„Tie takš zivīm ir tas pats, kas dzērājam polšs.” Šī bija pirmā frāze, kuru es dzirdēju par kādu mikrokāpuriņu. To man bērnībā pateica kāds vieds uz ledus satikts makšķernieks. Nebūt jau nebija tā, ka es toreiz šo frāzi izpratu pilnībā, jo man taču nebija ne mazākās saprašanas, ne cik tas polšs dzērājam ir svarīgs, ne cik tai zivij tārpiņš tā īsti arī garšo. Taču skaidrs bija viens: runa bija par kādu superēsmu zivīm, par kaut ko tādu, kas kārtējo reizi uzkurināja manu ziņkārību un deva iemeslu jauniem eksperimentiem.
Decembris, sniegi, vējš un sals – viss kā kārtīgā ziemā pienākas. Steigā tiek izdzerta karsta rīta tēja, paķerta copes kaste, ēsma zivīm, ledus cirtnis, un – aidā, prom uz upi, uz Mazbriedes dzirnavu uzpludinājumu praktiski pašā Dikļu ciema centrā. Jožot lejā pa upes krastu, jau no gabala ir redzami vairāki vietējie makšķernieki. Tas priecē, jo tā es jūtos drošāks uz ledus, turklāt tajā laikā man pašam sava ledus urbja vēl nebija. Toties bija ledus cirtnis, ar kura palīdzību es ļoti veikli mācēju no jauna izcirst aizsalušos, citu makšķernieku atstātos caurumus ledū. Nu, lūk – ja ir makšķernieki, tad man tā ciršana tā mazāk tiek, jo caurumi vēl ir pavisam svaigi. Un es pa tiem svaigajiem arī šeptējos. Kādēļ gan ne?! Prom jau mani arī neviens nedzina. Kas tad no tādas sīkaļas kā es par konkurentu citiem makšķerniekiem – nekāds!
Superēsma zivīm
Jaunā drauga satikšana
Sniegam patīkami gurkstot zem kājām, es droši piesoļoju klāt pie kāda makšķernieka. „Labdien! Kā jums šodien ķeras?” es laipni pavaicāju, jo šo kungu savā upē es sastapu pirmo reizi. „Vēl jau tikai pats rīts. Pagaidām tikai divas copītes, bet nekas – šodien ir jāķeras. Vējš ir pareizais, spiediens arī normāls. Varēja tikai nedaudz no gaisa kas nākt, taču nekas, nekas…” vīrelis sirsnīgi man noteica, un, lai viņu lieki netraucētu, es nolemju doties tālāk prom no viņa. Soļojot uz „savām” copes vietām, es pie sevis pārdomāju viņa teikto, un manā galvā nekādi negribēja rīmēties vārdi „vējš” un frāze „no gaisa kas nākt”. „Hmm… Kāds zivīm ar to vispār ir sakars?! Ir taču ziema, ūdens ir aizsalis! Vējš netraucē, sniegu viņas arī neredz. Nu, nezinu… Lai jau paliek.” Tā es, pie sevis prātojot, jau biju sasniedzis savu iecienīto copes vietiņu un pat paspējis izdauzīt ledū pirmos caurumus.
Līdaciņas palaidnības
Es veikli iekārtojos, izvilku no savas kastes makšķerīti un uzspraudu uz āķa no visām ēsmas kastītē esošajām slieciņām, manuprāt, tā brīža pašu kustīgāko. Ar krastmalā nolauzta zara palīdzību es ledus vižņos, pašā āliņģa centrā, iztīrīju nelielu caurumiņu, un – aidā. Mana diezgan paprāvā minizemūdenīte tika iegremdēta tumšajā un baisajā ūdeņu pasaulē. Ar savas makšķerītes palīdzību es tūdaļ devu arī pirmo komandu: meklēt grunti. Komanda tika izpildīta, un dzelmes izpētes manevri varēja sākties. Māneklis tika intensīvi dauzīts pret dūņām, cilāts augšā un lejā, tad atkal nolikts miera stāvoklī, un rezultāts ilgi vairs arī nebija jāgaida. Kāds tomēr bija pamanījis manas zemūdenītes aktīvo rosīšanos un palaidis torpēdu tās virzienā. Opāāā! Ir, ir – kaut kas liels ir un nav vienlaikus.
