Dodoties makšķerēt, jābūt līdzi visiem nepieciešamajiem dokumentiem, bet laivā – drošības aprīkojumam, atgādina Jānis Skrims, Rīgas pašvaldības policijas Drošības uz ūdens pārvaldes Glābšanas un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nodaļas priekšnieks. Viņš uzsver, ka Latvijā ir ļoti zema cilvēku izpratne par drošību uz ūdens un zema peldētprasme, kas diemžēl ir nāvējoša kombinācija vārda tiešā nozīmē.
Kādi ir galvenie makšķernieku pārkāpumi?
Visbiežākais pārkāpums ir makšķerēšana bez attiecīgajiem dokumentiem – makšķerēšanas kartes vai personu apliecinošiem dokumentiem, par ko paredzēta administratīvā atbildība. Īpaši tas attiecas uz tiem makšķerniekiem, kuri tikko sākuši makšķerēt, – varbūt to nezina, varbūt īsti nesaprot, ka tas ir pārkāpums. Līdz 1. maijam makšķerēšana bija aizliegta kanālos un caurtecēs, bija samērā daudz administratīvo pārkāpumu procesu par šā punkta neievērošanu Juglas kanālā, Juglas upē, Mīlgrāvī un Loču kanālā.
Bet makšķernieki taču zina, kur un kad drīkst un kad nedrīkst copēt?
Neviens makšķernieks jau neatzīsies, ka apzināti copēja neatļautā vietā, jo tas ir vainu pastiprinošs apstāklis, attiecīgi būs lielāks sods par pārkāpumu, ko piemēro Valsts vides dienests.
Vai nelegālie zvejnieki Pierīgas ūdeņos ir problēma?
Esam kārtīgi pastrādājuši un malu zvejniecību izskauduši. Darbību uzsākām 2013. gadā, kad sezonā aizturējām 10–15 maluzvejniekus. Tagad tā vairs nav. 2022. gadā esam izvilkuši no ūdeņiem 98 tīklus divu kilometru garumā. Šogad esam izvilkuši 59 tīklus 350 metru garumā. Tīkli netiek likti tādā garumā kā pirms desmit gadiem, šodien ir tendence likt mazākus, īsākus tīklus, likt tos niedrēs, kur nevaram iebraukt ar savām laivām. Arī laivu garāžu kooperatīvu īpašnieki pārkāpj noteikumus, liekot ūdenī murdus un televizora tipa tīklus. Tīklus ievieto arī no tiltiem. Viens no piemēriem – Juglas upes tilts Meijas un Salamandras ielas rajonā. Laikā, kad makšķerēšana caurtecēs un upēs bija aizliegta, no šī tilta ūdenī tika ievietoti tīkli, un novērojām, ka tajos bija iespaidīgi lomi. Bija arī samērā kuriozs gadījums, kad mūsu acu priekšā agri no rīta Ķīšezerā kāds cilvēks, kurš acīmredzot neiedomājās, ka atrodas tieši pretī glābšanas stacijai, pārcilāja tīklu. Pārkāpēju aizturējām, izvilkām vairākus simtus metru garu tīklu un likumpārkāpumu arī nofilmējām.
Kāds ir maluzvejnieka psiholoģiskais tips?
Galvenokārt tie ir bezdarbnieki, no nelabvēlīgas sociālās vides, viņiem zivju iegūšana ir veids, kā sevi pabarot un nopelnīt iztiku. 2012. gadā un dažus gadus pēc tam novērojām tendenci, ka maluzvejnieki īpaši aktīvi uzdarbojas lašu un nēģu nārsta laikā Dārziņu rajonā. Darbība tika organizēta grupā, izmantojot īpašus tehniskos līdzekļus. Taču mēs viņus vienalga noķērām, un rezultātā Dārziņu rajonā, vismaz mūsu – Rīgas administratīvajā teritorijā, kļuva krietni mierīgāk. Ir maluzvejnieki, kurus motivē darboties azarts. Piemēram, vimbu laikā dažādos sociālajos tīklos varam redzēt, ka ir makšķernieki, kuri nespēj ievērot likumīgi atļauto vimbu skaitu. Ir cilvēki, kuri soctīklos nekautrējas lielīties, ka divu stundu laikā noķēruši 35–40 vimbas.
