Oskars Vizbulis
Jau kuro gadu pēc kārtas savu dzimšanas dienu pieredzējušais zemledus makšķernieks un spiningotājs Aldis Vārna cenšas pavadīt uz vai pie ūdeņiem. Tas esot kā āmen baznīcā, tāpat kā Jāņu dienā nevis lēkt pāri ugunskuram, bet sēdēt laivā un medīt asarus vai zandartus. Ar Latvijas līdakām gan attiecības esot īpašas, jo maijā šīs zivis tiek tik sirsnīgi vilktas Somijā, ka Latvijas ūdeņos dzīvojošās plēsoņas var neuztraukties. Tāpat var neuztraukties kāda maz zināma Kurzemes ezera iemītnieki, kurus, kā jau kārtīgs makšķernieks, Aldis noķer un lielāko daļu atlaiž. Pirms vairākiem gadiem tur tika noķertas un atlaistas astoņkilogramīgas savvaļas karpas, bet tagad to svars noteikti rakstāms diviem cipariem.
Kad zvanīju, lai sarunātu interviju, tev bija dzimšanas diena, biji paņēmis brīvu dienu, sēdēji laivā un makšķerēji. Pat varēja dzirdēt viļņus sitamies pret laivas sāniem
Dzimšanas dienās vienmēr cenšos pamakšķerēt, nekāda svinēšana. Pēc tam ar bērniem pasēžam. Arī Jāņus nesvinu, man jābūt uz ūdeņiem.
Ko noķēri savā 55. dzimšanas dienā?
Netālu no Ikšķiles biju ielaidis laivu, bet ūdens vēl auksts. Tikai divas zemmēra līdaciņas. Zandartus jau vēl nevar ķert, es pat necenšos viņus tramdīt, jo viņi kaut kur sēž savā nārsta ligzdā. Būt dzimšanas dienā uz ūdens – tas ir kā āmen baznīcā.
Kā tu izvēlējies savu laivu?
Man pirms tam bija gumijas BUSH, 3,30 m ar Honda dzinēju. Tagadējo laivu atpirku no komandas biedra, kurš to iegādājās Somijā. Jūras laiva, stikla šķiedras korpuss, dubultas sienas, vidū putuplasts, nenogremdējama, stabila un labi tur vilni.
Nostalģija pēc koka laivas nav?
Zini, es jaunību pavadīju Saldus pusē, pašam bija koka laiva, visa jaunība ir noairēta velcējot. Esmu no Satiķiem, Gaiķu pagasta. Tur ir Dzirnavu dīķis, no kura iztek Imula, kas kopā ar Amulu ietek Abavā. Pirmie kāti man bija no lazdas, pludiņi no pudeļu korķiem, pat āķīšus taisījām no alumīnija drāts, asinājām galus un piemājas dīķī ar brāli ķērām karūsiņas. Brālim makšķerēšana kaut kā neaizķērās, man gan tā ir tuva no bērna kājas. Arī pirmās atmiņas par sevi – ar makšķeri rokās.
Kas tev copē ir svarīgākais?
Process. Protams, ir svarīgi arī kaut ko noķert, nevis vienkārši aizbraukt, saprast, ka neķeras, un uzreiz braukt mājās. Man ir svarīgi saprast, kā zivi var noķert, un tad to izdarīt. Daudzi sēž pie upes ar fīdera kātiem, sēž un nesaprot. Ja tu māki makšķerēt, tu sēdi blakus, velc vienu zivi pēc otras. Pēc pāris izvilktām zivīm veči nāk un prasa, ko es tādu daru, jo mēs visi taču makšķerējam līdzīgi.
Un tu visu izstāsti arī?
Izstāstu, neko neslēpju. Darām tā un šitā, vispirms iebarojam, ievērojam distanci. Kad Latvijā sākās fīderu posms, daudzi vietējie, noskatoties, kā es makšķerēju, arī tos nopirka. Nākamajā reizē atnāk uz copi, skatās, ka es sēžu un velku, viņš arī pielādē barotavu ar putru, iemet, sēž, gaida, bet nekas neķeras. Nāk pie manis un sūdzas, ka nekas neķeras. Tad es atbildu, vai tu dari, kā es tev mācīju, iebaroji vienā punktā sešas, astoņas reizes? Cilvēki negrib mācīties, viņi vēlas, lai viss notiek ātri.
