetes iepirkām uz akciju, bet arī par standarta cenu izmaksas ir pieņemamas. Braucienam ar savu auto ir arī milzīga ekonomija, jo var paņemt līdzi ēdienu visam ceļojumam. Bet par ēšanu nedaudz vēlāk pastāstīšu. Izmaksas ceļā nepieciešamas prāmim un degvielai. Ja visu sadala uz galviņām, ir paceļami. Pirms šī brauciena vienu reizi biju Stokholmā ar Tallink prāmi. Biju iedomājies Zviedrijas dabu daudz, daudz citādāku, jo atmiņā bija iespiedies, ka Zviedrijā ir daudz cilvēku, nedaudz citādāka lielpilsēta, neatkārtojama arhitektūra. Bet copes brauciens ar savu auto un iespēja vērot dabu ārpus pilsētas robežām ļāva ar citu skatienu palūkoties uz šo valsti.
Zilo dzelmju trofejas Zviedrijā. Lielākā līdaka un lielākais zandarts vienā dienā
Daba
Nobraucot no prāmja, pārņēma sajūta, ka esam citā valstī. Skatienam pavērās mūra celtnes, asfalts un dažas salas, kuras apstiprināja, ka esam nokļuvuši tur, kur jābūt. Nīneshamna–Stokholma, un ar katru nākamo kilometru tu saproti, ka nauda, kuru esi samaksājis par biļetēm, degvielu, gluži vienkārši jau ir atmaksājusies. Lieliska ekskursija jau piedzīvojuma sākumā. Daba gan pavisam citādāka nekā pie mums, bet tik iespaidīga, ka, mērojot ceļu uz mūsu pirmo galamērķi Estešundu, paņēmām dažas pauzes, lai uzelpotu gaisu un apskatītu sniegotos kalnus, akmeņu pilnos mežus un upes. Katra nākamā upe kliedza – apstājies un ķer zivis!
Jo tālāk uz ziemeļiem mēs devāmies, jo vairāk ieplētās acis. Noteikti der pieminēt arī to, ka visa brauciena laikā redzēju tikai vienu skārdeni, kura mētājās upes krastā, un pieļauju, ka tā tur nonāca netīšām – izkrita no somas vai kā citādāk pazaudēja tās saimnieku. Viss bija tīrs, bez gružiem. Mums būtu ko pamācīties no šīs valsts. Mēs pabijām trīs dažādās vietās, un visur bija iespēja izmantot ugunskura vietas, kuras bija rūpīgi ierīkotas, bija sarūpēta malka, lai varētu pagatavot ēdienu. Visās vietās, kur apmetāmies, varēja justies gana droši, ka neviens neko neņems. Kad Edgars teica, ka varam doties copēt un ņemt līdzi tikai copei nepieciešamo, atstājot liekās mantas teltī, šķita diezgan absurdi, bet pie patīkamā ātri pierod. Ko paņēmāt līdzi dabā, to noteikti aizvediet atpakaļ uz mājām un rīkojieties tā ne tikai svešā valstī, bet arī Latvijā! Pašiem būs patīkami atrasties tīrā, skaistā un sakoptā vidē.
Par tūrismu un makšķerniekiem šajā valstī piedomā īpaši – ir speciāli ierīkotas vietas, kurās var pārnakšņot, zīmes pie populārākajām makšķerēšanas vietām, un mazmājiņas ar skatu uz upi un milzīgu, sniegotu kalnu. Vēlos pieminēt ziemeļbriežus – diezgan tūļīgi zvēri, bet rada lielisku ziemeļu noskaņu. Un vēl nevaru nepieminēt super gaišās ziemeļu naktis, kuras sagriež visu kājām gaisā, jo – kā lai guļ, ja visu nakti ir tik gaišs, ka var copēt 24 stundas no vietas?
