Zinātnieki gudri stāsta, ka pirmās atmiņas no bērnības mūsu cietajos diskos (smadzenēs) tiek saglabātas visspilgtākās. Manas bērnudienu atmiņas saistās ar copi. Tētis, kuru pēdējos gadus desmit saucu par Fāteru, ļoti bieži mani ņēma līdzi uz copi, turklāt visos gadalaikos. Ja vien laika apstākļi bija ciešami, vienmēr devos līdzi, vienalga, vai tā bija ziemas cope no ledus, vai pavasara cope, kad tikko ledus izgājis, vai vasaras vidus svelme. Tā nu ir sanācis, ka savos trīsdesmit ar astīti esmu makšķernieks ar gandrīz trīsdesmit gadu stāžu.
Bambusene, karūsa un Jāņonkulis
Pirmais copes piedzīvojums ar pašam savu makšķeri, un ne jau kaut kādu prasto – saliekamā (divu posmu) bambusene. Lazdas kātu ēru jau biju izdzīvojis, un Fāters laikam saprata, ka dēls pelnījis ko labāku, tad nu iedāvināja man pirmo nopietno rīku. Ķipars jau vēl sīks, gadi četri, bet jau ar savu bambuseni. Jūtat spēku? Pacilājums neaprakstāms, treneris novērtējis un pacēlis jaunos augstumos.
Dodamies uz nu jau pavisam aizmirstu vietu – Iecavas upi netālu no Stelpes. Interesanta vieta, kur no upes izveidojusies neliela attecīte ar smuku apendiksu. Tā kā esmu ticis jau pie nopietna rīka, dodamies nevis divatā, bet jau kopā ar citiem vīriem. Izkrāmējamies, visiem atrādu savu jauno rīku, protams, visi uzmundrina, sak, nu tik būs. Kā lielais vecis, taisnu muguru, atgāztiem pleciem (nu viss kā pienākas četrgadīgam ķiparam ar jaunu bambuseni) kātoju Fāteram pa pēdām uz noskatīto vietu.
Fāters iebaro vietu, sasien makšķeres, ierāda slieku spaini un dod komandu pašam slieku uz āķa uzriktēt. Šīs iemaņas tiku apguvis jau lazdas kāta laikos, salīdzinoši vienkārši ar šo uzdevumu tieku galā. Nu ko, pirmais metiens. Uhhh, kā lido, un pat nekur neieķeras. Pludiņš smuku gabalu ielidojis, metrus divus no krasta, iegūlies, nu jāgaida cope.
Fāteram pluds klusē. Es kā nohipnotizēts skatos uz pludiņu, ne pa labi, ne pa kreisi – viens fokuss – pludiņš. Paiet kāds brītiņš, pluds sāk mērķtiecīgi attālināties, tā vēl manā makšķernieka stāžā nebija bijis, saku Fāteram, ka pluds peld dziļāk. Fāters saka, ka ir zivs, jāvelk ārā. Pfff, sacīts, darīts – piecērtu (nu, vismaz imitēju piecirtienu), un galā kaut kas ir, turklāt kaut kas spēcīgs. Ar tādu pretinieku vēl nav nācies cīnīties, ar lazdas kātu tikai vīķes sanācis dzenāt, bet te pieķēries jau ievērības cienīgs pretinieks.
Ne bez Fātera palīdzības izvelku zivi krastā. Tā ir karūsa, milzīga karūsa! Nu, vismaz tajā brīdī šķita milzīga, varbūt grami 200–250, kas tagad šķistu nekas īpašs, taču tajā brīdī – oi! Viss spēks bambusenē, vairs nekādi lazdas kāti. Zivs spainī, un es coberēju nākamo slieku uz āķa. Vēl viens filigrāns metiens, pludiņš noguļas, un gaidām. Paiet pāris minūtes, un vecais scenārijs atkārtojas, pludiņš mūk prom, piecirtiens, un atkal galā pannenieks. Nopietni? Es nesapņoju? Īsā laika sprīdī esmu ticis pie divām sava mūža lielākajām zivīm.
Šo var uzskatīt par lūzuma brīdi. Ja iepriekš vīķes un mailes dzenāju vien prieka pēc, nekādu dižo baudu no tā negūstot, katrā ziņā neviens loms pirms šī atmiņā spilgti nav iegūlies, tad šo reizi atceros diezgan spilgti. Lieki piebilst, ka no šī brīža makšķerēšana kā aizraušanās neatgriezeniski tika iepotēta tik dziļi, ka laukā vairs šo pozitīvo atkarību nedabūt. Topošajai sievai jau otrajā randiņā strikti tika pateikts, ka copei būs būt un, ja tas nav pieņemami, tad netērējam viens otra laiku. Pieņēma.