Mjā… Prieki bija īsi. Izrādījās, ka manu mānekli taranēja cita zemūdene zaļā kamuflāžā un ar asiem zobiem. Tā man nebija pirmā reize, kad uz mormiškas pasniegtu un miera stājā noliktu slieku uzkožas līdaciņa. Tādos brīžos viss vienmēr norisinās diezgan ātri. Aukla pārkosta, un viss. Basta. Nu nekas. Es zināju, ka man vēl ir jābūt kādai mormiškai kaut kur kabatā, tikai šoreiz, par skādi, visa mana pieticīgā flote steigā bija atstāta mājās. Nu, bet arī tas nekas – cik tad man līdz mājām ko aiziet. Fiksi sapakojos un raiti pa tām pašām pēdām, pa kurām es atnācu, arī devos atpakaļ.
Makšķerītes zilie brīnumi
Jau biju paguvis paiet garām manis iepriekš satiktajam vīrelim, kad viņš man uzsauca: „Kas tad nu?! Cope jau beigusies?” „ Nē, taču, ko jūs… Man līdaka āķi nokoda. Man vairāk nav līdzi. Mājās uz palodzes laikam atstāju,” es viņam atbildēju. „Panāc tik šurp. Man ir vairākas. Es droši varu tev arī kādu iedot,” vīrs noteica un rausās augšā no savas makšķerēšanas kastes. Viņš sāka taustīties pa savām kabatām, tad vispār pufaiku novilka un pašās beigās atvēra savu kasti un neviltoti nopūtās. „Fūū… Es jau padomāju, ka būšu pazaudējis.” Nopūta viņam bija patiešām neviltota, taču vēl neviltotāka bija mana sajūsma brīdī, kad es viņa kastē ieraudzīju kādas desmit skaista izmēra zivis. „Vauuu! Tās tepat saķērāt? Uz ko? Kādā dziļumā? Parādiet mormišku! No viena cauruma?”
Vīra tikko atvērtajā makšķerēšanas kastē blakus ledus smeļamajai liekšķerītei solīdi bija sagūlušas vairākas pieauguša cilvēka plaukstas lieluma raudas. Skaistas, slaidas zivis, kurām uz koši sudraboto zvīņu fona īpaši izceļas to spoži sārtās acis. Apbrīnojot viņa lomu, es pamanīju, ka šajā sudraba dālderu lādītē ik pa brīdim laideni nocilājas pa kādai nesen notvertai zivs astei. Savukārt cita atkal neatlaidīgi kustina savus žaunu vākus, tādējādi piešķirot vēl vairāk rubīnsarkanu nokrāsu šim brīnišķajam skatam.
„Bladāc!” kāda no zivīm pēkšņi satrakojās un pārtrauca manu apjūsmošanu, liekot man nelielā izbīlī atlēkt kādu soli nostāk. „Johaidī! Šīs zivis patiešām ir svaigas un ķertas nesen,” es pie sevis prātoju. „Bet kā? Kā lai viņas noķer?!” Šīs domas jau pārauga nelielā izmisumā, līdz pēkšņi kāds manu prātošanu pārtrauca. „Nu, kuru ņemsi?” vaicāja manis tikai nesen satiktais jaunais draugs un sirsnīgi pavērsa pret mani tikko atvērtu mormišku kastīti. „Es nezinu. Laikam jau būtu prātīgi uzlikt ko līdzīgu jūsējai?” es atbildēju, un tajā pašā mirklī manā plaukstā ieripoja kniepadatas izmēra kaparkrāsas volframa mikromurmulītis, kuram uz āķa bija uzvērta zaļa pērlīte.
