Kuru uztrauc, ka viņam ir MAZS?! Pieņemšu, ka ir makšķernieku grupas, kuras uzskatīs, ka tā var būt pat priekšrocība. Tāpēc šoreiz mēģināšu pakustināt tēmu – vai mazie mānekļi neļauj justies apdalītiem, ja runājam par trofejām? Te vietā uzreiz būs vēl viens jautājums – kas tad mums katram ir šī trofeja, vai tā ir mērāma tikai metros un kilogramos?
Lai arī savu spiningošanas stāžu aizsāku ar klasiskiem līdaku rīkiem, paplašinot savu redzesloku un parādoties pie apvāršņa džiga tēmai, nonācu pie secinājuma, ka mani vairāk uzrunā tieši mazie un nelielie mānekļi, un nesatrauca tas, ka lomu izmēram tas varēja tā nopietni iegriezt. Bet mēs, makšķernieki, bieži esam meklējumos, lai atrastu to, kur jūtamies komfortabli, kas mums sniedz labsajūtu no procesa, attiecīgi iegūstot maksimālo no sava hobija.
Strīpaiņiem pakaļ
Mazs māneklis, izcils asaris.
Foto: no privātā arhīva
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Bija tāds īss pārejas posms, kad, izmantojot nelielus voblerīšus, mērķtiecīgi sāku ķert asarus. Jau no bērnības laikiem man palikušas tikai labas atmiņas par šo skaisto zivi, bet tagad tiek dota iespēja izvēlēties, kā tos strīpainos draugus noķert. Nedaudz iedziļinoties tēmā, nonācu tajā brīdī man svešā copes disciplīnā mikrodžigs, kura tika uzskatīta kā perspektīvākā, lai ķertu strīpainos. Gan ierobežotas finanses, gan ne pārāk plašais piedāvājums veikalos tomēr man ļāva salasīt savu pirmo rīku komplektu, lai šajā procesā mestos iekšā ar visu sirdi un dvēseli. Iesākumā gan dikti žmiedzos, tāpēc mānekļu arsenāls tika komplektēts no parastiem neliela izmēra “ēbaja” gumijas izstrādājumiem. Ar katru copes reizi nāca klāt jauna pieredze un jaunas atklāsmes. Iespējams, vietējo ūdeņu specifika ļāva neaplauzties, kas nāca par labu pārliecībai, ka viss tiek darīts pareizi. Kādu brīdi gan nelika mierā viens būtisks aspekts, ka pie labākiem lomiem palīdz tikt tā saucamās ēdamās gumijas, ka rezultāti uz tām esot galvas tiesu pārāki. Šim apgalvojumam varētu gan piekrist, gan reizē ne, atkarīgs no konkrētiem apstākļiem, bet savu vietu manā mānekļu kastē tās sāka ieņemt aizvien vairāk. Pirmajā brīdī pat šķita – ko es vilku garumā, bet arī šobrīd cenas mānekļiem no šīs kategorijas liek aizdomāties. Vai man būtu žēl naudas hobijam?! Jautājums, protams, retorisks, bet šajā brīdī tad nonākam pie virsraksta tēmas.
Hogy Hog kā vienmēr uzdevuma augstumos.
Foto: no privātā arhīva
Kad aiz muguras jau ir daudzu gadu pieredze, varu apgalvot, ka ikdienā reti kad izmantoju mānekļus garākus par 2,5 collām (6,35 cm). Jā, man ir mainījušās prioritātes, jo iesākumā biežāk lietoju aktīvos mānekļus, bet vēlāk pārslēdzos uz pasīvajiem. Katram no mums šajās kategorijās ir savas mīļākās gumijas, un, industrijai attīstoties, saprotu, ka eksperimenti te nekad nebeigsies. Cietīs gan paša maks, gan zivis! Arī tendences makšķerēšanas vidē visu laiku mainās, varētu teikt, ka tā mērķtiecīgi attīstās tieši trofejzivju virzienā, saprotot to tieši ar lielāku zivju izmēru. Bet steigšu nomierināt tos, kuriem tāpat kā man tuvāka paliks “light” klase. Un te būtiskākais arguments, manā skatījumā, varētu būt pārsteiguma moments.
