Krustvārdu mīklās to mēdz dēvēt par pāreju pār šauru, aizaugušu vietu, drošības jostu, kas savieno divus krastus, pāri tikšanu pār šauru, bet vietumis paplatu tukšumu, varbūt pat pār bezdibeni. Atminējums prozaiski vienkāršs – laipa. Taču ar šo piecu burtu kopumu reizumis saistās daudzu paaudžu ikdienas ritums, likteņzīmes, dzīvesstāsti, piedzīvojumi, pārdzīvojumi, dažādas ēverģēlības, daudz smeldzīgu, taču krietni vairāk dzīvespriecīgu pārdomu un atmiņu.
Copmaņu rikte
Makšķernieki laipas jēdzienu allaž uztver kā drošības plostiņu, no kura piekļūt maķentiņ tuvāk vēlamajai copes vietai, krietni parocīgāk iebarot potenciālo zivju ķeršanas placīti. Laipai, protams, ir jābūt gana drošai, stabilai un izturīgai, lai varētu izturēt pat virscentnera rumpi ar visiem ķeršanas pričendālīšiem – kātiem, iebarojamo ēsmu, uztveramo tīkliņu un vēl dažādiem sīkumiem, kas veido copes ekipējumu, bet kopumā aizņem palielu rūmi. Nedrīkst aizmirst par ērtu sēdekli, vai tas būtu viegli savāžams, pārnēsājamais stutiņš vai vienkāršs koka bluķītis. Vairākas stundas stāvot kājās, lūkojoties ūdens ņirboņā un pludiņpuiku signalizējumos, var vienkārši sareibt galva un zust realitātes izjūta. Ja neesi pārliecināts par laipas drošību, varbūt labāk tur vispār virsū nekāp. Cik nav dzirdēts par ļodzīgām un savu laiku jau nokalpojušām ūdenslamatām, pa kurām viens otrs vieg-lprātīgāks zivjķeris malupnākot ir ieļurinājies dūņu zampā virs uzacīm, neatgriezeniski pa-zaudējot dāsni saķerto lomu un vēl šo to no dārgajām ķeršanas uzpariktēm.
Pirmais randiņš
Lai šī dziesmiņa nebūtu tik minorīgos toņos, sekos pastāsts par kādu laipu nelielā Vi-dzemes ezeriņā, kura ūdensbruncis jau gadu simtiem rāmi viļņojas Mālpils–Piebalgas lielceļa malā.
Pirms padsmit gadiem veidojām reportāžu par zaļi domājošiem zemniekiem Vidzemes pusē. Intervija, sarunas un bildēšana notika glīti iekoptā ezermalā, kas piekļāvusi sānus balti un rozīgi ziedošam kartupeļu laukam. Ar savu mūžu nodzīvojuša ozola klučiem piesēšanai, ar laukakmeņiem izliktu ugunskura vietu, zemu un platu dēļu galdu, sirdsmājiņu krūmmalē un, protams, peldvietu ar paplatu laipu. Zemnieku saimniecības vir-saitis Guntis izrādījās aplam lādzīgs, runātīgs un visādi citādi apsviedīgs vīrs, turklāt vēl aizrautīgs copmanis, bet pavarda sargātāja Ilona – čakla mājsaimniece un divu spriganu bērnu – Lienes un Matīsa – mamma.
Atgriešanās
Pārbraucot Rīgā, vēl pāris nedēļas iekšēji kaut kas kņudēja, un kāds rūķītis vai velniņš nemitīgi dīdīja, ka tur jāatgriežas. Arī dzīvesbiedrei Guntiņai bija līdzīgas atskārsmes, tāpēc kādu atvaļinājuma nedēļu izdomājām pavadīt redzētajā glītumā. Prātots, darīts! Soma ar apģērbu un pārtiku plecos, telts un makšķeres padusē, un aiziet.
