Babītes ezers neapšaubāmi ir viens no populārākajiem un iecienītākajiem Latvijas ezeriem. Informācijas par ezeru ir daudz, taču viens ir dalīties ar zināšanām, bet pavisam cita lieta – uz vietas īstenot dzīvē teorētiskās gudrības un pamēģināt zivi noķert.
Ja jau zivis ķertos pēc pasūtījuma, tad mēs sen dzīvotu pie tukšiem ūdeņiem. Pats Babītes ezerā copēju diezgan ilgus gadus, ikdienā, sastopoties ar copes kolēģiem, pārrunājam konkrētās dienas lomus, piedzīvoto uz ūdens, kas, uz ko, cik daudz utt. Nu jau vairākus gadus gaisā starp šo ezeru iecienījušiem cilvēkiem virmo pārdomas, kas ar ezeru notiks nākotnē, jo ir pilnīgi skaidrs, ka ar katru gadu vairāk un vairāk ezers aizaug. Varbūt pēc 100 gadiem, kad mūsu vairs nebūs, pēcteči mūs nolamās, jo viņiem ir visas iespējas tikt pie 13,5 km garumā un 2,7 km platumā (lielākie apmēri) puspurva rāvas, kur nebūs iespējams iebraukt ar laivu un līdz ar to makšķerēt vai medīt, bet dzērvenes vēl nebūs sākušas augt, un arī ogotājiem te nebūs ko darīt.
Ko domā parastā tauta, apejot zinātniekus? Lai saglābtu ezeru, nepieciešams Spuņciemā atjaunot caurteci starp Lielupi un ezeru. Tāpat vajadzīgas slūžas, lai varētu regulēt ūdens daudzumu ezerā. Izskan viedoklis, ka vajadzētu ļaut braukt ar mazajiem iekšdedzes dzinējiem, tādējādi tiktu izrauta vismaz daļa ar saknēm ļoti ātri augošo ūdensaugu. Viena lieta, ko daba varētu pati izdarīt, ir atsūtīt bargāku ziemu, un tad uzsalušais biezais ledus izrautu zāles ar saknēm. Agrākos gados, kad bija bargas un garas ziemas, tā tas arī notika. Tagad ziemas gandrīz vairs nav, un šāds dabisks process nenotiek. Tāds ir copmaņu un mednieku viedoklis, bet ko domā zinātnieki, un cik ilgi vēl domās, ja vispār domā?
Babītes ezera pagātnes formāts
Savā laikā pār Varkaļu kanālu vēl cēlās pāri ar prāmi. Ezerā darbojās laivu bāze “Ezerkrasti”, kas pastāv vēl šodien. Te bija pieejamas laivas un atradās arī Mednieku un makšķernieku biedrība. Ja gribēji atlaides copei ezerā, nācās katru gadu astoņas stundas nostrādāt sabiedrības labā. Ezerā iebraukt un makšķerēt vai medīt varēja tikai trīs dienas nedēļā – brīvdienās un trešdienās. Tajā laikā ezerā vēl bija atļauta rūpnieciskā zveja. Vienīgais labums makšķerniekiem no rūpnieciskās zvejas padarīšanas bija tas, ka katras ziemas sākumā, no krasta aizsalstot pāris simtus metru platajai, plānajai ledus kārtiņai, zvejnieki ar savām lielajām laivām izlauza mums, copmaņiem, ceļu. Smejies vai raudi, bet bija lielas iespējas no rīta tikt ezerā, bet tikpat lielas – vakarā netikt krastā. Nācās nopietni kontrolēt, cik ātri aizsalst ezera krasta puse un no rīta ledū izlauztais ceļa posms. Tajā laikā ezers bija kā ezers ar niedrēm gar malu un vidējo dziļumu ap diviem metriem.
Tad tika izveidots Babītes dabas parks ar attiecīgiem liegumiem, sāka braukāt inspektori un sēdināt makšķerniekus laukā no laivām. Reidi bija ļoti bieži, jo inspektoriem bija viegli pārvietoties ezera zāļu mazā aizauguma dēļ.
