Krists Spēlmanis: “Ja zivju nav, arī spole par 600 eiro nelīdzēs”0

Foto no arhīva

Zandartu fāčuks no TikTok un Cieceres ezera
Alex Crazy Fisherman makšķerē gan zivis no paša restaurētas laivas, gan sekotājus sociālajā saziņas vietnē Tik Tok. Pozitīvisms no viņa gāžas laukā ar tādu sparu, ka mierīgi varētu novietot uz galda tukšu akumulatoru, un pēc brīža tas jau būtu uzlādējies no Alekša enerģijas. Brīžos, kad viņš neatrodas pie ūdeņiem, Aleksis ņemas ar bitēm, jo ģimenes uzņēmumam ir paprāvs skaits ar stropiem. Vēl viņš ar domubiedriem nolēmis atjaunot Cieceres ezera zandartu populāciju, katru gadu tajā ielaižot prāvu skaitu šo skaisto un spēcīgo zemūdens plēsoņu. Uz jautājumu, vai nebūs žēl, ka citi to uzzinās un izķers viņa laistās zivis, Aleksis atbild: lai tik brauc. Kamēr ezerā būs makšķernieki, tikmēr no tā vairīsies maluzvejnieki, kas šo ezeru savulaik bija izzvejojuši teju sausu.

Cik zināms no makšķernieku nostāstiem, jūs jau vairākus gadus pēc kārtas Cieceres ezerā laižat samērā pieklājīga izmēra zandartus.
Jā, darām to, jo mūsu valstī diemžēl ir tā, kamēr sakārtos visus papīrus, es jau būšu pensijā. It kā jau tā nedrīkst darīt, bet jābūt muļķim, lai par to aizrādītu. Mēs atjaunojam dabas resursus, un tas daudzums, kādu ielaižam ūdenstilpē, ir fufelis.

Kā šāda ideja radās?
Braucām no kārtējām makšķerēšanas sacensībām un štukojām, ka zandartu var noķert tikai Ventspilī.
Braucat uz Ventu? Arī Puzes ezerā tos uzmana un pavairo.
Vai nu uz Ventu, vai uz Liepāju. Nezinu, kurš pie tā vainīgs, bet Liepājā visu aiztaisīja ciet. Akvatorijā bija drausmīgi lieli asari. Pirms pieciem gadiem braucām uz turieni un tas bija vājprāts. Ne ar ko nesalīdzināma vieta.

Ar ko ķērāt?
Ar džigu, no 12 metru dziļuma. Tā mums bija jauna tēma. 12 gramu svins pie maza mikriņa. Asaru daudzums bija tāds, ka pirmo reizi mūžā sāpēja rokas. Brālēnam pusdienlaikā teicu, vecīt, man sāp rokas, atbrauksim rīt. Bija tādi momenti, kad zandarti spieda augšā stintes. Tu redzi, ka ūdens visapkārt vārās, apkārt laivai peld puskilo asari. Māneklis pat nebija jāgremdē, iemet un uzķeras, kā filmās par makšķerēšanu jūrā.

Kādas gumijzivtiņas izmantojāt?
Liepājā ķērām ar Lucky John gumiju, trīs collas garu slieku ar spicu astīti. Čeburaška un divžuburu āķis. Vēl bija Keitech divcollīgās mailītes smilšu krāsā. Kad to nolaid uz grunts, cilvēks ar aci tādu nemaz nevarētu saskatīt. Spole pat uz pusapgriezienu nebija jātin. Atceros, blakus bija noenkurojusies lietuviešu ekipāža. Beigās viņi makšķeres nolika malā un vienkārši skatījās, kā mēs makšķerējām. Toreiz, kad braucām mājās no Liepājas, ar čaļiem runājām, ka jādara. Pērn ezerā salaidām pirmos zandartus. Dažreiz čaļi, kas makšķerēja Cieceres ezerā, teica, ka viens no jūsējiem ir pieķēries. Viņi saka: paldies jums, veči, jo, desmit gadus ar dzīvo ķerot pie krasta, neviena cope nav bijusi. Ir jau divi zandarti noķerti.