Tu izmanto kaķeni, dronu, vadāmo laiviņu, lai nogādātu barību vairākas reizes vienā un tajā pašā vietā?
Man ir piešauta roka. Nostājies pie upes, atrodi orientieri un met. Iemetot aizkabini auklu aiz spoles klipša, tad ar attālumu nekļūdīsies. Pavasarī uz Kurmeni pie Jelgavas braucu uz vimbām. Vietējie sēž, gadiem pieraduši iemest auklu ar svinu un āķiem un gaidīt. Es atbraucu, smuki iebaroju un ķeru vienu vimbu pēc otras. Vīri skatās un nesaprot, kas pie upes notiek. Ir jau fīderisti, kas ķer uz pusi labāk nekā es, bet zivi jāmāk paņemt, it īpaši, ja zini, ka zivis upēs ir.
Kā lai nosaka, kurā upes posmā zivis ir un kurā nav, lai nebūtu jāsēž pa tukšo? Kā? Grabovskis vienā no iepriekšējām intervijām par Gauju teica, ka var būt kilometriem garš posms, kurā zivju nav, un tad pavisam neliels posms, kurā zivju ka biezs?
Tas ir vienkārši jāzina. Jāzina posmi, kurā laikā un cik augstu zivs aizpeld. Es arī esmu Gaujā makšķerējis, vienmēr jau kaut kādus breksēnus var noķert, bet nepieciešama informācija un zināšanas.
Skaties podkāsta “Ķeram lielo” #2 epizodi!
Līdz šim lielākie panākumi tev ir bijuši zemledus makšķerēšanā?
Tā sanāk. 2017. gadā, kad Latvijā notiekošajā pasaules čempionātā individuālajā vērtējumā ieguvu trešo vietu. 2018. gadā biju Kazahstānā, Latvijas komanda dabūja sudrabu, Harijs Raciborskis personīgajā sniegumā ieguva zeltu, es paliku devītais.
Kazahstānā, ja nemaldos, ledus bija pusotru metru biezs? Kā makšķerēt tur?
Nekad tādos apstākļos nebiju makšķerējis. Uz Kazahstānu aizbraucām sešu cilvēku sastāvā. Mums jau nav kā amerikāņiem vai lietuviešiem, kuri atbrauc 20 cilvēku komanda, mums ir grūti atrast finansējumu. Kādā sastāvā aizbraucam, tādā startējam. Treniņos sapratām, kā un ar ko zivis barot.
No šīs vietas lēnāk, lūdzu!
Informācija par to, kādas zivis tur ir, bija zināma no vietējiem. Pirms sacensībām ir trīs dienu treniņi. Vakarā komanda sapulcējas, kapteinis, kurš toreiz bija Grabovskis, teica, ka baros tikai ar tārpiem, cits ar savu barību, eksperimentēsim un tad redzēsim, pēc cik ilga laika zivs pie āliņģa pienāks. Piecus sešus āliņģus uztaisām, iebarojam un skatāmies. Kad izurb pēdējo āliņģi, pagājusi pusstunda, kopš pirmajā iebaroju. Pieeju, pārbaudu. Es parasti barību pats gatavoju. Ziemā veikala barību gandrīz nepērku.
Drīkst uzzināt recepti?
Tur ir tāds kišmiš, ka pat visu neatceros. Galvenā sastāvdaļa ir saulespuķu sēnalas. Vēl visādas maltas receptītes, tās nevēlos atklāt. Kazahstānā domājām, ka breksim vajag gaļu – tārpus, ne barības maisījumu. Teicu, ka treniņos izmantošu savu barību. Pirmajā dienā saķēru 10 kg. Krieviņi staigāja apkārt un skatījās. Otrajā dienā mana barība atkal labi nostrādāja. Vakarā pirms sacensībām vīri saka: “Aldi, iedod mums arī savu barību!” Visu barību, kas man bija, sabēru bļodā un izdalīju. Tā nostrādāja. Vienīgi mačos zivis baigi lēni pienāca.
