Kā taustāmā formā saglabāt atmiņas par noķerto mūžā lielāko līdaku, sama vectēvu vai tālās jūrās pievārēto milzu grūperu? Atbilde ir visai vienkārša – izgatavojot zivs izbāzni. Jā, Latvijā lielākoties izgatavo nomedīto dzīvnieku izbāžņus, taču siguldiete Sarmīte Inberga ir tas cilvēks, kurš būtu jāsameklē ikvienam kaislīgam makšķerniekam. Tieši viņa spēs noķerto lomu pārvērst lieliskā izbāznī vai mulāžā.
Ar zivju taksidermiju izvēlas nodarboties reti. Iespējams, tāpēc, ka izgatavot zivs izbāzni ir sarežģīts un ļoti smalks darbs, kas prasa lielu pacietību un iedziļināšanos vissīkākajās detaļās. Lai darbu paveiktu, jābūt ne tikai lieliskām zināšanām zivju bioloģijā, bet arī mākslinieka un skulptora talantam.
Ikviens no mums, makšķerniekiem, savulaik ir centies izkaltēt līdakas galvu un zina, cik tas ir grūts uzdevums. Galarezultāts visbiežāk nav bijis plašākai publikai rādāms, taču Sarmītes izgatavotie izbāžņi izskatās gluži kā dzīvi, kā tikko no ūdens izvilkti. Un laiks tiem vairs neko nespēj padarīt.
Izbāznis vai mulāža?
“Zivs trofeju iespējams sagatavot divos veidos – lietojot īsto zivs ādu un patiešām izgatavojot izbāzni, vai arī veidojot mulāžu no mākslīgiem materiāliem, taču izmantojot sagatavi, kas izgatavota no īstas zivs. Protams, arī izbāžņa izgatavošanā var tikt izmantotas mākslīgas detaļas, piemēram, galva vai spuras,” tā Sarmīte Inberga. “Taču arī izgatavojot galvas izbāzni viss nav tik vienkārši. Piemēram, zivs galvā ir pietiekami daudz mīksto audu. Apstrādes procesā tie jāizņem, daļa sažūst un zivij pazūd lūpas, iekrīt žaunu vāki, pieres daļa. Šīs daļas jāizveido no jauna, lietojot špakteles. Sākotnējā forma jāatjauno ļoti precīzi. Arī spuras jāapstrādā tā, lai tās paliktu elastīgas un izbāžņa lietošanas laikā tās nenolūztu, tāpat žaunas, kas zivij sāk bojāties ļoti ātri.
Taču galvenais uzdevums ir sagatavoto izbāzni nokrāsot. Pēc ādas apstrādes un uzstiepšanas atpakaļ uz kauliem tā paliek pelēka un necila. Protams, var saprast, kuras ādas vietas ir bijušas tumšākas, kuras – gaišākas. Taču ideāli, ja makšķernieks parūpējies arī par tikko noķertās zivs fotogrāfiju. Zivs burtiski jānokrāso, lai atjaunotu ādas vai zvīņu sākotnējo krāsu. Un reizēm tas nozīmē nokrāsot vienu zvīņu pēc otras, vienu žaunu bārksti pēc otras…”
Ko var izdarīt nepareizi?
Kad zivs ir noķerta un trofeja atzīta par gana vērtīgu, lai to saglabātu, svarīgas ir divas lietas – pareizi ir nogriezt galvu tā, lai no tās varētu izgatavot izbāzni. Noteikti nepieciešams atstāt klāt spuras, un galva jānogriež ar rezervīti – aptuveni piecus centimetrus aiz krūšu spurām.
“Ir gadījumi, kad ir izrautas žaunas, spuru nav, jo zivi, galu galā, gandrīz pilnībā var izmantot kulinārijā, arī galvu, un atziņa, ka trofeju vērts saglabāt, var nākt tad, kad izdarīti jau daži griezieni, kas, saglabājot trofeju, nebija jāveic. Protams, visu var izdarīt un īstās spuras var aizstāt ar mākslīgajām – mulāžām. Tāpat var izmantot mākslīgās žaunas un no sintētiskiem materiāliem izgatavot citas zivs ķermeņa daļas, kuru trūkst, lai izbāznis izskatītos eleganti.
Otra problēma ir pašas zivs uzglabāšana. Visvienkāršākais ir zivi ievietot maisiņā un sasaldēt. Taču ir makšķernieki, kuri sākumā nolemj darbus veikt paši un ieliek zivs galvu stiprā sālsūdenī vai vienkārši apber ar sāli. Pēc tam atrod manu tālruņa numuru, un nu man jādara viss iespējamais, lai sāli dabūtu ārā. Protams, viss ir iespējams, taču tas prasa daudz laika un pūļu… Sāls piesaista mitrumu, un trofeja ar laiku var sākt bojāties,” turpina taksidermiste.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Foto no Sarmītes Inbergas arhīva
Problēma – tauki
Taču problēmas var sagādāt ne tikai sāls, ko neapdomīgi ir lietojis pats makšķernieks, bet arī tauki, kas jau ir pašā zivī. Piemēram, lašveidīgajās zivīs. Tāpēc mēdz izmantot īsto ādu un zivs atlējumu sintētiskajos materiālos.