Kādi jums bija kāti?
Salmo, ar 12 gramu testu, tādi balti ar melnu, visi viņus lamāja, jo latviešu kāti jau neskaitās prestiži, vajag japāņu. Ja es tagad varētu dabūt šos kātus, es tos nopirktu, diemžēl tos vairs neražo, esam pat meklējuši. Tolaik gandrīz katru nedēļu braucu uz copi. Bija jauni kāti, jaunas auklas, ja neņēma, tad vienmēr kāds cits bija vainīgs, tikai tagad saprotu, ka kātam nav tik lielas nozīmes. Ja tas ir skanīgs un kvalitatīvs, tur vari ķert gan seklumā, gan dziļumā. Tagad esmu pārgājis uz amerikāņu St. Croix kātiem, tie ir izturīgi. Man viens čoms ceļas un krīt par japāņu kātiem, tie ir viegli un forši, bet katrā otrajā copes reizē nolūst spicīte. Labāk lai spicīte ir drusku cietāka un jaudīgāka. Man amerikāņu kātu izturību izskaidroja tā – jeņķiem ir drausmīgā vēlme visus iesūdzēt tiesā. Ja uzraksta uz kāta, ka tests ir 17 grami, bet amerikānis uzliek tik smagu mānekli, met un salauž kātu, viņš uzreiz sūdzēs tiesā ražotāju. Tad nu uztaisa kātu ar 17 gramu testu, bet tādu, ka var mest ar visiem 35 gramiem. Manam kātam ir 21 grama tests, bet mierīgi varu iemest 60 gramu mānekli.

Tu savus St. Croix kātus pasūti no štatiem vai uz vietas pērc?
Uz vietas. No Vitālija Karpenkova savulaik varēja nopirkt, tagad eholotes.lv tos tirgo. Šitos, kas man ir, atpirku no čaļiem, kas pārgāja uz japāņu kātiem.
Par to pašu Cieceres ezeru runājot, vai nav bail, ka tagad visi metīsies ķert zandartus, ko esat tur salaiduši?
Klausies, tas ir tā! Es šo čaļiem arī esmu teicis. Lai brauc! Arī pa nakti čaļi sēdēs ezerā, tas nozīmē, ka viņiem blakus nebūs neviena maluzvejnieka. Ideāli, lai brauc, katru dienu piecas, desmit laivas. Varētu vēl tirgot licences un no valsts dabūt naudu nākamajiem krājumiem. Piemēram, Burtniekā superīgi ķert zandartus, līdakas.

Alūksnes ezers jau arī ir sakārtots.
Tur es neesmu bijis, bet tur esot baigi forši.

Kur tev pašam vislabāk patīk copēt?
Parasti braucam 100 km no Saldus uz Rīgu, rudenī nosaluši braucam mājās. Bet laivas kļuvušas daudz lielākas, degvielas patēriņš, lai tās aizvilktu turp un atpakaļ no Rīgas, vien jau ir 25–30 litri. Varbūt to naudu iztērējam zivju resursos? Kā čaļi saka, labais vienmēr uzvar ļauno.

Ar maliķiem ir nācis saskarties?
Manam čomam bija sabiedriskā zivju inspektora licence, tad jau biežāk piegājām klāt, bet, ja nav licences, tu neko nevari izdarīt. Protams, ja kādu ieraudzīsim, attiecīgajām iestādēm piezvanīsim. Bet maliķi jau šeptējas tad, kad ezerā neviena, pirms ledus nav uzsalis. Bet gan jau uzrausies. Pērnnedēļ viens uzrāvās, viņam sods rakstāms ar četrciparu skaitli. Galīgi neizskatījās, ka viņam naudas būtu tik daudz, lai varētu atļauties darīt šādas cūcības. Nezinu, no kuriem laikiem tas radies, bet lēnām maluzvejniecība pazūd.

