Egīls Draudiņš, Salmo kompānijas valdes loceklis un Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas valdes loceklis, savā makšķernieka karjeras laikā ir sācis makšķerēt divreiz. Pirmo – agrā bērnībā Lielupē, kad nevienu zivi tā arī nenoķēra un šai nodarbei lika mieru. Otro – pāris gadus pēc specializētās hokeja vidusskolas un Rīgas elektromehāniskā tehnikuma pabeigšanas, kad sāka strādāt Salmo par rotējošo mānekļu komplektētāju. Viņš saka, ka, ķerot zivis, ir divi ārkārtīgi svarīgi momenti – pirmais, kad zivs pieķeras un to izvelk, otrais – kad zivis atlaiž un redz, ka tā sveika un vesela aizpeld upes vai ezera dzelmē. Taču makšķerēšana patiesībā ir tikai pēc tam sajūta. Pirms tam ir brīdis, kad uz ūdens sagaidīts saullēkts, ļaujot dabai cilvēku uzlādēt un attīrīt no visa liekā. Tieši šis maģiskais moments ir vissvarīgākais, ko viņš iesaka izmēģināt ikvienam, kurš to vēl nav piedzīvojis.
Kur sākās jūsu makšķernieka gaitas? Upē, karūsu dīķītī vai kādā lielākā ūdenstilpē?
Vasarās dzīvojām Jūrmalā, un kādu dienu četras puikas izdomājām, ka dosimies uz Lielupi makšķerēt. Cēlāmies agri, piecos bijām pie upes, pie tilta, kur tagad akvaparks. Domājām, ka nu tik ķersim. Vienpadsmitos sākām domāt par braukšanu mājās, jo pludiņš nebija pat pakustējies. Tad sapratu, ka šis vaļasprieks nebūs manējais, nemakšķerēšu. Tad bija liels pārtraukums, kad nemakšķerēju.
Radinieki nemakšķerēja?
Vectēvs bija makšķernieks, kaut ko pat bija atstājis no sava arsenāla. Makšķerēšanai pievērsos tikai tad, kad sāku strādāt Salmo, arī ne uzreiz. Kad sāku tirgot makšķerlietas un braukt pie klientiem, sapratu, ka varētu par tām zināt vairāk. Lai nav tā, ka paņem makšķerkātu rokās kā hokeja nūju vai slotaskātu. Tā lēnām tas aizgāja. 1993. gadā sāku strādāt Salmo, bet par makšķerēšanu sāku nopietni domāt 1995. gadā.
Spēlējāt hokeju, ja reiz ieminējāties, ka makšķerkātu teorētiski varētu turēt kā hokeja nūju?
Bērnībā mācījos 55. vidusskolā, specializētajās hokeja klasēs, kur viss bija pakārtots hokejam. Izaugu kopā ar šī brīža zināmajiem hokejistiem.
Kāds no pazīstamajiem hokejistiem ir makšķernieks?
Zinu, ka aktīvi makšķerē Edgars Masaļskis, ar tagadējiem laukuma spēlētājiem neesmu ticies.
Hokeja nūju par makšķeri jau neizmantosi?
Nu, nē, tas jau ir cits darbarīks, bet, ja treniņi ir divas reizes dienā, tad domā tikai par hokeju.
Ir redzēti vēsturiski foto, kad spēles karstākajā brīdī hokejisti ielūst ledū. Vai spēlējāt tikai uz mākslīgā ledus?
Viss bija sporta skolu līmenī. Mums gan bija arī āra nodarbības, bargajās ziemās pie 55. vidusskolas lēja laukumu, gaidījām, kad piesals, dažreiz ar lāpstām grābām nost sniegu, ko uzmeta bortu augstumā. Tas bija tad, kad bija labās ziemas.
Pēdējā ziema nebija gana laba?
Tagad es uz ziemu skatos citādi. Vai nu sniegs jātīra, vai jāseko līdzi tirdzniecības datiem. Ziema var būt arī bez liela sniega, taču, ja makšķernieki kaut kur tiek uz ledus, mums tirdzniecība notiek, un tā jau ir laba ziema. Pērnā ziema bija laba.
Jautājums ne no makšķerēšanas tēmas – mākslīgais un dabiskais ledus, pa kuru labāk slidot, ja abi ir vienādi gludi?
Ja ir tīrs, svaigi uzsalis ledus uz dīķa vai upes, starpības nav nekādas. Ja ledus pēc tam ir pakusis, atkal uzsalis, tas ir kļuvis mīkstāks, grubuļaināks, salīdzinot ar mākslīgo halles ledu. Ir bijis arī tā, ka slidojām pa aizsalušu Daugavu. Ledus ir tīrs, gluds, var slidot no Centrāltirgus līdz Doles salai un atpakaļ.
