Šoreiz runa būs par kādu visai neparastu radību, kas uz mūsu planētas mīt kopš seniem laikiem. Nereti, kad runa ir par nēģiem, ir cilvēki, kas uzskata, ka nēģis ir zivs. Arī dažās interneta vietnēs nēģi tiek pieminēti kā zivis. Taču vai tā ir?
Zivs vai tomēr ne
Nēģi ir viena no senākajām radībām uz Zemes. Tie nemaz nav mainījuši savu izskatu gandrīz 350 miljonus gadu. Daži zinātnieki uzskata, ka nēģos nav notikušas lielas evolucionāras izmaiņas, savukārt citi zinātnieki uzskata, ka to izmēri ir ļoti mainījušies un agrīnajā pastāvēšanas periodā nēģi bija desmit līdz piecpadsmit reizes garāki.
Lai noskaidrotu kaut ko par šīs radības valstību un bioloģiju, vispirms jāieskatās, ko par nēģiem saka Vikipēdija. No atbilstošiem materiāliem mēs uzzinām, ka nēģi pieder apaļmutnieku klases, nēģveidīgo kārtai un nēģu klasei. Jā, nēģis ir attāls radinieks zivīm, pat neskatoties uz kaut kādu ārējo līdzību ar dažām zivīm. Šīs klases radības ieguva savu nosaukumu mutes dobuma struktūras dēļ, kurā nav žokļa. Nēģi ir ļoti daudzveidīga grupa, kurā ietilpst vairāk nekā četrdesmit sugas. Nēģus iedala sugās atkarībā no morfoloģiskajām iezīmēm, biotopiem, uzvedības modeļiem un barošanās īpatnībām.
Ja uzmanīgi pavērojam nēģi, tad aiz šī dzīvnieka acīm var manīt septiņus caurumus. Tie kalpo dzīvnieka elpošanai, aiz tiem atrodas visai oriģinālas žaunas.
Nēģa apraksts
Nēģu vidējais izmērs svārstās no 10 līdz 30 cm. Nēģi aug visu mūžu, lai gan ar vecumu to augšana ievērojami palēninās. Vecākie nēģi var sasniegt pat viena metra garumu. Nēģa ķermenis ir plāns un šaurs, atgādina čūsku vai lielu tārpu.
Nēģiem spuras ir samazinātas, tās gandrīz nepilda savas funkcijas, patiesībā tās ir grūti pamanāmas uz nēģa ķermeņa. Nēģi peld līdzīgi čūskām vai murēnām, pateicoties savām īpašajām ķermeņa kustībām.
Nēģu redzes aparāts ir ļoti neparasts. Tiem ir trīs acis, no kurām divas ir skaidri redzamas uz galvas. Ar acīm nēģi slikti redz, bet tomēr tās pilda savas funkcijas. Trešā acs evolūcijas laikā gandrīz ir zaudēta: tā atrodas galvas vidū, tuvāk tās malai. Iepriekš šāda acs bija daudziem dzīviem organismiem, taču tā attīstījās čiekurveidīgajā dziedzerī un saplūda ar smadzeņu ārējo garozu. Nēģim joprojām ir šī acs, lai gan tas ar to nevar redzēt.
Nēģiem nav kaulaina skeleta, viss ķermenis ir veidots no skrimšļiem, pateicoties kuriem nēģi ir ļoti elastīgi. Ķermeni klāj slidenas gļotas, kas pasargā nēģus no iespējamiem plēsējiem: gļotas neļauj ienaidniekam spēcīgi satvert īpatni, jo tās nodrošina ķermeņa izslīdēšanu. Saldūdens nēģiem šīs gļotas ir indīgas, tāpēc pirms gatavošanas un ēšanas tās rūpīgi jāapstrādā.
Nēģiem nav zvīņu. Ķermeņa ādas krāsa atkarīga no vietas, kur dzīvnieks mīt: upes nēģiem āda ir pelēka vai tumši zila, savukārt jūrā mītošajiem nēģiem ķermeņa korpuss visbiežāk ir bronzas krāsā. Dzīvnieka vēdera nokrāsa var mainīties no baltas līdz pat netīri pelēkai.