Ideālais iesācēja komplekts līdz 100 EUR. Kāti, spoles, pludiņi, āķi. Video bloga #2 epizode
Jā, asari ir un būs mikrodžiga galvenā mērķa zivs, bet mēs taču zinām, ka mūsu ūdeņos mīt arī citas plēsīgas zivis, un ne tikai plēsīgas. Ja es asarim esmu uzlicis savā ziņā izmēra latiņu, kuru vēlētos sasniegt, tad visas pārējās zivis, kuras nonāk “piezvejā”, arī veido to pārsteiguma komponentu. Un fizika šajā gadījumā spēlē par labu tieši mums, jo jau atļautā mēra līdaciņa pirmajā mirklī šķitīs kā trofeja, kura veiksmīgi “jānoparko” mūsu uztveramajā tīkliņā. Un ar to viss tikai kļūst interesantāks. Citā reizē noķertā trofeja šajā tīkliņā vairs nemaz nevar ielocīties, un saprotam, ka robežas, kuras bija trīssimtgramīga asara izskatā, tikai paplašinās. Diez vai mums izdosies ar maziem mānekļiem ķert “monstrus”, bet gan jau arī jaunajiem censoņiem, kuri tikko spēruši pirmos soļus, ir bijuši gadījumi, kad nav izdevies pacelt TO no grunts. Pašam uz ilgu laiku paliek atmiņā momenti, kad kārtējā trofeja svilina spoles bremzi, kad saproti un lūdz, lai smalkie striķi iztur un kaut vai uz brīdi ļauj palūkoties uz mūsu neredzamo pretinieku. Šādos brīžos mēs paļaujamies uz veiksmi, un te es pievienošos tiem, kuri to nenoraksta tikai kā gadījumu, bet palīdz tai, darbojoties ar atbilstoši sakomplektētiem un sabalansētiem rīkiem. Tas ir pieredzes jautājums, un laiks visu saliek pa plauktiņiem, bet iesaku ņemt vērā – ja jūsu ūdeņos dzīvo trofejas, tad varam rēķināties ar to, ka tām var iepatikties mūsu piedāvātie māneklīši. Pats savām acīm esmu piedzīvojis to, kā copes kolēģis, mērķtiecīgi ķerot asarus, tiek pie savas “desmitnieces” zaļsvārces. Un tādi gadījumi nav aprakstīti tikai fantastikas grāmatās vai folklorizējušies makšķernieku stāstos. Un, jo vairāk es iedziļinos šajā tēmā, jo varu ar lielāku pārliecību apgalvot, ka, visticamāk, būs vēl ļoti daudz momentu, kas liks azartam jau domāt par nākamo copi, jo pārdzīvojumu atstātā pēcgarša liek mums palikt par “narkomāniem”, kad ceram to sagaidīt vēl un vēl.
Vēl samazinot izmēru
Foto: no privātā arhīva
Ja mums ar šo visu paliek garlaicīgi (ja tas vispār ir iespējams), noteikti varētu ieteikt pamēģināt savā ziņā atvasinājumu mikrodžigam – nanodžigu. Neņemšos diskutēt te par šī nosaukuma tiešu atbilstību, bet tautas valodā to pazīstam ar citiem nosaukumiem, kur man pašam šķiet simpātisks vārds “murmuļošana” (vēl kā varianti ir aizguvumi no krievu valodas – “mormodroč” un “mormišing”). Laipni lūgti vēl mazāku mānekļu pasaulē, kur auklu biezums un āķu lielums liek domāt, ka nepieciešama būs brille, lai visu to saskatītu. Te vistiešākās paralēles es velku ar ziemas copi, tad kāpēc to nepārnest uz šķidrā ūdens sezonu, vienkārši pievienojam atbilstošu spiningu. Pats šo tēmu pagaidām pētu pāris gadu, pamatā informāciju aizgūstot no austrumu kaimiņiem, bet saprotu, ka te jau mēs varam runāt par mērķtiecīgu balto zivju “spiningošanu”. Lai arī mani copes rīki uz doto brīdi varētu skaitīties kā rupji, arī šajā ziņā industrija jau spērusi soļus, lai piedāvātu mums to, kas būtu maksimāli piemērots šim aizraujošajam copes veidam. Un, lai arī te savu pieredzi es varu vērtēt kā iesācēja līmenis, jau sāku saprast, ka pārsteigumu būs ne mazāk, jo iespējamo trofeju liste tikai paplašinās. Un kāpēc šī trofeja nevarētu būt laba izmēra breksis vai ālants?