Vai no iedzīvotājiem ir vērojams atbalsts nelikumību izskaušanā? Esmu novērojis, ka vimbu laikā Loču kanālā makšķernieki zivis nogādā turpat blakus esošo ēku iedzīvotājiem, pasniedzot tās pa logu, un ir ļoti grūti izkontrolēt noķerto zivju skaitu.
Galvenokārt ziņo par nelegāli iegūtajām zivīm. Visbiežāk tas notiek, kad ar kuģošanas līdzekli iebrauc kādā tīklā vai to aizķer ar spiningu. Kad aizbraucam uz konkrēto vietu un konstatējam faktu, bieži vien nav racionāli gaidīt pārkāpēju, izceļam tīklu, atbrīvojam zivis un tīklu pēc tam iznīcinām. Protams, ir reizes, kad ierīkojam slēpni un gaidām likumpārkāpēju.
Mums bieži ziņo, ka tiek ķertas zemmēra zivis. Piemēram, zandartu laikā, kad Daugava ir pilna ar laivām. Vienas laivas makšķernieki novēro citus un par pārkāpumiem mēdz ziņot. Uz šādu informāciju mēs reaģējam, braucam un pārbaudām lomus. Ir bijuši gadījumi, kad par zemmēra zivju noķeršanu esam uzsākuši administratīvos procesus.
Rudenī Latvijā būs Pasaules čempionāts spiningošanā no laivām, vai tam īpaši gatavojaties?
Šāda veida pasākums jau ir bijis, toreiz strādāju nodrošinājumā. Ķīšezerā bija tā dēvētais garais vējš un viļņi bija pusotra metra augstumā. Toreiz pasākumu atcēla. Atceros, ka, ar lielo motorlaivu braucot no Juglas kanāla uz Ķīšezeru, ūdens skalojās pāri kajītei. Ceru, ka informācija par čempionātu parādīsies arī makšķernieku forumos, jo ūdeņos laivu būs ļoti daudz, satiksme būs intensīva. Lai nenotiktu starpgadījumi, citam pret citu uz ūdens jāizturas ar cieņpilnu attieksmi. Ja braucam ar motorlaivu garām airu laivai vai citam peldlīdzeklim, samazinām ātrumu un skatāmies, lai neveidojas liels pavilnis.
Kas sagādā vislielākās problēmas peldsezonā?
Kad kļūst siltāks, cilvēki maksimāli izmanto brīvo laiku, lai atpūstos uz ūdens, un bieži par drošību aizmirst. Tāpēc intervijās nemitīgi atgādinu, ka nevaram atļauties neievērot drošības noteikumus uz ūdens, jo Latvijas iedzīvotāju peldētprasme ir samērā zema un kopā ar zemu izpratni par drošību uz ūdens, bieži noved pie nelaimēm. Piemēram, mūsu iekšējie noteikumi paredz, ka, ejot uz kuģošanas līdzekli, vienmēr uzvelkam glābšanas vesti. Jo pieredze liecina, ka negadījums var notikt, pirms cilvēks uzkāpis uz kuģošanas līdzekļa. Slapja piestātne, slidena koka laipa, kāpjot no piestātnes laivā, paslīd kāja, cilvēks ar galvu atsitas pret piestātni vai kuģošanas līdzekli. Diemžēl tādi gadījumi ir bijuši. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks izkrīt no laivas un noslīkst, jo nav bijusi uzvilkta glābšanas veste.
Jāpadomā arī par sakariem. Kā izsauksim glābējus, ja nakts laikā notikusi avārija un apkārt nav neviena, kas varētu palīdzēt? Piemēram, ja cilvēks ir izkritis no laivas, tā apgāzusies un noslīkusi. Ko darīsim šādā gadījumā? Ja cilvēks atrodas ūdenī puskilometru no krasta, viņam nav glābšanas vestes, tad arī pie nosacījuma, ka ūdens temperatūra ir plus 20 grādu, viņš krastā netiks.