Dzīvajai radībai nav žokļu, un mute ir kā piltuve, kas izraibināta ar maziem, bet asiem zobiņiem visā mutes laukumā. Mute darbojas kā piesūceknis. Arī uz nēģu mēles ir līdzīgi zobiņi. Nēģa mazie zobiņi spējīgi attīrīt cietušā zvīņas vai ādu un nokļūt līdz upura gaļai. Nereti nēģa apskādētais dzīvnieks aiziet bojā.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Interesants fakts! Nēģa mute nav iesaistīta elpošanā, pie sava upura piesūkties šis dzīvnieks spējīgs ļoti ilgstošu laiku.
Kur meklējami nēģi
Nēģi atkarībā no sugas dzīvo gan sālsūdenī, gan saldūdenī. Jūrā mītošie īpatņi galvenokārt sastopami vietās, kur jūrā ietek upe, atklātā jūrā nēģi ir sastopami, bet reti.
Šis dzīvnieks mīt tādos jūras baseinos kā Ziemeļu, Baltijas vai Vidusjūra. Nēģi ir pazīstami Francijā, Itālijā, Lielbritānijā un daudzās citās Eiropas valstīs, protams, arī Latvijā.
Ūdenskrātuvē nēģi galvenokārt uzturas uz gultnes vai pārvietojas tiešā tās tuvumā, pieķērušies pie kādas zivs. Dzīvnieku kāpuri, kas pazīstami kā ņurņiki, dzīvo ierakušies uz gultnes vai no ūdens augiem izveidojušajās dūņās.
Ir vērts aizdomāties! Zinātnieki uzskata, ka, piesūcoties savam upurim, nēģi ne vien barojas, bet arī pārvietojas lielos attālumos.
Barība
Neskatoties uz nēģu parazitāro dabu, tie galvenokārt pārtiek no maitu gaļas un citas organikas, kuru iespējams atrast dūņās. Dzīvniekam, kas jau piesūcies pie zivs vai ūdens dzīvnieka, ir vieglāk. Nēģis var piesūkties pie jebkuras dzīvas būtnes, kas atrodas ūdenī. Interesanti, ka mazie nēģēni par upuriem var izvēlēties tādas sīkas zivis kā salakas. Kamēr nēģis ir kāpura stadijā, tam ir sava barība, tas pārtiek no trūdēt sākušiem augiem, visdažādākajiem tārpiem un kāpuriem, sīkiem vēžveidīgajiem un gliemjiem.
Nārsts
Dzimumgatavību nēģi sasniedz 3–5 gadu vecumā, tas ir atkarīgs no sugas un dzīvošanas apstākļiem. Interesanti, ka īsi pirms nārsta nēģi pārtrauc uzņemt jebkādu barību. Viss vēdera dobums ir atstāts augošajiem ikriem un pieņiem. Šī iemesla rezultātā barības vads un zarnas nēģiem pilnībā degradējas.
Nārsts noris straujās upītēs, nēģu aprēķins ir pavisam vienkāršs, tas tiek darīts, lai ikriņus, vēlāk kāpurus un jau mazos nēģīšus ūdens straume aiznestu uz normālu nēģu attīstības vietu. Nārstošanas process notiek tumšajās naktīs, šiem dzīvniekiem ir palielināta gaismas jutība, nārsta procesu var pārtraukt, pat ja ir pilnmēness vai mainās Mēness fāzes.
Pirms nārsta tēviņi izvēlēto nārsta vietu attīra no ūdensaugiem, akmeņiem un citiem, pēc tēviņa domām, nevajadzīgiem priekšmetiem. Visas attīrīšanas manipulācijas tie veic ar tiem pašiem piesūcekņiem, aizvelkot pēc iespējas tālāk no ligzdas. Mātītes noraugās uz šīm darbībām, dažkārt knapi pieskaroties tēviņa mugurai.