Kad, iepriekš atļauju saņēmuši, jau bijām uzcēluši telti krastmalā pie laipas, atnāca saim-nieki un dāsni piedāvāja pārnakšņot viņu jaunuzceltajā pirtiņā. Ar ieganstu, ka ezermalā mums naktīs būšot pavēsi. Sīkumos neieslīgstot, vien piebildīšu, ka tā bija viena no superīgākajām nedēļām mūsu mūžā. Neatkārtojami saullēkti un rieti uz laipas, pastarpināti ar peldēšanos un makšķerēšanu, apkārtnes mežu izlodāšana, kas pilni baraviku un citu vērtīgu sēņu, nesteidzīgas iepazīšanās sarunas ar Ilonu un Gunti vakara ugunskura gaismā. Atliek vien piebilst, ka turp braucam nu jau daudzpadsmit gadus. Kopā būts gan lielākās, gan mazākās jubilejās, gan pavisam sērīgos brīžos. Ilona un Gunčiks mums kļuvuši par labiem un sirsnīgiem draugiem un arī par vedējpāri. Pēc vairāk nekā divdesmit gadu kopā būšanas ar Guntiņu nolēmām salūšoties – tā teikt, izveidojām kopēju ģimenes laipu.
Ar gadu atkāpi
Lai neiebristu sānceļu vilinājumos, centīšos tomēr palikt pie tās, kura, šķiet, šai ezermalā ir bijusi mūžīga. Zemapziņā it kā nejauši ataust vīzijas driskas, kad pie laipas pēc smagas darba dienas nākuši noskalot sviedrus apkārtnes māju arāji, Ilonas un Gunta iepriekšējo paaudžu vīri. Uz laipas gan darba lindrakus, gan izejamās vešiņas berzušas, velējušas un skalojušas viņu sievas, pie reizes ar ūdens lāsi notraucot netīrumus no ķiparu nosušķēta-jiem deguniem un dupšiem.
Laipa bijusi arī lieciniece prātam neaptveramam notikumam, kad mājas, ugunsnelaimes lēmētas, nodegušas līdz pamatiem, bet tad soli pa solītim atjaunotas jaunai dzīvei, nepārprotami liecinot par latviešu dzīvesdziņas sīkstumu.
Iepazīšanās laika nogrieznī, kad te ciemojos, no paplatā dēļu klājuma, makšķeri pat diži nevicinot, pie krasta lēpēm varēja vaņģot ducīgus līņus. Pat bez dižas iebarošanas lempīgos, bet pretošanās ziņā sparīgos sarkanačus varēja savilkt steriem gan uz parastas mēslu slieciņas, gan baltajiem tārpeļiem.
Tad jupis viņu zina no kurienes uzradās šiverīgi bebru jaunskungi ar savām plakanastes daiļavām, viņi dibināja čadīgas grauzēju ģimenes, kas ezera krastā augošos bērzus, aps-es un melnalkšņus retināja pēc sava prāta, tieši tāpat regulējot ūdenslīmeni. Dienvidu krastā pamazām izzuda lēpes, ziemeļu puse kļuva skrajāka no niedru audzēm, tādējādi mainot zivju ierastās uzturēšanās vietas. Laipa atradās krietni virs ūdens, tāpēc bebruči-em to nekādi neizdevās applūdināt vai citādu skādi nodarīt.
Izkapšu vicināšana
Laipasprāt, visjaudīgākais jampadracis piedzīvots pagājušā gadsimta deviņdesmitajos ga-dos, kad krastu saimnieks ūdensmalas pļaviņu kādu vasaru atvēlējis visas Latvijas pļāvēju sacensību norisei. Sabraucis lērums pazīstamu un svešu ļaužu, kas ņipri un sparīgi cīnījušies par skaistāko siena vālu – gan ātrumā, gan glītumā, gan visādu citādu nianšu krāsu paletē. Īpaši atmiņā palicis saimniekdēls Matīss, augumā pasīks, bet stiegraini muskuļots puiškāns, kas izgriezis sacīkstes pogas daudziem sava vecuma vienaudžiem. Protams, ka vālā sviedrus lējušie un tveicīgās saules cepinātie vēlāk traukušies veldzēties ezeriņa vēsajos ūdeņos. Tādu piekrišanu laipa atcerēsies vēl gadu desmitiem, nu gluži kā mēlei, kas ved modeles modes skatē. Savilgušos kamiešus laipai nācies kaltēt vēl nedēļām ilgi.
