Nevienam nav noslēpums, ka marts un aprīlis ir pavasara mēneši, kuros aktīvi notiek lašveidīgo zivju spiningošana vai mušiņmakšķerēšana. Šogad draugu lokā nolēmām trīs dienu laikā apbraukāt slavenākās un pieejamākās upes, kuras šobrīd mātes dabas pirksts nebija skāris.
Ir daudz upju, kurās mīt šīs cēlās zivis. Licencētas vai nelicencētas, pieskatītas vai aizmirstas, maluzvejnieku un vienaldzīgo nomocītas. Ir biedrības, kuras apņēmušās upes pieskatīt. Dažām tas sanāk tīri labi, citām – ne visai.
Šogad neizskatās, ka taimiņu sezona būs no tām garākajām. Daba ievieš savas korekcijas. Mūs piemeklēja sen neredzēta ziema. Te auksts, tad viss paspēj nokust, iziet ledi, un – viss uzsalst no jauna, tad atkal lietus un upes duļķainas. Vēl nesenā pagātnē ziema bija kā ziema. Ledus turējās līdz marta vidum. Tad pali un augsts ūdens līmenis turējās līdz aprīļa sākumam. Tas nozīmē, ka spiningošanai atlicis nedaudz vairāk kā mēnesis. Lielos vilcienos sezona īsa, licences pietika visiem. Tas viss bija. Pēdējos gados viss krasi pamainījās. Ziemas tikpat kā nebija, līdz ar to spiningošanas sezona ievilkās ilgāk par četriem mēnešiem. Tas sāka uztraukt zinātniekus un cilvēkus, kuri atbild par lašu un taimiņu dzīvi upēs. Sāka aktīvāk darboties biedrības, kuras izrādīja lielu interesi par zivju resursu palielināšanu. Tika ieviesta licencētā makšķerēšana Gaujā, daudz aktīvāk daudzas biedrības iesaistījās mūsu indeksa upes Salacas nolikuma izveidošanā.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Plānošana
Mēneša sākumā devāmies trīs dienu skrējienā pēc sudraba. Ar sudrabu domāju taimiņu, kurš vēl nav nārstojis un ienāk pavasarī upē baroties. Kāda daļa no tiem, iespējams, vairs no upes neiznāks, bet dosies uz augšteci gaidīt savu pirmo nārsta deju. Tas procents ir gaužām mazs, bet tāds ir. Nav mums tik daudz datu un citas informācijas par mūsu lašiem vai taimiņiem. Šogad jau otro reizi tiks uzstādīts pirmais lašu un taimiņu skaitītājs Latvijā. Mūsu trīs dienu ceļojums sākās cēlākajā Vidzemes un Latvijas upē Salacā. Laicīgi sev un draugiem biju sagādājis licences. Salaca ir no tām upēm, kurās spiningošana vai mušiņmakšķerēšana jāieplāno laicīgi. Lai tiktu uz dienu, kuru bijām ieplānojuši, licences nopirku mēnesi iepriekš. Maz ticams, ka, pērkot vēlāk, mēs četri būtu tikuši pie vienas zonas. Pavasara mēnešos ir pieejamas 40 licences dienā. Pirmdienas ir noteiktas kā visu zivju saudzējamās dienas.
Ziema turējās, bet jau bija mājieni par atkusni un sliktiem laika apstākļiem mūsu izvēlētajos datumos. Bet, kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Vismaz daļēji mums noveicās. Piektdiena, kurā mums bija iegādātas licences, solījās būt vējaina ar slapju sniegu un lietu, kā jau pirmā atkušņa diena. Izvēlējāmies Salacas lejas zonu. Tajā ir lielāka iespēja tikt pie mūsu mērķa – sudrabiņa, un kritušo ķeltu, kuri padarīs dienu jautrāku, tur pietiek. No rīta, piebraukuši pie upes, sapratām, ka siltu, bezvējainu dienu mums negaidīt. Vēja brāzmas, slapjš sniegs, kas pēc laika pārvērtās lietū. Pats biju ģērbies siltās, ūdensnecaurlaidīgās drēbēs. Apģērbs jau silts, bet ilgstoši lietū stāvēt ar tādu nav ieteicams. Draugi par lietu bija vairāk domājuši un ieslīdēja brienambiksēs, pa virsu uzraujot ūdensizturīgas jakas. Vējš nepūta pār upi, drīzāk no kreisā krasta puses. Pārbraucām uz kreiso krastu, sadalījāmies pa divi un devāmies katrs uz savu pusi. Māris ar Nemo, kā jau pieklājas tēvam ar dēlu, devās meklēt laimi pa straumi uz augšu. Mēs ar Kārli devāmies uz Jaunupes pusi.
