Ilustrācija izdevumā Mednieks un Makšķernieks (01.10.1939.)
Izdevums Mednieks un Makšķernieks
1939. gada oktobris
Pētera Skujas dzejolis
Skroder’s nāk no upes mājās,
Skroderiene rūc un rājas.
Divas zivtiņas tik’ tarbā.
Sievas balss ir visai skarba.
Sieva saka: “Vecais šmuli.
Triec pret sienu zivju kuli!
Lai gan darba pilnas rokas,
Vīriņš mans gar upi lokās.
Jāšuj bikses, jāšuj praki,
Šim tik’ prātā zivju āķi.
Cauras dienas, cauras naktis,
Kad reiz beigsies zivju jaktis?”
Skroder’s jūtas tā kā vīķis,
Ko aiz astes tvēris līķis.
Tomēr manīt liek,
Ka tam pāri darīts tiek.
Tamdēļ saka: “Mājas bute.
Neņem skarbus vārdus mutē.
Lai tu rimtos, kā man liekas,
Jāaizber aiz krekla sliekas.”
Sieva nesaprot šo joku
Un sāk cilāt slotas koku.
Vīram deguns zaudē formu.
Redz viņš – sieva aizmirst normu.
Brilles sev no acīm rauj,
Savām dusmām vaļu ļauj:
“Ak tu, vecā zivju lija,
Agrāk man to zināt bija.
Labāk alvu rīklē lietu,
Ne ar tādu dzīvē ietu!”
Vīram dzīslās asins vārās:
“Pati man ap kaklu kārās,
Domā, ka man skuķu trūka,
Ka bij jāprec tāda rūka?!”
“Ak, tad tāds mans ideāls!”
Skroder’s paliek gluži bāls.
Sieva atkal slotu tver.
Meistars aši durvis ver.
lerejas vēl suns pie akas,
Un no skrodera ne smakas.
Otrā dienā brīnies, raugi:
Naidnieki ir lieli draugi.
Pamirdz atkal aina senā:
Skroder’s šuj, šī mušas dzenā,
Tomēr laimes laiks ir īss.
Paiet dienas divas, trīs.
Atkal skroder’s upes malā,
Atkal sākas viss no gala.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