Pēc hokeja skolas turpinājāt mācības Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā, kur teorētiski bija iespēja tikt pie dažādiem metāliem, no kuriem varēja gatavot mānekļus.
Tehnikumā iepazinos ar Gundaru Kurzemnieku, ar kuru sēdējām vienā solā. Visu tehnikuma un augstskolas laiku nomācījāmies kopā. Viņš pēc tam iekļāvās Salmo kolektīvā. Caur viņu arī es nonācu šajā brīnišķīgajā organizācijā. Kad mācījāmies, Salmo bija 1988. gadā dibināts kooperatīvs. Tehnikuma beigās sāku pieslīpēt roku rotējošo vizuļu izgatavošanā. Bija sastāvdaļas, no kurām mājās sakomplektēju rotējošo vizuli līdz gala produkta statusam.
Kas ir sarežģītākais rotiņu gatavošanā? Tos var dēvēt par sarežģītāko no mānekļiem? Varbūt tas vobleris, kuriem ir tik svarīga pareiza forma?
Grūti salīdzināt, jo darbā ar metālu svarīgs ir mehāniskais darbs. Tev ir septiņas sastāvdaļas, uzver āķi uz stieples, uzliec vienu bumbiņu, otru, svariņu, nākamo bumbiņu, distanceri, lapiņu un aizgriez ciet. Jāpiešaujas ir. Arī mana mamma palīdzēja darbos. Viens no sāpīgajiem kurioziem bija tāds, ka atbraucu mājās, bet mamma sēž ar āķi rokā. Prasu, cik tad ilgi sēdi? Nav ilgi, kādu pusotru stundu. Viņa zināja, ka drīz būšu mājās no komandējuma, gaidīja, jo šādās situācijās cilvēks sev palīdzēt nevar. Traumās dakteri āķi izņēma. No sarežģītības viedokļa, ja vobleris gatavots ar rokām, svarīgi, cik precīzi to izvirpo, nobalansē. Domāju, ka ar vobleriem varētu būt sarežģītāk.
Kad ieejat veikalos un skatāties mānekļus, pievēršat uzmanību tam, cik tie labi izgatavoti?
Protams, ka, tik ilgi strādājot šajā virzienā, tu pamani visas mazās nianses, kas parastam makšķerniekam nav svarīgas, varbūt tas pat neietekmē arī zivju ķeršanu.
Tās mazās nianses jau ir tās interesantākās!
Rotiņu gatavošanā izmantoja aparātiņu, ar ko uzgriezt augšējo cilpiņu. Mums rādīja, kā to darīt, lai viss ir smuki, apaļa cilpiņa, stieplīte, divas reizes aptīta un piekniebta, bez asumiņa. Tagad, kad paskaties uz populārajiem rotiņiem, piemēram, Mepps un citiem, redzu, ka tam pieiet vienkāršāk. Galvenais, ka galā ir kaut kas cilpai līdzīgs, apkārt apvīts un vaļā neatplēšams. Uz makšķerēšanu tas neatstāj iespaidu, bet skatoties, vai ir labi nostrādāts… Lapiņa it kā ir, bet augša nav līdz galam nostrādāta.
Rotiņu jomā pastāv iespēja vēl kaut ko uzlabot vai tur jau ir sasniegta pati pilnība?
Domāju, ka pilnīgs nav nekas, vienmēr kāds kaut ko izdomā. Izurb rotiņa lapiņā trīs caurumus, un tas jau skan citādi. Ūdenī uzvedas savādāk, parādās kaut kādi burbulīši. Propellerīšus piesien aizmugurē, lai taisītu papildu troksni. Lapiņu izliekums varbūt nav tik svarīgs. Bet, iespējams, kāds pamostas ar spīdošu ideju, ko uzlabot rotiņā. Vai tā strādās, tas ir cits jautājums.
Tagad uz rotiņu lapiņām līmē uzlīmes ar punktiņiem, nevis atsevišķi to apkrāso, kas varbūt izskatītos pamatīgāk, bet ražošanā noteikti dārgāk.
Es domāju, ka tas neko nemaina. Ja uzlīme labi turas virsū, tad ir labi. No otras puses, ja tā mazliet atlīmējas, atkal cita vibrācija, kas varbūt tajā brīdī kādu zivi var uzrunāt. Bet vienam vajag, lai viss ir labi, citam, lai viss ir lēti. Ir starpība starp labi un lēti un labi un kvalitatīvi. Ar ko auto cenas atšķiras? Visas brauc un visas pilda savu funkciju. Tikai vienā ir piestrādāts, materiāli negrab, skaņas izolācija.