Mormišings vs mikrodžigs.
Foto: no privātā arhīva
Bet manā mānekļu kastē ir vēl lietas, kas ļoti labi iederēsies mazo mānekļu sarakstā. Tie ir gan mikrošūpiņi, gan neliela izmēra voblerīši un poperīši, kur nu vēl bez universālajiem rotiņiem, un plašu popularitāti ieguvušie teilspineri. Vai te ir kādi ierobežojumi? Nē, iespējas tikt pie trofejas te nav mazākas, bet visdrīzāk tās pat paplašinās. Pašam atmiņā ir palikusi cope no kajaka, kad pirmo reizi devos sapalos. Ūdeņi manis maz izpētīti, un sapals arī ir zivs, kuru praktiski nebiju apzināti ķēris, bet tajā dienā visu manā vietā paveica mazs melns virsmas māneklītis. Man atlika to tikai gaumīgi pasniegt. Un šādā brīdī zivs kilograma vērtē noteikti ir trofeja. Emociju jūra, un vēlme atgriezties. Te dzīvo arī lielāki sugas brāļi. Vietā būs arī maza atkāpe no tēmas – lai arī kā, noteikti piederumu kastē ir jāatrodas pavadiņām, kaut vai pašām smalkākajām, bet tās var palīdzēt nepazaudēt savus mīļākos mānekļus zobaino līdaku mutēs.
Vēl pavisam nedaudz, lai piešķirtu šim stāstam savu asumiņu. Makšķerēšana var būt arī sports. Un sportā nav sīkumu, svarīgs ir viss, lai sasniegtu rezultātu. Sports arī paplašina redzesloku, liek mācīties un apgūt, ļauj iepazīt jaunus ūdeņus. Un varu teikt tikai vienu – mana pieredze, kas bija iegūta, darbojoties ar mazajiem mānekļiem, lieti noderēja. Te īsti nebija runa par trofejām, bet, iepazīstot jaunās ūdenstilpes, mazie mānekļi ir palīdzējuši tikt pie godalgotām vietām. Tāpēc nenovērtējam par zemu mazos censoņus, tie cīnās vareni, un rezultāts arī te var pārsteigt.
Kajaks, poperītis, līdaka.
Foto: no privātā arhīva
Ja visu aprakstīto mēģinām apkopot, tad nonākam pie secinājuma, ka šī tēma ir universāla daudziem no mums. Tā noteikti noder gan iesācējiem, kuri ir tikai spiningošanas apgūšanas sākumā, gan rūdītiem profesionāļiem, kam šī metode var palīdzēt sasniegt labus rezultātus sacensībās. Un tas noder visos ūdeņos, kuros pēc mūsu domām var dzīvot zivis. Un pats svarīgākais – vārdam “trofeja” te tiek piešķirta plašāka nozīme. To ne vienmēr vajag izteikt mums zināmās mērvienībās, bet svarīgi, kādas emocijas tās sniegušas, cik dziļi iegūlušas atmiņās. Te nav zaudētu cīņu, ir tikai neizmantotas iespējas. Ja būsim uzcītīgi, tās tiks dotas no jauna. Mazs cinītis gāž lielu vezumu – kāpēc lai tas nebūtu atbilstošs moto mūsu mīļākajai nodarbei? Esot pie ūdeņiem, baudām tos mirkļus. Ja esam noķēruši trofeju, pieļaujam iespēju, ka tā var par tādu kļūt arī kādam citam, tāpēc mums ir dota iespēja saudzīgi to atbrīvot. Tiekamies pie ūdeņiem un dalāmies savā pieredzē! Ne asakas!
Par ticību acīm un aminoskābēm mānekļos. Oskars Šteinbergs. “Ķeram lielo!” #4 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