Dižāki ļauži
Atpazīstamību guvusī zemnieksēta var lepoties ar daudzu dižu ciemiņu apmeklējumiem. Ik vasaru pēc dažādiem lauku labumiem še mēdz iegriezties ilggadējā jauno pāru tautās vedēja Daina Plēsuma ar mutīgo vīru Jāni Plēsumu, kurš savulaik uz Dailes teātra skatuves šarmējis sirdis un miglojis skatienus daudzām viņa pielūdzējām. Arī Antra un Raimonds Vaišļas, kuriem liela ietekme firmas “Salmo” izaugsmē un noturībā. Kāduziem pāris pazīstamu preses fotogrāfu pavadībā parādījies pats toreizējais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, kuram arī zemledus cope pie dūšas. Citreizīt caur sētu uz ezermalu spraucies glauns limuzīns ar jauno pāri. Kad piekrastē bučojušies, laipa atpazinusi Saeimas gaisa jaucēju un beņķu īslaicīgo dīdītāju Klāvu Olšteinu un viņa iecerēto. Ta-gadējais likumu bīdītājs un Vairas Vīķes-Freibergas krustdēls Mārtiņš Šteins gan šeit manīts bieži – kā nekā saimniekmeitas Lienītes skolasbiedrs. Uz laipas sānus gozējis pat rakstnieks Ēriks Hānbergs, dzejnieks Imants Ziedonis un žurnālists Aivars Berķis. Šī trijot-ne atzinīgi novērtējusi cienasta smeķi šajā lauku sētā, par ko vēl tagad liecina tencinājuma raksts Ilonas un Gunta virtuvē. Laipai gan drusciņ smeldz sirsniņa, ka tās vieta lauku sētā nav īsti pamanīta…
Jāņu nakts krāsā
Par aizrautīgu un neaizmirstamu teijāteri tepat pie laipas sāniem izvērtās arī fotoseriāla “Limuzīns “Vakara Ziņu” krāsā” tapināšana, kurā galvenās fotoacs un Pigalu Frīda loma bija uzticēta šo rindiņu autoram. Toreiz līdzēju redakcijas komandai veidot fotostāstu pēc tautā populārās Jāņa Streiča filmas motīviem. Žurnālistiem sadalījām attiecīgās lomas pēc vēlmēm un vizuālās piekritības. Īpaši atraktīvs bija Jānis Ogle, kurš atveidoja Uģa un miliča tēlus. No saimnieka aizņēmāmies mocīti ar piena kannu vedamo kasti blakusvāģa vietā. Ar šo uzparikti Uģis vizināja Lāsmiņu (Santu Sergejevu) uz Munameģi, bet viņiem nopakaļ ar grābekli rokās dzinās Tūteru Ēriks (plaši pazīstamais sporta komentētājs Ana-tolijs Kreipāns). Mirttante (toreizējā žurnāla “Vakara Ziņas” galvenā redaktore Elita Veidemane) naski košļāja dillītes un klārēja Oglītem jeb milicim (nez kur šis bija dabūjis miliča formu un uzstiepis uz plika rumpja), ka – dokumenti viņai vsjo v porjadke. Mirttante, lindrakus nometusi, neskatoties uz cienījamo vecumu, tieši no laipas slaidā līdaciņas piruetē iedžumpoja ezerā. Vēsturniece Dagnija (galvenās redaktores vietniece Guna Kārkliņa) pa tam laikam pa pļavu dzenāja niķīgo govi Gauju, kuru izčekojām piemājas ganāmpulkā, un ar milzīgām, lauku garāžā uzietām dzirklēm greizsirdības lēkmē grieza gabalos sudrabkāzām paredzēto Ērika kreklu. Atraktīvu bilžu sanāca trijiem žurnāla at-vērumiem.
Tveicīgajā jūnija dienā pēc treju stundu ampelēšanās, kad dāmas sāka maķentiņ aizelsties, bet večiem rieksti bija putās, pienāca laiks atpūtai. Netipiski krāsainās dienas pievakarē turpat laipas malā uzklājām glītu Jāņu galdu. Attapīgās žurnālistes viņām vien zināmā bartera veidā bija samangojušas pāris kastes putojoša bairīša un vairākus siera rituļus.
Citi jaukumi
Pēc laipas domām, te nekad nav bijis ne garlaicīgi, ne skumji, pat ne tad, kad krastmalā ilgi nav manīts ne aizsapņojies mīlnieku pārītis, ne peldētājs, makšķernieks vai vientuļš garāmgājējs. Zemūdens pasaulē arī taču ir tik daudz interesantu vērojumu. Kā līdaku mamzeles, prasmīgi maskējoties, prot uzglūnēt un uzbrukt neuzmanīgu raudiņu un ausle-ju bariņiem. Tepat zem dēļu svārkiem ganās simtiem asarzeļļu, it sevišķi sīkpiržu, bet reizēm no dziļumiem ar sīkzivtelēm pamieloties izpeld pa ducīgākam svītrainim, taču tie ir aplam piesardzīgi un apdomīgi, tāpēc, druknos kuprus sabozuši, uz copmaņu piedāvāta-jiem kārumiem nepiesakās.