Tagad ezers ir aizaudzis, līmenis nokrities uz pusi, un inspektoriem darbs ir daudz sarežģītāks. Arī vienkārši makšķerēt, no ezera bioloģiskā viedokļa, tagad ir daudz grūtāk, nekā tas bija 80. gados. Lielupe ir gan ūdens, gan zivju donors Babītes ezeram. Līdz ar ūdens līmeņa krišanos un milzīgā aizauguma veidošanos daudz kas ir mainījies uz slikto pusi. Varu minēt piemērus. Agrāk ezerā ruduļi bija biezā slānī. Ļoti daudz! Lielos baros un ap kilogramu svarā. Tas pats attiecas uz raudām. Brauc ar laivu, bet pa priekšu laivai iet milzīgs bars raudu un ruduļu, kas lec uz visām pusēm kā delfīni kuģa priekšgalā. Es jokodamies ar laivu dzenu šos barus uz priekšu, un ir vienkārši skaisti skatīties, ka mums ir tik daudz zivju. Vēl 90. gados ezers bija aptuveni divus metrus dziļš. Kā ir tagad?
Ir ļoti viegli salīdzināt mūsdienu Babītes ezera zivju lielumu, konkrēti līdaku, kad lielās izšauj krietni retāk. 80.–90. gados iebraucu ezerā un dodos uz kādu konkrētu vietu, teiksim, 500 metru attālumā, bet pa ceļam, laivai slīdot, apmētāju kādas zināmas vietas. Nu, parasti līdz iecerētajai vietai netiku, kad norma jau bija izpildīta. Tad vēl varēja lietot kukanus un vadāt dzīvas līdakas aiz laivas sev pa ūdeni līdzi, lai mainītu mazākās pret lielākajām. Beigās, kad braucu laukā, tad mazāku par divniecēm, trijniecēm nebija. Tagad reālajā situācijā daudzi copmaņi izrīkojas pēc pārtikas programmas izpildes. Pirmās noķertās līdakas, neskatoties uz lielumu, izfilē turpat gar laivas bortu un sabāž jakās vai biksēs, jo mugursomu krastā var pārbaudīt. Smieklīgi, bet fakts. Ar kukanu varēja zivis dzīvas atlaist.
Ko un ar ko makšķerējam Babītes ezerā mūsdienās?
Ja runājam par laika apstākļiem, kas spēcīgi ietekmē arī Babītes ezera seklos ūdeņus, tad it kā labākais brīdis braukt uz šo ūdenskrātuvi vasarā ir tad, kad ārā pūš pieklājīgi, visi iespējamie vēji, kas saistīti ar virzienu no ziemeļiem. Ezeram tas nāk no Lielupes puses un burtiski dažās stundās spēj būtiski palielināt seklā ezera ūdens līmeni, kas ir svarīgs faktors, lai varētu ērti pārvietoties pa ezeru ar elektromotoriem. Šā vēja ietekmē ezerā no Lielupes ienāk arī zivju bari. Tas zivju papildinājums ir tik būtisks, ka to uzreiz var manīt arī no copmaņu veiksmes stāstiem. Es pats ezerā gandrīz nekad nedodos, ja nav kārtīga pūtiena, kas bieži vien pār borta malu iesit laivā arī ūdeni. Lūk, šis ir pats labākais laiks copēt plēsīgās zivis, un ir pilnīgi vienalga, ārā līst lietus vai spoži spīd saule.
Līdakām nepatīk, ka seklajā ezerā tām niedrāji dauza pa sāniem, un tās no zālēm mūk laukā. Tad arī sākas trofeju medības.
Tas ir saistībā ar vasaras mēnešiem un līdakām, zandartiem, asariem vai meženēm, turklāt nebūt nav nepieciešams, lai nebūtu saules, bet būtu tikai apmācies.
Interesanti uzzināt, ko copmaņi domā par ezera ūdens dzidrumu. Citi no saduļķotā ūdens klajumiem bēg ar bēgšanu, bet citi tieši pretēji – braukā pa ezeru kaut vai stundu, bet pacietīgi meklē saduļķotās vietas. Arī es piederu pie pēdējiem.