Makšķerēšana
Iesākšu ar to, ka gana nesaprotama ir licenču iegādes sistēma. Mēs pabijām trīs dažādās upēs, un katrā no tām bija citādāka licenču iegādes metode. Es atvainojos tiem, kuri gaida konkrētus upju nosaukumus, bet tos es atļaušos nepublicēt, jo Edgars palūdza tās nereklamēt. Cienu šādu lūgumu. Vienai upei licenci varēja nopirkt elektroniski, citai bija jābrauc uz licenču tirdzniecības vietu, bet visinteresantākā šķita būdiņa ar aploksnēm. Ideja super vienkārša – ieej būdiņā, paņem biļeti, kurai ir divas daļas, aizpildi abas, vienu no tām paņem sev un otru kopā ar licencei paredzēto naudu ieliec aploksnē, aizlīmē un iemet kastītē. Elementāri! Atbrauc inspektors un skaidri zina, cik un kādi cilvēki drīkst būt pie upes.
Jautājums! Vai šāda shēma varētu strādāt kādā no mūsu upēm? Pareizi, pareizi, esam gana attīstīti, lai mums viss būtu pieejams elektroniskai iegādei, tas priecē, bet visādi citādi šādu būdiņu “pārbaudītu” vairākas reizes dienā, un ne jau inspektori. Noteikti iegādājieties vajadzīgo licenci attiecīgajā vietā, jo nezināšana neatbrīvo no atbildības un sodi ir bargi.
Pievērsiet uzmanību tam, ka ļoti daudzās upēs ir speciāli mušošanas tehnikai paredzēti posmi, tajos nav atļauts makšķerēt ar spiningu. Interesanti ir arī tas, ka katrā upē var atšķirties zivs paturamais minimālais izmērs un skaits, cik foreļu drīkst ņemt. Mēs kopā bijām sešu cilvēku kompānija un dalījāmies pa pāriem. Galvenokārt, lai būtu drošāk un divu cilvēku sastāvā brist gar upi ir optimāli, jo lielākā bariņā ir diskomforts copēt. Svarīgi doties šādā piedzīvojumā ar konkrētu domu – atpūsties no visa un visiem, nedaudz pamakšķerēt, pagatavot noķertu foreli uz uguns un pavadīt laiku labā kompānijā pie glāzes viskija. Mēs ar Māri nesaudzējām spēkus un katru minūti centāmies veltīt copei. Bija dienas, kad modāmies, pabrokastojām un uz upi prom. Uztaisījām pusdienu pauzi nometnē. Atkal gājām uz upi un arī pēc vakariņām copējām, lai vēl nedaudz izbaudītu jaudīgos upes ūdeņus. Jāpiebilst gan, ka šāda vakara cope ievilkās līdz diviem naktī.
Makšķerēšanas inventārs
Vispār šis stāsts ir par foreļu makšķerēšanu upēs, bet idejiski rakstu, lai kādu pavilktu uz jaudīgu vasaras piedzīvojumu, un nebūt nav svarīgi, vai tās būs foreles, līdakas kādā populārā bāzē vai jūras copes piekrastē. Aprunājieties ar zinošiem kolēģiem ar pieredzi! Uzdodiet jautājumus, lai būtu skaidrība, kāda veida inventārs, mānekļi, auklas un arī specifiskas lietas ir nepieciešamas. Un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc braucienam var gatavoties jau ziemā – ir daudz laika, lai visu mierīgi un bez steigas saprastu, iepirktu un būtu gatavībā.
No forelista/spiningotāja skatpunkta ir jāsaprot, ka inventārs tomēr būs nepieciešams jaudīgāks nekā Latvijas ūdeņos. Zivis lielākas, upes spēcīgākas, pakaļ māneklim neiebridīsi. Kāts 2,4 m un garāks, spoli droši var izvēlēties 2500 izmēra pēc Shimano klasifikācijas, auklas jautājums ir gaumes lieta, bet mēs ķērām ar pīto, jo tendējāmies uz vobleriem. Šeit gan uzreiz piebilde, ka arī mānekļus droši var lietot lielākus, līdz pat 90 mm mailēm. Strādāja Lucky John Basara, Smith Cherry Blood, Zipbaits Rigge. Problēma ir tāda, ka dārgos japāņus žēl apraut. Un svarīgāka par voblera nosaukumu ir tā modifikācija un krāsa. Nekļūdīga izvēle būs grimstošie vobleri ar foreles krāsojumu. Kolēģi daudz ķēra ar rotiņiem, un arī tie strādāja Zviedrijas upēs. Smieklīgi sanāca ar šūpiem, kuri man atnesa tikai līdakas un ālantus.