Vai esat redzējis izcilus, ar rokām gatavotus mānekļus?
Ikviens vīrs, ja uztaisa sev mānekli, jau ir lepns, ka ķer ar paša gatavotajiem. Tie, kas gatavo nosacīti rūpnieciskā līmenī un tirgo, viņiem atkal ir sava filozofija, sava enerģija ielikta. Ka tas ir viņa māneklis, viņš ir to izgatavojis un uz tā ķeras. Ar mānekļiem vispār ļoti būtiski, to es pēc sevis zinu, vai tiem notici. Divi makšķernieki var paņemt vienādus rotējošos vizuļus, mētāt tos vienā vietā, un viens no viņiem noķers, bet otrs nedabūs neko, ja rotiņu mētās mehāniski. Tikai tāpēc, ka viens uzliek mānekli, lai iemestu, bet otrs tam notic, ar savu ticību to panāk. Darba kolēģi 50 gadu jubilejā uzdāvināja (paņem no galda kastīti, atver) sudraba šūpiņu. Sudraba, labs, ar to noteikti var labi ķert zivis, bet es to uztveru kā dāvanu, negribu to pazaudēt, tāpēc nevienu reizi neesmu paņēmis uz copi. Bet man ir sudraba šūpiņi.
Citi taisa vizuļus no bungu šķīvjiem.
Tas ir pateicīgs materiāls, jo tas skan, tam ir sava, gudri nepateikšu, skaņa ūdenī. Misiņš arī ir populārs materiāls. To jau nezinām, kā tas ūdenī patiesi skan, tikai pēc daudzu gadu pieredzes pieļaujam, ka uz tiem ķeras labāk. Tad sāc domāt, kāpēc bungu šķīvis. Materiāla skanīgums to padara citādāku par parastu metāla karoti. Man pašam ir dāvināti vizuļi, esmu pircis no vīriem, kas tos gatavo. Viņš iedod, sakot, ņem, pamēģini. Jau iedod ar enerģiju, ka tas būs labais. Vienu reizi pamēģini, otru reizi un noķer. Tad ierindo to atsevišķā kategorijā. Kad neķeras ar parastajiem, tad uzliec to, jo tas ir māneklis ar plusa zīmi.
Jūs esat vadījis makšķerlietu vairumtirdzniecību Lietuvā un Igaunijā. Kādas ir lietuviešu un igauņu makšķerēšanas nacionālās īpatnības?
Ļoti izteiktas, lai gan it kā viens tirgus, viens sortiments. Kad Latvijā vēl nebija pazīstama fīdermakšķerēšana, Lietuvā makšķernieki jau fīderēja. Pagāja gadi septiņi, līdz Latvijā ar fīderi sāka ķert baltās zivis. Leiši ir progresīvāki, viņi ir okšķerētāji, ķeršanas tehnikā ieiet dziļāk. Mēs no viņiem daudz mācāmies. Igauņi savukārt ir ziemeļnieciskāki – opis puikam teica, re, rotiņš, ar to var iet uz asari. Puika to paņem un iet uz asari, un visu laiku spiningo ar vienu rotiņu. Viņiem eksperimentēšana un know how, ka tagad ķersim šādā vai citādā tehnikā, seko pēc tam. Vispirms jaunums parādās Lietuvā, pēc tam Latvijā, tikai pēc tam Igaunijā. Tā pati mikrodžiga tēma.
Kuru Latvijā veiksmīgi ievazāja poļi, vai ne?
Leiši ņem no poļiem, mēs no leišiem. Mēs mikrodžiga kātus tirgojām labu laiku, un tikai pēc tam tie ieviesās Igaunijā. Viņiem ir tāds kā rādītājs – ja veikalā nav, tātad neviens nepērk vai arī zina, bet neuzticas un nelieto. Tad paiet laiks, un viņi arī sāk ķert šādā tehnikā. Tirgus mazās niansēs, bet atšķiras. Nerunājot par ūdenstilpju atšķirībām. Mums klasiski ir 1,5–2 m dziļi ezeri, Lietuvā tādu ir maz, viņiem ir dziļi ezeri – 10–15 m. Igaunijā vairāk ir upes, foreles, jūrā lasis, sava specifika.
Vai tā varētu būt, ka Latvijā nepelnīti maz makšķerē jūrā no krasta?
Viennozīmīgi, ka Igaunijā jūras makšķerēšana ir populārāka, pie viņiem jūrā daudz ķer līdakas, lašus, taimiņus. Mums vairāk ir atklātā jūra, tāda bradāšana un staigāšana pa krastu nav tik izteikta. Igaunijā ir daudz salu. Pats ar igauņiem esmu braucis makšķerēt. Piestāj jūras krastā, ir viens līcis, tad nākamais. Uzvelc neoprēnu, iebrien ūdenī un pa seklumu apstaigā līčus, nemaz neejot krastā. Pie mums ir citādi.
