Šajā lasāmgabalā atkal atgriezīsimies kādreizējos citādākajos laikos.
Vispār jau, kā man tiek stāstīts, līdzīgi reizēm notiekot joprojām un pamatlietas nemaz neesot mainījušās. Un gan jau kāds no lasītājiem varēs apliecināt, ka tā patiešām ir. Varbūt kāds varēs salīdzināt, kā bija kādreiz un kā ir tagad. Katrā ziņā, ja šis lasāmgabals parādās kaut kur “Lielā Loma” socvietnē, zinātāji vai pieredzētāji varētu par to pakomentēt.
Runa būs par savā ziņā svētceļojumu.
Kā zināms, svētceļojumi ir visnotaļ nopietna lieta. Starptautiskā mērogā notiek došanās uz Meku. Vai Raudu mūri. Ir fanāti, kas rāpus rāpo apkārt Kailašam. Vietējā mērogā zināma ir ikgadējā došanās uz Aglonu.
Visiem svētceļojumiem ir raksturīgas divas lietas. Pirmā, protams, ir ceļojuma galamērķis. Tādu noteikti vajag, jo iešana vai braukšana bez mērķa nav nekāds ceļojums. Taču mērķis ne vienmēr ir galvenais – otrā lieta, kas varbūt ir vēl svarīgāka nekā pirmā, ir pats ceļš uz mērķi. Ceļš nereti ir sakrālu piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilns, ceļa laikā pilgrimists var nonākt pie visdiženākajām atklāsmēm, jumta nobīdēm, sarunām ar putniem galvā, viediem un biediem redzējumiem, kā rezultātā nospraustais mērķis pat var zaudēt savu nozīmi.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Lasītāj, tu jautāsi, kāds šim ir sakars ar copi?
Ui! Arī copē ir savi sakrālie ceļojumi! Un viens no tādiem neapšaubāmi ir brauciens uz Peipusu.
Kādreiz – un šis stāsts būs tieši par “kādreiz”, kaut gan, kā jau tika minēts, arī tagad mēdzot notikt līdzīgi – Peipusā braukšana tika organizēta darba kolektīvos. Proletariāts saorganizējās, sametās rubuļus busam, ap pusnakti startēja no mūsu Dievzemītes, otrā rītā bija pie estipoisiem ezerā, līdz pēcpusdienai notika mormišku un bļitku mērcēšana, tad atpakaļ naktī mājās. Šis, protams, ir tādu braucienu ideālais scenārijs. Dzīvē mēdza notikt arī citādāk. Tur pie vainas bija jau pieminētais sakrālais ceļš.
Atsevišķs stāsts ir par tā laika autobusiem. Mūsdienīgie “Volvo”, “Man” un tamlīdzīgie brīnumi vismaz tajā laikā un vietā nebija vēl pat ieņemti, par piedzimšanu nemaz nerunājot. Copē braucēji ceļā devās ar grabošiem brīnumiem, ko sauca par pazikiem vai uz “GAZ” bāzes izveidotiem busveidīgiem braucamajiem. Protams, šamējie lūza, un tad gadījās piedzīvojumi kā nesen ar “Rīga–Liepāja” pazudušo vilcienu, taču tas viss piederēja pie ceļa.
Tajā tālajā gadā mūs ar nāburgu Kažiņu pievienoties Peipusā braucēju grupai uzaicināja Igoročiks. Veči bija attiecīgi noorganizējušies, bet busiņā bija palikušas dažas vietas, kuru brīvums nepatīkami ietekmēja brauktgribētāju izmaksas. Tā nu mēs ar Kažiņu pieslēdzāmies, iemetot savu artavu kopējās kostes samazināšanai. Kažiņš lielījās dabūjis “nu baigi kruto ēsmu”, kurai, kā vēlāk izrādīsies, arī būs sava vieta un loma notikušajā pasākumā.
Bet nu – par visu pēc kārtas.
24:00 sakāpām pazikā, un tas uzsāka savu graboši drebelīgo gaitu ziemeļpuses kaimiņvalsts virzienā. Protams, kopā ar braukšanas uzsākšanu uzreiz tika korķēts vaļā. Nu ja, tajā laikā ceļš bez korķēšanas vaļā vispār bija neiedomājams! Mēs ar nāburgu Kažiņu – kā jau ienācēji no malas – attiecīgajā cilāšanas procesā piedalījāmies relatīvi atturīgi, Igoročiks gan performēja pa pilnu klapi.
“O, verņisāāāāāž, o, verņisāāāāž…” jau pirms Latvijas robežas deva vaļā iesilušais pazika jauktais koris. “Kāpēc jauktais?” tu, lasītāj, vari jautāt, pieņemot, ka dāmu tak šajā kompānijā nebija. Nu, nebija jau arī. Bet jauktais koris taču var būt arī tad, ja daļa koristu māk dziedāt, bet daļa nemāk. Mūsu pazika gadījumā tā otrā daļa gan bija ievērojamā pārsvarā.
“Kakoi portret, kakoi peizāāāāāāž…” pazika jauktais koris turpināja skaņu tonalitāšu kakofonijā, kuru skaidrā prātā esošs cilvis nemaz nevarētu izturēt.
