Breksis ir gandrīz visu makšķernieku iekārojama trofeja, tas ieņem godpilnu vietu gan sporta, gan komerciālajā lomā. Brekšu patiesi iespaidīgie izmēri, kā arī iespēja ķert tos visu gadu padara makšķerēšanu vēl aizraujošāku. Brekšu gaļa ir mīksta, ar maigu garšu, lielu taukskābju daudzumu, makšķerniekiem un ne tikai viņiem brekši ieņem cienīgu vietu ēdienkartē.
Sugas izcelsme un apraksts
Brekši ir monotipiska suga, tas ir vienīgais unikālas brekšu ģints pārstāvis no lielās karpu dzimtas. Breksis kā jau visas karpu dzimtas zivis pieder pie starspuru klases zivīm. Ihtiologi ģintij piedēvē 16 zivju sugas, līdz mūsdienām ir saglabājušās it kā tikai trīs sugu grupas, taču informācija ir visai pretrunīga. Kaut arī brekši ir visu makšķernieku vēlamais loms, daudzi maldīgi jauc jaunos brekšus ar citu zivju sugu, cilvēki pat izdomājuši jaunu nosaukumu – baltais breksis. Tas radies tāpēc, ka jaunajām zivīm ir mazliet atšķirīgāks izskats nekā pieaugušajiem īpatņiem, bet ihtioloģijā nav tāda termina kā baltais breksis. Diezgan bieži nepieredzējuši makšķernieki jauc jaunos brekšus ar pličiem, kuri arī pieder pie karpu dzimtas un kuriem ir tikai nelielas ārējās atšķirības no brekšu jaunuļiem. Latviešu valodā brekšiem ir vēl otrs nosaukums – plaudis –, tā ir viena un tā pati zivs. Diezgan bieži esmu dzirdējis no makšķerniekiem, ka esot noķēris trīs brekšus un divus plaužus. Uzsveru vēlreiz – tā ir viena un tā pati zivs, bet par to, kāpēc ir divi nosaukumi, vēsture klusē. Interesants fakts. Daži cilvēki uzskata, ka brekšiem ir ļoti asakaina un sausa gaļa, taču tas attiecas tikai uz jaunajām zivīm. Pieaugušo zivju gaļa ir gandrīz tikpat trekna kā belugu gaļa, tajā var būt līdz 9% veselīgo tauku.
Ārējais izskats un īpatnības
Brekšiem ir diezgan apaļš, bet no sāniem stipri saspiests ķermenis. Zvīņas ir vidēja izmēra ķermeņa vidū, bet mazākas – galvas un astes daļā. Brekšiem nav zvīņu starp vēdera un anālo spuru, kā arī uz muguras priekšējās daļas. Muguras spura ir augsta, bet īsa bez asumiem vai ērkšķiem, tā atrodas starp anālo un vēdera spuru. Anālo spuru veido liels skaits staru, kuru skaits nekad nav mazāks par divpadsmit. Pieaugušiem brekšiem ir pelēka vai brūngana mugura, zeltaini brūni sāni un dzeltens vēders. Visas spuras ir pelēkas ar tumšāku apmalīti. Brekšiem ir maza galva, bet mute ir nelielas caurulītes veidolā, kas var izstiepties. Pieaugušiem indivīdiem rīkles zobi veidojas vienā rindā pa pieciem katrā mutes pusē. Desmit gadus veca brekša vidējais garums ir 70–80 cm, bet tā svars var sasniegt 5–6 kg. Jaunie indivīdi krasi atšķiras no dzimumgatavību sasniegušiem īpatņiem: tiem ir ne vien mazāks ķermeņa izmērs, bet arī gaiši sudrabaina ķermeņa krāsa; to ķermenis ir iegarens. Interesants fakts. Atšķirt brekšu jaunuli no pliča patiesībā ir ļoti viegli, pēc spuru krāsas: breksēniem spuras ir pelēkas, bet pličiem – sarkanas.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Cik liels var izaugt breksis?