Salaca zināma un lasāma. Straumes straujtecēs vienmēr starp akmeņiem sēž pa kādai lašveidīgajai. Lēnām apstrādājām katru vietiņu, kurā bija jābūt taimiņam. Ilgi nebija jāgaida. Straujteces izskaņā vobleri sagrāba skaists, ap 70 cm garš taimiņa papiņš. Tādās vietās parasti mēdz uzturēties taimiņš, kurš ienācis no jūras. Šoreiz gan skaistām pumpām izgreznots pēcnārsta taimiņš. Nu neko! Saudzīgi, nemokot zivi, tikai pāris foto, un ātri loms, atbrīvots no āķa, aizpeldēja tālāk. Nodoms bija doties tālāk aiz Jaunupes ietekas Salacā. Ieraugot, ka no Salacas pietekas peld sasaluši vižņi, nolēmām atgriezties ap pusdienas laiku, kad tie būs pakusuši un to būs mazāk.
Kad sazinājāmies ar Māri, viņa balsī bija dzirdams tēva lepnums, jo brīdī, kad dēls ķēris lasi, cīņa esot bijusi spraiga, un tikai ar nelielu tēva palīdzību zivs pēc fotosesijas tiek palaista atpakaļ stihijā. Tikmēr mēs ar Kārli devāmies uz slaveno Zirga bedri, vietu, kas, salīdzinot ar pārējo A zonas daļu, ir ar dziļu un mierīgu straumi. Tādās vietās parasti pēc nārsta mēdz atpūsties novārgušie ķelti. Lēnā garā izgājām posmu. Pieķērās neliela lašu mamma. Foto un C&R. Lietus lija, mainījās ar slapju sniegu. Virs bedres bija neliela straujtece, kur parasti pavasaros mēdz uzturēties spožie. Devos uz straujteci. Pēc pāris desmitu minūšu mētāšanas bija skaidrs, ka no svaigā taimiņa nav ne miņas. Īsi pirms tam, kad jau biju nodomājis atgriezties iepriekšējā vietā, sajutu stipru stiepienu auklas galā. Lašu mamma pēc nelielas spēkošanās tika pievilkta pie krasta un, pateicoties Kārļa garajiem zābakiem, saķerta aiz astes, bija gatava īsai fotosesijai. Pietiekami pieklājīga 98 cm gara lašu māte.
Mašīna bija noparkota pie Vecsalacas tilta, kas atradās 30 minūšu attālumā. Nolēmām nedoties uz mašīnu, bet virzīties gar upi un uzmest mānekli labākajās vietās. Pretī inspekcijas mājai pieteicās vēl viena lašu mamma, tīri prāva. Sekoja komandas selfijs, un zivs peldēja tālāk. Priecīgi nonākuši pie mašīnas, sapratām, ka noderētu kafijas pauze vietējā benzīntankā. Vējš ar lietu savu darbu bija padarījuši godam. Jutām gan mitrumu, gan vieglu vēsumu. Padzēruši siltos dzērienus un uzkoduši, uzmetām pa kādai siltākai jakai un devāmies uz pēcpusdienas tūri.
Bingo!
No Jaunupes nākošie vižņi bija lietus izkausēti un netraucēja mums spiningot. Pārsteigums bija liels, kad uzgājām lielu zivju koncentrāciju. Neskaitot lašu mammu un daudzos pērnos taimiņus, kuru skaits tuvojās diviem desmitiem, maniem kolēģiem katram izdevās tikt pie skaistiem spožajiem. Kārlim 4,5 kg, Mārim 3 kg un Nemo 2 kg smagi sudrabainie skaistuļi. Skaista diena, daudz un skaistu zivju. Lietus turpināja līt, vakars atsteidzies ātri. Stāvot pie mašīnas un skatoties pulkstenī, sapratām, ka līdz Miķeļbākai labs gabals priekšā. Turklāt ar pauzēm, jo vakariņas arī jālūko pa ceļam. Cauri Rīgai dodoties, piestājām indiešu ēstuvē, un iestiprinoties ar dažādiem Austrumu ēdieniem, mums ar Kārli iešāvās prātā naktsmājas pameklēt nedaudz tuvāk Miķeļbākai. Lādzīgu draugu katram daudz. Sazinājāmies ar Selvinu, kurš ātri sazvanījās ar viesu nama Ventaskrasti saimnieci un nokārtoja mums naktsmājas. Bijām ļoti priecīgi, ka ceļā jāpavada mazāk. Ventaskrastos ieradāmies nedaudz pēc 23. Tur mūs sagaidīja Selvins ar mājas uzraugu Jāni. Nogurums darīja savu, pārmijām pāris vārdus un devāmies pie miera.