Rudens pusē tā bilde jau būs pavisam citāda. Līdakas barojas ziemai, un to uzmanība ir aizgājusi tālākā plāksnē. Nav vairs nepieciešams meklēt duļķainus ūdeņus un pieredzēt augstus viļņus. Tieši otrādi. Bieži vien rudens drēgnajā laikā, kad ir mierīga spoguļvirsma, viss notiek daudz jautrāk nekā vējainā laikā. Arī līdakas savu atrašanās vietu nodod daudz biežāk nekā vasarā. Ezera dziļākā daļa, ja tā vispār par ezeru var izteikties, ir ziemeļrietumu daļa un aptuveni līdz ezera vidum. Vairākās vietās ezerā ir nelieli bļodveida padziļinājumi. Kas šīs vietas zina, tie vispirms apbraukā tieši šos posmus, un tāpēc jau ir tik ļoti nepieciešams elektromotors. Savukārt rudenī, kad lielākā daļa zāles ir nokritusi, ūdens līmenis pacēlies un līdakas ir ļoti aktīvas, elektromotoriem nav vairs tādas nozīmes, jo pietiek iebraukt ezerā ap 100 metriem, un cope var sākties.
Mānekļu izvēle
Kādreiz Babītes ezera neapstrīdams līderis bija voblers, ko sauca par mūdzi. Te gan varu piebilst, ka ar šo vobleru neesmu ezerā noķēris nevienu līdaku. Pieļauju domu, ka neesmu iemācījies ar to pareizi strādāt, vai arī neesmu pietiekami ilgu laiku ar mūdzi darbojies, lai izprastu tā spēli un atrastu pareizos risinājumus. Taču arī citiem reti lomu ir garantējis šā veida voblers. Krastā mēdzam aprunāties, kā kuram veicies, tā lēnām izkristalizējas labākais variants.
Ik gadu ezers ir atvērts copmaņiem ar 1. jūniju, kad noteiktā daļā ezera var sākt makšķerēt. Joprojām ezerā ir ļoti daudz jūras asaru. Pārsvarā tie ir 200–700 g smagi, lielākus neesmu redzējis, bet vietējie asari vasaras vidū ir ļoti neaktīvi.
Savukārt var būt situācijas, kad pēkšņi ne no kā vairākas dienas ezerā lieliski ķeras meža vimbas. Tās no Lielupes ezerā ienāk baros caur Varkaļu kanālu. Ir bijušas situācijas, kad tu mētā džerku vai kādu citu lielāku pēc izmēriem mānekli un jūti piesitienus. Pirmā doma, ka tie ir asari. Ir arī tā, bet jābūt gataviem uz mežeņu uzbrukumu, un līdzi jābūt pa kādam mazākam voblerītim un attiecīgam kātam ar atbilstošu testu, lai varētu šajā seklajā un dzidrajā ūdenī izdarīt pēc iespējas tālākus metienus. Meženes laivu sev tuvu nepielaiž!
Tad meža vimbas atkal uz brīdi pazūd, lai atgrieztos. Man meženes vislabāk ķeras uz mazajiem 25 g džerkiņiem. Ir tāda sajūta, ka vispirms ir belziens pa to plastmasas gabalu un tad zibenīgs ķēriens. Lielas man nav trāpījušās, bet starp 2 un 3 kg ir bijušas vairākas.
Ar gumijām, poperiem un suņiem
Pašos pirmsākumos Babītes ezerā man topā bija dažādas gumijas. Pārsvarā strādāja viss, kas bija saistīts ar oranžām un zaļām nokrāsām. Daudz copes, azartiska ņemšanās, bet lielā daudzumā diemžēl zemmēra līdaciņas, un līdz ar to sabojāts materiāls, bet no otras puses – sportiska diena. Bija dienas, kad nācās šķirties no vismaz 20 gumijām, jo tās bija palikušas bez astēm. Kas tikai tika darīts, lai vērtīgāko gumijas mānekļu astes kaut uz brīdi vēl saglābtu! Kausējām ar šķiltavām, līmējām ar superlīmi.
Vienžubura vai divžuburu pretzāļu āķiem ir daudz tukšās copes. Ļoti labi atceros vienu copes dienu, kad jau rudens pusē ar kolēģi iebraucām ezerā un viņš nepilnās divās stundās ar džerku savu normu bija izpildījis. Savukārt es biju piedzīvojis vismaz trīs reizes vairāk līdaku iznācienu, bet man līdzās laivā nemanīju nevienu zivi. Tas lika pārsvērt copes mānekļu kausu par labu džerkam, un tagad nu jau sešus gadus es pa Babītes ezeru pārsvarā tikai džerkoju. Stabila vērtība krāsās šim māneklim ir līņa vai zelta karūsas nokrāsas, vismaz man.