Šādas dāvanas es vēl nekad netiku saņēmis, un, lai lieki neriskētu to pazaudēt, es nolemju savu aprīkojumu pārsiet turpat uz vietas. Es apņēmīgi apsēžos uz savas kastes turpat aiz satiktā vīra un pilnībā visu savu uzmanību veltu savas megaraudu medību bises pielādēšanai no jauna. „Sasodīts! Kas tad nu?! Kur tai vispār ir kāds caurums?!” es neviltotā izbrīnā nodomāju, līdz neviļus pamanīju knapi saskatāmu caurumu gandrīz pašā mānekļa vidū.
Tajā brīdī es saskābu pavisam un kā kādas skolotājas nesaprasts bērnelis, kurš, nodūris galvu, kaunpilni dodas kakta virzienā, atgriezos pie dāvanas devēja. „Nu, nē, paldies, bet šito es neuzsiešu,” es skumīgi noteicu un negribīgi pavērsu savu plaukstu vīra virzienā. „Kā tad tā – nemāki piesiet? Dod, es piesiešu!” viņš uzstājīgi mani skubināja. „Takš nē. Man aukla par lielu. Nemaz tajā caurumā nelien. Bet nekas, aiziešu vien uz māju pēc savām,” es, nedaudz nosarcis par savu raupjo aprīkojumu, viņam noteicu.
Nekad iepriekš es tādus nanoāķīšus vēl nebiju redzējis. Kur nu vēl copējis ar tik smalku aprīkojumu. Mēs, vietējie puikas, copējot ziemā no ledus, parasti aprobežojāmies ar prāva izmēra svina mormiškām un smagiem, sarkanā krāsā nokrāsotiem žibuļiem. Tas toreiz bija viss, kas mums laukos bija pieejams, tomēr arī šie pasmagie mānekļi lieliski spēja iztaisnot mūsu parupjās auklas, tādējādi mēs bijām iemācījušies sajust praktiski katru copīti arī ar šādiem copes nosacījumiem. Vilkām jau tās zivis mēs tāpat, un lomos parasti bija cienījama izmēra asarīši, līdaciņas un arī pa kādai raudiņai, taču tās retāk.
Apbrīnojamā dāvana
„Ehh! Nu panāc šurp,” vīrs noteica un paņēma no manas plaukstas vēl nesen dāvāto māneklīti. Tad viņš atkal piecēlās no savas kastes, to atvēra, kā arī atvēra savu mormišku kastīti un ļoti akurāti mazo māneklīti ielika atpakaļ pākstī pie pārējiem smukā rindiņā iekārtotajiem zirnīšiem. „Atā, atā,” es skumīgi atvadījos no savas „dāvanas” un dziļi pie sevis nosolījos, ka darīšu visu iespējamo, lai pēc iespējas drīzāk tiktu pie tievākas aukliņas. „Viss. Nu gan laikam jāiet uz mājām,” šīs domas manā galvā tobrīd bija vienīgās – nekā cita tur vairāk nebija.
Es vēl tā īsti nemaz nebiju paspējis apgriezties, kad vīrs jau bija attaisījis savas pufaikas augšējās pogas un veikli aiz tām ieslidinājis savu roku. „Šāda tev derēs?” viņš, nedaudz smaidot, man vaicāja. „Vauuu! Tas man? Patiešām? Nē, nu nopietni!?” ar trīcošu sirdi un saraustītā balsī es viņam vaicāju. Bet bija jau arī iemesls šādai reakcijai, jo nākamajā mirklī no viņa azotes kā no kaut kādas garāžas lēnītēm tika izripināts spoži dzeltenas nokrāsas kadiljaks ar viegla putuplasta salona apdari, kurā pie atpakaļskata spoguļa bija piesieta tieši tāda pati mormiška, no kādas es pirms brīža biju jau atvadījies. Savukārt motora pārsega priekšgalu rotāja tumši melns, garš un smails šķēps. Bet bagāžniekā bija izvietotas prāvas, ļoti smalka diametra makšķerauklas rezerves.