Mušotājiem jau vispār tur ir paradīze, jo labākie upes posmi ir rezervēti fly-only. Upes, kuras apciemojām, bija salīdzinoši lielas un jaudīgas, un pārbrist tās varēja tikai dažās vietās, bet brienambikses (veidersi) ir vajadzīga lieta, lai atsevišķās vietās upei piekļūtu no ērtāka leņķa.
Rezumējot iepriekš teikto, esiet gana rupji, lai nekas nav jālauž un bieži jāapraujas, jo zivs vidējais izmērs arī ir krietni virs mums ierastā. Un svarīga lieta – obligāti ņemiet līdzi rezerves kārtis, obligāti. Mārim Somijā gadījās vienu salauzt. Iedomājieties, ja nebūtu otra kāta līdzi?
Tūrisma inventārs
Sākšu ar to, ka ir ļoti liela nozīme ceļojuma veidam. Ja zināt, ka būs jāiet kājām, un dodaties uz vienu konkrētu vietu, tad piedomājiet pie lietām, kuras ņemt līdzi. Visas mantas būs pašam jāstiepj. Mūsu gadījumā bijām ļoti mobili un visur pārvietojāmies ar auto. Tā kā braucām divatā, tad varējām nedomāt par mantu daudzumu, tāpēc mums līdzi bija viss. It kā nekādu mega prasību nav, bet ir jārēķinās, ka laiks ir gana nepatstāvīgs – dienas karstas un var sauļoties, vakaros kļūst vēsi, kalnos grozās nelāgs lietus ar mega skaļiem pērkona dārdiem. Apģērbs visiem laika apstākļiem. Tas ir obligāti!
Noderēs laba telts. Esmu jau nākamajam braucienam iegādājies, pēc manām domām, optimālu variantu – Norfin Peled 3. Iedomājieties, ka jāguļ mantu kaudzē, drēbju čupā un šaurībā, jo viss jāsaliek gulēšanas nodalījumā. Iesaku izvēlēties telti, kurai ir gana liels priekšnams, lai vairākumu lietu var atstāt ārpus guļamzonas. Vajag padomāt arī par guļammaisiem. Negulēt nakts miegu tāpēc, ka ir auksti… nav forši. Labi guļammaisi ir gana dārgi, tāpēc varbūt kāds paziņa var aizdot. Komfortam lieliski noder piepūšamais tūrisma matracītis. Labam miegam ar šo pietiks, jo pēc piedzīvojumu pilnas dienas un gardām vakariņām miegs atnāk līdzīgi kā narkoze. Ņemiet līdzi powerbank, lai varētu uzlādēt telefonu, jo bildēti dabas skati un zivis aizņems lielu telefona atmiņas daļu.
Ēdiens
Tu noteikti neesi tu pats, kad esi izsalcis! Lai gan, kad veči dodas uz copi, tad daudzi vispār nedomā par ēdienu. Var copēt neēduši visu dienu. Kad koncentrējas savai sirdslietai, tad var aizmirst arī elpot. Un, lai gan nekādi nesanāca četras ēdienreizes, bet vismaz divas reizes dienā centāmies pagatavot normālu ēdienu. Pats labākais ir tas, ka visu vajadzīgo nedēļai var droši paņemt līdzi un nav jātērē nauda vietējos veikalos, kur pārtikas cenas ir lielākas. Varētu uzskaitīt produktus, kurus ņemt līdzi, bet mēs esam tik dažādi.
Svarīgi ir saplānot katrai dienai ēdienu un tam vajadzīgos produktus, tad var paņemt optimālu daudzumu pārtikas. Var izlīdzēties ar armijas tipa ēdieniem paciņās, kuru saturs jāpārlej ar karstu ūdeni, un gatavs. Dārgi gan, bet ļoti ērti, ja saproti, ka jāmēro tāls gabals un pusdienas nometnē nesanāks. Griķi, makaroni, rīsi, kartupeļi un tam visam pāri gaļas konservi. Gatavs!
