Katru pavasari gaidu brīdi, kad dienas jau iesilst, ūdens līmenis nostabilizējas un sapali sāk ķerties uz mazajiem vobleriem. Viss feini ar līdakām un arī sportiskā foreļu cope ir skaista, bet tomēr ir tā viena zivs, kas man ir pirmajā vietā. Sudrabainais skaistulis ir spēcīgs pretinieks, parasti pieklājīga izmēra, un bieži vien tos var saķert kuplā skaitā.
Šī gada pirmais izbrauciens sapalos pārsteidza nesagatavotu, jo, lūk, līkums, padziļinājums un koka saknes, vieta, kur vēl neaktīvs sapals sēž un gaida, kad saules stari sasildīs ūdeni, tiek uzlikts mazais Yo-zuri Snap Beans un precīzs metiens, plānā 0,04 pītā aukla, spītējot vējam, ļāva trāpīt tieši tur, kur vēlējos. Nedaudz ļauju nogrimt vobleriem, uzsāku tīt auklu un kātā jūtu vieglu tikt, tik… čmok! Piecirtiens, svece, otra, un tā ir forele! Negaidīti pārsteigts, bet ļoti patīkami, jo foreles upē nozīmē, ka ūdens kvalitāte ir laba, skābekļa daudz un barības bāze pietiekama, tās tik nesen te parādījušās lielākā skaitā, vēl pirms pāris gadiem viena forele visā copes sezonā bija jau labi tai upei, retais zina, ka tās te mīt, bet ne šo zivi braucu ķert.
Dodos tālāk, tur straujteces un pa vidu rāmāks tecējums, trāpās kāds sapals, bet diezgan retas copes, un izmērs arī nav īstais. Viss vēl notiek downstream, māneklis jāpadod lēnām un ilgāku laiku jānotur zivs deguna priekšā, lai sakārdinātu uz ņēmienu.
Pie vienas no straujākām vietām ir skaista bedrīte, un pēc visiem fenšui standartiem kāds “kukainis” noteikti tur sēž. Protams, tā arī ir, un atkal forele! Spēcīga, košiem punktiem un skaistu rakstu. Diena izdevusies, sapali noķerti, foreles kā negaidīts bonuss, bet, mājās aizbraucot, kaut kāda mazuma piegarša, nav sajūtas, ka sezona labi iesākta, tad tiek ieplānots brauciens uz vienu upi, kur sapali mēdz būt krietni lielāka izmēra.
Pāris dienu, un dodos uz to, ceļā jāpavada laba pusotra stunda, bet rūdītam copmanim tas tāds sīkums vien ir. Noparkoju mašīnu meža ceļa malā, ir agrs 19. maija rīts, ceļš līdz upei caur mežu vismaz pusstunda, tad nu salieku visu nepieciešamo somā, uzvelku brienambikses un dodos krūmos iekšā.
Pa ceļam, pārsteigts par manu klātbūtni, nobīstas zaķis un ņigu, ņegu metas bēgt tā, it kā es taisītos to šodien pusdienās šmorēt, bet viņš taču nezina, ka man līdzi ir tītara gaļas konservi un pusdienās tiks ēsti tie. Priekšā jau redzama grava, kuras lejā rāmi plūst upe, kājas pašas pieliek soli, un prāts pārcilā mānekļu kastes un domā, ko gan likt, izvēle ir diezgan liela, LJ vai Yackall, varbūt kāds no Pontoon 21 vai sākt ar šūpiņu?
Pie upes pieeju tajā vietā, kur straujtece beidzas un sākas mierīgāka, bet sekla vieta ar lēzenu pagriezienu un lielu ozolu, kurš ar zariem sedz ūdeni. Nolemju sākt ar ko mazu un uzlieku ūdensvaboles imitāciju ar iegrimi līdz 0,4 m. Pirmais metiens, ļauju straumei to nest, un čmoks! 38 cm skaistulis. Cīņa bija spēcīga, Airrus Fario lieliski sien zivi, labs kāts dod pavisam citas emocijas.
Vieta jau ir iztramdīta, dodos tālāk. Viss pēc iepriekšējā scenārija, tēmēts metiens tuvāk krastam zem koku zariem, zivis aktīvas un droši uzbrūk, tad sāku eksperimentēt ar mānekļiem. SSR tipa vobleri tiek ignorēti, bet tas pašsaprotami, jo vēl jau ir diezgan vēss ūdens, strādā tie, kas ir ar iegrimi no 20 līdz 40 cm, dziļāk gan nav vērts līst, jo sākas zāles, akmeņi un zari. Upes vidējais dziļums ir ap 60–80 centimetriem.
Tālāk ir seklākas un straujākas vietas, no sākuma šaubījos, vai tur būs zivis, bet šaubas izkliedēja 46 centimetru puika, oh, kas par ņēmienu! Iemetu mānekli zem ievu zariem un uztaisīju pauzīti, kad jau vēlējos uzsākt ietīt auklu, vobleru no ūdens augšas paņēma sapalpaps. Skrējiens straumē, plānā aukla nedrīkst būt pārāk nospriegota, tiek palaista vaļā bremze, kātiņš atstrādā katru sitienu, cīņa sanāk diezgan ilga un baudāma. Skaists foto un laižu atpakaļ, lai paaugas un pēc pāris gadiem ir 50 +. Kā parasti, sanāca arī iemest zaros, šī nav tā aukla, ar kuru mēģināt vobleru izcirst no tiem, tad talkā nāca izdoma, garš zars un tajā iesiets striķis, lai var aizķert aiz āķiem un izķeksēt to.
Diena iesila, un pamanīju, ka kukaiņi lidinās tuvu ūdens virsmai, tad pēkšņi visās malās kāds tos sāka lasīt nost no ūdens un SR mānekļus sāka ignorēt un biežāk ņemt uz iemetiena brīdi. Pielāgojos situācijai un uzliku Salmo Lil’Bug, tad tikai sākās! Ņēmieni gandrīz katrā metienā, copes ļoti skaistas, var redzēt, kā zivs piepeld klāt un uzbrūk māneklim.
Tuvojās pulksten 16, un sapratu, ka ar to arī jānoslēdz diena, ļoti labs copes izbrauciens un kā vienmēr iemācījos ko jaunu. Šīs dienas atklāsme diezgan nopietna – īstajā brīdī īstajā vietā ir jāizvēlas īstais māneklis. It kā skaidrs, bet, ja pie tā nepiedomā, var palikt bez loma un teikt, ka, lūk, te zivju nav, vai to, ka ķērās slikti.
Meklē preses tirdzniecības vietās, pasūti Latvijas mediji e-veikalā, jeb, ja esi abonējis žurnālu Lielais loms, saņemsi to savā pastkastītē!
Labākās makšķerēšanas vietas Latvijā 2022
Nepērc šīs lietas, ja pirmo reizi brauc uz copi! Video bloga #3 epizode