„Patiešām tas man!? Es to drīkstu paturēt? Paldies jums liels!” es noteicu par tikko saņemto un pilnībā nokomplektēto ziemas mazmakšķerīti. „Jā, tu to droši vari paturēt. Redz, kur tepat ledū ir viens caurums. Ej tik un izmēģini,” viņš man atbildēja, un es, joprojām vēl neapjaušot visu tikko notikušo, nedaudz apmulsis un vienlaikus gana priecīgs, riktējos tik tam caurumam klāt. Kopš tā brīža es šo laipno un dāsno vīru sāku uzrunāt uz „tu”, jo, manuprāt, tādu dāvanu var pasniegt tikai pats labākais draugs, un es viņu par tādu arī uzskatīju. „Urā! Man ir makšķerīte! Tūdaļ es tevi kārtīgi apcopēšu! Visas raudiņas būs manas!” es priecīgs iesaucos un ar smaidu uz lūpām pievērsos copei.
Patiesu un priecīgu emociju pārņemts, es steidzu tīrīt sev ierādītā āliņģa caurumu. Toreiz savas ledus liekšķerītes man vēl nebija, taču šim nolūkam lieti noderēja pirmīt krastmalā nolauztais koka zariņš, kuru es vienmēr nēsāju sev līdzi aizbāztu aiz ziemas zābaka. Varbūt tā bija arī labāk, jo āliņģis nekad netika pilnībā atbrīvots no ledus skaidām un tajā tika atstāts vien neliels caurumiņš, kur iegremdēt mānekli, tādējādi neizgaismojot copes vietu un lieki nebiedējot potenciālo lomu.
Kārtējo reizi pateicis paldies savam jauniegūtajam draugam, es uz viena no saviem stilbiem piesardzīgi uzliku pirms mirkļa iegūto dāvanu. Savukārt uz otra stilba atradās atvērta slieku kārbiņa, taču nu jau manāma bija nākamā problēma.
Ziemas copes noslēpumi. Sarunas laivā #5
Lauku puikām sagādāt ēsmu ziemas copei toreiz bija sarežģīti. Par purpursārtajiem trīsuļodu kāpuriem zinājām, taču bijām vēl pārāk nepieredzējuši un jauni, lai tos paša spēkiem mēģinātu izskalot no dūņām. Arī uz pilsētas copes bodēm netikām, lai tos varētu iegādāties, tādēļ nekas cits kā mēslu sliekas mums īsti nemaz pa rokai nebija. Turklāt pamatīgu sūdu čupu varēja uziet praktiski pie katras mājas. Tā nu mēs salā, dūmiem kūpot, pa tiem mēsliem arī ņēmāmies. “Jo lielākas sliekas, jo lielākas zivis.” Ar tik nepareizu priekšstatu es vienmēr centos uzlasīt tieši tās lielākās. Tā tas bija arī šoreiz. Tikai nu manā rīcībā bija pavisam cita kalibra aprīkojums, un mazais mikromormiškas āķītis maniem strīpainajiem ēsmas pitoniem vien nedaudz pakasīs muguru, un viss. Ehh… Nu neko. Kniebu ar nagiem to slieku mazākos gabaliņos un kabināju tik uz āķa. “Žēl, ka nekustēsies,” šādu domu pavadīts, es uzmanīgi atbrīvoju smalko aukliņu no ledus vižņiem un to lēnām kopā ar savu supermormišku gremdēju āliņģī zivīm lielīties.
Uz copi zivis skubināt nevajadzēja. “Kniukt,” un zirgzobs galā. “Kniukt” – vēl viens. Tad vēl, tad vēl… Atkal mazais, vēl viens. Kamēr es no āliņģa štepselēju laukā mazos asarīšus, tikmēr aiz muguras mans jaunais draugs ir paguvis izvilkt jau vairākas lielas raudas. “Jāpamaina laikam vieta,” es pie sevis nopurpināju un žigli pieslīdēju pie nākamā cauruma. Nu jau mēs sēdējām ar sejām viens otram pretī kādu nepilnu trīs metru atstatumā. “Kniukt,” un man viss sākās no gala. Jau apnicis pie katra asarīša raut nost siltos dūraiņus, kamēr pa to laiku manu acu priekšā brangas raudas ķer. Ziņkāre ņēma virsroku, un es nolēmu doties pie vīra izlūkos, lai noskaidrotu, uz ko viņš īsti makšķerē. Aprīkojums mums taču vienāds?