Vēl der paturēt prātā, ka gribēsies pagatavot un apēst zivi. Brīdinu, ka dabā uz ugunskura gatavots ēdiens nevar nesanākt, tas vienmēr ir gards un apēdas ļoti ātri. Lai gan neesmu zivju ēdienu fans, bet šādos braucienos vienmēr gatavojam un ēdam foreli.
Reiz kādā sarunā izprašņāju Gati par lietām, kas būtu jāņem līdzi, viņš minēja – liela bundža ar iebiezināto pienu. Likās savdabīgi, bet – ja vajag, tad vajag. Piedzīvojuma beidzamajās dienās, kad iestājas patīkams, bet smags nogurums, ķermeni spēj atdzīvināt īsta cukura granāta – iebiezinātais piens ar cukuru. Lieliski atceros mirkli, kad, atspiedis muguru pret vientuļu priedi upes krastā, nolēmu vairs nemakšķerēt. Apnika. Bet, kad Māris atgādināja par brīnumlīdzekli, tad viss nostājās savās vietās. Varat aizmirst jebko, bet šis noderēs šādos braucienos. Iebiezinātais piens ceļ spārnos. Ja braucat bariņā un varat vienoties, ka katrs rūpēsies par ēdienu kādā konkrētā dienā, tad vispār atkrīt milzums problēmu ar ēšanu. Nebūs katram atsevišķi jāgatavo, ietaupīsies laiks un ilgāk varēs makšķerēt.
Cope
Forele, līdaka vai asaris gan Latvijā, gan Zviedrijā uzvedas līdzīgi, ēd tos pašus mānekļus un uzturas līdzīgās vietās, bet noķeršanas prasmes tomēr nepieciešams pielāgot konkrētajiem ūdeņiem. Jāatzīst, ka pirmā diena nespēja mūsu optimismu apturēt ne ar lietu, ne ar galvassāpēm, kuras nez no kurienes uzradās pēc labi pavadīta vakara ar tikko iepazītajiem draugiem pie ugunskura. Bet sanāca aplauziens, jo foreli mēs neatradām līdz pat vakaram. Un telefonā jau parādījās kolēģu iesūtītās foreļu bildes, bet mums tikai ālanti un līdakas.
Pārbraucām augstāk. Arī tas pats – līdakas sēž foreļu vietās un dod viltus cerības par kārtīgu foreles copi. Pēc ilgākiem centieniem atradām zivi, sapratām ūdeņu specifiku un varējām sākt ķert Zviedrijas foreli. Cope jau pamatā neatšķiras, bet tikai nākas krietni vairāk piedomāt pie upes lasīšanas, mānekļa izvēles un foreles atrašanas, jo tā var nebūt šķietami perfektās vietās, bet, ja pārbrauc uz citu vietu dažus kilometrus zemāk, tad trīs metienos var noķert trīs foreles.
Vislabāk atmiņā iespiedušies tā saucamie pūli zem ūdenskritumiem, kuros foreles sakritušas iekšā. Eldorado! Lai gan zivju resurss nav salīdzināms ar Latvijas upju piedāvāto, tomēr viegli nav un dažas dienas tā arī netikām pie mērķa zivs, toties trāpījām labos alatu pūžņos. Kā jau minēju – jaudīgāki kāti, stiprākas auklas, lielāki mānekļi, un zivis būs.
Rakstot jums, izdzīvoju braucienu no plānošanas sākuma līdz pat mājupceļam, kura laikā kārtīgi izgulējos un brīžos, kad varēju noturēt atvērtas acis, nebeidzu priecāties par skatiem, kuri pavērās visapkārt. Eh, Zviedrijas daba, enerģija un vilinājums! Tieši tāpēc šādi braucieni atsver katru iztērēto eiro, jo šīs atmiņas neviens nevar izdzēst. Ļoti ceru, ka spēšu iedvesmot jau šajā vasarā doties tuvākā vai tālākā, bet pavisam noteikti neaizmirstamā makšķerēšanas piedzīvojumā. Savukārt es jau skatos uz Norvēģijas pusi – jauni apvāršņi un iespaidi.
Uz tikšanos pie ūdeņiem!
Copē kā maniaks! Par fīderi, zušiem un zandartiem – Krišjānis Lisovskis. “Ķeram lielo!” #13 epizode