Kādā dziļumā makšķerējāt?
Piecu sešu metru dziļumā. Taču trīs treniņu dienās, kurās varējām makšķerēt tikai blakus sacensību laukuma zonai, sportisti zivis bija izvilinājuši ārpus. Mēs to sapratām pēc tā, ka zivs pie barības nepienāca pēc pusstundas, bet labākajā gadījumā pēc stundas. Pirmajā dienā biju trešais, tikai pēdējā pusstundā pienāca zivis. Man bija trīs āliņģi, kurus visu laiku piebaroju un gāju uz riņķi. Noticēju, ka zivij jāpienāk. Pirmajā dienā Normunds čortojās, ka stundu nosēž, nav, pusotru stundu – nav. Salūza, neizturēja spriedzi un gāja urbt jaunus āliņģus. Tikko aizgāja, burtiski pēc desmit minūtēm no viņa āliņģa kādas citas valsts pārstāvis sāka vilkt vienu breksi pēc otra. Būtu palicis, viss būtu kārtībā.
Bet tas jau ir miljonu dolāru vērtais jautājums – zināt, kādas akcijas tagad jāpērk, kas jāliek uz āķa un kur jāmet.
Jā, bet otrajā dienā Normunds izturēja un savā zonā bija otrais vai pat pirmais.
Vai no vietējiem ar viltību neesat centušies izvilināt noderīgu informāciju?
Zini, neviens jau tā neies teikt. Ja kaut ko stāsta, to droši var laist gar ausīm, jo patiesības daļa tajā ir labi ja pieci procenti. Pēc mačiem, jā.
Skaties! Par monstrīgām līdakām, noslīkušiem spiningiem un uzvarām. “Ķeram lielo” #1 epizode
Ziemā pāris mazajos Latgales ezeriņos urbu neskaitāmus āliņģus un mēģināju izkacēt kādu zivteli ar ziemas mānekļiem, jo tārpu nebija līdzi. Bet pilnīgs tukšums. Vēlāk viens vietējais teica, ka tie, kuriem nav caurteces, uzskatāmi par tukšajiem ezeriem.
Mani šāda veida makšķerēšana neaizrauj. Man patīk ar mormišku asarus medīt. Šogad daudz braukāju uz piejūras upēm un ezeriem ķert asarus. Ar bļitku ir tā, ka visu laiku jāurbj. Ej un urb. Kaut kur jau būs. Ja jūti, ka piesit, pamaini mānekli uz lielāku vai mazāku. Tikai ar meklēšanu. Ir jau arī tā, ka vienkārši uz bļitku neņem, ielaid motili uz mormiškas, uzreiz paņem. Tas pats ar auklu. 0,08 vai 0,06 mm. Kāda starpība, abas tievas kā mati! Ne vella! Uzliec resnāko, barībai kāds pieskaras, bet tukšā cope. Fiksi nomaini makšķeri ar tievo auklu, tinkš, zivtiņa uz ledus. Mormišku nomaini uz mazāku vai lielāku, un zivs momentā ir.
Kur pašam labāk patīk makšķerēt?
Rīgas Daugavā, jo te nāk jūras asaris, smuki zandarti. Ezeri ir iztukšoti, izņemot Alūksnes ezeru, kur tagad zivis ir, jo tur inspektori godprātīgi strādā. Agrāk man patika braukt uz Liepāju, rudens pusē makšķerēt kanālā pie jūras vārtiem. Tur kilogramīgus asarus varēja vilkt. Pēc tam tur aizliedza ķert, jo makšķernieku bija tik daudz, ka sāka traucēt kuģiem. Vairāk man patīk upes, gan ziemā, gan vasarā. Lielupē ķeru asarus, lielas raudas, vimbas, brekšus. Man patīk straumē makšķerēt. Ķīšezerā, Baltezerā agrāk nāca jūras asaris, bet pēdējos gados vairs nenāk. Rīgas Daugavā pērn arī bija knapi ar jūras asariem, vienu gadu to ir daudz, visu laiku ķeras, otru nav. Pērn bija ļoti daudz mazo zandartu pie Vanšu tilta un Sarkandaugavā.