Nebiju paspējis lāga vēl piecelties, kad vīrs izvilka kārtējo zivi. Taču tā viņam neveikli izkrita no rokām un paslīdēja manā virzienā. Tas kalpoja kā starta signāls, un, pirmajiem soļiem izslīdot uz ledus un turot dūraiņos cieši satvertu skaistu raudu, es vienā mirklī biju aizšļūcis jau pie viņa. Tikpat ātri tika noskenēts arī niecīgais āķītis zivs mutē. “Nu nevar būt, ka pie vainas ir purpursārtie odu kāpuri,” redzot uz āķa uzspraustos tārpeļus, es pie sevis funktierēju. “Bet tur ir vēl kaut kas. Kaut kas balts,” mēģinot rūpīgāk identificēt līdz šim vēl nezināmu superēsmu, es zivs muti esmu paguvis pietuvināt jau praktiski pie sava deguna.
Mazie baltie brīnumiņi
“Kas tas baltais tev uz āķīša – ne jau maize?” atgriežot lomu tā notvērējam, es izbrīnīts vaicāju. “Tie ir vībotņu kāpuri. Tos var atrast vairāku augu stublājos, bet vislabāk tos meklēt ir vībotnēs. Zivīm tie tīk. Laikam smarža pievilina.” Pārsteigts par vīra atklātību, es, izbrīnā pavēris muti, kāri uztvēru katru viņa vārdu. “Redzi, tur krastmalā, pie tās koka sētas, tas pelēkais stiebru pušķis ir vībotnes. Aizjoz žigli un salauz man dažas. Parādīšu, par ko ir runa.” Turot muti joprojām atvērtu, es mērķtiecīgi bridu sētas virzienā. Biju ticis gandrīz jau līdz mērķim, kad vīrs man uzsauca: “Lauz tuvāk zemei! Šogad ziema auksta.” Neiedziļinoties šo vārdu nozīmē, es cītīgi ķēros pie darba. “Krakš, krakš, krakš…” Nepilna minūte, un biju salauzis jau prāvu bunti. “Dīvaini, neko nejūtu,” pielicis pie deguna un ostot svaigi lauztos vībotņu stublājus, es centos uzost ko īpašu, lai saprastu, kas tad tās zivis tā pievilina. Bet velti.
“Šitik pietiks?” atgriežoties pie sava drauga, es lepni uzsaucu. “Uj, nu gan esi pārcenties! Domāju, ka ar dažām vien pietiktu,” ar smaidu uz lūpām viņš man aizrādīja un vienlaikus sāka arī mierināt. “Nu nekas. Tās var arī mājās uzglabāt. Izlobīsi vēlāk. Iepriekšējā dienā, pirms dosies uz copi, un būs jau labi,” ar vienu roku šķirojot sniegā nomesto vībotņu grēdu, viņš noteica. Mana ziņkāre šajā brīdī eksplodēja: “Kas, kad, kā ir jāloba? Saki, ka var arī uzglabāt? Cik ilgi un kā uzglabāt? Kāpēc auksto ziemu pirmīt pieminēji? Vai tad vasarā nekas nesanāktu?” Mani jautājumi vīra virzienā bira kā no pārpilnības raga, līdz pēkšņi tos apklusināja kāds niecīgs tārpelis, kas tikko bija iekritis vīra raupjajā delnā. “Super! Nezināju, ka vībotnēs rīsi dzīvo!” es aiz saviem naivajiem jokiem centos noslēpt aizvien pieaugušo ziņkāri. “Vispār – jā, tev taisnība. Lielāki par rīsiem tie nav. Arī krāsa līdzīga. Panāc tuvāk – skaties, kā to daru.” No sniega pacēlis kārtējo stublāju, viņš aicināja mani uz vībotņu kāpuru lobīšanas paraugdemonstrējumu.