Jūra brienama tikai līdz otram sēklim?
Jā, akmeņainība sākas pie Igaunijas robežas. Igauņi ķer jūrā arī tāpēc, ka daba viņiem iedevusi tādu floru un faunu, kur var izpausties. Mums jūra ir gludāka. Smiltis un smiltis, pat akmeņu nav daudz. Kad iebraucu Igaunijā jūrā, biju pārsteigts. It kā biju tālu no krasta, bet dziļums divarpus metri, zāles, akmeņi, kur makšķernieks var izpausties. Mums ir pietiekami daudz iekšējo ūdeņu, tā ka jūra nemaz netiek apspēlēta. Bet varētu mēģināt.
Kāds pašam makšķerēšanas veids tuvāks?
Spiningošana no laivas.
Un kādi ūdeņi?
Visur, kur var ielaist laivu. Šobrīd ir tā, ja laiva ir uz piekabes, mazie ezeri tiek atstāti novārtā. Visi lielie ezeri, upes ap Rīgu – Lielupe, Buļļupe, Daugava, Ķīšezers, Babītes ezers, Jugla, Baltezers, ko vari izbraukāt no vienas piestātnes. Akvatorija ir pietiekami liela. Ja vajag tālāk, aizbrauc aiz hesiem un brauc tur pa Daugavu.
Vienā intervijā teicāt, ka 2010. gadā, kad bijāt tiesnesis Rumānijas komandai, tad sapratāt, ka vēlaties arī tādā līmenī makšķerēt. Kas tieši bija tas, kas nospēlēja?
Tas sakrita ar laiku, kad Latvijā notika pasaules čempionāts un brīvprātīgos aicināja piedalīties par tiesnešiem. Tad redzēju, kā ķer sportisti, kā meklē zivis.
Ja saka, ka makšķernieki ir māņticīgi, vai tiesneši tādi nav?
Kā tiesnesis pēc tam laivā neesmu sēdējis, lai gan esmu tiesājis lielos mačus kā galvenais tiesnesis. Bet ir bijuši piemēri, kad tiesnesis strādā ar tādu kā negatīvo informāciju pret komandu. Laivā izvelk siļķu bundžiņu un sāk ēst pusdienas. Sportisti laivā domā, nu, kā tā var, ka laivā ēd zivis, tā nevajadzētu darīt. Bet es nezinu, vai tiesnešiem tāda māņticība ir. Noteikti tie, kam ir, pie tās pieturas, jo ticībai jau ir spēks.
Kāds pašam ir bijis neaizmirstamākais loms?
Visas lielās zivis. Kaut kad treniņos Daugavā noķēru līdaku pāri metram. Pagāja laiks, kamēr vispirms ieraudzīju, kas atrodas galā. Pietin, bet tā aiziet. Tin no jauna. Vienā reizē var iegūt divas sajūtas – vienu, kad zivi noķer, otru pēc tam, kad zivi atlaid un redzi, ka tā aizpeld dzīlēs un tai viss ir labi. Tās ir divas neaprakstāmas sajūtas. Toreiz spiningoju ar palielu tvisteri. Tā sanāca, ka zivs bija tur, kur tai nevajadzētu būt. Šopavasar Alūksnes ezerā noķēru zandartu virs 80 cm. Biju grasījies ķert līdakas, bet velku un saprotu, ka tas ir zandarts. Arī šoreiz zivi noķēru nestandarta vietā.
Visas zivis, kuras ir gribētas noķert, ir noķertas?
Neesmu noķēris nevienu samu. Varbūt tas kaut kad mani uzrunās. Lai samu noķertu, vispirms to jāsāk ķert, bet mērķtiecīgi to nekad neesmu darījis. Domāju, ka viss labais vēl ir priekšā, nenoķertās zivis mani gaida. Vēl satiksimies.
Ārpus Latvijas makšķerēšanas pieredze ir?
Bija periods, kad ļoti aktīvi braucu uz Ālandu salām, tiklīdz par šo vietu uzzināju. Biju pārsteigts, ka tādi ūdeņi ir. Zvanīju darba kolēģim igaunim, prasīju, kur viņš atrodas. Ālandu salās. Pirmā doma, kas iešāvās prātā, ka tās ir siltzemju salas. Bet nē, tā nevarētu būt, jo iepriekšējā vakarā mēs sēdējām pie viena galda. Prasu, kur tas ir? Nu, tepat, starp Somiju un Zviedriju. Jāskatās kartē! Tiešām, tur it kā kāds iešķaudījis, pilns ar maziem punktiņiem. Pats vēl pamanījos būt par gidu vairākām grupām, līdz sākās lielā masveida braukšana, par ko vēlāk paši Ālandu iedzīvotāji nebija priecīgi, ka pie viņiem brauc un smeļ ārā jūras rezerves.