Modinātājiem tika iedota brīvdiena, un priecājāmies, ka tie mūs netraucēja. Laime nebija ilga. Laikam jau biologi ilgi neguļ. Mūsu šoferītis bija modies pirmais. Pēc brokastīm devāmies Ventas virzienā. Kārlis bija mūsu gids, kurš daudz pētījis un pazīst šo Kurzemes māmuliņu. Piebraucām pie Ventas krasta. Pēc pirmā acu skatiena ūdens dzidrība likās ciešama. Pēc laika, kad miegs no acīm bija pilnībā pazudis, tapa skaidrs, ka ūdens nav ne tuvu tāds, kādam tam būtu jābūt. Viegli pienains duļķis. Sajūta, it kā kāds visu laiku pienu lietu upē. Neko darīt. Pāris stundas pieklājības pēc, ja tik lielu gaisa gabalu braukuši, jāpamētā ir. Kaut prātā tu saproti, ka lielas jēgas no tā nav. Doma bija viena – kaut rītdien Irbe turētos krastos un mūs ar galīgu duļķi nesagaidītu. Nolēmām beigt ātrāk. Lai pa ceļam paspētu iebraukt slepenā mazupītē. Pēc tam lai paliktu laika ieskriet veikalā un tikt līdz mūsu galamērķim Miķeļbākai dienas gaismā. Slepenajai upītei pietika ar nepilnu stundu, lai saprastu, ka vēl nav vai arī vairs nav. Ātri Ventspils veikalā pēc kartupeļiem. Visi kā viens nobalsoja par ceptiem kartupeļiem. Netālu no Miķeļbākas, skaistajā Kurzemes meža vidū, atradās mūsu naktsmītnes. Skaista lauku māja, malkas plītiņa un krāsns. Saceptie kartupeļi, neskatoties uz to, ka tie auguši Spānijā, uz mūsu Latvijas malkas plīts bija pārspējuši dažu labu restorānu. Ēdiens uz malkas plītiņas, krāsnī sprēgājošas dzirksteles un sarunas par to, kur esam un kas mēs esam starp šīm cēlajām zivīm.
Rīts sākās agrāk nekā iepriekšējais. Likām lielas cerības uz Irbes upi. Pa nakti mazākais ūdens kāpums bija tieši Irbes upē, tas lika mums saskatīt cerības stariņu šajā lietainajā dienā. Sazvanījos ar draugiem, kas atradās Salacā, tur ūdens celšanās bija acīm redzama. Piektdien mums paveicās. Pēc brokastīm devāmies uz upi. Piebraucot pie Irbes, kļuva skaidrs – ūdens nebija traģiski brūns, bet līmeņa celšanos varēja just. Ieraugot šādu upi, domas par lomu samazinās uz pusi, toties cerība ir vienmēr. Kārlis mūs pievedis pie skaistas vietas. Nebiju Irbē bijis labu laiku, tāpēc vēlme tikt pie kādas zivs man bija lielāka nekā pārējiem. Kam vairāk gribas, tam laime uzspīd. Pirmajā metienā manu Zipbaits Khamsin vobleri pagrāba skaists spožais taimiņš. Prieks bija liels, un cerība palielinājās. Nemo devās pa vienu krasta pusi, mēs trīs pa otru. Drīz no Nemo Timon Tricoroll voblerīša nomuka skaists taimiņš. Mūsu krastā Kārlim un man pa copei. Pēc brīža krasta tuvumā Kārļa vobleri paķēra Irbes zaļsvārce. Nomainījām vairākas vietas, kurās neviena dzīva dvēsele neiekāroja mūsu piedāvātos mānekļus. Jutām ūdens celšanos, un tas kļuva tumšāks. Tādās situācijās zivs aktivitāte ātri sarūk un pie loma izdodas tikt retajam. Sūdzēties nevar, pievarēts skaists taimiņš. Ko var vairāk pie šādiem ūdens apstākļiem vēlēties. Uz šādas nots mūsu skrējiens pēc sudraba beidzās. Noteikti atkārtosim. Šādi izbraucieni tiek plānoti iepriekš, bet daba ir daba. Nekad pavasarī neko līdz galam nevar saplānot. Neskatoties uz lietu un to, ka upes mūs līmeņa celšanās dēļ nedaudz pievīla, mums bija jautrs un notikumiem bagāts piedzīvojums. Dodamies dabā, elpojam svaigi, domājam zaļi, mīlam un cienām to, ko daba mums spēj dot!
Ne asakas!!!
Par ticību acīm un aminoskābēm mānekļos. Oskars Šteinbergs. “Ķeram lielo!” #4 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
