Mēdz teikt, kā zivs ūdenī. Taču vai tiešām zivīm ūdenī vienmēr ir tik labi kā mēs, makšķernieki, to domājam? Kā var noskaidrot, kā zivīm klājas, vai varam neuztraukties, ka loma pietiks arī mūsu mazbērniem, vai steidzami jārīkojas, lai situāciju uzlabotu? Atbildes uz šiem jautājumiem ikdienā meklē Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta iekšējo ūdeņu un zivju resursu atražošanas nodaļas speciālisti un viņu palīgi.
Nekā romantiska – gumijas zābaki, odi un brikšņi
Zivju resursu pētniecības departamenta iekšējo ūdeņu un zivju resursu atražošanas nodaļas vadītāja Ruta Medne stāsta, ka nodaļas darbinieku uzdevums ir noskaidrot zivju resursu stāvokli Latvijas iekšējos ūdeņos un izstrādāt rekomendācijas zivju resursu atražošanai – vai jāgatavo nārsta vietas vai ūdenstilpē jāielaiž zivju mazuļi.
“Pētnieka ikdiena nav tikai staigāšana pa upēm vai zivju ķeršana ezeros. Jā, un tā nav arī sauļošanās skaistas upes krastā! Aptuveni trešo daļu sava laika pētnieks pavada, lasot un analizējot zinātnisko literatūru, iepriekšējo gadu atskaites un datus. Šis darbs pārsvarā notiek ziemā – janvārī, februārī, martā, jo vasarā tam neatliek laika. Tas ir nepieciešams, lai saprastu, ko mēs tajā upē vēlamies redzēt un varam saskatīt. Iebrienot upē, mēs varam redzēt skaistus burbulīšus, akmeņus, smiltis, augus, vairāk vai mazāk skaistus krastus, to, vai ir tīrs vai netīrs ūdens. Taču bez iepriekš iegūtām teorētiskām zināšanām mēs nespējam analizēt redzēto. Lai saprastu, ir jāmācās: jāmācās ļoti daudz un visu mūžu. Aprīlī sākas lauka darbi un noslēdzas oktobrī, novembrī vai decembrī atkarībā no sezonas. Tāpat no septembra līdz decembrim apkopojam un analizējam lauku darbos iegūtos datus. Līdz ar to ļoti daudz laika tiek pavadīts pie datora,” skaidro Ruta Medne.
Laši un taimiņi
Iekšējos ūdeņos tiek nodalīti zivju pētījumi un vides pētījumi. Pēdējie arī ir ļoti svarīgi, lai gan makšķerniekus visvairāk interesē tiešu zivju pētījumi.
Mednes kundze atklāj, ka BIOR pētījumu mērķis ir saimnieciski nozīmīgās zivju sugas. Upēs tās ir migrējošās zivis: lasis, taimiņš, zutis, nēģis un vimba. Protams, iekšējos ūdeņos notiek arī ezera zivju uzskaite. Abos gadījumos pētniecības metodes atšķiras.
“Laši un taimiņi savā dzīves ciklā rudenī ienāk upē, nārsto, pavasarī izšķiļas mazuļi, un pēc gada, diviem vai trijiem tie dodas atpakaļ uz jūru. Uz jūru migrējošos mazuļus sauc par smoltiem. Uzskaiti pētnieki pavasarī sāk ar smoltiem. Uzskaite notiek Gaujā un Salacā. Salacā uzskaiti veic jau zinātnieku trešā paaudze. Savulaik to veica Anda Mitāna un Jāņa Birzaka vadībā, tagad to veic Jānis Bajinskis ar komandu. Lašu uzskaite Salacā notiek kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem. Esam ieguvuši ļoti garas datu rindas, un vairākas pētnieku paaudzes tās papildina. Lai saskaitītu smoltus, upē tiek ievietots speciāls zvejas rīks, kas nenogalina zivis. Zvejas rīkā iekļuvušās zivis kopā ar ierīci tiek izceltas no ūdens, kas tiek nomērītas, nosvērtas un tūlīt pat atlaistas atpakaļ upē.