Bet tunči, haizivis?
Uz to pusi vēl nav sanācis braukt, tikai paskatos bildītēs, ja kolēģi aizbraukuši. Tuvajā plānā tas vēl nav iezīmēts, laikam tas būs tālās nākotnes projekts. It kā virziens, uz kuru pusi braukt, man ir zināms, iespējas arī būtu, bet pagaidām mani tas neuzrunā. Laikam iekšēji vēl neesmu nobriedis.
Vai bez metrīgās līdakas un 80 cm zandarta ir bijis vēl kāds neaizmirstams copes piedzīvojums?
Lomi ir pakārtoti. Man patīk aizbraukt pie dabas un vienkārši iztīrīt galvu. Aizbrauc pie ūdeņiem, vakarā atbrauc mājās un jūti, ka esi kļuvis tīrāks, svaigāks. Kad sāku makšķerēt, mani pārsteidza sajūta pie ūdens pirms saullēkta. Jūti enerģiju, kas nāk no dabas, uzlādē, sajūti to foršumu. Makšķerēšana jau pāraug pēc tam sajūtā, jo vispirms esi saņēmis pozitīvo no dabas, agrā rīta enerģijas. To es vienmēr iesaku. Ja ķersies, tad ķersies, ja ne, tad neķersies.
Kura laiva jums šī ir pēc skaita?
Trešā.
Kā ieteiktu iesācējam izvēlēties laivu?
Ja iesācējs domā par laivas iegādi, tātad viņam kaut kāda saprašana par makšķerēšanu ir. Ieteiktu sākt ar tādu, ko pats var pārvietot līdz ūdenim un tajā ielaist. Tā varētu būt gumijas laiva garumā no 3,30 līdz 4 m. To viens normāls vecis var uzlikt uz piekabes un noņemt. Atkarībā no tā, cik smags motors aizmugurē. Mana pirmā laiva bija 3,90 m, piepūšamā, ar 20 ZS motoru. Tad man likās, ka tā ir liela un smaga. Kad sāku stumdīt alumīnija laivu, sapratu, ka gumijas laivu varu ja ne gluži aiznest, tad piebraukt maksimāli tuvu ūdenim un to ielaist. Gumijas laivu ieteicams ar cieto grīdu, lai vari piecelties kājās, jo ērtāk tomēr spiningot stāvus. Ja tādas nav, der jebkura laiva, ar ko var iebraukt ūdenī un kas sniedz gandarījumu.
Parasti saka, ka nekad nevajag skopoties ar naudu motoram, vajag izvēlēties jaudīgāko, ko var atļauties, un pat drusku virs, protams, to visu saskaņojot ar laivas iespējām.
Tieši šādu pašu stāstu dzirdu no burātājiem, kuri nopērk jahtu, aizbrauc uz Sāremā vai Roņu salu un saprot, ka to pa viļņiem mētā. Bet trīs metrus garāka jahta aiziet garām gludā gaitā. Tad nākamajai sezonai meklē lielāku. Domāju, ka tas ir visās attīstības stadijās, ka vajadzēja pirkt kaut ko lielāku. Kad man vaicā, kādu elektromotoru un akumulatoru pirkt, mana standarta atbilde ir tāda – jaudīgāko no elektromotoriem, ko vari atļauties, un lielāko akumulatoru, ko vari pacelt. Cik jaudīgs akumulators, tik ilgi griezīsies elektromotors. Var nopirkt ļoti lētu elektromotoru, bet, ieraugot to darbībā, saproti, ka tas ir mikseris. Tagad tas ir daudzmaz standartizējies – ir trīs līmeņu elektromotori, attiecīgi tās ir trīs cenu kategorijas. Var nopirkt lielu akumulatoru, ko trijatā jāstiepj. Divas reizes aiznesīsiet, trešo – var neizdoties, ja nesanāks kompānija. Es esmu gājis pa citu ceļu – kamēr nesaprotu, kāpēc man to vajag, tikmēr nākamajā līmenī nekāpju. Tādā veidā cēlu sava inventāra latiņu.
Bet kādā brīdī cenas un kvalitātes līkne jau izlīdzinās, jo principā nav iespējama bezgalīgi laba spole vai kāts.