Kā jūs pats sākāt makšķerēt?
Cik es sevi atceros. Pirmās reizes ar čomiem ar riteņiem braucām uz dīķiem. Atradu tēta spoli, tādu apaļu, inerces. Pirmais metiens desmit metri. Katrā otrajā bārda. Pamakšķerēt nebija iespējams, bet tāpat ņēmos, cīnījos. Vienai no pirmajām spolītēm sakrāju naudu, lai ietu forelēs. Kādus trīsdesmit latus tā maksāja, bija diezgan padārga. Atbraucu mājās, jauna spole, vajadzētu saeļļot. Ieeju šķūnī, skatos, kaut kādas pudeles. Bremžu eļļa. Visur, kur varēju, salēju iekšā spolē. Pa nenormāliem džungļiem aizbridu līdz upītei, odu un dunduru sakosts. Metu, aiztaisu spolei lociņu, un tad tā izšķīda. Tur pat nebija ko salasīt. Nezināju, ka bremžu eļļa ir skābe, saēd plastmasas daļas.

Interesanti, ka Cieceres ezeru vietējie dēvē par Ciecernieku.
Ciecernieks vispār ir ļoti pateicīga ūdenstilpe, bet krievu laikos ezeru pamatīgi izkāsa. Ir dzirdēti nostāsti, ka pat ar trali ir zvejots un zivis maisiem nestas ārā. Ciecernieka viens gals piederēja armijai, tur neviens civilais netika klāt. Ezerā ir foršs, dzidrs ūdens. Citi saka, ka ūdens nav pamainījies, nē, ir gan, jo agrāk ūdens ziedēja. It kā ir aizliegts ar iekšdedzes motoriem braukt, tikai ar elektromotoriem, bet kāpēc netiek nekas cits darīts, kaut vai zivis laistas iekšā. Ezers ir milzīgs, astoņus kilometrus garš, viens no lielākajiem Kurzemes ezeriem, vienā vietā 24 metri dziļš, visur smilšaina grunts, krastā par Eiropas naudu uztaisīta laivu ielaišanas vieta, bet tas arī viss. Par zivīm neviens nedomā. Tas ir palicis otrajā plānā. Tāpēc mēs cīnāmies. Bet, mīļie čaļi, atbrauciet tagad apskatīties, jo pirms tam bija klusums, pirms tam pat savējie nebrauca makšķerēt, jo nebija nekādas jēgas. Tagad vakarā aizbrauc, asariņš iet gulēt, labi, vasaras vakaros tos vēl var noķert. Ap tumsu visi makšķernieki kārtojas uz prombraukšanu, bet tagad paliec uz tās pašas vietas un katrs vēl noķers pāris zandartus. Mums gan tie vēl ir maziņi. Man viens čoms no Norvēģijas sūta foto ar lieliem zandartiem un prasa, lai parādu, bet es saku, ka mūsējie vēl nav izauguši, vēl jānogaida. Arī mums būs.
Bet ir visādi. Ir čaļi, kuriem ir smalkās eholotes, pistoles, ar ko marķēt lielos zandartus – noķer un palaid. Fantastika. Tajā pašā laikā es zinu, ka Kurzemē ir vairākas ekipāžas, kas zandartus slaktē, un visi to zina. Naudas šiem cilvēkiem ir daudz, tikai nesaprotu, kas tie par kompleksiem. Ja tev viss dzīvē ir, bet sist nost visu, ko noķer, ir pat uzķērušies uz inspektoriem. Es šo nesaprotu.

