Ar ķīnieti Aleksi Ma iepazinos pērngad Juglas krastā, kur viņš pirms pāris dienām džigojot bija izvilcis prāvu zandartu un tagad centās savu veiksmi izmēģināt vēlreiz. Makšķerēšana viņam ir kā hobijs, ko apvieno ar iespēju baudīt tādu ekskluzīvu parādību kā klusums un daba, kurā esi viens pats, bet apkārt neviena cilvēka. Otro reizi viņu satiku pie Voleriem, kur viņš pavasarī nesteidzīgi mētāja spiningu.
Kā Ķīnā sākāt makšķerēt?
Esmu piedzimis Pekinā, taču vecāki, kad man bija septiņi gadi, pārcēlās uz Sičuaņas provinci, tās galvaspilsētu Čendu, kas ir viena no senākajām pilsētām Ķīnā un ko daudzi rietumnieki dēvē par pandu galvaspilsētu. Savas makšķernieka gaitas uzsāku aptuveni desmit gadu vecumā. Mežā nocirtu bambusu, ko savā ēdienkartē izmanto pandas, māte iedeva diegu makšķerauklai, par āķi izmantoju salocītu kniepadatu, bet pludiņu uzmeistaroju no niedres. Pirmās zivju ķeršanas prasmes apguvu dīķos, kādu Ķīnā ir ļoti daudz. Toreiz tie nebija pārāk lieli, aptuveni trīs metrus dziļi. Tagad veikalos var nopirkt dažādas ēsmas, bet es makšķerēju uz parasto slieku. Tā bija toreiz vienīgā pieejamā zivju ēsma. Reizēm varēju nosēdēt visu dienu pie dīķa un noķert tikai pāris mazas zivtiņas.
Savu pirmo zivi atceraties?
Tas bija sams, jo Āzijā ir viena no lielākajām sugu dažādībām samveidīgajām zivīm. Vēl iekšējos ūdeņos dzīvo daudz karūsu. Ķīnā audzē arī karpas, tilapijas un garneles. Ķīnas ziemeļos Jaunā gada svinību laikā bieži ceļ galdā karpas, kamēr dienvidos populārāks ir tvaicēts asaris. Ja runājam par gastronomiju, ķīnieši uzturā daudz lieto garneles un kalmārus.
Apvidus, kurā dzīvojām, bija bīstams, jo notika zemestrīces. To laikā akmeņi ripoja no kalniem, sašķaidot mājas, kas trāpījās ceļā. Par laimi, man nav neviena bojāgājušā šādās stihijās, bet atceros, ka 1976. gadā Sičuaņas provincē notika milzīga zemestrīce, kurā gāja bojā aptuveni 250 000 cilvēku. Tās joprojām notiek, turklāt zinātnieki nespēj zemestrīces paredzēt.
Ķīnā makšķerēšana ir populāra?
Mazāk nekā Latvijā, tur lielākoties ķer zivis ar pludiņmakšķerēm, jo Ķīnas iekšējos ūdeņos mīt daudz zivju, kas pārtiek no augiem. Zivis audzē arī rīsu laukos. Kad rīsi izauguši, dīķus noplūdina un tad zivis var ķert ar rokām. Tādā veidā iespējams tikt arī pie zušiem, bet tie, kā zināms, ir ārkārtīgi slideni, tāpēc, lai tos varētu satvert, rokā jāpaņem kāda lupata. Esmu zušus ķēris, par ēsmu izmantojot jēlu cūkas aknas gabalu. Šādā veidā izdevies noķert ne tikai zušus, bet arī savvaļas bruņurupučus. Tie ir īsta delikatese, no tiem gatavojām zupu. Ķīnā valda uzskats, ka tie ir īpaši vērtīgi, jo labvēlīgi iedarbojas uz potenci.
Ķīnā ir gadsimtiem senas zvejošanas tradīcijas, ko katru gada nogali atzīmē Čagana ezerā, kas atrodas Džilinas provincē. Tā kā decembra beigās valda bargs sals, kas izveidojis biezu ledus kārtu, vispirms tiek izurbti āliņģi, pa kuriem ielaiž aptuveni 2 km garu tīklu, to velk ar vinču, ko velk zirgs.
Latvijā par zivju karali dēvē lasi, kā ir Ķīnā?
Ziemeļķīnā varētu būt līdzīgi, īpaši pie robežas ar Krieviju, arī Iekšējā Mongolijā un Siņdzjaņas provincē. Taču Ķīnas ūdeņos dzīvo arī sami, kas var sasniegt līdz pat 300 kg svaru, un noķert tādu zivi ir īsts izaicinājums.
Un kuru no zivīm uzskata par garšīgāko?
Sairu. Šī zivs ir ļoti pieprasīta gan Ķīnā, gan Japānā, bet tā ir arī samērā dārga, to zvejo Klusajā okeānā.
Kur pašam Latvijā patīk makšķerēt?
Esmu makšķerējis Salacā, Gaujā, bet man favorīts ir Juglas upe, Lielupe, Varkaļu kanāls. Man ārkārtīgi patīk Latvijas daba un tas, ka šeit ir tik maz cilvēku. Pārdesmit minūšu braucienā no Rīgas tu vari nonākt vietā, kur valda absolūts klusums un neviena cilvēka. Ķīnā tas būtu kas neiedomājams.
Oskars Vizbulis