Rudeņos uz Vanšu tilta var novērot gājējus, kuri vēro makšķerniekus laivās, kas monitoros vēro zivis.
Manam laivas pāriniekam, ar ko pavasarī startēju, arī ir eholote, kurā tiešraidē var redzēt zivis, bet man tas neliekas pārāk aizraujoši. Nav jau arī tā, ka aizbrauc, ieraugi zivi un uzreiz to noķer. Tāpat jācīnās, pievilinot zivi. Tas ir interesanti, bet nedaudz zūd copes kaifs. Ikdienā, kam patīk, var ar to ņemties, bet galīgi nepiekrītu, ka tos izmanto sacensībās. Diemžēl arī ārzemēs tā notiek.
Acīmredzot spiediens no ehološu ražotājiem
Somijā pērn biju uz komercsacensībām Ruoto Predator Classic Finland, līdakas un asarus varējām noķert, bet zandartus ne. Komandas biedri iesākumā nesaprata, kā vietējie tos ķer, bet viņi izmantoja Panoptics. Tie, kas Somijā uzvarēja, stundas laikā noķēra divdesmit mēra zandartus. Bet klasiski, ar džigu varēja ilgi ņemties, līdz kāds pieķeras. Ja būtu mana teikšana, es mačos šāda veida eholotes neatļautu. Tas ir kā medniekam sēdēt mastā un gaidīt vienu briedi.
Kā izvēlies mānekļus?
Vienkārši mainu.
Pēc cik metieniem?
Treniņos jāsaprot, kāda krāsa strādā. Kad kāpjam laivā, ar mānekļiem ir pilnas kastes, dažādu izmēru džiggalvas, gumijas visvisādās krāsās. Esmu novērojis, ka pavasaros Ikšķilē zandartam patīk burkānkrāsas mānekļi. Rudeņos zaļa. Ja saulaina diena, tad izvēlos tumšāku mānekli. Treniņos visu laiku tos mainu, kamēr atrodu īsto krāsu, īsto gumiju, kas strādā. Pērn bija H2H mači Latvijā. Ar pārinieku treniņos spiningojām, līdz sapratām, uz ko līdakas ķeras. Mainījām mānekļus – neņem, piebaksta, uzliec vienu, otru, trešo, sāk copēt. Pārinieks uzliek tādu pašu mānekli kā es, viņam arī strādā. Pamēģini ko citu, nekā, tikai knapi piebaksta.
Citi saka, ka obligāti jāmaina māneklis ik pēc pieciem metieniem.
Nē, nē! Reiz treniņos Buļļupē sapratām, uz kādas krāsas un formas mānekļiem ķeras. Vakarā izbraucām krastā, kārtojam kastes, pāriniekam piekrauta pilna laiva ar somām. Teju puse no veikala, visu ņems līdzi. Es prasu, vai tev ir tāda (rāda ar rokām aptuveni 30×50 cm izmēra kasti)? Nu, ir! Paņem šādu kastīti un sakomplektē rītdienas mačiem, kādus mānekļus ņemsi līdzi. Tādus, uz kādiem mums treniņos ķērās. Labi, saliekam tādas gumijas. Burtiski bija tikai dažas gumijas – balta, zilgana ar baltu un burkāniņš. Pārinieks, kastīti sakomplektējis, saka: “Tu tiešām gribi, lai es ar šito braucu mačos?” Atbildu, ka vairāk neko nevajag, jaunu Ameriku neatklāsim. Treniņos rezultāti bija, zivis atradām, viss kārtībā, nav ko čakarēt sev galvu. Tas arī mačos pierādījās.
Vari tā aptuveni pateikt, cik pašam mānekļu ir?
Oiiiii… Daudz (smejas). Pāris tūkstoši būs. Kastes pilnas, paciņas ar gumijas mānekļiem, katrā pa pieci.