“Tev nebūs gulēt pirmscopes nakti!” nodomāju pie sevis, saprazdams, ka pazika neērtie beņķi kombinācijā ar apkārt notiekošo liek par gulēšanu vienkārši aizmirst. Taču, no otras puses – kurā sakrālā ceļojumā gulēšana ir tas svarīgākais?
Pret rītu paziks bija varonīgi pieveicis garo braucienu un noparkojies stāvvietā. Atšķirībā no pazika daļa veču – tajā skaitā Igoročiks – gan nebija tik varonīgi un no braucamā vairs nebija spējīgi izkāpt. Ceļš tos bija pievārējis!
No busiņa izvēlās apmēram divas trešdaļas copētgribētāju. Pēc pirmajiem noietajiem pārsimts metriem daļa ieslēdza atpakaļgaitu, saprotot, ka fiziskā kondīcija kopistiski ar pēcceļa agregātstāvokli nemaz neļaus noiet vajadzīgos kilometrus līdz āliņģa urbšanai.
Par pašu copi būtu atsevišķs stāsts, bet tur nebūtu pigoru. Lieta tāda, ka no visiem vilka tikai Kažiņš. Un vilka n e n o r m ā l i! Līdz pusdienas laikam viņam jau kaste bija pilna ar asariem un raudām, kamēr mēs, pārējie, spējām izķeksēt pa atsevišķam zivs eksemplāram. Tad Kažiņš par mani apžēlojās un iedeva to brīnumu, uz ko viņš ķēra. Manās rokās nokļuva sarkanas krāsas dīvainas struktūras gaļveidīgs izstrādājums, ko vajadzēja griezt gabaliņos un likt uz mormiškas. Attiecīgais izstrādājums patiešām darbojās, pildījās arī mana kaste, kamēr Kažiņš zivis sāka kraut līdzpaņemtajā maisiņā.
Gājiens atpakaļ uz busu ir vēl viena stāsta vērts, kur virsraksts varētu būt “Neviens negribēja mirt”. Iepriekšējās nakts nogurdināti, smagās kastes stiepdami, pārguruši un pārsvīduši iegāzāmies pazika sēdekļos.
“Veči, nav – hik! – labi!” mūs uzrunāja busiņā tusēt turpinājušais Igoročiks. “Ja pārbraukšu – hik! – bez zivīm, sieva – hik! – situāciju nesapratīs!”
Kažiņš vēlīgi atdeva savu zivju maisiņu Igoročikam.
Vai, lasītāj! Ja man toreiz un tev, šo lasot tagad, ceļš līdz Peipusam šķita briesmīgs, tad tie bija ziediņi salīdzinājumā ar to, kāds bija atpakaļ!
Viss paziks momentā piepildījās ar smārdu kokteili, kurā sevi manifestēja apēstie ķiploki, sīpoli, piesvīdušie kam auti, kam zeķes, sviedri kā pēcdropes šlaku agregātstāvoklis un, protams, viņa augstība peregars, kas kopā ar ķiploku un sīpolu smārdu priecīgi locījās ārā no braucēju elpceļiem. Nu un kā ķirsīši uz šīs smaku tortes rotājās laiku pa laikam no visām pusēm atskanošie garšīgie pirdieni, ko noguruma un miegainības ietekmē neviens pat nemēģināja slāpēt ar apakšējo vaigu muskulatūru. Kāds no jaunajiem copmaņiem jautās par ventilāciju, tad pazikos tādu varēja panākt, tikai atverot augšējās lūkas. Taču kurš, cik necik ērti krēslā iesēdies, pārguris, vārgs, gulošs indivīds sliesies augšā, lai tās vērtu vaļā? Turklāt ziemas laikā?
Vienvārdsakot, viss daudzstundu mājupceļš šoreiz pagāja vairs ne, lai arī štruntīgi dziedātās, bet tomēr dziesmās, bet krācienu un skaļu pirdienu pavadošā simfonijā, kur dzirdes maņas spīdzināšana tika papildināta ar briesmīgās smakās peldošo ožas receptoru mocībām.
Nokļuvuši Rīgā, veči gurdeni izslampāja no pazika un devās katrs savā virzienā.
Ar Igoročiku un nāburgu Kažiņu satikāmies pēc nedēļas.
“Klau, varbūt tagad, esot skaidrā, atzīsies, kas tā bija par ēsmu, uz ko Peipusā tā ņēma?” man niezēja mēle uzjautāt Kažiņam.
“Gribi zināt, ja?” Kažiņš mani ķircināja. “Nekad neuzminētu! Tas bija ar pārtikas krāsvielām izkrāsots govs tesmenis. Biju nokrāsojis sarkanu, dzeltenu un zaļu. Ņēma uz sarkano. Bet, Igoročik, kā tev – sieva pieņēma ar zivīm?”
“Labāk neprasiet! Tās zivis bija sasūkušās, nu, ar to smaku, kas atpakaļceļā autobusā bija. Es viņai mēģināju skaidrot, ka tās jau tādējādi ir daļēji auksti kūpinātas. Bet, kad mūsu kaķis, tās paostījis, sāka šķaudīt un klepot, viņa zivis izmeta ārā…”
Vienojāmies, ka sakrālos ceļojumos tomēr jābrauc vienatnē. Vai vismaz savā kompānijā ar dvēseļu radniecību.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