Lai gan copes sākums, maigi izsakoties, bija izdevies un šķita, ka nu tik būs, ka Fāteram spaini pieskaldīšu pāris stundu laikā, dzīvē tā nenotika, un es turpināju lietu, ko tajā brīdī pratu vislabāk – dzenāju mailes. Pēc pāris stundām gan sāku pamanīt, ka Jāņonkulis jeb, kā viņu miestā visi sauca, Bārdas Jānis (sens Fātera copes biedrs, kurš bija ataudzējis diezgan nopietnu bārdu) mailes velk stipri raitāk nekā es. Man kā čalim, kurš šodien sasitis visus savus rekordus, nav ne mazāko kautrīguma pazīmju, un es staltu stāju dodos Bārdas Jānim blakus, kā ziemā teiktu – apurbt.
Hopc – viena maile, hopc – otra maile, hopc… Bārdas Jānim iemetu pludiņā, piecērtu, protams, viss sapinies, un kolēģim cietais rieksts uz minūtēm desmit. Bārdas Jāni atceros kā lādzīgu, pozitīvu veci, nebija burkšķētājs, un arī šoreiz tiku sveikā cauri. Protams, veču kompānijā tā to lietu atstāt nedrīkst, un kāds no malas izmet: “Matīss Jānim bārdā iemeta.” Ha, hā, hi, hī… bet visi uz pozitīvas nots.
Tā nu diena arī paiet, vairs nekādu trofeju, turpinu vilkt mailes un krist Bārdas Jānim uz nerviem.
Bambusene vēl ilgi bija mans labākais rīks, gadus piecus stabili, Fāteram gan nācās vairākkārt to līmēt, bet Iecavas upes grunduļi, mailes, raudiņas dabūja trūkties, mēs ar bambuseni bijām neapturami!
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Lielupe, laiva un kimlaki
1996. gads, Anglijā notiek cīņas par Eiropas kausu futbolā, bet mums ar Fāteru ilgi gaidītā divu dienu cope ar nakšņošanu upes krastā teltī. Divas dienas, cope, laivošana, palikšana teltī… šo brīdi bija vēl grūtāk sagaidīt nekā dzimšanas dienu, bet beidzot tā diena ir klāt. Māsas vīrs mūs aizved līdz Lielupei uz tajā laikā diezgan populāru vietu Bauskas rajona makšķernieku vidū – Zem līnijas, kādus kilometrus desmit virs Emburgas, kur pāri Lielupei stiepjas augstsprieguma līnijas.
Esam uz vietas, Fāters nodod pamācību laivas piepumpēšanas procesam (mīcīt bruņrupuci), un lēnā garā mūsu Niroks ir gatavs braucienam. Sapakojam telti, kātus, somas un – aiziet jūriņā.
Pārbraucam otrā krastā, Fāters ieber pāris saujas novārīto grūbu, un sākam ķert. Viena rauda, otra rauda, trešā rauda… Fāteram ķeras, bet es nepadodos, turpinu, zinu, ka tūlīt, tūlīt būs. Ir! Vīķe, ehh. Nekas, turpinām. Pāris stundas tā arī viss turpinās – Fāters ķer raudas, dēls – vīķes ar retiem izņēmumiem. Tad pēkšņi apmaināmies lomām. Fāters priecīgs, dēls priecīgs, idille, tikai tālumā kāds debesīs sāk dūcināt.
Fāters izmet: “Sūdi lieli, jāslēpjas.” Kārtojamies atpakaļ laivā kopā ar visām mantām, jo izskatās, ka tas nebūs piecu minūšu pasākums, plēve virsū, un gaidām. Līst stundu, līst vēl vienu… cik var? Man kā sīcim, kurš ilgi gaidījis šo pasākumu, maigi izsakoties, kļūst garlaicīgi, šis nu galīgi nav tas, ko iepriekš biju galvā uzbūris. Labi, ka Fāters ar stāstiem spēj šo garlaicību nomākt. Turpat laivā, abi kā siļķes mucā, bet lai arī cik saspiesti, pusdienas neviens nav atcēlis – papusdienojam, un beidzot arī lietus ir pārstājis līt.
Izriktējamies no Niroka, Fāters dod man spiningu ar norādēm, ka vajadzētu asariem ķerties. Paņemu rotiņu un dodos pēc strīpaiņiem. Lai gan iepriekš ar spiningu biju dzenājis tikai zemmēra zaļsvārces Iecavas upē un, ja nemaldos, pat nevienu asari ar spiningu nebiju noķēris, ja reiz Fāters saka, tad jādara. Pirmā vieta, visu daru pēc Fātera norādēm, bet nekā. Otrā vieta, metiens, ir un labs (vismaz toreiz likās labs, nedomāju, ka lielāks par gramiem 150–200, bet toreiz šķita patiešām varens kimlaks). Uzsvilpju Fāteram, palielos un turpinu medības. Pāris metieni un atkal kimlaks, woow, tāda cope ar spiningu vēl nav pieredzēta, smaids līdz ausīm. Atrodu koku, uz kura asarus uzkārt, jo atpakaļ laist nedrīkst, tak Fāteram jāparāda. Tā nu salīdzinoši īsā laikā tieku pie saviem desmit kimlakiem, prieks neaprakstāms, bet tad viens neveiksmīgs metiens, un mans superrotiņš kaut kur tik smagi ieķeras, ka nav variantu, jārauj nost… ehhh, sāpīgi.