Vēl apmākušās dienās ar vidēju vilni labi nostrādā poperi vai suņi. Lai cik tas voblers smuks izskatās, dzidrā ūdenī nekad nelieku spilgtas krāsas, drīzāk kaut ko tumšu un grabošu. Kopš pagājušā gada mānekļu kastē ir iegūlušas arī dažādas krāsas “Strike ProPig Shad” gumijas. Šī manta strādā, un es reti par kaut ko galvoju, bet šoreiz pateikšu: doma, ka vasarā lielie mānekļi nestrādā, ir pilnīgi garām!
Rotiņi un citi bleķi
Ļoti izcila lieta un jau ar labu pagātni ir “Mepps” rotiņi. Labi strādā melnie ar dažādu krāsu punktiem, bet tas jau tā ir visos seklajos ezeros ar dzidru ūdeni. Tagad kaut kā man tie ir aizgājuši tālākā plāksnē. Tas, protams, nenozīmē, ka rotiņi Babītes ezerā nestrādā. Tie strādā labi, un es pat teiktu, ka ir dienas, kad copmaņi kaut ko noķēruši tikai un vienīgi ar rotiņiem.
Kaut vai tie paši asari. Asaru māneklim noteikti ieteiktu trīsžuburi astē apdāvināt ar spilgtas krāsas dzijas vai eglīšu rotājuma materiāla pušķi – strīpaiņiem šeit tādas lietas ļoti patīk. Esmu pieredzējis, ka lielajiem vobleriem, kam astē ir liels pušķis, mazs asarēns uzbrūk un uzķeras, kaut gan pats māneklis ir par viņu pašu vismaz trīs reizes lielāks! Nez ko viņš domāja ar to lielo zivi darīt? Hmm… Interesanti, ko tas asarītis darītu, ja spiningotājs atlaistu lielo līdaku mammu ar nelielu trīsžubura āķīti astē un sarkanu gumiju uz kātiņa? Varbūt kāds pēc tam atkal izvilktu šo līdaku, tikai ar asarīti, kas iekodies desmitniecei astē, jo, gribēdams būt gudrāks par visiem, mēģinājis sev sagādāt ēdamo desmit gadiem uz priekšu.
Mazai atkāpītei pateikšu, ka upēs tas astīšu variants ļoti perfekti strādā pavasarī, ejot uz zandartiem ar mandulām. Vislabāk strādā nevis mandulas krāsas, bet gan no spīguļojoša materiāla uzsietās un pie āķa nostiprinātās lentīšu astītes, jo duļķainajā pavasara ūdenī šim mirgojošajam spīdumam ir milzīga nozīme. Atceros, ka tālajos 70. gados veikalos neko labāku par rotiņiem nebija iespējams nopirkt. Vīri paši gatavoja rotiņus mājās, bet kas par izciliem lomiem bija! Tie paši šūpiņi no bleķa karotēm! Kas par mantu! Babītes ezerā šūpiņi ir līdzi gandrīz katram, jo tas ir māneklis, kas var noderēt jebkurā brīdī. Protams, attiecīgam ezeram noteikts svara ierobežojums.
Zilo dzelmju trofejas Zviedrijā. Lielākā līdaka un lielākais zandarts vienā dienā
Šajā ezerā vislabāk copmaņiem klājies tieši ar sudraba versijām, kas skaitās arī kā standarts, bet ar sacaurumotu šūpiņa virsmu. Turklāt šai caurumu līnijai jābūt pareizā vietā, pareizā diametrā un daudzumā. Acīmredzot auklas uztīšanas laikā kaut kādas vibrācijas no šāda veida šūpiņa liek līdakām, asariem un meženēm saausīties. Krāsotās versijas te nestrādā. Pilnībā apgalvot, protams, tā nevar, jo kāds varbūt nosmīnēs un padomās, ka labi vien ir, jo nav pareklamējies ar savu krāsoto, bet medīgo šūpiņu.
