Arvien vairāk roņi tiek pamanīti iekšējos ūdeņos un kļūst arvien bezkaunīgāki. Vai nav kļuvis par traku un tie nesāk nodarīt būtiskus zaudējumus zivju resursiem? Saruna ar BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītāju Didzi Ustupu.
Pasaules globusu grozot un pētot, mēs atrodamies ne īsti pa vidu starp ziemeļiem un dienvidiem, ne īsti austrumos vai rietumos. Klimata pārmaiņu dēļ arī mums janvāra vidū var būt pavasarīgs laiks un vasarā ilgāk par mēnesi pieturēties trīsdesmit grādu karstums. Tas skar mūs visus un vidi ap mums vēl jo vairāk. Lai vai kā vietējais makšķernieks zvejnieku neuzskatītu par draugu vai sabiedroto, ir viena cīņa, kurā abi ir gatavi mesties kopā. Tātad par roņiem! Lūkosim rast atbildes uz to, kā tie ietekmē Baltijas jūras mencu, lašveidīgās zivis iekšzemes ūdeņos un ko tad īsti ronis meklē pie Jelgavas pils. Ūdeņu mūsu valsts teritorijā ir daudz, tas uzliek arī pienākumus un atbildību, vai mēs esam spējīgi ātri reaģēt, lai operatīvi ietekmētu procesus. Kāda birokrātijas nasta mums ir uzlikta un cik ātri mēs varam izkustināt tās sviras, lai pielāgotos aktuālajai situācijai. Par to un, protams, galvenokārt par roņiem es uzdevumu jautājumus Didzim Ustupam, BIOR vadītājam.
Ronis jau sen nav tikai mīlīgs dzīvnieks, ko katrs bērns ir redzējis Rīgas Zoodārzā vai TV ekrāna ziņās. Pateicoties aizsardzības pasākumiem, to skaits pēdējā laikā ir strauji vairojies, nesot izaicinājumus gan zinātniekiem, gan zvejniekiem. Tāpat arī makšķernieks sāk arvien aktīvāk pamanīt to ietekmi uz sauszemes ūdeņiem, kas savienoti ar jūru. Kāds ir aptuvenais roņu skaits Rīgas līcī un Baltijas jūrā, salīdzinot ar to, cik viņu bija pirms 20 gadiem?
Roņu skaits pēdējos 20 gados Baltijas jūrā ir aptuveni dubultojies, un pēdējie pelēkā roņa skaita novērtējumi uzrāda no 30 tūkst. līdz 40 tūkst. pelēko roņu Baltijas jūrā. Tieši pelēkais ronis rada lielākos zaudējumus piekrastes zvejniekiem. Rīgas līča kolonijās kopumā reģistrēto pelēko roņu skaits pēdējos 10 gadus vērtējams ap 2500 līdz 3700 īpatņu. Pogainie roņi ir aptuveni 10 000 visā Baltijas jūrā. Visi Baltijas jūras pelēkie roņi tiek uzskatīti par vienu populāciju. Pie mums pelēkie roņi nevairojas, un var teikt, ka igauņu roņi atpeld pie mums paēst mūsu zivis. 90. gadu sākumā veiktā ronēnu iezīmēšana pierādīja, ka šie ronēni nav dzimuši Latvijas krastā, bet gan atpeldējuši no Rietumigaunijas arhipelāga mazajām saliņām – to dzimšanas vietām.
Roņi arvien lielākā skaitā atpeld panašķēties ar mūsu zivīm, paralēli plēšot zvejnieku tīklus un murdus, kas mums vēl jāzina par viņu ietekmi?
Liela problēma, ko rada pelēkie roņi, ir parazīti (nematodes) aknu tārpi, kas iemitinās mencu aknās, tādējādi neļauj tām uzkrāt enerģiju. Tas ir viens no galvenajiem faktoriem (līdzās nelabvēlīgai videi), kas nosaka mencu kritisko stāvokli Baltijas jūrā. BIOR šogad ir uzsācis projektu CODHEALTH (Māra Plikša vadībā), kur liela uzmanība tiks pievērsta roņu–mencu attiecībām. Tajā skaitā tiks pētīta roņu barošanās – varēsim pateikt, kuras ir tās sugas, ko ronis ēd mūsu piekrastē.
Kā tiek pētīta roņu uzvedība un skaits?
Roņu uzvedību parasti pēta ar telemetriskiem raidītājiem, ko piestiprina roņiem. Skaitu parasti novērtē, uzskaitot roņu kolonijas, piemēram, ikgadējā roņu monitoringā apmatojuma maiņas periodā. Pēc tam jau matemātiskie modeļi aprēķina, kāds varētu būt kopējais skaits.
Redzam, cik strauji mainās klimats, kūstošie ledāji un ozona cauruma palielināšanās. Arī šaurākā mērogā veroties, izmaiņas ir straujākas un sugas, kas ir aizsargātas un saudzētas vairākus gadus, iespējams, jau rada pretēju efektu. Vai regulējumi par roņu aizsardzību ir atbilstoši mūsdienu situācijai?