No zivīm jums vislabāk patīk ķert zandartus?
Man zandarts vislabāk patīk pēc izskata. Arī lielie asari man patīk. Ciecerniekā pērn čoms Klāvs noķēra – 48 cm. Uzlikām uz svariem 1,5 kg, riktīgs klucis. Bomba. Noķēra uz četru collu mānekli un 16 g svaru. Es normāliem čaļiem varu parādīt zivīgas vietas, uz metru. Tādiem, kas ķer un domā par dabu. Ja tev galvenais ir nosist, tādiem neko nerādu. Citi copes gidi saka, ka nekad negribētu strādāt ar latviešiem, jo pēc tam tajā pašā vietā pēc pāris dienām būs pāris laivas, jo telefonā slepeni atzīmējuši vietas. Tā visur ir. Es lieku video Tik Tok platformā, reizēm kadros var redzēt fonu un saprast, kur ķeram. Nu, brauc un ķer. Vienīgi nevajag būt alkatīgiem.

Cik bieži pašam sanāk makšķerēt?
Divas trīs reizes nedēļā aizskrienu. Makšķerēšanā galvenais ir vieta. Visvairāk jau ir atkarīgs no tā, kāda tev informācija galvā. Tev nav jābrauc kā uz hokeja treniņu – visu laiku jātrenē metiens, lai nepazaudētu formu. Copē tev ir jāzina, kāds vobleris kādā dziļumā jāuzrausta, un būs. Čaļi, kuriem ir vairāk atstrādāta tehnika, noķers vairāk.

Kā esat izglītojies makšķerēšanā – skatījies video?
Pirmkārt, es zinu no galvas visus Oltes video, Grabovska raidījumus. Tā vispār ir baigā sajūta, kad sāku piedalīties makšķerēšanas sacensībās. Stāvi atklāšanā, bet blakus stāv tie paši čaļi, no kuriem esi mācījies. Ja vēl izbrauc krastā, paskaties rezultātus un turnīra tabulā esi augstāk par viņiem, tā ir fantastika. Bet tā ir evolūcija, tā vajadzētu būt. Un pašam jāiet cauri visam. Tas pats Tik Tok. Viens ir joki, otrs, ka parādām, kā pareizi atkabināt līdaciņu, lai tā nenomirtu, vai citas derīgas lietas. Tas ir tas pats, kas sportā. Tas disciplinē. Puika padsmit gados var aiziet uz skeitparku vai aiziet aiz žoga un sapīpēties. Ja viņam būs piemērs, ka čalis jau pāris līdakas noķēris, tas būs labs piemērs.

Tas, ka makšķerēšanu popularizē Tik Tok, ir kas galīgi jauns.
Jā, tā tas ir aizgājis. Es pat nezinu, kā tā ir noticis, ka video ir tik daudz skatījumu. Reizēm desmitiem tūkstošu. Ja video būs pamācošs, to skatīsies. Ja tas būs smieklīgs, arī skatīsies. Nesmieklīgu video var likt, kur vēlies, to neviens neskatīsies. Tā tie skatījumi sakrājas un tiem ir jēga. Tik Tok agrāk bija video laika ierobežojums līdz minūtei, tagad līdz trim. Man ir čaļi, kas palīdz samontēt, paldies viņiem.
Klau, tā kā esi bitenieks, ja makšķerētu karpas, uz boilām varētu medu smērēt. Uz vobleriem jau medu nesmērēsi.

Nezinu, kāpēc tā. Tāpat es nesaprotu, kāpēc zivis neaiztiek ūdensmērītājus. Tie pārvietojas pa ūdens virsmu, bet neviena zivs tos neēd. Bet karpas es neesmu ķēris. Man TikTok ir uzdoti dažādi jautājumi, par kuriem neko nezinu, tad arī godīgi atbildu, ka nezinu.