Kad seklajos piekrastes ceros pa ūdens virsmu ar raženām astēm kā maizes lizēm sāk bliezt ikru piebriedušas līņu mammas, turp nekavējoties ar pieņu krājumiem paspurēs traucas desmitiem augumā sīkāku, bet nadzīgu dzimtas turpinātāju.
Kupli paaugusies pirms vairākiem gadiem ezerā ielaistā brekšuku saime. Sākumā šie bija kā sīki finierīši, izskatījās plāni un caurspīdīgi kā dievmaizītes, tāpēc asprātīgi vietļauži tās sauca par mācītājzivīm. Taču tagadiņ viens otrs jau krietna portfeļa resnumā.
Vietējo gaisotni reizēm jauc nez no kurienes uzradušies delverīgi samu puikas, kas ie-manījušies dzenāt dižmanīgas raudu mammas – azarta un ēstgribas trakumā tās iztriecot pat metru virs ūdens un aprijot gaisā. Ezera saimniece, protams, ir varena karpu mamma, kas nosaukta izcilā karpu makšķernieka Aivara Rudzinska sievas Kristas vārdā. Iepriekš vietējie malu gardīņu vērēji bija sūrojušies, ka rūtainie kankari tukši, bet tajos tādi caurumi, ka pusaugu teļš varētu cauri izdiebt. Aivars bija pirmais, kurš, rūpīgi un pamatīgi izpētot gultnes reljefu, prata karpu vecmātei īstajā vietā un laikā pasniegt attiecīgas magaričas un to pielabināt, uz āķa uzmānīt, krastā izšķūrēt, nosvērt, nobildēt, sabučot un atlaist atpakaļ. Svara skaitlis tik iespaidīgs, ka to labāk neminēt, jebkuram copes jefiņam atkārsies žoklis un acis aizies reizrēķinā gluži kā greizacim zaķim, kāpostu laukā lāci ieraugot.
Prasmīgu karpenieku piedāvājumiem Krista pieteikusies vairākkārt, taču pēdējā laikā, atsakoties no gastronomiskām delikatesēm, laikam pievērsusies jaunās paaudzes skološanai.
Tērpa pucēšana
Gadu lokos laipa vairākkārt mainījusi savu izejamo štāti. Gādīgais saimnieks ik pa laikam atjaunojis un atsvaidzinājis tās garderobi, lai nebūtu jākaunas no gaidītiem un pavisam nejaušiem ciemiņiem. Pamatīga renesanse piedzīvota pirms pāris gadiem, kad divi rosīgi saimnieka radinieki to pārvērtuši līdz nepazīšanai.
Jandāliņš sācies ziemā, kad vēl stingrs ledus. Bez mazākās žēlastības noplēsts vecais mantelītis, un dzīti pāļi jaunā stingrībai. Krietni pagarināta un paplašināta uzeja no krasta, kas nu jau stiepusies padsmit metru garumā. Pārbūves laikā laipa dzirdēja pulka in-teresantu un saistošu stāstu par skaistu izklaides vietu, tūristu piesaisti, peldošu plostu ar dažādām izdarībām, bet neko daudz no tā nav sapratusi.
Puisieši še aizrautīgi ķimerējušies vismaz pāris mēnešus, kā rezultātā laipa tikusi pie iz-turīgas pontonu vestes un impregnētu terases dēļu kleitas, kas ar savu gaisīgo plašumu un ērtumu priecē ikvienu apmeklētāju. Iecerētās tūrisma biznesa idejas, pēc laipas domām, noliktas uz pagaras pauzes, taču tas netraucē tai diži lepoties ar glītu izejamo kārtu, kādu tuvākās apkārtnes ezeros neatrast.
Duets
Tā nu kādā siltā vasaras novakarē sēžu uz jaunizveidotā laipas ērtuma un iepriekš ie-barotā placītī tvarstu dažādu kalibru brekšukus. Pēc brītiņa aizmugurē nodūc jaudīgs autiņš. Cik noprotu – savējais, jo še iebraukt drīkst tikai ar saimnieku atļauju.