“Es vienmēr sāku lobīt no pašas apakšas,” vienā rokā virpinot sauso stublāju, bet otrā turot nelielu kabatas nazi, viņš beidzot sāka apmierināt manu ziņkāri. “Ja ziema auksta, tad tie tārpeļi tuvāk zemei salien. Zem sniega ir siltāk. Bet ne vienmēr. Tur jāskatās, vai apakša nav jau sapuvusi no mitruma. Bet provēt var droši. Reizēm labi “rīsi” tur trāpās,” mirkli uzsmaidīdams, viņš tūdaļ arī turpināja. “Es nedaudz iegriežu no apakšas un tad ar rokām uzmanīgi laužu pa vidu pušu. Būs labi, ja apakšā paliksi kādu avīzi, jo reizēm tie tārpeļi paši mēdz izkrist. Tad tos viegli būs uzlasīt.” “Redzi, re, kur viens ir!” Bakstīdams ar naža aso galu pāršķeltās vībotnes mīkstumā, viņš veikli tika pie vēl viena tārpeļa. “Nu, tā es arī lēnām lupinu to kātu,” vīrs turpināja. “Nedaudz iegriežu un tad ar rokām plēšu vaļā. Šitos arī var likt uz āķa,” viņš norādīja uz vēl kādu interesantu tārpeli – tādu nelielu, tievu un dzeltenu, līdzīgu trīsuļodu kāpuram. “Viss! Še, ņem – provē tagad pats. Man pirksti salst. Parasti to mājās daru,” viņš plecos nospurinājās, rūpīgi iebēra kastītē tikko salobītos vībotniekus un sniedza man savu nazi. “Nu labi, sākšu no apakšas,” es pie sevis nodomāju un sāku lobīt savu pirmo vībotni mūžā. Viss izrādījās ļoti vienkārši un tieši tā, kā to man pirms brīža arī rādīja. Tikai pie pašas kāta pamatnes nekā daudz nebija. Tur tie dzeltenie vairāk. Bet paši vībotnieki atkal tieši augstāk dzīvojās – tur, kur sānu atzari pienāk. Lūk, tajās vietās pat divus trīs uzreiz varēja atrast. “Brrr…” arī es nospurinājos pēc vairākiem izlobītiem stublājiem. Uzrausu rokās dūraiņus, atdevu vīram nazīti un turpat netālu no viņa arī riktējos uz savas kastes, lai to pieķertu pilnu ar megaraudām.
Visu šo laiku manas makšķerītes mikromurmulis atradās iegremdēts āliņģī. To izvelkot, secināju, ka pirmīt nokniebtais sliekas gabals joprojām nav noēsts un uz āķīša turas labi. Daudz nedomādams, es žigli tam blakus uzvēru vēl pāris tikko izlobītos vībotņu tārpeļus un laidu atpakaļ dzelmē. Pagāja viena minūte, otra… Vīrs izvilka vēl vienu raudu. Bet man vēl nekā. “Hmm… Dīvaini,” pie sevis nodomāju, līdz pēkšņi piepacēlās manas jauniegūtās makšķerītes sardziņš un uzstājīgi sāka signalizēt par copi. “Bams! Ir! Kaut kas labs,” domās iesaucos, šim signālam atbildot ar nelielu piecirtienu. Tad sekoja vairāki zivs rāvieni, un jau pēc brīža pie manām kājām spirinājās prāvs asaris. Kāda sprīža lielumā noteikti, ja ne pat lielāks. Vīrs, to redzot, nedaudz iešķieba savu apakšlūpu, paskatījās manā virzienā un atzinīgi pamāja ar galvu. “Smuks asaris,” viņš noteica, un mēs abi turpinājām makšķerēt. “Vēl viens!” es iesaucos, un nu jau man pie kājām atradās divi brašuļi. Tikai šoreiz āķi pliki gan. Fiksi uzspraudu vībotniekus un devos pēc trešā asara. Taču nekā. Jau kādu laiku ne zirgzobu, ne raudu, ne lielo asaru… nekā. Vilku murmuli laukā un pētīju, kas uz āķa darās, bet tur viss kārtībā. Trīs vībotnieki un viss… “Hmm… Trīs vībotnieki, trīs vībotnieki…” es sāku pie sevis funktierēt un meklēt