Pašam ir galvā Cieceres ezera karte?
Jā, sen jau. Pārsvarā par visām vietām esmu uzzinājis no vecajiem makšķerniekiem. Atceros, bija viens onkulītis, kurš ezerā velcēja, viņam vienmēr bija smukas līdakas. Balts šūpiņš auklas galā, ar airiem laida pa savu trasīti. Esam braukuši blakus un mēģinājuši. Bet, ja kārtīgi nezini, tad nekas nebūs. Viņš kaut ko labāk zināja, bet, lai viņam vieglas smiltis, savus noslēpumus paņēma līdzi. Ir bijis, ka vecāki čaļi paņem mūs līdzi uz asariem, rāda, ka tur ir pumpa, tur jābūt asariem. Lai gan ir bijis arī tā, ka onkulis stāsta, lai mēģinām makšķerēt citur, norādot, ka tajā vietā ir 30 metru dziļums. Lai gan, pirms tam ar eholoti pārbraucot pāri, redzēju, ka dziļums bija deviņi metri. Viņam tāda informācija savulaik tika pateikta, pārbaudījis nebija, ar tādu pārliecību visu mūžu dzīvoja. Cieceres ezerā atļautas arī zemūdens medības. Čaļi ir stāstījuši, ka neesot dumjāku zivju par asari. Var piepeldēt metra attālumā un iešaut pierē. Viens nirējs stāstīja, ka zandarti, līdakas, asari mūk no akvalangista, bet tomēr asarim tie burbuļi liekas tik pievilcīgi, ka pēc laika nāk skatīties.

Sami ir Cieceres ezerā?
Ir. Pāris reizes ir bijušas tādas copes, ka pazaudē zivi. Pirms diviem gadiem rudenī iebraucām, uz džigu paņēma, ilgi mocījos, zivs uzvedība bija pilnīgi neraksturīga, iet pa krastu, pa niedrēm, aukla sitas pret doņiem. Biju zivi uzcēlis pusmetru no ūdens virsas, tā bija piķa melnumā, beigās nokabinājās no āķa. Uz pavadiņas zobu pēdas nebija. Nezinu, kas tas bija. Sams, zandarts? Bet man ir rādījuši 7 kg smagu samu, noķertu Cieceres ezerā.
Es vienmēr esmu teicis, ja atbrauc ar kompāniju pie ūdens, iekurināsiet ugunskuru, bet, lai vakars būtu pavisam forši izdevies, vajadzētu nokūpināt līni. Kur ir garantija, ka pat Grabovskis aizbrauks un noķers līni? Man nav nekas pretī, ja paņemtu 15 metrīgu meteni, noķertu pāris līņus, uzceptu, savāktu tīklu, un viss būtu kārtībā, vakars izdevies. Bet zini, kādi ir cilvēki? Nepietiks ar divām zivīm, vajadzēs kartupeļu maisu ar zivīm. Mums ar čomu gadījies atrast tīklu, kurā ir padsmit līņi. Divkilogramīgi monstri, sapuvuši.
Ja oficiāli varētu nopirkt atļaujas makšķerēt ar peldošajām ūdām, domāju, daudzi labprāt parakstītos arī uz tām. Ielaid ūdenī divus pludiņus, seko tiem ar laivu – interesants process. Kāpēc Cieceres ezerā nedrīkst vēžus ķert? Vakarā aizbraucu, ielieku piecus krītiņus, kaut vai katrai klāt mirgojoša lampiņa. Nevar neko tādu darīt. Ir cilvēki, kuri pie savām mājām niedrēs ieliek murdiņu, pašpatēriņam. Viņi visu mūžu tur ir dzīvojuši, saka, ka arvien vairāk murdos lien sami. Maziņi gan, tos atlaiž, bet visu vajag ar mēru. Brīžiem mums tajā pašā Facebook ieliek video, kā laiž zivi atpakaļ – piepeši visi ņemas komentēt, ka ne tā atlaidis. Pavasarī Latvijā bija noķerts milzīgs sams. Ārprāts, kā cilvēki ņēmās Facebook! Bet zivi nosvēra un atlaida. Visu laiku notiek zākāšanās. Bet ieej Tik Tok, tur mazajiem ir vienalga, kā atlaid zivi. Mums ir tāds svarīgs lozungs Tik Tok – tikai uzvaras. Mums ir jāiemācās uzslavēt vienam otru. Nu parādi īkšķi! Citiem ka tikai uzriet. Bet viss mainās, lēnām jau kļūst labāk.