Uz laipas uzkāpj spridzīgs jauns puisis ar nodomu savaņģot kādu karpveidīgo. Pēc rokasspiediena nekāds mīkstais neizskatās, tāpēc ļauju izpausties, jo uz tagadējā klaja vietas ir gana. Atnācējs atstiepj krietnu maisu ar iebarojamo un mešanas uzparikti, tad bez konkrētām koordinātām sāk ezerā žvidzināt dažādu kalibru un garšu boilas. Mēģinu ievaicāties, vai nebūs par daudz, bet saņemu atbildi, ka šis būšot ķert pašu dižāko, kas te mītot…
Pa tam laikam tiek montēts statīvs, uz kura vietas četriem profesionāliem karpu kātiem. Makšķeres aprīkotas ar, puišaprāt, vissmeķīgākajām boilām, un tad tās bez īpašas vietas izvēles tiek salingotas ezerā. Tik vien izlūdzos, lai manam brekšu placītim pāri nemet.
Tikmēr jaunskungs krastmalā uzstutē apjomīgu telti ar gultu, galdu, pavardu, apsildīšanu un citām ekstrām. Cik noprotu, brekši viņu neinteresē, jo pārāk asakaini un gļotaini, tāpēc, laiku īsinot, puisis mēģināšot pievilināt kādu līņuku pie krasta niedrēm. Tomēr arī tas iet kā pa celmiem. Pēc dāsnas iebarošanas vien pāris ruduļu ābečnieku un virknīte aprautu pludiņu. Mēģinu jaunulim kaut ko iemācīt, bet viss diemžēl kā nemākulīgi uzceltā kamīnā svilpojošs vējš. Parunājamies, pastrīdamies, tomēr šķiramies kā draugi, un jauneklis aiziet uz telti čučēt.
No rīta jau piecos esmu uz laipas. Brekšuki joprojām ķeras kā uzburti. Trāpās arī pārītis virskilogramīgu. Vienu paturu saimnieku pusdienām, otru, ko autobusā uz Rīgu vizināt. Mans vakardienas kompanjons mostas ap desmitiem. Palaidis pāris skanīgu purkšķu, vāra uz prīmusiņa liesu makaronu buljoniņu un zūdās, ka neviena smeķīgā boiliņa nav nostrādājusi.
Lai patracinātu sābra vēlo atmodu, kāds manis vilktais brekšupuika pārspriņģo pār karpu auklu, un signalizētājs sāk pīkstēt. Ak tu Dievs, kas par zvērīgu uzrāvienu un piecirtienu, bet tur – auklas vidū spirinās vien plakanais jodelētājs. Nervi čupā!
Todien un ilgi pēc tam domāju par copmaņa psiholoģiju. Uz vienas laipas esot, vienam astoņu stundu garumā vairāk nekā pussimts realizētu ķērienu, bet otram, cerot uz lielo, tukšpadsmit un lērums dūņu auzās samestu boilu. Šie faili nekādi neiet kopā…
Cits vērtējums
Turp nobraucām ar nedēļas atstarpi. Pēc tomātiem, gurķiem un citiem Ilonas dārzā izau-dzētajiem našķiem. Kučierītis Gunārs gluži kā uzburts – lai rādot to dāsno copes bedri. Cik tur tā darba. Gunčika pirtiņā allaž kāda riekšava iebarojamā atrodas, ledusskapī sagla-bājies kāds muškāpurs no iepriekšējiem zivju gūstīšanas svētkiem, bet slieku mēslu kaudzē cik uziet. Makšķeres paķeram turpat pirts paspārnē, un – uz priekšu.
Gunāram līdzi arī sieviņa Anita, kurai par copi tik izpratnes kā Latvijas nacionālajam put-nam cielavai par franču kara aviāciju. Tāpēc viņa draiski izplaudinās garšļaukus uz dēļu klaida, ūdenī iemērcot vien pa kādam kājas vai rokas pirkstam, un klusi čukst: cik burvīgi!
Mēs ar Gunāru salidinām valgumā zivīm paredzēto ņammu un, mēģinot kaut ko noķert, īsinām laiku ar dažādu gadu copes pekstiņu pastāstiem. Lai lieki nekairinātu lasītāju ziņkāres un garšas kārpiņas, uzreiz atzīšos, ka mums neizprotamu apstākļu dēļ triju stun-du garumā – absolūts ku-kū! Vien uz pavasara pusi piezvana Gunāra sieviņa Anita: viņa vēloties zināt, kad mēs atkal aizbrauksim uz to burvīgo laipu, kur Lūšuks stāsta āķpasa-kas.
Ojārs Lūsis