Ir kaut kāds maģiskais punkts pa vidu, kurā kvalitāte pie noteikta cenu līmeņa nezūd. Bet precīzi pateikt, ka šis produkts ir labākais savā cenu kategorijā, arī nav īsti iespējams. Viss atkarīgs ne tikai no tā, cik dārga vai lēta spole, bet cik bieži brauc makšķerēt. Es draugam reiz ieteicu 30–40 eiro spoli, kas ir zem vidējā līmeņa uz leju. Bet es zinu, cik bieži viņš brauc makšķerēt, ka ar spoles resursu būs apmierināts. Ja viņš sāks biežāk makšķerēt, spole sāks čīkstēt, beigsies eļļa. Ja reti brauc makšķerēt, piecus gadus lētā spole izturēs. Ja makšķerēs katru dienu, spoles resurss beigsies pēc mēneša.
Skatos, ka jums uz galda atrodas Shimano Stella C 3000, tas ir jūsu līmenis?
Manā arsenālā ir nedaudz lētākas spoles. Es varu noķert zivi un gūt gandarījumu arī ar lētākām. Ir dārgais gals, lētais un vidus. Un visam ir savs pamatojums, kāpēc ir tā. Shimano rūpnīca ražo velosipēdu zobratus, daudzas velosipēda mehāniskās daļas, tā ir nopietna inženierija, un viņi tos pašus zobratus, tikai mazākus, pārlikuši uz spoli. Ja skatās no makšķernieku stāstu viedokļa, par inventāru var teikt, ka katra nākamā cenu kategorija noņem nost kaut kādu stāstu, kā vienam gadījies ar to vai citu spoli. Paņemsi šo spoli, te nekam nevajadzētu notikt. Vai ķersi ar to labāk, noteikti, ka ne. Bet sajūtas būs labākas, būsi labāk sevi noskaņojis procesam. Tad varbūt tā palīdzēs tikt pie labākiem lomiem.
Ja drīkst vaicāt, vairāk esat Daiwa vai Shimano spoļu piekritējs?
Esmu Salmo spoļu piekritējs, bet manā arsenālā ir gan Shimano, gan Daiwa spoles. Man ar divām nepietiek, tāpēc spoļu man ir tik, cik kātu.
Un cik kātu ir?
Laivā ir pieci, vēl čupiņa garāžā. Tas nav kosmoss, bet no makšķerēšanas sporta viedokļa, kad brauc uz sacensībām un ir mērķis ķert konkrētas zivis, katrai sugai savs kāts. Es mēģinu uz kātiem salikt līdzīgas spoles, lai maksimāli maz justu atšķirības. Lai nav jāveic trīs lieki metieni, kamēr pielāgojies pie inventāra.
Kāda veida pavadiņu piekritējs esat?
Man patīk lielais fluorkarbons līdakām. Pamēģināju, sapratu, ka ir ļoti labi. 0,4–0,5 mm, 40–50 cm garu. Kad sajūti zivs zobus uz auklas, nomaini pret jaunu. Bet atkal, skatoties, kādas zivis mēģini ķert. Jo ir stāsti, ka bija 30 cm pavadiņa, ko zivs nokoda. Tas nenozīmē, ka zivs gāja pēc mānekļa un paņēma ar visu pavadiņu, visticamāk, ka nāca perpendikulāri attiecībā pret mānekli un pavadiņa trāpīja zobos. Tad liekas, ka zivs nokoda. Visādas situācijas var būt. Īsas pavadas neizmantoju tā iemesla dēļ, ka gara pavadiņa netraucē.
Salmo visu laiku ievieš jaunus produktus, vai ir kāds, par kuru liekas, ka tas noteikti varētu aiziet, bet neaiziet? Pēc ekseļa kritērijiem atbilst, pēc dzīves ne.
Ir jau tā, protams. Nevaru pateikt, kāpēc, bet ir tā. Vienu gadu pērk rotiņus, bet citus ne. Nav vienas atbildes. Varbūt mode, tendence? Ja šogad pērk rotiņus, nākamgad – gumijas, kaut kad sākas pieprasījums pēc vobleriem. Bija laiks, kad gumiju vēl nepazina. Savā starpā konkurēja metāla, plastmasas vai koka mānekļi. Pēc tam parādījās gumijas mānekļi, tie izkonkurēja voblerus, jo ar gumiju var zivis ķert dziļumā. Tad pieprasījums pēc gumijas atkal samazinās, sāk pieprasīt rotiņus, voblerus.
Nav tā, ka šūpiņi ir nepelnīti aizmirsti, lai arī tā ir klasika.