Vai pašam ir bijis tāds kā evolūcijas periods? Teiksim, sāc ar pludiņu un beidz ar mušām?
Pēdējā laikā esmu nedaudz piebremzējis, bet ar visu ko esmu ķēris. Līdakas es Latvijā ļoti maz ķeru. Jau padsmit gadus maija beigās ar kompāniju braucam uz Somiju. Tagad gan divus gadus neesam tikuši. Latvijā mani līdakas neinteresē, bet aizbraucu uz Somiju, kur var tās kārtīgi atvilkties. Aizpērn lielākā līdaka bija 12,5 kg. 7–8 kg ir standarts.
Vai pēc tam Latvijā nav garlaicīgi makšķerēt?
Tāpēc jau es līdakas šeit neķeru. Tikai mačos. Pirms diviem gadiem, kad Latvijas čempionāts notika Daugavā pie Ikšķiles, sapratu, ka nezinu, kur ir līdakas. Jo neesmu šeit tās ķēris. Zandartus, asarus, jā, samus, bet līdakas nācās šeit no jauna atklāt.
Savās mājās nezini, kas notiek?
Apmēram. Labi, ka pāris dienas bija treniņi, kaut ko sapratām, kaut ko atradām, kaut ko saķērām.
Kā samus ķer?
Ar kvoku pievilinu. Pērn gan sanāca labi ja divas reizes iebraukt ar laivu, darba bija daudz, maču daudz, treniņi. Lielākais sams man bija 23 kg, noķēru Ikšķilē pie baznīcas. Izmantoju naktstārpus, vīngliemežus, upes gliemežus. Pēdējā laikā vislabāk ķeras uz plaukstas lieluma karūsām, kurā iemauc divus kārtīgus āķus.
Cik ilgi jāmācās kvokot?
Man viens onkulis Ogrē atdeva savējo kvoku, gatavotu no alumīnija. Aizbraucu uz Daugavu, kvokoju, pats slapjš līdz augšai, tikai skaņas nav. Piebrauc viena laiva ar profesionāliem kvokotājiem. Es tik šļakstinu ūdeni, kaut kā jau ir jāmācās. Skatos, kāts saliecas. Vienu septītnieku izvilku. Nokabināju, atlaidu, šļakstinos, un kāts atkal ripā. Man likās, ka man nesanāk, bet zivis ķērās. Ja ir, kas parāda, var ātri iemācīties kvokot. Ar vienu kvoku var dažādas skaņas radīt – dobjāku, smalkāku. Ar dobjo skaņu samu var piesaukt, viņš ceļas uz augšu, apstājas, tad lēnām laižas uz grunti. Tad vajag ar to pašu kvoku tādu vāju: klik, klik, klik. Citi brauc uz copi ar desmit kvokiem, bet uzskatu, ka pietiek ar vienu. Mans viens paziņa no Ogres pērn sezonā noķēra 87 samus. Lielākais bija 35 kg smags. Gandrīz visus arī atlaida. Visgaršīgākie jau ir 3–4 kg, tos var kūpināt. Man pašam zivis garšo, pats kūpinu, taisu marinādes.
Kura no Latvijas zivīm nav noķerta un nokūpināta?
Alatu neesmu noķēris. Saka, ka Ogres upē to esot daudz. Gan jau aizbraukšu.
Palijas Kāla ezerā esi ķēris?