Latvijā bieži viens no noslīkšanas iemesliem ir tāds, ka cilvēks tālu no krasta izkrīt no laivas, ūdens ir auksts, glābšanas vestes nav, un cilvēks nosalst. Viena lieta ir sakari, otrs – drošības aukla, kas, izkrītot no laivas, apstādina motoru. Viens no šādiem gadījumiem notika Rīgā 1. maijā Juglas ezerā. Makšķernieks aptuveni 200 metrus no krasta izkrita no airu laivas, kas bija aprīkota ar dzinēju. Viņam paveicās, ka apkārt bija daudz makšķernieku, kuri piebrauca klāt un izsauca pašvaldības policiju. Aizbraucām un redzam, ka laiva riņķo uz vietas. Ar savu laivu to apstādinājām, un viss beidzās veiksmīgi. Ja šādā situācijā nonāk cilvēks, kad viņu neviens neredz, apkārt viņam griežas laiva, nav glābšanas vestes, iznākums ir skaidrs. Ūdenī siltuma atdeve notiek 30 reižu ātrāk, piemirkušās drēbes cilvēku velk lejā.
Šajā kontekstā jāsaprot, kāpēc ir svarīgi, lai laivā būtu glābšanas aprīkojums, – lai varētu palīdzēt arī citiem, jo cilvēki bieži vien nesaprot, kāpēc vajadzīga aptieciņa, glābšanas riņķis. Varbūt konkrētās laivas vadītājam tie nav nepieciešami, bet, iespējams, kādam citam tas var būt vajadzīgs. Jo statistika Latvijā ir graujoša – ik gadu uz 100 000 iedzīvotāju Latvijā noslīkst 6,1–6,3 cilvēki. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm esam pirmajā vai otrajā vietā no beigām, kas ir ļoti slikts rādītājs. Iemesls, kā jau minēju, ir cilvēku zemā peldētprasme un zemā izpratne par drošību uz ūdens. Dažādos forumos varam lasīt, ka ir makšķernieki, kas lielās, sakot, ka konkrētā vietā makšķerējuši 40 gadus un ne reizes nav slīkuši. Diemžēl neviens nevar palepoties, ka ir makšķerējis un tikai vienreiz noslīcis, jo ūdens kļūdas nepiedod.
Ar drošības noteikumiem un kāds glābšanas inventārs nepieciešams, varam iepazīties Ministru kabineta noteikumos Nr. 92. Kontrolējot situāciju uz ūdens, reiz bija gadījums, ka Juglas upē bērns par peldlīdzekli izmantoja lielu čemodānu, par airi lietojot dēli. Vecākiem noteikti būtu jāizrunā situācija ar savām atvasēm, lai šādus peldlīdzekļus neizmantotu.
Vai ir kas tāds, kas šajā peldsezonā būtu īpaši aktuāls?
Jāuzsver, ka peldsezona ir tikai sākusies, cilvēku organismi vēl nav piemērojušies aukstai videi, tāpēc ūdenī jāiet pakāpeniski, lai notiktu organisma adaptācija. Jo ūdens visos slāņos vēl nav pietiekami uzsilis. Ja augšējais slānis ir uzsilis, apakšējā slāņa temperatūra var būt pat +4 grādi. No karstas vides strauji nonākot aukstā, organismam tā ir liela slodze. Ir bijuši gadījumi, kad, cilvēkam strauji ielecot ūdenī, viņš uzreiz iet bojā, pat nepaspēj iznirt. Kuģotājiem, kas vilks aiz sevis slēpotājus, jādomā par drošību un jāciena pārējie satiksmes dalībnieki. Ieteiktu sekot līdzi ūdens līmeņa svārstībām un atcerēties, ka ūdenstilpēs ir sēkļi, zemūdens priekšmeti. Ja redzam bojas, karodziņus, nebraucam tajā virzienā, bet turamies tālāk no šādām vietām.
Teksts: Oskars Vizbulis
Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu
No forelēm līdz putras spainim un netīriem nagiem – Arturs Zabors. “Ķeram lielo!” #14 epizode