Vienmēr esmu teicis un atkārtošu, ja ne uz ko neķeras, uzliec rotiņu vai šūpiņu. Bet es domāju, tas atkarīgs no mānekļu klāsta somā, cik no tiem izmanto. Ja šūpiņu neuzliec, tad to arī nenorauj, tad jaunu nevajag pirkt. Ja ar mānekli nemakšķerē, tad to skaits neatjaunojas, to mēs redzam pēc pārdošanas. Pērk to, ko norauj vai uz ko draugs noķēris. Man kastes ir pilnas ar mānekļiem, bet aizbraucu uz copi un saprotu, ka vajag divus. Sākumā var pameklēt tos, ar kuriem ķeras, un vairāk tos nemaini. Ja gumijai nokož asti, uzliec tieši tādu pašu jaunu. Un saproti, ka pie tā arsenāla, kas ir, var ķert ar šitik nelielu skaitu. Protams, kad treniņos jāmeklē zivis, tad iet cauri visai kastei pa trīs reizēm, mēģinot saprast, ar kādas krāsas un kāda izmēra mānekli vari mēģināt pierunāt zivi. Tas arī strādā. Mēs ar pārdevējiem smejamies, ka krāsas veikalā domātas makšķerniekiem. Vieni saka, ka zivis krāsas neredz, bet tajā pašā laikā uz vienu krāsu ķeras, uz citu ne. Tātad kaut ko viņas redz.
Ir kāds jaunais virziens, kas sāk parādīties, ko cilvēki pieprasa?
Ik pa brīdim uzrodas kāds pionieris, kurš izdomā, ka jāmēģina kāds jauns virziens. Tad mērķtiecīgi iet, mēģina un kādam aiziet. To paklausās nākamais un mēģina līdzi. Tādā veidā virziens attīstās. Pērno un šo vasaru bija pieprasījums pēc lielajiem mānekļiem. Par tiem ar kolēģiem no produktu izstrādes runājām pirms vairākiem gadiem. Kāpēc pie mums ķer uz maziem mānekļiem, bet Skandināvijas veikalos redzi tikai lielos un nesaproti, kāpēc tā. Jo mums taču ķeras ar maziem. Mēs aizbraucam uz pasaules čempionātu Īrijā, mums mazie mānekļi – 10–15 cm. Paskaties, ar ko ķer īri, angļi, skandināvi, viņiem ir gumijas līdz 30 cm. Nesaprotam, kāpēc ķer. Beidzas čempionāts, viņi noķēra, mēs noķērām, bet īriem bija lielākā līdaka. Nu, labi, paveicās. Pēc tam daudzi gudri cilvēki, kas paši tam iet cauri, domā, ka lielā zivs mazās nemana, viņa pat uz to neiesprings. Lielā zivs guļ savā nodabā, vēro dabu un neies kaut kāda maza štrunta dēļ iespringt, viņai tādas simts vajadzētu noķert, lai paēstu. Bet te kaut kas ievērības cienīgs peld, tam uzbruks. Tātad vajag vismaz 20 cm gumiju, lai metrīgā līdaka to pamanītu. Tā gan ir teorija, bet tā apstiprināta praksē, ka vīri ķer lielās līdakas ar lielajām gumijām. Tajā pašā laikā reizēm izšauj mazais tvisterītis, ar ko noķer 20 kg samu. Vai tas ir likumsakarīgi vai nejauši, to neuzzināsim. Bet ir abu virzienu patiesība, ka lielais māneklis iedod potenciālu izvilkt lielo zivi. Jā, tas būs garlaicīgāk, jo ar mazajiem mānekļiem tev zemmērs pieķeras, kāda zivs uzsit pa mānekli, vismaz notiek kustība. Lielo vari mētāt visu dienu, tev var būt tikai viena cope, bet tā spoli notrīcina tā, ka domā, ka rīt atkal jābrauc. Un atkal uz lielo. Tas ir, kā es saku par mušiņmakšķerēšanu, kas ir tāds kā augstākais intelekta līmenis makšķerēšanā. Sāk ar vienkāršāko, mazo pludiņu, tad spinings, un attīsties tajā virzienā. Ja sāc ar mušu ķert, tad esi tam visam izgājis cauri, tev ir cita zivs ķeršanas filozofija. Var noķert citas zivis, lai gan kolēģi pierādījuši, ka arī līdakas un asarus var ar mušu ķert, ko tagad mušiņmakšķerētāji sacensībās sāk ieviest kā disciplīnu. Man arī bija iespēja tikt pie mušiņmakšķerēšanas inventāra, pamēģināju un sapratu, ka neizjūtu gandarījumu. Bet ne jau virziens slikts, neesmu līdz tam izaudzis. Cik esmu parunājis ar cilvēkiem, kas pievērsušies šai tēmai, reti ir tāds, kurš nekad nav makšķerējis un uzreiz pievērsies mušiņmakšķerēšanai. Lielākā daļa ir makšķernieki, kas visām stadijām izgājuši cauri.
