Divi miljoni eiro. Šāda naudas summa pieejama dažādu aizprostu, kas daudzu gadu laikā uzbūvēti uz upēm, likvidēšanai. Finansējums paredzēts gan zivju ceļu izbūvei, gan dambju nojaukšanai. Kāpēc vecie dzirnavu dīķi, akmeņu krāvumi un mazās hidroelektrostacijas ir kaitīgi Latvijas upju ekosistēmai, un kā šo situāciju vērst uz labo pusi? To pastāstīs kolēģis Uldis Birziņš, tā ziņo LTV.lv
Video skaties te – LTV.LV
Iepriekš žurnālā Lielais loms rakstījām par šo problēmu un iespējamiem risinājumiem.
Rudens ir ieskrējies, tāpat arī lašu un taimiņu nārsts notiek pilnā sparā. Arī makšķernieku sabiedrībā šī tēma tiek pārrunāta – par tīkliem upēs, par maluzvejniecību, par sargāšanu un vēl, un vēl. Tāpēc aprunājos ar Didzi Ustupu no BIOR par aktualitātēm upju sakarā.
Somija un Igaunija ir panākusi to, ka mazie HES no upēm tiks jaukti nost un upēs atgriezīsies to dabiskais tecējums. Kā tas ir iecerēts, un kas kaut ko tādu kavē Latvijai?
Igaunijā ir drusku citādāk. Tur saimnieciskajām būvēm valsts ir uzstādījusi ultimātu – vai nu nojaukt, vai izbūvēt zivju ceļu. Bet tam tiek piešķirts finansējums. Mūsu gadījumā šobrīd tiek lemts par daudz nesaimniecisko šķēršļu nojaukšanu. Strādāsim darba grupās par šķēršļiem Gaujas, Ventas, Lielupes un Daugavas ūdenstecēs. Mēģināsim izanalizēt tos šķēršļus, no kuriem varam atbrīvoties, kuru nojaukšanai pietiktu finansējuma.
Makšķernieku sabiedrībā var dzirdēt, ka domas dalās. Vieni ir par visu šķēršļu nojaukšanu, citi atkal sūkstās, ka pazudīs viņa uzpludinājums, kur var uz breksīti pasēdēt, un tamlīdzīgi.
Protams, labi nebūs visiem. Īpaši neapmierināti noteikti būs tie, kam šādu uzpludinājumu krastā ir viesu nami vai citas atpūtas iespējas ar pludmalēm un tamlīdzīgi. Mēs tikko bijām Igaunijā un braucām pa daudziem šādiem objektiem. Tur viss ir tik ļoti sakārtots, ka mēs par ko tādu varam tikai sapņot. Droši vien katrs šāds gadījums ir jāskata atsevišķi, un kompromisu iespējas var atrast vienmēr. Vai tiek samazināts ūdenskrātuves līmenis, attiecīgi arī vieglāk izbūvēt zivju ceļus, jo tiem nebūs nepieciešams tik stāvs kāpums. Protams, tam visam ir nepieciešams finansējums. Un jebkurā gadījumā, nojaucot šos šķēršļus, mēs nerunājam tikai par lašiem un taimiņiem. Upes pašas par sevi sāktu dzīvot un būtu faunas daudzveidība. Spiningotāju ir ļoti daudz, kuri noteikti būtu tikai ieguvēji – kaut vai tām pašām mūsu strauta forelēm dzīves kvalitāte un nārsts uzlabotos. Un ūdeņu Latvijā mums ir daudz, balto zivju ķērājiem nebūtu jāsūdzas, ka nav kur aizbraukt un kaut vai mierīgi ar pludiņu pasēdēt.
Upes pašas par sevi sāktu dzīvot un būtu faunas daudzveidība. Spiningotāju ir ļoti daudz, kuri noteikti būtu tikai ieguvēji – kaut vai tām pašām mūsu strauta forelēm dzīves kvalitāte un nārsts uzlabotos.
Paskatīsimies uz kaimiņiem lietuviešiem. Pie viņiem par ļoti lētām naudām ir opcija copēt rudenī svaigi ienākošo rudens lasi. Kas traucē ko tādu ieviest Latvijā?
No biologu viedokļa tas, ko atļauj lietuvieši, īsti pareizi nav. Presings uz tām upēm ir milzīgs. Pieļauju, ka arī pašu lietuviešu makšķerniekiem tas nepatīk. Mums ir Salaca, kas viennozīmīgi ir mūsu labākā lašupe. Tā varbūt neskaitās laba Baltijas jūras mērogā, bet mūsu labākā noteikti. Bet tā ir “dabiskā” lašupe, kurā viss nārsts notiek dabiski, un izkārtot likumus šādā upē būtu daudz grūtāk nekā, piemēram, Gaujā vai Ventā. Upes kvalitāti lašu un taimiņu kvalitātei nosaka smoltu (lašu pusaudžu) daudzums no potenciāli iespējamā daudzuma. Laba lašupe skaitās ar rādītāju virs 50%, Salacā tā ir drusku virs 40%, savukārt Gaujā un Ventā tā ir zem 5% atzīmes. Salīdzinoši lietuviešu Nemunai rādītājs ir ap 30%. No likumiskā un bioloģiskā viedokļa mums noteikti būtu vieglāk attīstīt lašu un taimiņu copi Gaujā un Ventā, jo tās ir “jauktā tipa lašupes”, kurās nārsts notiek, bet arī katru gadu tiek strādāts pie populācijas pavairošanas mākslīgi.
Vai modernās tehnoloģijas padara copi pārāk vienkāršu?
Vairāk lasi aktuālajā žurnāla Lielais loms numurā!