Domāju, ikvienam ir zināms šis mīlīgais, skaistais, krāsainais, bet tajā pašā laikā nedaudz asais salīdzinājumā ar citām Latvijā sastopamajām zivīm svītrainais asaris. Šis mūžīgais mednieks sastopams gandrīz katrā mūsu zemes ūdenskrātuvē. Makšķernieki ar pieredzi zina, ka asarus iespējams ķert, izmantojot visdažādāko veidu rīkus un pielietojot dažādu makšķerēšanas tehniku. Šīs plēsīgās zivs gaļa ir balta un arī garšīga.
Sugas izcelsme un apraksts
Asari pieder pie kaulzivju klases, asarveidīgo kārtas, asaru dzimtas. Pavisam pie šīs dzimtas pieder trīs zivju sugas (zandarti, ķīši un asari), visas šīs zivis sastopamas mūsu ūdeņos. Pirmā asaru rakstveida pieminēšana ir datēta ar 1704. gadu, lai gan pastāv uzskats, ka asaru pieminēšana plašajā tautas mutvārdu literatūrā parādījās daudz agrāk. Ja pievēršamies vēsturei, tad noteikti jāpiemin, ka pirmais, kas zinātniski aprakstīja asarus, ir zviedru ihtiologs Peters Artedi, tas notika 18. gadsimta 30. gados. Jau nedaudz vēlāk Kārlis Linnejs klasificēja asari 1758. gadā, pamatojoties uz Petera Artedi materiāliem. Kārlis Linnejs savas piezīmes veica, novērojot asarus, kas apdzīvo Zviedrijas ezerus. 19. gadsimta 20. gados šo zivi detalizēti pētīja franču zinātnieki Akille Valenciens (Achille Valenciennes) un Žoržs Kivjē (Jean Léopold Nicolas Frédéric, baron Cuvier), kuri minēja vairākas ārējās zivju īpašības.
Šobrīd asari tiek uzskatīti par teicami izpētītu zivi, gandrīz viss ir zināms par to morfoloģiju, attīstību un augšanas posmiem. Raksturojot asari, nevar nepieminēt tā svītraino un aso apģērbu, kas laikam tomēr ir galvenā zivs atšķirība.
Interesants fakts
Es domāju, ka gandrīz katrs makšķernieks iesācējs kā pirmo paša noķerto zivi var nosaukt tieši asari. Šie svītrainie mednieki ir attēloti dažādos klasiskajos mākslas darbos, turklāt asari redzami arī uz dažādu valstu pastmarkām, bet dažās valstīs, piemēram, Vācijā un Somijā, pilsētu ģerboņus rotā tieši šī zivs.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Izskats un īpašības
Ķermenis augsts, no sāniem nedaudz saplacināts. Mute vērsta uz priekšu, ar sīkiem un daudziem zobiņiem. Mugura zaļgani brūna, sāni zaļganīgi dzelteni, vēdera daļa dzeltenīga vai balta. Uz sāniem 5–9 tumšas šķērssvītras. Uz muguras divas spuras, no kurām pirmā ir garāka, augstāka un ar asiem dzeloņiem, tāpat jāpiemin, ka pirmā spura ir garāka par otro. Pirmās muguras spuras galā melns plankums. Pirmā muguras spura ir pelēcīga, savukārt otra ir zaļgani dzeltena. Vēdera spuras, anālā spura un astes spura ir sarkana, oranža vai ar koši sarkanu apmali. Krūšu spuru garums ir mazāks nekā vēdera spuru garums. Astes spura ir tumša pie pamatnes, un tuvāk astes galam un sānos ir manāma sarkana krāsa.
Pieauguša asara purns ir ļoti strups, bet aiz galvas ir manāms neliels kupris – jo vecāks asaris, jo lielāks šis kupris. Augšžokļa gals sakrīt ar vertikālo līniju, kas vijas cauri zivs acu centram, kuras varavīksnene iekrāsojusies dzeltenīga.
Žaunu vāku malas ir asas. Zivju zobi ir sariem līdzīgi, atrodas rindās pie aukslējām un žokļu zonā. Žaunu apvalki nav saauguši kopā, zivju vaigi ir pārklāti ar zvīņām, astes spuras tuvumā nav zvīņu. Mazuļiem ir smalkākas zvīņas, kas pamazām kļūst rupjākas, stiprākas un cietākas.