Interesants fakts! Upes nēģa ikru skaits svārstās no 14 līdz 40 tūkstošiem. Visiem nēģu ikriem diametrs ir aptuveni vienāds – 1 mm.
Beidzoties visam dzīves ciklam, pēc nārsta vaislinieki aiziet bojā. Mazie nēģēni jeb ņurņiki parādās aptuveni pēc divām nedēļām atkarībā no ūdens temperatūras. Kāpuru izmērs sasniedz trīs milimetrus, mīt tie galvenokārt uz gultnes, smiltīs.
Pēc 3–5 diennaktīm pēc izšķilšanās kāpuri pieaug apmēram divas reizes. Interesanti, ka jaunie nēģi sevi smiltīs ierok vertikāli, burtiski tie ieskrūvējas smiltīs. Nedaudz pieauguši nēģi pa upes straumi dodas uz savām jaunajām vietām, kur tie pavada lielāko daļu dzīves.
Populācija un sugas statuss
Nēģi ir ļoti daudzveidīga dzimta, kas apdzīvo gandrīz visus pasaules okeānus. Pateicoties auglībai un spējai ātri migrēt, pieķeroties pie zivīm, tie nekad nav bijuši uz izzušanas robežas, un tādas prognozes nav gaidāmas. Taču salīdzinājumā ar pagājušo gadsimtu to skaits tomēr ir samazinājies, iemesls tam bija ekstensīva nēģu iegūšana.
Ar masveida nēģu ķeršanu nodarbojas Somijā, Zviedrijā un arī Latvijā. Par spīti savam nepievilcīgajam izskatam, nēģiem ir milzīga uzturvērtība, un to gaļa tiek uzskatīta par delikatesi. Ik gadu Baltijas jūras baseinā tiek iegūtas aptuveni 250 tonnas nēģu.
Nēģu dabiskie ienaidnieki
Lai gan nēģi ir plēsēji, tiem ir daudz ienaidnieku. Zivis, ar kurām barojas paši nēģi, arī ir nēģu potenciālie ienaidnieki, viss atkarīgs no zivs un paša nēģa izmēriem. Nēģi ir barība lielajām zivīm un vēžveidīgajiem, un to kāpuri reti kurš izaug līdz pieaugušam īpatnim, jo ar tiem labprāt barojas gandrīz visi ūdens iemītnieki.
Ar nēģiem var baroties ne vien zivis, bet arī putni. Ja runājam par seklajiem ūdeņiem, tad noteikti jāmin stārķi un gārņi, kas pa dienu izķeksē nēģus no dūņām, kur tie slēpjas no saules kairinošajiem stariem, nekas pretī nav nogaršot nēģus arī kormorāniem, šie plēsīgie putni ienirst un sameklē nēģu slēpšanās vietu.
Nēģi ļoti garšo vēdzelēm, ko mēs varam uzskatīt par dziļūdens zivīm, kā zināms, nēģi lielākoties dzīvo uz ūdenskrātuves gultnes. Ar jūrā mītošajiem īpatņiem barojas roņi un citi ūdens zīdītāji.
Briesmas cilvēkam
Dzirdēti ļoti reti gadījumi, kad nēģi ir piesūkušies pie cilvēka, tāpēc cilvēkam nevajadzētu īpaši baidīties. Lai vai kā, tomēr nēģu piesūkšanās nav īpaši patīkama, jo šo dzīvnieku siekalās ir īpaša viela, kas aizkavē koagulāciju* asinīs. Ārsti iesaka šādos gadījumos nekavējoties sazināties ar medicīnas iestādi, lai izvairītos no sarkano asins ķermenīšu iznīcības un audu sadalīšanās.
Zinātnieki uzskata, ka nēģu ķermenim ir toksisku gļotu pārklājums. Lai izvairītos no saindēšanās, ieteicams kārtīgi atbrīvoties no šīm gļotām, bet vēl labāk pirms gatavošanas novilkt ādu pavisam.