Ar kādām sajūtām ej uz copes veikaliem?
Pirms intervijas tieši biju copes veikalā. Ar laiku iemācies, ka tev vajag viena veida gumijas mānekli, trīs collas lielu. Ieeju, bet nevaru sameklēt, visi izpirkti. Citreiz sapērkos zaļo, zilo, pelēko, bet strādā tikai oranžais. Pirms gada viens čoms sāka copēt, nopircis vairākas kastītes, sapircis gumijas, katru savā krāsā, savā nodalījumā, izskatās jau filigrāni bet, pirmajā reizē atverot kasti, es viņam teicu, ka 98% gadījumu tu tās pat neizmantosi. Viņš apvainojās un teica, ka tā nebūs. Bet ar laiku sāka saprast. Man arī ir bijis tā, ka laivā četri pieci kāti līdzi, bet nopērku drusku dullāku kātu un saprotu, ka ar to varu aizstāt divus kātus. Bet arī – kad iziet cauri visam, saproti, ka pati dullākā spole pasaulē neatšķiras no tās, kas maksā 50 eiro. Ja zivju nav, arī spole par 600 eiro nelīdzēs. Ar laiku iemācies, ka nav tik ļoti jātērējas.

Kāda ir psiholoģiskā robeža, ko var izteikt naudas vienībās – cik lielu summu esi gatavs atstāt par spoli?
Tagad es to nevaru teikt. Bet man 2021. gadā palika 30 gadi, es visu mūžu augu līdz šai spolei. Tas ir tas pats, kad medniekam pavaicā, cik maksā bise. Tas nav tā. Kāpēc tas nav tā? Tu jau pērc spoli, lai tā kalpotu desmit gadus. Pie tās slodzes, kā es makšķerēju, spole par simts eiro izšķīdīs. Pirms trīs gadiem biju nopircis četras vienādas spoles. Pēc gada tās izbeidzās. Nav jau svarīgi, cik tām gultņu, varbūt daļa no tiem ir plastmasas bukses. Dārgos japāņu kātus es nepērku, jo nejūtu tik lielu atšķirību. Čaļi ar eholotēm ir secinājuši, ka pat mānekļa krāsai nav nozīmes, galvenais, lai pēc iespējas ātrāk mānekli var nogādāt noteiktā dziļumā, kur atrodas zivs. Ja tur zivs būs, tai būs pilnīgi vienalga, vai piedāvāsi bitīti, zvirbulīti vai kāmīti. Ja tā gribēs ēst, tad ņems. Nesen ar Panoptic bijām iebraukuši Daugavā, redzējām simtiem zivju, bet neviena nereaģēja uz mānekli. Bet iebrauksi nākamajā dienā un redzēsi, ka katra otrā skrien līdzi. Un ar laiku sāc saprast, ka ne jau tikai zivī ir vaina. Tie paši loriņi – mānekļi 130 Balisong, ļoti labs. Pirmo reizi, kad to ieraudzīju, domāju, ka es ar tādu nemetīšu. Līdz pirmajai reizei, kad redzēju, ka sacensībās pusstundas laikā čaļi noķēra trīs līdakas. Vakarā noskaidrojām, ka katram no mums tāds kastē bija. Nākamajā dienā aizbraucam, metam ar to un zivs ķeras. Tikai žēl, ka neviens no sportistiem ar saviem noslēpumiem nedalās. Pirms sacensībām neviens nebūs uz makšķeres uzlicis mānekli, ko izmantos, vienmēr būs kas cits uzlikts virsū – lai citus mānītu.