Bet atgriežoties pie lielo mānekļu tēmas, pērn mūsu kolēģis maijā Juglas ezerā pavadīja praktiski visu mēnesi, noķēra vairāk nekā desmit zivis, garākas par metru. Tātad tur ir šādas zivis, vajag tikai mācēt tās noķert.
Vai Salmo gaida uz kaut kādu revolūciju materiālu izstrādē, vēl vieglākas spoles, izturīgākas auklas, kātus?
Protams, jo mēs esam šajā tirgū samērā augstā pozīcijā, mums ir diezgan lieli iepirkumi, ko veicam rūpnīcās. Visa informācija vispirms nāk no turienes. Tikko no kāda ražotāja parādās kaut kas jauns, par to uzzinām no rūpnīcām. Skaidrs, ka mēs uz priekšu zinām, ka vienu materiālu var nomainīt pret citu, nezaudējot ķeršanas kvalitāti, iegūstot plusus cenā, izskatā vai citā īpašībā. Agrāk gumijas ražoja no tāda materiāla, ka, ieliekot to plastmasas kastē, tā izkausēja kasti. Tad saprata, ka gumijas ķīmiskais sastāvs jāpamaina, lai nekausē kasti.
Uz karpām esat sēdējis?
Tas ir gājis secen, bet butes un vēja zivis esmu ķēris. Man ir mājiņa pie jūras, un bija periods, kad tās ķēru ļoti aktīvi. Pavasarī ar Normundu Grabovski bijām ķert vēja zivis, trāpījām labajā laikā. Nevis tad, kad var aizbraukt, bet tad, kad zivis tur aktīvi bija.
Uz garnelēm vai šūpiņa?
No rīta es ar šūpiņu, Normunds ar garneli. No rīta līdz dienas vidum gāja līdzīgi. Vēlāk ar garneli varēja turpināt ķert vēja zivis, bet man tās tikai uzsita un norāvās. Tad bija tā, ka ar garneli Normunds dabūja desmit, es vienu.
Kādi jums ir TOP3 mānekļi?
Ja nekas neķeras, uzliec rotiņu. Gumiju man ir vairāk, vobleru mazāk, bet varu trāpīt uz kādu vobleri, iegūt pārliecību un atkal to ķeru. Tāda viennozīmīgi populārākā man nav. Sortiments ir pietiekami plašs. Vēl jau arī tas, ja sēdi un domā par makšķerēšanu, kā māneklis ūdenī uzvedas, kā zivs, tad to arī noķersi. Tikko sāc domāt par darbu, ka varētu kādam piezvanīt, mehāniski met un velc, nekas nenotiks, varēsi mētāt arī zivīgā vietā un nekā nebūs.
Vēl ir dzirdēts tā, ja piezvana pa mobilo, tad uzreiz pieķeras, bet tas, protams, joks.
Man pašam bija tā, ka Engurē sēdēju uz ledus, bija jauns, smuks telefons, piezvana sieva, beidzu runāt, un telefons iekrīt āliņģī. Tiklīdz nogrima, uzreiz cope, liels asaris, virs 300 gramiem. Tātad ūdenī iekrita kaut kas liels, asaris pienāca paskatīties, kaut kas blakus raustījās un uz tā uzķērās.
Kas tagad vobleru jomā ir modē?
Ar krāsām visu laiku eksperimentē. Sākotnēji bija ar pulverizatoru krāsotās – melna mugura, sarkani sāni vai dzelteni, tad parādījās apdrukātas zivju kopijas, kā uzlīmes, ko uzliec uz sāna. Un saproti, ka smukos apdrukātos pērk vairāk nekā krāsotos. Tagad ir tāds mikslis. Vai otra galējība – spilgtu krāsu mikslis, kam nav saistības ar zivs dabisko zīmējumu. Ejošās gumijas ir spilgti rozā un spilgti dzeltenas. Tajā pašā laikā klasiku – melnu muguru, baltu vēderu, sarkanu asti – arī neviens nav atcēlis. Sākumā makšķernieki baidījās, kas tad tās par meiteņu krāsām, tās jau nepirks. Pēc laika skaties, ka plauktos sešas krāsas, bet izpirktas tikai rozā un dzeltenās.
Zivi jau nepiemānīsi.
Viņām ir interese, vismaz kādu laiku. Bet par un ap copi var runāt bezgalīgi. Un tāpat paliks neizrunātas tēmas. Makšķerēšana ir brīnišķīgs vaļasprieks. Baudiet to gan vienatnē, gan kompānijā. Novēlu visiem: ne asakas! Tiekamies pie ūdeņiem.
Cik ātri gribējās un cik ātri izdevās aizvērt protokolu? Sarunas ar Garmin Predator Cup dalībniekiem