Cik lieli var izaugt asari?
Par lieliem uzskata asarus, kuri sasnieguši 45 līdz 50 cm, bet svaru 2–2,1 kg, ir ziņas par vēl lielākiem eksemplāriem, taču tie sastopami ļoti reti. Mazākie asari ir plaši izplatīti gandrīz visās ūdenstilpēs. Tajās mītošo asaru garums un svars atkarīgs no pašas ūdenstilpes rakstura. Asara ķermenis izskatās nedaudz saspiests no sāniem, to klāj ļoti mazas, taču ļoti blīvas zvīņas.
Asara dzīve sākas piekrastes ūdens augu biezokņos. Šeit asaru mātīte iznērš ikrus, asaru tēviņš tos apaugļo, un šie vaislinieki par ikru attīstību vairs pilnībā neinteresējas, attīstās ikri, attīstās mazuļi, un aug mazie asarīši. Parasti asaru jaunā paaudze dzīvo baros, dažreiz ļoti lielā barā, bet, jo lielāks asaris izaug, jo mazāks kļūst bariņš.
Mazie asarēni paliek zālē, kur pārtiek galvenokārt no ūdens kukaiņiem, retāk – citu zivju mazuļiem. Lielākie īpatņi savu dzīvi vada plašos ūdens klajumos, taču ik pa laikam tie tuvojas krastam sarīkot medības, paķert mazuļus.
Rudenī asari tuvojas krastam, kur ir vairāk barības. Lielie eksemplāri labprātāk atrodas jau dziļumā, kur asarus iespējams saķert, spiningojot no laivas.
Asariem līdz otrajam vecumam ir visai blāva krāsa, protams, ļoti daudz kas atkarīgs no ūdens krāsas, taču zivīm, kļūstot vecākām, krāsa kļūst tumšāka. Asari jāņem uzmanīgi, pat mazajiem asarēniem uz žaunu vākiem ir tādas kā adatas. Nepareizi paņemot zivis, var sagriezties, kas var izraisīt iekaisumu vai pat pietūkumu.
Kopumā var teikt, ka indivīdi ap 300 gramiem ir diezgan skaisti īpatņi, bet 500 gramu smagi asari ir skaists loms, ja makšķerēts Igaunijā, Peipusa ezerā. Kilogramīgs asaris ir interesanta un skaista trofeja jebkurā ūdenskrātuvē. Ekskluzīvi un reti sastopami īpatņi, kuru svars ir 2–2,5 kg, ir tikai lielās ūdenstilpēs. Saskaņā ar vecām atsaucēm Rietumsibīrijā tiek atrasti 4–4,8 kg smagi eksemplāri.
Interesants fakts
Asaru tēviņiem ir vairāk zvīņu nekā mātītēm, tāpat tēviņiem otrajā muguras spurā ir vairāk aso staru, turklāt tēviņiem ir stipri lielākas acis, savukārt mātītēm ķermenis ir lielāks.
Kur sastopami asari?
Asari sastopami gandrīz visur, to izplatības areāls ir ļoti plašs. Tie ir pamata iedzīvotāji ezeros, upēs, dīķos (gan vidēja, gan liela izmēra), kā arī piekrastes jūras zonā, kur ir mazāk sālīts ūdens. Rīgas līča un Somu līča teritorijā makšķernieku lomos asari ir visai bieži. Parastais asaris ir izplatīts visās Ziemeļāzijas ūdenstilpēs, dzīvo visur Eiropā. Cilvēki to aizveduši arī uz karstajām Āfrikas kontinenta valstīm, kur zivis esot labi iedzīvojušās. Ir ziņas, ka asari tika aizvesti arī uz Jaunzēlandi un Austrāliju. Iepriekš asaris tika uzskatīts par tipisku sugu, kas mīt mērenā klimata joslā, bet pēc tam zinātnieki to identificēja kā atsevišķu sugu, ko nosauca par dzelteno asari. Citi reģioni un valstis, kurās ir reģistrēts parastais upes asari, ir Spānija, Lielbritānija, Kipra, Ķīna, Maroka, Turcija, Melnkalne, Albānija, Šveice, Īrija, Azoru salas un daudzas citas.