Nēģu iegūšanas metodes
Nēģus ar makšķeri vai spiningu neķer. To ķeršana notiek ar rokām vai dažādiem murdiem un tačiem. Izmantojiet to, ka nēģiem nepatīk gaisma, tie baidās no gaismas.
Naktī jāspīdina lukturis no labās, bet jau pēc īsa brīža no kreisās puses. Jāspīdina tā, lai izliktais murds atrastos centrā. Nēģi bēgot no gaismas stariem sapulcēsies neapgaismotajā centrā jeb murdā.
Nēģu uzturvērtība
Šie dzīvnieki ir zināmi ne vien ar augstu uzturvērtību, bet arī ar savu visai neparasto garšu.
Nēģu gaļas vērtība minēta tabulā.
Daži fakti no Portugāles ūdeņiem
Cilvēkiem nēģi asociējas ar kaut ko ļoti mistisku. Nēģu garša neatstāj cilvēkus vienaldzīgus visā pasaulē. Domāju, ka gardēžiem būtu interesanti uzzināt recepti, kā nēģus gatavo, piemēram, Portugāles centrālajā reģionā, kur tek Mondego upe. Nēģi ir ļoti populāri piekrastes pilsētās Penakova, Montemora u Veljo un Koimbra. Pēc noķeršanas ļauj nēģa asinīm notecēt, sasmalcina ķermeni un vismaz 12 stundas marinē nēģa asinīs, sarkanvīnā, ķiplokos, sīpolos un lauru lapās. Pēc tam to sautē, un tieši nēģu buljonā tiek vārīti Carolino do Baixo Mondego rīsi (es gan pieļauju domu, ka mūsu platuma grādos varētu izlīdzēties ar vietējos veikalos nopērkamiem rīsiem), vārīšanas beigās jāpievieno nedaudz vīnogu etiķa. Nēģus var pasniegt ar vārītiem kartupeļiem vai citām piedevām. Interesanti, ka nēģi Portugālē tiek pasniegti uz māla šķīvjiem.
Nēģus Portugālē iegūst, kad tie no okeāna iepeld upēs un dodas pret straumi. Kā jau zināms, nēģi ir sezonāla dzīvnieku suga. Tā, piemēram, Portugāles ziemeļos, kur tek Minjo upe, nēģi iepeld decembrī, viņi dodas pret straumi, lai sasniegtu savas vairošanās vietas. Decembrī nēģi ir resni, un tieši šie tauki nodrošina tos ar enerģiju, kas nepieciešama, lai aizpeldētu pa upi līdz vairošanās vietai. No brīža, kad nēģis iepeldējis upē, tas pārtrauc uzņemt jebkādu barību.
Kad migrējošās zivis paceļas Minjo upē un sasniedz aizsprostu, tās nevar tikt tālāk. Agrāk laši un nēģi varēja ceļot 250 km pa Minjo upi. Šobrīd nēģi ceļas tikai līdz 75 km, tas ir, līdz pirmajam Frīras aizsprostam aiz Calle Melgas Spānijā, netālu no robežas. Galvenā migrējošo zivju problēma bija upes sadalīšana, kā arī upes kanāla slēgšana, kas liedza šīs ejas, kā rezultātā tika zaudēta biotopa vairošanās un mazuļu izaugšana. No 17 000 km2 Minjo upes baseina tikai 10% ir pieejami migrējošām zivīm. Ibērijas pussalas centrālajā daļā diemžēl vairs nav migrējošo zivju.
Nobeigums
Nēģi ir ļoti interesanti, neparasti dzīvnieki gan pēc savas ķermeņa uzbūves, gan dzīvesveida. Nēģi ir delikateses, no tiem iespējams pagatavot daudz garšīgu ēdienu, bet saudzējiet tos!
*koagulācija – daļiņu apvienošanās dispersās sistēmās, izraisot pārslveida nogulsnējumu izdalīšanos vai sarecēšanu.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