“Taukus izvadīt no kaulaudiem un skrimšļiem ir visgrūtāk. Lasim vai forelei pieres daļa būtiski sakritīsies, un izbāznis izskatīsies slikti, tāpēc tiek izgatavota galvas kopija un tad uz tās uzstiepta sagatavotā āda. Tā ir daudz vienkāršāk – vispirms izveidot zivs matricu un tad jau pašu kopiju. Līdzīgi rīkojas, ja, piemēram, jāveido jūras vilka izbāznis. Šai zivij arī ir ļoti plāna āda, bet pati zivs ir trekna,” atklāj Sarmīte Inberga. “Līdzīga situācija ir ar samu. Tas tiek nodīrāts pilnībā, pirms tam izveidojot tā ķermeņa kopiju, tad uz plastikāta formas tiek uzstiepta apstrādātā āda, kas der kā uzlieta. Var izgatavot gan izbāzni, gan tikai mulāžu.”
Iespēja strādāt mājās
Vaicāta, kā pievērsusies tik neparastai nodarbei, Sarmīte teic, ka pabeigusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti un astoņus gadus strādājusi Latvijas Dabas muzejā. Arī pie Valda Rēdera taksidermijas laboratorijā. Dīrājusi putnus, izgatavojusi nelielu dzīvnieku izbāžņus, jo Sarmītei patīk tieši sīkie darbi, kuros, kā viņa pati saka, daudz jāknibinās. Viņas darināts ir ziemeļu sikspārņa izbāznis, kas joprojām ir muzeja ekspozīcijā.
“Mani sāka nodarbināt jautājums, kāpēc zivis neviens netaisa. Jau toreiz mani atrunāja, jo tas esot grūti un neviens to nedarot, tā esot specifiska nodarbe. Taču 2001. gadā biju komandējumā Štrālzundes jūras muzejā. Tur bija konference par Baltijas jūru, un paralēli divas nedēļas es apguvu mulāžu izgatavošanu. Ārzemēs muzejos pārsvarā eksponē tieši tās. Taču toreiz tā arī šai nodarbei nepievērsos. Beidzu darba gaitas muzejā. 2008. gadā es dzīvojos pa māju ar bērniem un meklēju nodarbošanos, ko varētu darīt mājās, lai nevajadzētu braukāt uz darbu Rīgā. Iedomājos, kāpēc gan tā nevarētu būt zivju izbāžņu izgatavošana? Pamēģināju, izdevās, un tā tas viss arī sākās. Pirmie darbiņi arī bija reāli klientu pasūtījumi. Un reklāma aizgāja no mutes mutē. Liekot lietā zināšanas mulāžu izgatavošanā, tapa arī pirmās ekspozīcijas,” turpina Sarmīte Inberga. “Arī man pašai patīk makšķerēt, taču šai nodarbei neatliek daudz laika. Makšķerēju parasti laukos, tad, kad aizbraucam uz Rūju. Tur ir kāda kundze, kas nopietni pievērsusies sapalu makšķerēšanai. Cenšos sekot viņas piemēram.”
Latvijas rekordzivis
Sarmītes rokā bijis gan rekordzandarts, no kura īpašnieks vēlējies saglabāt vien galvu, bet mulāža, kad tā būs gatava, ceļos uz muzeju Itālijā, gan rekordsams, kura izbāznis pašlaik vēl tikai top. Lai arī tas ir sarežģītāk un jāiegulda vairāk laika un darba, Sarmīte izvēlas izgatavot katram samam savu formu, nevis lietot rūpnieciski izgatavotos zivs ķermeņus. Katra zivs tomēr ir ļoti atšķirīga. Sama izbāžņa izgatavošanai tiek izmantota ne tikai īstā āda, bet arī īstais mutes interjers, kas samam ir visai sarežģīts. Samam ir trīs augšējo zobu segmenti, divi apakšējo zobu segmenti un tad vēl nelieli zobu segmenti rīklē. Tieši sama izbāznis bija arī viens no viņas pirmajiem darbiem, uzsākot nodarboties ar zivju taksidermiju.
Foto no Sarmītes Inbergas arhīva
“Mēs rīt atvedīsim lielāku…”
Kaut ko neparastu atrast zivī izbāžņa izgatavošanas laikā Sarmītei nav izdevies, taču reiz viņu pārsteidzis kāds klients, kas nule atgriezies no Kostarikas.
“Divi vīri ienesa lielu kasti, kurā bija tarpona galva… Jau tā šķita milzīga. Taču vīri teica, ka rīt atvedīšot vēl vienu galvu… lielāku. Tā bija burtiski milzīga – 160 kilogramu smaga grūpera galva, kas svēra nepilnus 60 kilogramus. Tās lūpā bija pamatīgs āķis. Galva bija jau atkususi, un nācās citus darbus palikt malā un ķerties pie tās apstrādes. Kavēties vairs nevarēja,” tā Sarmīte Inberga. “Pēdējos gados arī Latvijā tiek popularizēta kustība ķer un atlaid, kad zivs pēc noķeršanas tiek nobildēta un pēc tam atlaista. Un tad nu makšķernieks pie taksidermista dodas vien ar fotogrāfiju, un pēc bildes un izmēriem tiek izgatavota zivs mulāža.”
Padomi, lai zivi saglabātu (atsevišķi)
– Pareizi nogriez galvu tā, lai no tās varētu izgatavot izbāzni. Noteikti nepieciešams atstāt klāt spuras, un galva jānogriež ar rezervīti – aptuveni piecus centimetrus aiz krūšu spurām
– Atstāj klāt žaunas un spuras
– Pēc noķeršanas zivi ievieto maisiņā un sasaldē
– Zivi nevajag apbērt ar sāli vai likt sālsūdenī! Sāls piesaista mitrumu, un trofeja ar laiku var sākt bojāties
Kā nočakarēt zeltu pasaules čempionātā. Krišjānis Lisovskis. “Ķeram lielo!” #5 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