Ar vienu sejas pusi priecīgs par super lomu, ar otru – nedaudz apbēdināts par pazaudēto rotiņu, dodos pie Fātera. Vienā rokā spinings, otrā koks, uz kura caur žaunām savērti kimlaki, lēnītēm aizslīdu līdz Fāteram, šim arī diezgan labi gājis, raudas savilcis. Tad nu nolemjam šodien beigt, ar laivu jānolaižas nedaudz zemāk pa upi, tur Fāters noskatījies labu bāzes vietu.
Noslīdam līdz bāzes vietai, es pēc Fātera norādēm dodos savākt malku gar upes kanti, tikmēr Fāters sariktē telti. Iekurinām uguni, sametam katlā kartupeļus ar visu mizu, Fāters uzgriež gurķīšus, tomātiņus, un vakariņas gatavas. Laikam jau lieki piebilst, ka tās bija vienas no gardākajām vakariņām, kādas esmu baudījis. Dodamies pie miera, rīt agri jāceļas, lai rīta žoru nepalaistu garām. Ietinamies guļammaisā, apkārt vardes dzied, ik pa laikam kāda lielāka zivs palecas, Fāters vēl nosaka: “Stabili meženes!” Pirms iemigšanas vēl pārdomāju visas dienas notikumus. Lai arī kā lietus iegrieza, saprotu, ka diena izdevusies, un neparko to nemainītu pret ko citu.
Rīta agrumā Fāters jau paguvis atjaunot ugunskuru, un nu arī es esmu pamodies. Miegs? Kāds miegs, tūlīt rīta cope, ātri jāpabrokasto un – aiziet copēt. Operatīvi sapakojamies un sākam copēt. Man pēc vakardienas kimlaku copes uz pludiņu nevelk, ņemu spiningu un dodos gar upi strīpaino medībās, protams, īstais rotiņš Fāteram bija vienīgais, pārējie vairs nav tik zivīgi, bet vienalga, man ir āķis lūpā – jāmēģina.
Paiet pirmā stunda – klusums, paiet otrā – klusums. Nekas, es cilvēks neatlaidīgs, eju tik tālāk. Pēc stundām četrām saprotu, ka nebūs. Nosecinu, ka visa sāls bija īstajā rotiņā, tas dzeltenais ar sarkano astīti kimlakiem patika, bet vairs tādu Fātera rotiņu kastē nav. Nošļucis, nedaudz izmircis, brienot pa aprasojušo zāli, dodos pie Fātera. Šim arī švaki, mailes neliek mieru, paretam kāda rauda piesakās. Ieriktējos laivā, kas turpat pie Fātera kājām ielaista ūdenī, un nosnaužos, asari pievīla, pasapņošu par vakardienas kimlakiem.
Pēc pāris stundām Fāters modina, atkal lietus nākot virsū. Turklāt pēc pāris stundām mums brauks pakaļ. Mūsdienās, sakaru laikmetā, diezgan sarežģīti saprast, kā tas ir, sarunāt tikties vietā X pulksten 14:00 un nesazvanīties stundu pirms tam, lai noskaidrotu, vai plāni nav mainījušies. Nolaižamies zemāk pa upi līdz Cīrulīšiem, tur upe pielīkumo vistuvāk ceļam. Sanesam mantas līdz ceļam un sākam gaidīt. Lietus līst, lai gan abiem ir lietusmēteļi, vienalga jūtams mitrums. Paiet kāda stunda, līdz ierodas māsasvīrs Māris, sapakojam visu mašīnā un dodamies mājup. Esmu noguris, izmircis, bet neaprakstāmi laimīgs.
Šaizīte, speķis un sīpols
Jūnija sākums, varētu būt kāds 1998.–1999. gads. Braucam uz Salakām, ne tām, kas pēc gurķiem smaržo, bet gan uz Lielupi, kur autobusu pieturas nosaukums Salakas. Pēc bērnības atmiņām vieta, kurp pavisam noteikti devāmies visbiežāk. Specifiska vieta, ar dolomīta krastiem un palielu atteku, kur straume meta virpuli. Iespējams, ka Fāteram šī vieta bija topā viņa rekordlīdakas dēļ, ko turpat attekā reiz uz dzīvo bija noķēris.