Breksim izmēri tiešā mērā atkarīgi no ūdenskrātuves veida, kurā tas mīt. Lielajās upēs, lielos ezeros un ūdenstilpēs šīs zivis spēj pieņemties svarā, ievērojami pārsniedzot 5 kg atzīmi. Vidēja lieluma upēs un seklākos ezeros dzīvojošie brekši reti kad pieņemas vairāk par 3 kg. Nelielā upītē pastāvīgi mītošie brekši aug ļoti lēni. To maksimālais svars parasti reti kad pārsniedz vienu kilogramu, tas ir saistīts ar niecīgo barības daudzumu, kas nepieciešams normālai attīstībai. Brekšu augšanas ātrums un maksimālie izmēri ir daudzējādā ziņā atkarīgi arī no laikapstākļiem. Dienās, kad vidējā ūdens temperatūra upēs un ezeros ir kaut nedaudz augstāka par ierasto, zivīm ir laba vielmaiņa, tās ir aktīvas, līdz ar to aug daudz ātrāk un labi pieņemas svarā.
Kur meklēt brekšus?
Brekši mīt gan Eiropā, gan Āzijā. Latvijā sastopami daudzās upēs, ezeros un ūdenskrātuvēs ar smilšainu vai dūņainu gultni, kā arī jūras piekrastē, īpaši upju grīvu tuvumā. Nelielās upītēs, kā arī nelielos un stipri aizaugušos, bet jo īpaši slēgtos ezeros brekši parasti nav sastopami. Brekši plaši izplatīti ir Ziemeļeiropā, Centrāleiropā, Ziemeļāzijā un Ziemeļamerikā.
Brekši labprātāk uzturas ūdenstilpēs ar stāvošu ūdeni vai pavisam vāju straumi. Biežāk sastopami upju līčos un dziļākās bedrēs. Pieaugušie indivīdi krastam tuvojas reti, tie uzturas galvenokārt ievērojamā attālumā no krasta. Brekšu jaunajai paaudzei tīk atrasties piekrastes ūdeņos, kur zivīm ir daudz slēptuvju. Brekši pārziemo dziļākās bedrēs. Interesants fakts. Brekšu makšķerēšana ir iespējama visu gadu, izņemot nārsta periodu. Siltajā laikā brekšus ķer atklātā ūdenī, savukārt ziemas mēnešos – no ledus. Plakanās zivs aktivitāte sākas jūnija sākumā, bet ilgst līdz vasaras vidum, pēc tam aktivitāte atsākas un turpinās līdz septembrim. Savu aktivitāšu periodā brekši ķeras jebkurā diennakts laikā.
Ar ko barojas?
Pateicoties mutes īpašajai uzbūvei, brekši var baroties tieši no ūdenskrātuves gultnes. Pieaugušie īpatņi, meklējot barību, burtiski uzrok duļķaino vai smilšaino gultni. Milzīgi brekšu bari pavisam īsā laika posmā spēj pilnībā uzrakt lielas teritorijas. Ēšanas laikā brekšu kustības rada lielu daudzumu gaisa burbuļu, kas ceļas uz virsmu. Brekšiem rīkles zobi attīstīti ir vāji, tāpēc galveno uzturu veido gliemeži, aļģes, sīkie bezmugurkaulnieki, motiļi, kā arī citu zivju sugu ikri un kāpuri. Barošanās laikā brekši kopā ar barību uzsūc ūdeni. Unikālā barošanās šo karpu dzimtas pārstāvi izvirzīja par dominējošo sugu savā dabiskajā vidē, un būtiski atvirzīt no barošanās galda pličus, raudas un vairākas citas upju zivju sugas. Ziemā, it īpaši otrajā pusē, brekši vairs nav tik aktīvi, barojas tie ievērojami retāk, ir ļoti izvēlīgi. Tas galvenokārt saistīts ar skābekļa trūkumu un zemo ūdens temperatūru, kā arī dažādu gāzu uzkrāšanos zem ledus, kas pēc laika daļēji izšķīst ūdenī. Interesants fakts. Pieaugušie brekši, kuru vecums lēšams ap 10–15 gadiem, var pieņemties svarā par vairāk nekā 8 kg, bet to ķermeņa garums ir aptuveni 75 centimetri. Siltajā laikā, kad ūdens temperatūra ir ievērojami augstāka, brekšu augšanas ātrums ir daudz lielāks nekā agrā pavasarī un ziemā. Tāpat ir novērots, ka upēs dzīvojošie indivīdi ir mazāki gan svarā, gan augumā.