Šogad divas reizes tur biju uz lielajiem asariem, bet neko īpaši nenoķēru, tikai raudiņas. Tas ir smags ezers, tur nevar tā vienkārši aizbraukt. Māris Olte varbūt jā, viņš zina, kur dzīvo lielie asari. Es aizbraucu divas reizes un saprotu, ka vairāk nebraukšu. Lai pazītu Kāla ezeru, vajag uz vietas dzīvot un to izprast. Atceros, Kālā Oltes rīkotajos mačos piedalījos, bija vairāk nekā simts dalībnieku. Pirmo reizi atbraucu, netālu no krasta izurbu pāris āliņģus, iebaroju, laižu mānekli – baigais dziļums, 7–8 m. Domāju, ka te nekā nebūs. Pieeju tuvāk krastam, laižu mānekli, tas it kā apstājas – zivtele galā – vīķe. Toreiz mačos saķēru vairāk nekā 9 kg vīķu. Iebaroju ar sausiem mannas putraimiem. Tupu uz ceļiem, zivju maiss priekšā, cope sākas 30 cm zem ledus. Tā nemanāmi ieslidinu vienu zivi maisā un atkal laižu mānekli āliņģī. Tā visu mača laiku ķēru zivis. Pēc tam vīri brīnījās, kur esmu ņēmis zivis, jo es visu laiku tikai nekustēdamies tupēju. Tie, kas copē, jau saprata.
Ka uzvarētāju var noteikt pēc tā, kurš vismazāk žestikulē?
Pirmajā dienā noķēru nedaudz virs 9 kg, otrās vietas ieguvējs 6 kg. Interesanti ir tas, ka proti zivi noķert, bet blakus sēdošais nesaprot. Tas ir forši, ka esi sapratis. Loģiski, ka ziemā, kad braucam, pamācām jaunos džekus, neturam sveci zem pūra. Lai nav tā, ka baigos noslēpumos dzīvojam.
Tev kāds bērnības piedzīvojums nav izstāstāms?
Ir bijis tā, ka, ejot uz skolu, vienā krūmā paslēpju skolas somu, no otra izņemu noslēptās makšķeres un visu dienu nosēžu pie ezera. Jaunībā ar savu koka laiviņu airējos pa Satiķu dzirnavu dīķi. Padsmit gadu vecumā spiningojot paņēma tāda līdaka, likās, ka pāri metram. Taisīja sveces virs ūdens, kamēr norāvās.
Nu ja, visvairāk jau atceras nenoķertās
Tā līdaka man visu laiku atmiņās dzīvo līdzi. Atceros, paņēma rudenī uz velci, šūpiņš bija svītrains kā asaris, vēl tagad daži tādi aprūsējuši mājās ir. Kāts saliecies barankā, un zivs aizgāja ar visu vizuli.
Zušus vasarās makšķerē?
Jau kuro gadu grasos braukt uz Alūksnes ezeru pēc zušiem, bet nekādi neizdodas atlicināt brīvu brīdi. Zušus tur ķer uz naktstārpu vai ēsmas zivtiņu. Līdz šim vienīgo eksemplāru esmu noķēris Alauksta ezerā. Pusdienas laikā braucām džigot asarus, piepeši tāda cope, ka biju pārliecināts, ka tas ir zandarts. Maktīgs zandarts. Velku, bet apstājas. Aizķēries. Nē, pēc brīža atkal sāk nākt. Smagi nāca pusotra kilo zutis. Aptuveni metra garumā.
Izvilki savēlušos murskulī?
Tas pats par sevi, bet galvenais, ka džigs bija 10–12 cm gara gumija. Zutis ar savu mazo muti to bija kārtīgi ierijis.
Ar kādiem panākumiem makšķerēšanas inventāra ražotāji var lepoties, redzot tevi ejam uz copes veikalu?
Ar gadiem saproti, ka nevar pirkt lētas mantas. Skopais maksā divreiz, ja ne visas trīs. Kāti man ir 200–350 eiro robežās, spoles arī zem 200 eiro nepērku. Man ir viena Shimano Vanquish spole, pirkta pirms deviņiem gadiem, pat jūrā mencas ar to esmu ķēris. Laivas biedri brīdināja mani, ka salauzīšu spoli, bet toreiz citas spoles nebija līdzi. Vēl šodien tā kalpo. Ar spolēm cenu kategorijā no 200 līdz 350 eiro pilnīgi pietiek. Ja vēl katru gadu tās aiznes pie meistara, tās kalpos ļoti ilgi. Neapdomības pēc esmu nopircis spoli, kas maksāja nedaudz zem simta. Bremze nestrādā, kā nākas. Nopietnajām spolēm bremzīti pagriez, strādās kā pulkstenis, prieks klausīties. Lētajām spolēm bremzi regulē, kā gribi, tās strādā režīmā vai nu bremze ir, vai nav vispār.