Ar ko barojas asari?
Asari ir plēsēji, taču barību tie meklē tikai dienas gaišajā laikā, biežāk no rīta, nakts laikā asari ir pasīvi, par barību interesi praktiski neizrāda. Makšķernieki rītausmā bieži vien skata ainu, kad ūdens virspusē ir redzamas šļakatas, jo mazās zivtiņas lec no ūdens laukā, tas liecina par asaru medībām. Interesanti, ka asari ir nepretenciozi uzturā, bet gandrīz vienmēr izsalkuši.
Asara ēdienkartē var redzēt zivju mazuļus un jaunuļus, citu ūdens iemītnieku ikrus, dažādus vēžveidīgos, ūdenī mītošus tārpus, zooplanktonu, dažādu kukaiņu kāpurus un vardes.
Asaru barības sastāvs atkarīgs no zivju vecuma un izmēra, un, protams, arī no sezonas. Asaru jaunā paaudze vairāk dzīvojas gultnes tuvumā, meklējot jebkuru, pat vismazāko kukainīti, ko apēst. Kad asari pieaug un to garums manāmi palielinās no 2 līdz 6 cm, viņu barībā sāk ienākt citu sugu zivtiņas, precīzāk, to mazuļi, turklāt mazie asarēni spējīgi apēst arī savu cilts brāli, kurš ir vājāks un mazāk attīstīts. Lielizmēra zivis “pielīp” piekrastes zonai, kur medī vēžus, mazās raudiņas un barojas ar citu zivju ikriem. Lielie asari bieži vien nezina mēra sajūtu, tie saķer nākamo zivi, lai gan no mutes vēl rēgojas iepriekšējās zivtiņas aste.
Interesants fakts. Asaru vēderā bieži atrodamas aļģes un sīki olīši, tas veicina labāku gremošanu. Rijības ziņā asari pārspēj līdakas, asari barojas biežāk, bet tā barības apjoms, salīdzinot ķermeņa gabarītus, ir daudz lielāks.
Ja jāmin konkrēti zivju veidi, ar ko barojas asari, tad tās ir raudas, ruduļi, karūsu jaunuļi, mailītes.
Rakstura un dzīvesveida iezīmes
Vasarā neliela auguma asarēni labprātāk laiku pavada vairāk vai mazāk aizaugušos līčos, savukārt pieaugušie īpatņi pulcējas bariņos (ap 10 zivīm). Jaunuļu bari ir ievērojami lielāki, tajos var būt pat vairāki simti zivju. Lielajiem asariem patīk slēpties pie aizsprostiem, lielākiem nogrimušiem kokiem un ievērojama izmēra akmeņiem. Zem ūdens, zāles biezokņos, asarus uzreiz nemaz nevar ieraudzīt, tas ir to zaļganās jeb maskēšanās krāsas dēļ. Tas ir iemesls, kāpēc asari medī zivis no slēpņa, kur tie prasmīgi maskējas. Lieli īpatņi jāmeklē dziļumā, kur tie uzturas bedrēs starp nogrimušām siekstām.
Šīs zivis vakara un rīta stundās medī, tas arī būtu labākais asaru ķeršanas laiks. Atšķirībā no lielajām zivīm asaru jaunuļi medības rīko baros, aktīvi un agresīvi dzenoties pakaļ potenciālajam medījumam. Ir aprēķināts, ka svītrainās zivis var sasniegt ātrumu pat 0,66 metri sekundē. Kad asaris uzbrūk savam upurim, viņa muguras spura saslienas, it kā uzpūšas. Kopumā asari varētu nosaukt par krēslas plēsīgo zivi, jo tas medī, tad ir gaišs; iestājoties tumsai, plēsēji pārstāj darboties un meklēt barību.
Galvenie faktori, kas ietekmē asaru uzvedību un attīstību, ir ūdens temperatūra, dienas kopējās gaismas garums, skābekļa piesātinājums ūdenī, barības daudzveidība.