Rakstura un dzīvesveida iezīmes
Brekši ir sabiedriskas zivis, kuras pulcējas milzīgos baros. Priekšgalā vienmēr ir pieaugušie īpatņi, kas koordinē visa bara kustības. Siltajā sezonā zivju bari atrodas vietās ar vāju straumi vai stāvošu ūdeni, bet barojas gandrīz pastāvīgi. Brekši ir ļoti bailīgas un piesardzīgas zivis, gaišajā diennakts laikā tie meklējami dziļumā, bet naktīs lielākā daļa īpatņu dodas meklēt barību krasta tuvumā, tāpēc tieši šis laika posms tiek uzskatīts par labāko brekšu makšķerēšanai. Vēlā rudenī un ziemā brekši atrodas savās “ziemošanas” bedrēs, bet, tiklīdz ledus sāk kust, brekši dodas uz savām iecienītajām barošanās vietām. Brekši savas ziemošanas vietas vienmēr “ieņem” ļoti organizēti. Vispirms lielie eksemplāri nolaižas bedres dziļākajās vietās, pēc tam mazākie eksemplāri ieņem izejas no bedres, nereti, kad makšķernieks ir uzgājis šādu brekšu bedri, viņam šķiet, ka visas zivis ir kalibrētas. Ihtiologi uzskata, ka šī īpašā zivju ziemošanas “organizācija” nav izvēlēta nejauši. Tas ir saistīts ar vielmaiņas procesu zivju ķermenī, zinātnieki lēš, ka šādi tiek taupīti spēki un enerģija.
Atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem brekši dzimumgatavību sasniedz dažādos laikos. Vidēji no piecu līdz pat septiņu gadu vecumam. Daudzējādā ziņā nārsta sākuma laiku ietekmē laikapstākļi, ir gadi, kad brekšu nārsts sākas maija sākumā un jūnijā tie ļoti aktīvi meklē barību, lai atgūtu spēkus, bet ir gadi, kad brekši vēl jūnija beigās nav nonārstojuši. Katrs gads ir citādāks. Iestājoties svarīgam periodam brekšu dzīvē, tēviņi uzvelk tumšu uzvalku, bet uz viņu galvām parādās specifiski izaugumi, kas atgādina mazas kārpiņas. Brekšu bars sadalās atsevišķās grupās atkarībā no vecuma. Uz nārsta vietu nedodas viss bars vienlaikus, bet gan grupās cita pēc citas. Katra grupa nārsto no trim līdz piecām dienām atkarībā no laikapstākļiem. Par nārsta vietām tiek izvēlētas seklas ūdens teritorijas, kur ir liela ūdens veģetācija. Nārstojošus brekšus ir viegli atpazīt, jo to plakanās, masīvās muguras periodiski parādās pie ūdens virsmas. Neatkarīgi no brekšu vietas un laikapstākļiem nārsts ilgst vismaz mēnesi. Viens pieaugušais īpatnis vienlaikus spēj iznērst līdz 150 tūkstošiem ikru. Mātīte pie ūdensaugiem vai aļģēm piestiprina dzeltenās ikru lentes, bet tās, kuras nepielīp, uzreiz uzpeld virspusē, un zivis tās apēd. Pēc 6–8 dienām parādās kāpuri, bet pēc mēneša – brekšu mazuļi. Ja ūdens temperatūra pazeminās zem 10 grādiem, var rasties ikru masveida bojāeja. Sākumā brekšu mazuļi peld kopā ar citu zivju sugu mazuļiem, bet vasaras beigās vai rudens sākumā brekšu jaunuļi jau pulcējas lielākos baros. Jaunuļi ir ļoti ēdelīgi un pastāvīgi meklē barību, jau pēc pāris mēnešiem tie spēj izaugt pat desmit centimetru garumā. Savās nārsta jeb, pareizāk būtu teikt, izšķilšanās vietās tie paliek līdz pavasarim, bet pieaugušās zivis pēc nārsta procesa beigām dodas dziļumā, pavisam nedaudz atpūšas un atsāk baroties.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