Var jau spoles uzlabot
To nedaru. Bet neredzu arī jēgu pārmaksāt par spoli un pirkt tādu, kas maksā teju tūkstoti. Kātus par simts eiro esmu nopircis, pēc tam pacilā kātu, kas maksā 300 eiro, un sajūti atšķirību.
Trausli pēc vella gan tie ir
Man komandas biedrs mačos divus salauza. Kaut kur ar to asāk pieskarsies, radīsies mikroplaisiņa un nemaz nepamanīsi, ka salūzīs kā skals. Loģiski, ka ar tādiem vajag ļoti prātīgi apieties, bet ar tādiem jūti katru zāles stiebru, katru akmentiņu. Ods nosēžas, un tu to jūti.
Vai makšķerēšanas noteikumi izstrādāti gana loģiski un saprotami?
Domāju, ka tīkli būtu jāaizliedz, īpaši ezeros. Mani kaitina, ka Daugavā pie Ikšķiles par kapeikām sadotas atļaujas ķert ar murdiem un tie stāv ūdenī cauru gadu. Es nesaku, ka viņi nenoķer vairāk kā es trīs copes reizēs, bet tas kaitina. Cik reizes Ķīšezerā nav bijis tā, ka notiek mači, bet visās labajās vietās salikti murdi.
Kas tas ir? Spalvaina ķepa?
Agrāk vīri runāja, ka Ķīšezerā murdi salikti pētnieciskos nolūkos. Labi, ieliec vienu murdu un pēti, bet kāpēc jāsaliek pilns ezers ar murdiem? Es domāju, ka tas ir tīrs bizness, un viss. Divus gadus neesmu bijis Burtniekā, savulaik ar pārinieku tur pirmajā sacensību dienā noķērām 20 mēra līdakas, otrajā dienā 17. Tajā pašā laikā bija daudzi dalībnieki, kuri nenoķēra neko. Vienu, divas, trīs, loģiski, ka viņi teiks, ka Burtniekā līdaku nav. Nē, līdakas ir, varbūt izmērs nav tāds, bet Burtnieks man baigi patīk. Es gan ikdienas copē tur vispār nebraucu. Bet mačos man baigi patīk. Galvenais saprast, kur tās ir, ko ēd un cikos tās ēd. Mums pat ir bijis tā, ka septiņos ir starts, bet zinām, ka tās sāk baroties desmitos. Septiņos no rīta laivā guļam, kājas gaisā. Vīri brauc garām un prasa, kas mums noticis. Treniņos bijām pārliecinoši sapratuši, ka līdakas sāk ķerties no desmitiem. Burtniekā gan ir arī daudz velcētāju, un tie tās lielās mammas izvelcē, jo rudeņos tās uz velci labi ņem. Jaunībā velcēju, tagad vairs to nedaru, garlaicīgi. Tur vajag tādiem – trīs vīri laivā, vidū šitas (piesit pie kakla). Kas tā par copi? Vajag kontaktu ar zivi, ar džigu meklēt. Kad Rīgas Daugavā nāk iekšā jūras asari, jāatrod veids, kā to pievilināt, jo jūras asaris ir ļoti cimperlīgs. Nav kā ezera asaris, iemet rotiņu un tin. Ja asaris ņems, tad ņems. Daugavā ir cimperlīgāk.
Citi saka, ka rotiņus principā neizmanto, jo uz tiem vienmēr ķeras
Ne vienmēr, bet ir vietas, kad uz mačiem vajag paņemt līdzi rotiņu. Burtniekā arī citreiz rotiņš ir rezultatīvs. Es pats ikdienā ar rotiņu vispār nemakšķerēju. Man dropšots arī ļoti patīk, pāris gadus mācos, bija skolotāji, kas mani tajā apmācīja. Sākumā neticēju šim ķeršanas veidam, zandartus ķēru uz džigu, bet pamēģināju dropšotu, iepatikās un sanāca.
Kas bija tā nianse, ko nemācēji?