Vobleru mānekļi
Kā jau sākumā minēju, bija laiks, kad ezerā slaveni bija mūdži. Uz tiem ķērās vienkārši izcili. Arī tagad ir vērts ar tiem mēģināt, taču ļoti daudz jāvariē ar krāsām. Vispār līdaka Babītes ezerā ir ļoti kaprīza.
Daudz ko nosaka ezera duļķaino vietu atrašana. Starp citu, duļķis ezerā arī ir mazliet apspriežama lieta, man tas ir būtiski, jo ir bijis, ka stundu meklēju šādu ezera posmu, līdz atrodu, un tad tieku pie zivīm. Bet māneklis jāizvēlas pareizi, jo ne viss duļķī strādā. Nav vienota viedokļa par saduļķoto un dzidro ūdeni Babītes ezerā. Ja esi atradis duļķainu ūdeni, vai tā būtu jau puse no uzvaras? Savukārt cits teiks tieši pretējo.
Kas veido šo duļķi? To var veidot gan zivis, gan vējš. Agrāk tas bija aktuāli, bet tagad… Man ir nācies piedzīvot ļoti dīvainas lietas Babītes ezerā. Bija reizes, kad varēja braukt pakaļ brekšiem, kas rakās pa gultni un veidoja duļķi. Turpat apkārtnē uzturējās līdakas, kas šo baru uzmanīja, tad varēja ap šo pulciņu strādāt ar dažādiem mānekļiem, un rezultāti bija ļoti labi. Taču varu pateikt arī pretējo, citi tāpat ir sekojuši šādam pleķim ezerā, un rezultātu nekādu, bet tiem, kas copējuši dzidrā ūdenī, rezultāti pavisam citi.
Starp citu, ezerā var novērot divu krāsu duļķi. Viens ir tāds gaišs, un to veido baltās zivis, jo tās bariem meklējas pa smilšaino augsni, lai atrastu ko ēdamu, savukārt otrs ir tāds tumšāks duļķis, ko veido asaru bari, kas rokas pa sapropeli. Ko viņi tur meklē, es nezinu, jo pats par šo pēdējo versiju neesmu pārliecināts. Ko gan asarim meklēt sapropelī? Drīzāk jau tur raktos līņi, kā tas ir Lobes ezera vai Lādzēnu purva ūdenskrātuves sapropelī vai kūdras slānī.
Man pašam Babītes ezera TOP 3 mānekļu skaitā ietilpst džerki (5–12 cm zelta karūsa vai līnis), gumijas zivis cūkas un viss, kas ir velkams pa ūdens virsmu. Te var būt dažādas formas līdz pat pilnīgam absurdam.
Par ornitoloģisko Babītes ezera liegumu
Man jau šķiet, ka šis liegums ir stipri pārspīlēts. Nu kāda gan makšķerniekam daļa gar putnu ligzdām? Viņš ir atbraucis copēt, nevis postīt putnu ligzdas, turklāt makšķernieks nemakšķerē putnu ligzdu vietās, kas pavasarī ir niedrāji. Makšķernieks meklē brīvus ūdeņus, jo, kā zināms, zivis dzīvo ūdenī, nevis biezos niedru puduros. Drīzāk ir jāuztraucas par lielajām jūras kaijām, ko es saucu par miskastniecēm, jo apsēdušas Rīgu un tās pievārti, kur aktīvi barojas. Lūk, tās gan uzbrūk putnu mazuļiem, tieši tāpat kā vanagi.
Un tad nu mēs te nonākam pie dīvainām pārdomām. Varbūt tieši makšķernieka klātbūtne ezerā šos lielos putnus varētu kaut nedaudz pabaidīt un tie tik nekaunīgi nemestos virsū tikko izšķīlušos putnu mazuļiem, neļautu tik brīvi tikt pie aizperētām olām. Ja tu regulāri redzi, ka peld pīle ar vienu vai diviem mazuļiem, bet metienā parasti ir ap septiņiem, tad kas pie tā vainīgs? Makšķernieks vai tomēr ūdri, lapsas, jenoti, seski, Amerikas ūdeles, kas savairojušās nenormālos daudzumos. Pie lidojošajiem olu meklētājiem pieskaitāmas arī žagatas, vārnas, kovārņi, jūras kaijas.