Ir regulācija, kas noteikta starptautiski un nacionālā līmenī. Latvija 2021. gadā izstrādāja Pogainā roņa Phoca hispida, pelēkā roņa Halichoerus grypus un plankumainā roņa Pusa vitulina aizsardzības un apsaimniekošanas plānu, kas paredzēts līdz 2030. gadam. Roņu aizsardzības plāna mērķis ilgtermiņā ir, pirmkārt, nodrošināt ilgtspējīgu pelēko un pogaino roņu populācijas aizsardzību Baltijas jūras Latvijas teritoriālajos un EEZ ūdeņos. Otrkārt, rosināt iespējamos risinājumus un uzlabojumus dabas aizsardzības un zivsaimniecības vadībā ar mērķi sabalansēt gan zvejnieku, gan dabas aizstāvju grupu intereses. Tur ir paredzēti arī konkrēti pasākumi zvejnieku aizsardzībai, tomēr pagaidām vairums plānā paredzēto apsaimniekošanas darbu nav sākti īstenot un iestrēguši birokrātijas gaiteņos pie VARAM un DAP. Bet roņi ir neviennozīmīgs jautājums, kur vienā pusē ir dažādas zaļās NVO, kas uzskata, ka roņi ir jāaizsargā, un otrā pusē ir citi, kas uzskata, ka jāaizsargā zvejnieki un makšķernieki. Vēsturiski pelēkie roņi Baltijas jūrā bija ap 100 tūkst., tāpēc pastāv arī uzskats (ne mans), ka pašreizējais roņu skaits nepavisam nav par lielu.
Mēs arvien nopietnāk rūpējamies par lašiem un to populācijas atjaunošanu. Tad nāk aizsargājamais ronis, kas barojas ar pavairoto un aizsargājamo lasi. Kā, tavuprāt, roņi ietekmē lašu populāciju Daugavā?
Ronis ir augstākais plēsējs Baltijas jūras barības ķēdē un barojas ar zivīm, arī lašiem. Tādējādi negatīvi ietekmē arī Daugavas lašu populāciju. Atklātā jūrā galvenās zivis ir reņģes, brētliņas, mencas. Piekrastē, it sevišķi Rīgas līcī, visdrīzāk arī citas sugas ir ēdienkartē. Par to varēsim pateikt pēc trīs gadiem CODHEALTH projekta ietvaros. Bet kaut vai fotogrāfijas no Daugavas mola rāda, ka roņiem garšo laši. Pēc teorijas atklātā jūrā ronim ir grūti noķert veselīgu lasi. Bet, tiklīdz tie ir tuvāk piekrastei (moliem), upēs, tas jau ir vieglāk.
Vai Salacā un Gaujā arī roņu spiediens uz lašiem varētu būt nozīmīgs?
Nav man skaitlisks novērtējums, bet ietekme, protams, ir lielāka, kad laši tuvojas savām nārsta upēm. Iespējams, ietekme ir lielāka gados, kad līmenis upēs ir zemāks un laši uzreiz neiet upēs uz nārstu. Iespējams, pagājušajā rudenī tas noteica mazo lašu skaitu Salacā. Bet roņi, protams, iepeld arī upēs.
Mēs arvien vairāk runājam par meža dzīvniekiem pilsētās, par lāčiem mūsu mežos, tāpat arī ūdens būtnes iziet ārpus saviem pierastajiem reģioniem. Zinot, ka roņi manīti gan Ķīšezerā, gan Lielupē, krietnu gabalu no jūras, vai viņi ietekmē arī citas lielās zivju sugas iekšzemes ūdeņos?
Protams, ka ietekmē, un visdrīzāk, viņi tur peld nevis ekskursijā uz Jelgavas pili, bet lūkot pēc barības. Jo lielāka roņu populācija, jo aizvien vairāk roņiem ir vajadzība meklēt barību ārpus ierastiem barošanās rajoniem.
Kādi, tavuprāt, varētu būt kontroles mehānismi, lai ronis neietekmētu lašus?
Ronis grib ēst, tāpēc tas ietekmē zivis, un tas ir dabiski. Jo vairāk roņu, jo vairāk zivju tie apēdīs. Ietekmi var iedalīt divās daļās: aizsargāt lomus no roņiem – tur ir dažādi tehniski risinājumi – atbaidītāji, zvejas rīku konstrukcija un linuma materiāli, un beidzot ar to ieguvi tiešā zvejas rīku tuvumā. Lai kontrolētu roņu ietekmi uz visu populāciju, tad ir jākontrolē roņu populācija, kas jau ir diezgan politiski jūtīgs jautājums.
Pavasarī izskaloti piekrastē mazie ronēni vairs noteikti nerotā laikrakstu pirmās lapaspuses. Tikpat dabiski sāk likties arī roņu saplēstie un izēstie tīkli piekrastē. Vai ikviens Pierīgas ūdeņos regulāri makšķerējošs copmanis ir manījis roni, daži pat fiksējuši to savas eholotes ekrānos. Jā, zvejniekam šeit skāde lielāka, bet arī iekšējos ūdeņos ronis patīra zivis un aizbiedē prom tās no ne vienas vien makšķerniekam noskatītas vietas. Maza ironija sanāk arī starp pašu lasi un roni, abus mēs aizsargājam, bet izdarīt neko nevaram, lai ronis pirms nārsta lašu delikateses sev neceltu galdā.
Lai smalko līdzsvaru turpina kontrolēt daba, bet roku uz pulsa tur iestādes, kas var un spēj savlaicīgi piefiksēt brīdi, pirms tas neizbēgami izirs. Skaties dabā – dodies svaigā gaisā!
Māris Poikāns