Izspēlēt nemācēju. Man ir bijis tā, ka sēžu laivā, pārinieks pa vakaru noķer 20 zandartus, es labi ja divus. Metam vienā un tajā pašā vietā, vienādas gumijas, vienādi svari un auklas. Kamēr nesajutīsi, kā jāizspēlē māneklis, kā pauzītes jāietur, domāsi, ka apakšā zivju nav. Man ir paziņas no Ķekavas, Ināra ar Aivaru. Koknesē sasienam kopā laivas, viņi ķer un māca mani, kā jādara: lēnāk, vēl lēnāk. Toreiz domāju, ka es jau tā tik lēni darbojos ar kātu un spoli, lēnāk vairs nav iespējams. Labi, pamēģināšu! Un ir cope! Galvenais ir kontakts, kad sāc saprast un just un galvā jau redzi ainu, ka zandarts ir pie mānekļa, tikai gaida pareizo kustību.
Tu arī esi pārdzīvojis lēto mānekļu periodu un pērc tikai oriģinālos?
Nekad tādus neesmu pircis. Jelgavā ir meistars Oskars Šteinbergs, kura lietos gumijas mānekļus dažreiz izmantoju. Tie ir kvalitatīvi, bet pārsvarā tomēr paļaujos uz oriģināliem. Es jau pārsvarā makšķerēju uz gumijām – džigs, mikrodžigs un dropšots. Reiz ar savu mikrodžiga kātu metu, bet nekas neķeras. Pārinieks laivā met un velk smukus asarus. Viņš saka, lai paņemu viņa kātu. Man bija bail, ka varu to salauzt, jo spicītei tests kādi pieci grami. Labi, paņemu. Ja es nemāku noķert ar savējo, ar citu kātu taču arī nemācēšu. Bet es jūtu visu, kas apakšā notiek. Vienu asari noķeru, otru. Pārinieks prasa, lai dodu atpakaļ kātu. Es saku, ka nedošu. Tad es arī nopirku šo kātu. Tādi tikai trīs uz Latviju bija atsūtīti, Gints Zeiļa man to pārdeva. Tas bija Shimano Solare. Esot pasūtījuši trīs kātus, nemaz veikalā nenonāca. Divas reizes šo kātu esmu salauzis, tas ir labots un vēl joprojām ar to ķeru. Ne visiem asariem tas der, bet ir tādi sugas īpatņi, kuriem vajag uzskrāpēt, uzsist ar mānekli pa grunti. Esmu ar to tā piešāvies kā glītrakstīšanā.
Uz lašiem brauc?
Nē, man tie kari, kas katru gadu notiek ar licencēm Salacā, nepatīk. Tad jau labāk uz karūsām ar pludiņu pasēdētu. Arī mušošana ir tas, ko nekad nedarīšu, jo no daudziem džekiem esmu dzirdējis, ja ar to sāc, tad viss pārējais iet malā. Tad ir āķis lūpā. Drīz samu sezona sāksies. Uz reņģēm šogad divas reizes esmu bijis. Pirmajā maijā izdomāju, ka neķeršu līdakas, bet ar dēlu aizbraucām ķert reņģes uz Mangaļsalas molu. Tieši tad, kad tās izdomāja neķerties. Bet nākamajā reizē pāris kilogramus saķēru.
Karpinieka birojs krastā nesaista?
Esmu karpas ķēris, bet ne tā profesionāli. Man ir viens baigi labs ezers zināms Latvijā, kur pilns ar karpām, bet ļoti maz cilvēku tur brauc.
Vidzemē vai Kurzemē?
Kurzemē. Tur ir tādas karpas! Pirms vairākiem gadiem tur ķēru astoņkilogramīgas un laidu atpakaļ, bet tagad tās noteikti būs izaugušas pāri desmit kilogramiem. Tur ir arī līdakas, asari un lieli brekši. Svešie tur nekad nav braukuši.
Nevajag visu apēst, tad lielo zivju būs vairāk! Sarunas laivā #4
Vairāk lasi aktuālajā žurnāla Lielais loms numurā!