Dziļajās ūdenskrātuvēs asari nenirst pārlieku dziļi, tie uzturas tuvāk virsmai, jo tur ūdens ir vairāk piesātināts ar skābekli. Lai iegūtu lielāku svaru ziemai, vasarā daži indivīdi veic nelielas migrācijas, lai uzkrātu spēkus, bet, iestājoties vēsajam laikam, šīs zivis atgriežas labvēlīgajās apmešanās vietās. Rudenī asari veido lielus barus, kas migrē uz atklātām dziļūdens teritorijām. Kad ir sals un auksts, zivis galvenokārt uzturas grunts tuvumā. Interesanti, ka zivis ziemā, tāpat kā vasarā, ir aktīvas gaišajā diennakts laikā.
Sociālā struktūra un reprodukcija
Asari dzimumgatavību sasniedz divu vai trīs gadu vecumā (atkarībā no vietas apstākļiem). Uz nārsta vietu tie pārvietojas kolektīvi, pulcējoties daudzos baros. Pats nārsta process notiek ūdenskrātuves seklajās vietās, saldūdenī, vietās bez straumes vai tur, kur tā ir ļoti vāja. Ūdens temperatūrai jābūt no 7 līdz 15 grādiem. Asaru tēviņi apaugļo ikrus, kas iznērsti uz visa veida zemūdens siekstām un augiem, nogrimušiem zariem, kā arī krastā augošu koku saknēm. Iznērstie asaru ikri ir līdzīgi mežģīņu lentei, kuras garums svārstās pat viena metra robežās. Šādā lentē var būt no 700 līdz pat 800 000 mazu ikriņu, viss atkarīgs no mātītes izmēriem.
Pēc trim vai četrām nedēļām no ikriņiem izšķiļas asaru mazuļi. Pirmajos dzīves mēnešos mazie barojas ar piekrastes planktonu, taču, kad tie kļūst lielāki (no 5 līdz 10 cm), viņu plēsonīgā daba jau izpaužas pilnā spēkā, jauni asari sāk medīt mazākas zivtiņas. Asaru vidējais dzīves ilgums ir aptuveni 15 gadi, lai gan ir atrodama informācija, ka dažu īpatņu vecums esot 23 līdz 25 gadi. Pētnieki novērojuši, ka tēviņu dzīves ilgums ir nedaudz īsāks par mātītēm.
Asaru dabiskie ienaidnieki
Lai gan saldūdens asari ir plēsēji, kas galvenokārt ir citu zivju ienaidnieks, viņiem pašiem ir daudz nelabvēļu, kas nebaidās asarus, sevišķi mazākos, apēst pusdienās. Būtībā asaru ienaidnieki ir lielāku izmēru citas plēsīgās zivis, starp kurām ir līdakas, zandarti, vēdzeles, sami, laši un arī zuši.
Ar asariem labprāt barojas pie ūdeņiem dzīvojošie putni: zīriņi, kaijas, zivju ērgļi u.c. Nekas pret asara notiesāšanu nav ūdriem, ūdens žurkām u. c. ūdenī mītošiem dzīvniekiem, kas uzturā lieto zivis. Noteikti nedrīkst aizmirst arī par kanibālismu, kas raksturīgs daudzām zivju sugām, bet jo sevišķi asariem. Lielāks asaris spēj norīt savu mazāko sugas brāli, lielie sugas brāļi mazajiem uzbrūk rudenī. Droši var apgalvot, ka visneaizsargātākie ir ikri un zivju mazuļi, ar kuriem var baroties jebkurš cits ūdens iemītnieks.
Pie galvenajiem asaru ienaidniekiem droši var pieskaitīt arī cilvēkus, jo amatieru makšķerniekiem asari ir iecienīts ķeršanas objekts gan ārzemēs, gan mūsu valsts teritorijā. Kā jau sen zināms, asara gaļai ir lieliska garša, tāpēc to lieto uzturā dažādos veidos (kūpinātus, ceptus, sālītus, saldētus u. c.). No asariem gatavo zivju konservus un filejas.