Tev ir paša atjaunota laiva, leģenda.
Manai laivai ir 45 gadi, tas ir vecais Progress, divus gadus diendienā vakaros ar čaļiem gāju uz garāžu to atjaunot. No nulles uztaisīju. Kādus trīs mēnešus nevarēju naktīs aizmigt, jo domāju par stiklu, kam jābūt noteiktā slīpumā. Toreiz jau nebija Facebook grupas, kurā iemet jautājumu un pēc brīža kaudze ar atbildēm. Kad atjaunoju laivu, bija doma, ka varētu piedalīties sacensībās. Pirmajā gadā aizbraucām un pirmajā dienā bija kā ar aukstu dušu. Otrajā metienā noķērām lielāko asari. Tiesnesis teica, ka neko tamlīdzīgu nebija redzējis. Bet ar to arī bija viss. Līdakas nemācējām noķert, nesapratām, kā zandartu dabūt. Vakarā sapratām, ka jāķer ar vobleriem, un nākamajā dienā salasījām visus asarus, līdakas, zandartus, pietrūka vienas zivs, mači beidzas pēc piecām minūtēm, bet tad bija tāds moments, kad sapratu, ka esam uzvarējuši paši sevi. Kā uzvarētāji braucām ārā, jo biju sev pierādījis, ka zivis varu noķert. Starp grandiem bijām trešie. Čaļi pienāk klāt, skatās tabulā un nevar saprast, kas tie tādi trešajā vietā. Bet visam apakšā jābūt baigam darbam. Ja tev nebūs pietiekami daudz treniņu, nekā nebūs. Sporta makšķerēšana arī ikdienas copē palīdz tikt pie zivīm. Jo tev nav variantu – man šodien neņem.

Foto no arhīva

Bet ko izdarīt, lai ņemtu?
Te parādās mazās sīkās niansītes. Uz tiem pašiem asariem. Ir visādi mazi loriņi atkosti. Kaut vai stāvot uz pumpas, svarīgi, no kuras puses tu met mānekli. Bet dienas laikā tas var mainīties. Ka, metot no labās uz kreiso pusi, neņems, bet, no otras puses metot, ņems. Tas viss ir jāpamēģina un tam visam ir jāiziet cauri. Ar līdakām sacensībās bija tā, ka ķeram, viss ir kārtībā, bet nākamajā dienā to vairs tur nav. Kādā sakarā? Jo pa nakti bija vējš, tās ir iepūstas trīs metrus dziļāk. Bet visas ekipāžas stāv rindā kā vakar un nesaprot, kas notiek. Katru dienu ir citādi. Tagad ar Panoptic viss mainās. Zandartu var paņemt bez variantiem. Ja vēl ir piešāvušies lasīt elektroniku. Savulaik gribēju lašus ķert Ventā. Divas reizes aizbraucu, pamētāju, bet neko nedabūju. It kā raidījumos skatījos, kā tas jādara, bet nekas nesanāca. Paņemu un internetā atrodu visdullāko zēnu Maksi un zvanu viņam. Vai varam ko sarunāt? Jā, tā mēs sapazināmies.

Tagad saprotu, ka janvārī staigāsi pa Ventas krastu cerībā noķert kādu lasi?
Nē, man viss, pietiek. Metu mieru lašiem. Zini, kā ir? Medībās medniekiem jau gadiem ir atrunāta lieta, ka katram medījumam ir sava atļauja. Tev ir maza savilcīte ar kodu. To apliec nomedītam dzīvniekam ap kāju, obligāti savelc, ja tevi apstādina, noraksta licenci un brauc tālāk. Pēc tam iegādājies nākamo licenci un vari medīt atkal. Tajā pašā Ventā septiņas reizes aizbrauc, septiņas reizes esi pircis licenci par 15 eiro dienā, kas aiziet nebūtībā. Kāpēc es nevarētu nopirkt lašu licenci kaut vai pa 50 eiro un ķert, kamēr to lasi noķeru, uzlieku uz astes savilcīti, un problēma beigusies. Es gribētu aizbraukt uz Salacu, bet tur viss vienmēr ir izpirkts. Labāk aizbraucu un paķeru asarīšus no krasta.

Mānekļi, kas strādā reālos apstākļos – TOP 2022. Video bloga #6 epizode

• Alex
• cope
• Crazyfisherman
• intervija
• KristsSpēlmanis
• makšķerēšana
• Žurnāls Lielais loms