Agrais rīta cēliens, ar Fāteru iemalkojam tēju, apēdam pa maizītei un – aiziet. Lejā pie mašīnas gaida Ainītis, labs bērnības draugs, ar kuru kopā krustu šķērsu izstaigāta tuvākā Iecavas upes apkārtne, gan copējot, gan labāko štābiņu vietu lūkojot, gan visādi citādi forši blēņojoties. Fāters no māsas vīra bija ticis pie diezgan svaigas Taurijas. Laižam.
Pa ceļam piestājam pie grāvmalas, šiķiki jāsalasa, tā ar vienaudžiem ūdens tārpus dēvējām. Minūtes divdesmit, šiķiku kārbiņa pilna, varam turpināt ceļu. Salecam Taurijā un … ir šaizīte, mūsu dzelzs rumaks nekust, bet Fāters ar savām zelta rokām un pāris lamuvārdiem tomēr pamanās iedarbināt, un lēnā garā aizripojam līdz galapunktam. Mājās gan netiksim, būs jāsauc kāds palīgā, bet to risināsim pēc tam.
Tā nu ar nelielu kavēšanos, bet esam pie ūdens. Mēs ar Ainīti paejam nostāk no Fātera. Ainītis par mani ir pāris gadus vecāks, taču man copes stāžs lielāks, tad nu apstāstu Ainītim plančiku – kā jāiebaro, kā jāķer utt. Tagad par to noteikti iesmietu, bet tajā brīdī izliku visas iespējamās zināšanas, kas bija atmiņā aizķērušās.
Zvetējam kiļkas, par kiļkām pagalmā sauca visas mazās zivis, kurām vārdu nezināja. Vasaras vidus, kiļkas aktīvas, bet normālā zive klusē, pat Fāteram neķeras. Ar Ainīti sarunājam, ka iesim lūkot kādu labāku vietu, Fāters neiebilst, un mēs dodamies. Meklējot zivīgo vietu, uzduramies uz onkulīti, kas vientuļi ieslēpies krūmos. Jautāju:
– Kā ar rezultātiem?
Atpakaļ saņemu gausu:
– Nekā…
– Mums tāpat, tikai kiļkas vien.
Onkulītis kā minimums bioloģijas skolotājs, visdrīzāk profesors augstskolā ar zinātnisko grādu ihtioloģijā, nolasa mums negaru 15 minūšu lekciju par to, ka Latvijā kiļku kā zivi sastapt praktiski nevarot un ka lielākoties tās ir mailes un citu specifisku nosaukumu zivis, par kurām mēs dzirdējām pirmo reizi un, iespējams, vairs arī nedzirdēsim. Tikai mājam ar galvu un sakām, ka mums jādodas.
Diena lēnām sāk iet uz beigām, dodamies atpakaļ pie Fātera, neko ievērības cienīgu tā arī nenoķēruši. Fāters pa kādai smukai raudai tomēr salasījis. Palīdzība būs pakaļ tikai pēc pāris stundām, tad nu nīkstam. Pusdienu maizītes jau notiesātas, un vēders sāk kurkstēt, prasās jau vakariņas. Saku Fāteram, ka gribētos tā kā ēst. Fāters dod rupjmaizi, speķa gabalu un sīpolu. Speķis iepriekš nekad nav garšojis, sīpolu vēl varētu dabūt iekšā, maize – forši, bet Ainītim taču jāparāda, ka esmu kārtīgs vecis. Biju redzējis, kā Fāters speķi sagriež lielākos gabalos un liek uz maizes, pa virsu sīpols, un ēd. Saku Ainim, lai uztaisa maizītes. Ainītis ar šķību aci skatās, bet pieņemu, ka arī viņam bija jāparāda vecis. Pēc pirmās maizītes apjaušu, ka patiešām garšīgi, vainīgs izsalkums vai kvalitatīvais speķītis, bet kopš tā brīža kļuvu par speķa cienītāju.
Paldies, tēt!
Kravas mašīna GAZ triju gadu dzimšanas dienā bija forši, bet kopīgos mirkļus, kas pavadīti pie ūdeņiem, nespētu pārspēt neviena dāvana, lai gan tajos laikos tas šķita pašsaprotami, taču tagad, patinot filmu atpakaļ, tas bija kaut kas vairāk. Darīšu visu iespējamo, lai arī mans dēls spētu izbaudīt ko līdzīgu.
Diemžēl tētis 2018. gada septembrī devās viņsaulē, atstājot lieliskas atmiņas par kopā pavadīto laiku gan pie ūdeņiem, gan ārpus tiem.
Paldies tev, Fāter, mīlu un ilgojos.
Matīss, Rūdolfa dēls Ruša
Vai copes aprīkojumam ir nozīme? Kādu aprīkojumu izvēlas Arvis Ančevskis un Arturs Zabors
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