Es pats biju aculiecinieks, kā vanags paķēra nevis mazo pīlēnu, bet gan pīļu mammu. Septiņi mazie pajuka kur kurais un diezin vai kādreiz spārnos pacēlās. Ja tuvumā ik pa laikam braukātu kāda makšķernieka laiva, varbūt tā nenotiktu. Ornitologiem ieteiktu nākotnē mazliet pārdomātāk apskatīt šo jautājumu par liegumiem vairākās Latvijas ūdenskrātuvēs, jo es tiešām tā īsti neizprotu tā būtību un vēl neesmu saticis nevienu copmani, kuru interesētu putnu olas, kurš kaut vai ziņkārības dzīts gribētu redzēt, kādas tās izskatās, un tā aizbaidītu mammu no ligzdas. Manā skatījumā tas ir absurds un ievilkts ķeksītis ornitologu darbībā, lai saņemtu par savu darbu algu.
Deviņi mezgli, kas JĀPROT katram makšķerniekam. Video bloga epizode #8
Valsts vides dienesta (VVD) inspektori saka, ka Babītes ezers ir protokoliem un pārkāpumiem bagātākais ezers Latvijā. Par ko tas liecina? Droši vien tikai par vienu, ka zivju šeit ir daudz un tās migrācijas ceļā no jūras dodas milzīgos daudzumos. Neliels ieskats VVD inspektoru teiktajā.
Babītes ezers ir viens no zivīm bagātākajiem un maluzvejnieku iecienītākajiem ezeriem, tāpēc vienmēr ir atradies pastiprinātā vides dienesta uzraudzībā.
Salīdzinot ar 90. gadiem, tagadējā situācija ir daudz mierīgāka. Kontrole, protams, nav mazinājusies, bet cilvēki ir kļuvuši saprātīgāki. Pirmajos gados ezerā siroja veselas brigādes. Varēja domāt, ka ezers bija maliķu sadalīts atsevišķos sektoros. Tagad tas ir beidzies, tie cilvēki ir vairākkārt notiesāti, daudz ko sapratuši un metuši mieru, daļa aizbraukusi uz ārzemēm. Šiem ļaudīm nav viegli klājies, jo ir bijuši pat apvienotie kriminālprocesi. Tas jau vairs nav nekāds joks, un labi, ka nākuši pie prāta. Taču šķīrušies viņi ir no n-tajām laivām, tīkliem, motoriem. Pa kabatu tur ir sists ne pa jokam. Tagad tīkli ir, bet nesalīdzināmi mazākos kvantumos nekā agrāk. Agrāk lika pa 2–3 km garumā un izveda ap tonnu zivju! Tagad pārsvarā ieliek lētos ķīniešus ap 30 metriem. Grēko arī paši makšķernieki, kuri grib būt gudrāki par citiem, kuri tikai spiningo vai makšķerē, jo turpat pie savas copes vietas ieliek meldros kādu īso tīkliņu un to uzmana. To pašu ķīnieti 30 metrus tu jau vari salocīt kā kabatas lakatiņu un iebāzt kabatā. Ej nu izseko tam lakatiņam gandrīz 3000 ha platībā. Viņš sēž netālu no tīkla, bet, ja piebrauc inspekcija, tad, protams, neko nezina. Mēs cenšamies paņemt šo maliķi, kad nāks ar visu mantību krastā.
Babītes ezerā soda naudu summas ir grozījušās ap padsmit tūkstošiem latu vai eiro, bet lielākā bija turpat Lielupē – 24 tūkstoši latu. Summas veidojas atkarībā no zivju sugas. Breksis, rauda, rudulis, karūsa ir sveramās zivis. Līdakas, zandarti un līņi iet pēc skaita. Te sāk veidoties cipari. Par līni, piemēram, ir jāmaksā 40 eiro. Par breksi, raudu, karūsu, ruduli ir 10 eiro kilogramā. Savukārt Daugavā vai Lielupē, pieķerot ar vimbām, kriminālprocess gatavs bez ierunām, jo vimbas nāk iekšā lielos baros un kā krelles sakarinās tīklos vai saiet murdos. Līdaka gabalā izmaksā 145 eiro, zandarts –180 eiro soda naudas.
Dzīvosim prātīgi, un lai ne asakas Babītes ezera ūdeņos!
Vai copes aprīkojumam ir nozīme? Kādu aprīkojumu izvēlas Arvis Ančevskis un Arturs Zabors
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