pēkšņo necopes iemeslu. “Ahā! Nu man ir skaidrs – pirmīt taču sliekas gabaliņš arī uz āķa vēl bija.” Šādas apgaismības pārņemts, es vienam no saviem sliekas pitoniem kniebu nost nelielu gabaliņu un dūru to blakus tārpeļiem. Atskanēja neliels plunkšķis, un es sāku atkal makšķerēt. Kā par brīnumu, uzreiz sekoja cope. Un ir! Trešais asaris. Nedaudz mazāks par iepriekšējiem, bet ir. Vīram toties smuka rauda atkal pieteicās. Man pēc mirkļa vēl viens asaris. Neliela pauzīte, un atkal asaris. Bet tad pēkšņi lielo izcēlu. Nu, grami 300 noteikti. “Nieks ar tām raudām, ja šitādi asari ķeras,” es priecīgs nodomāju, un piecpadsmit minūtēs jau četrus lielos biju pamanījies izvilkt. “Paklau, tu tikai vībotniekus uzspraudi, vai kā? Man šodien neviens asaris vēl nav trāpījies. Pat mazie ne,” neviltotas ziņkāres vadīts, vīrs uzrausās no savas kastes, izstaipījās un pienāca man klāt. “Nē, nē. Man arī slieciņa ir. Palaikam tikai to nomainu. Tas palīdz. Varu iedot, ja vēlies. Pilnu kastīti šodien saraku,” es atbildēju un beidzot sajutos noderīgs. “Nu, iedod gan, lūdzu. Varbūt nostrādās.” Nu jau ar pāris sliekām plaukstā vīrs atgriezās pie sava āliņģa. “Knieb mazu gabaliņu tikai un pirmo liec vībotnieku. Visas copes man pie…” Savu sakāmo līdz galam tā arī nepateicis, es pēkšņi kļuvu par liecinieku šīs dienas lielākā asara izvilkšanā. “Mjā…” vīrs pie sevis norūca un atkal iešķieba savu apakšlūpu, atzinīgi raudzīdamies uz tikko izvilktu puskilogramīgu zivi. Pēc mirkļa viņš vēl vienu izvilka. Daudz mazāku, bet arī skaistu asari.
Diena aizskrēja nemanot. Arī raudas mēs vairs nemanījām. Visu laiku ķērās tikai asari un tikai uz vienas ēsmas kombināciju – slieka plus vībotnieks. Kad man izbeidzās tārpeļi, tad vīrs tos man deva no savas kastītes, bet es atkal viņam pretī varēju piedāvāt sliekas. Tā mēs tur divatā līdz krēslai arī ņēmāmies. Arī tārpeļi jau kādu laiku mums beidzās. Bet bija jau arī gana. Man puse kastes ar skaistiem asariem jau pielasīta. Cik vīram beigās bija, es nezinu. Domāju, ka noteikti vairāk nekā man. “Varu pusi paņemt?” nu jau ar urbi un copes kasti pār plecu viņš man vaicāja, norādīdams uz sniegā nomestajām manis lauztajām vībotnēm. “Protams. Tagad es zinu, kā tās izskatās. Aiz kūts man pa pilno aug. Salauzīšu sev, cik uziet. Ņem droši,” es viņam atbildēju un atdevu visas todien lauztās vībotnes, jo, manuprāt, tas bija mazākais, ko es varēju sniegt par visām tām zināšanām un dāvanām, ko vīrs man todien bija devis.
“Nu, tad čau, Jāni!” “Čau, Modri!” Mēs sirsnīgi atvadījāmies un devāmies katrs savā virzienā. Pulkstenis bija jau pāri četriem. Arī kurkstošais vēders par to liecināja. No tāluma varēja manīt dūmus, kas pacēlās no manas mājas skursteņa. Es raiti devos to virzienā ar apziņu, ka nu jau pavisam drīz es siltumā baudīšu tikko ķertus un uz pannas ceptus, vecāsmātes gardi pagatavotus asarīšus. Mmmm… Vēlreiz paldies vīram par zināšanām un, protams, arī pašiem tārpeļiem, kas patiesībā ir kāpuri. Vībotņu kāpuri.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