Populācija un sugu statuss
Asaru biotops ir diezgan plašs, interesanti, ka tas ir vēl vairāk palielinājies, jo cilvēki to mākslīgi aizveduši uz citām valstīm, kur tas iepriekš nebija. Diemžēl lielākajā daļā valstu asari netiek uzskatīti par aizsargājamu zivju sugu, lai gan attiecībā uz makšķerēšanu ir noteikti ierobežojumi, taču šādi pasākumi attiecas gandrīz uz visām saldūdens zivīm. Šie ierobežojumi atšķiras, viss ir atkarīgs no reģiona. Piemēram, Lielbritānijā ir sezonas aizliegumi ķert asarus, bet dažu citu valstu plašumos nedrīkst paturēt asarus, kas nav sasnieguši noteiktu izmēru, tie ir jālaiž atpakaļ ūdens stihijā, piemēram, Latvijā, ja copēts tiek Baltijas jūras un Rīgas līča ūdeņos, nedrīkst paturēt asarus, kas nav sasnieguši 19 centimetrus.
Ir vērts piebilst, ka asaru populācijas blīvums dažādās ūdenskrātuvēs ir atšķirīgs. Vietām tas ir liels, citviet vidējs, viss atkarīgs no klimata, barības piedāvājuma un daudzuma, ūdenstilpes stāvokļa, kā arī citu lielāku plēsēju klātbūtnes tajā. Runājot konkrēti par mūsu valsts ūdeņiem, jāatzīst, ka asari atrodami gandrīz visur, tas ir izplatīts zivju veids lielākajā daļā ūdenskrātuvju un nav iekļauts Sarkanajā grāmatā. Asari rada vismazākās bažas par zivju populāciju.
Nobeigumā vēlos piebilst, ka izskatīgais asaris ir ļoti cienīgs un krāsains, tam tik ļoti piestāv strīpainais uzvalks, bet sarkanās spuras zivij piešķir īpašu spilgtumu un pievilcību. Atliek vien cerēt, ka arī turpmāk saglabāsies labvēlīga situācija asaru populācijā.
Mīti un leģendas, interesanti fakti
Parastais jeb upes asaris ir viena no vairākām mūsu valstī mītošajām asaru sugām. Papildus tam mūsu upēs un ezeros sastopami arī dzeltenie asari, kas ir nedaudz mazāki. Atšķirība ir pēc izskata, skeleta struktūras, otrajiem ir dzeltenas spuras, nevis sarkanas. Ihtiologi lēš, ka tās ir divas dažādas sugas, taču tās var radīt hibrīdus pēcnācējus, kas nav spējīgi tālāk vairoties.
Pēc statistikas, ko veica Anglijas zveju pētnieki, lielākā daļa lielo asaru tika noķerta, izmantojot tārpus. Otrajā vietā ir dzīvās zivtiņas vai dzīvs zivju mazulis, ievērojami mazāk ir noķerts uz beigtām zivīm. Bet uz mākslīgajām ēsmām noķerto trofeju skaits nepārsniedz 15%.
Daudzi spiningotāji tagad centīsies atspēkot iepriekšējo rindkopu. Viņi teiks, ka par tārpiem interesi izrāda tikai sīkie asarēni. Jā, varbūt daļēji viņiem būs taisnība. Tomēr statistika nemelo – lielie īpatņi, kas pārsniedz kilogramu, ir noķerti ar dabisko ēsmu.
Asaris ir vispopulārākais ziemas makšķerēšanas objekts. Atšķirībā no vairākuma citu zivju, ziemā tas piekopj samērā aktīvu dzīvesveidu, pārvietojas pa ūdenskrātuvi un uzbrūk dažāda veida mānekļiem.
Tradīcijas mērīt noķertos asarus nāk no tiem laikiem, kad mūsu vecāki un vecvecāki strādāja rūpnīcās. Arī tolaik ziemas makšķerēšana tika uzskatīta par aktīvu atpūtas veidu. No uzņēmuma tika iedalīts transports makšķerēšanai, un turp devās veseli darba kolektīvi. Makšķernieks, kurš no visa kolektīva noķēra lielāko asari, tika godāts.
Asari iespējams noķert ar gandrīz visiem mūsdienu amatieru makšķerēšanas rīkiem: pludiņa makšķeri, dažādiem spininga mānekļiem, ar grunteni, fīderi un mušiņmakšķeri.
Daži uzskata asarus par kaitniecīgu zivi, jo tie apēd lielu daudzumu citu zivju mazuļu un ikru, tas noved pie citu zivju populācijas samazināšanās ūdenskrātuvē.
Asaris ir lēni augoša zivs, kurai nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai iegūtu svaru un attiecīgus izmērus, taču tā arī dzīvo ilgu laiku.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