Nākamais lašu un taimiņu izpētes posms ir mazuļu skaitīšana. Tas vienmēr notiek jūlija beigās, augustā. Lašupēs šo darbu veic vairākas izpētes komandas – šoreiz tiek izmantoti elektrozvejas aparāti. Tiek izmantota īpaša ierīce, ar ko pētnieki brien upē un ar speciālu pieregulētu elektrosignālu zivtiņas apdullina. Taču tās neiet bojā! Tiek saskaitītas visas zivtiņas, kas atrodas konkrētajā parauglaukuma posmā. Ar šādu ierīci strādā pētnieki visā pasaulē. Tiklīdz zivtiņa tiek izņemta no ūdens, kurā darbojas elektrosignāls, tā nekavējoties atžirgst un tiek ielikta citā tvertnē. Dažkārt nākas lietot speciālus narkozes līdzekļus, lai zivtiņas varētu nomērīt. Tiklīdz tās atžirgst, tās nekavējoties atgriežas ūdenī. Protams, lai zinātu, kurā vietā veikt zivju uzskaiti, pirms tam tiek novērtētas nārsta vietas un dzīvotnes.
Tāpat jūlijā, augustā Salacas upē tiek ievietots augšupejošo lašu un taimiņu vaislinieku skaitītājs. Tas zināmā mērā nosprosto upi, taču tikai tik daudz, lai visus augšuppeldošos lašus novirzītu uz konkrētu vietu, kur tie tiek skaitīti ar ūdenī novietotu kameru. Laivotājiem, protams, rodas sajūta, ka visa upe tiek nosprostota, taču ne, tas zivju izpratnē tā nenotiek. Šī sistēma ļauj pētniekiem datus saņemt tieši datorā. Arī šajā gadījumā lasim netiek nodarīts nekāds kaitējums.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Nēģi, zuši, vimbas
Arī nēģu uzskaite sākas jūlija otrajā pusē. Nēģu uzskaitē tiek izmantota speciāla kastīte, kas domāta rakšanai. Kastīte tiek ierakta upē, esošais substrāts izskalots, saskaitīti konstatētie nēģi, un tie tūlīt atkal palaisti atpakaļ. Visi atrastie nēģu kāpuri (ņurņiķi) paliek dzīvi. Neviens netiek nogalināts.
Savukārt zušu uzskaite notiek maija beigās, jūnija sākumā, arī periodiski jūlijā un augustā. Arī šajā gadījumā tiek izmantots elektrozvejas aparāts. Arī šajā gadījumā zuši tiek nomērīti un palaisti atpakaļ ūdenī. Neviens zutis bojā neiet.
Vimbu resursu novērtējumu varam veikt, balstoties uz zvejas datiem, taču papildus esam uzsākuši makšķernieku aptauju. Tāpēc aicinām makšķerniekus tajā iesaistīties, aizpildot anketu, kura atrodama šeit (uzklikšķini). Anketas saite ir izplatīta arī sociālajos tīklos, makšķernieku forumos.
BIOR un sadarbības partneri bieži zivis iezīmē ar īpašām piekarzīmītēm. Ja kāds noķēris šādu zivi, tad obligāti institūtam BIOR jāpaziņo par noķeršanas vietu, zivs parametriem, ko iespējams iegūt: sugu, garumu, svaru. Ziņas var sūtīt pa e-pastu bior@bior.lv, makšķerniekam vai zvejniekam jebkuram pazīstamam BIOR pētniekam vai uz e-pastu ruta.medne@bior.lv. Mums ir arī laba sadarbība ar makšķerniekiem par ķer un atlaid novērtējumu. Tāpat ir laba sadarbība ar makšķerniekiem lašu vaislinieku zvejā un monitoringā. Paldies visiem copmaņiem, kuri atsaucas un sadarbojas! Jau gadiem ilgi BIOR sadarbojas ar zvejniekiem. Paldies arī viņiem!” uzsver Ruta Medne.
Ezera zivīm atpakaļceļa nav…
Pētot ezeru zivis, metodes gan nav tik draudzīgas, kā pētot migrējošās zivis. Tāpēc ezeru izpētē vairs tik ļoti aktīvi neiesaistās. Institūtam BIOR ir jau ļoti daudz pētījumu par ezeru zivīm, kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem. Ir iegūtas lielas datu rindas. Neviens cits ezerus Latvijā nav tik daudz pētījis kā BIOR. Ir gan pētījumi par zivju barošanos, gan ezeru ūdens ķīmisko sastāvu. Protams, ir zinātniskie pētījumi, kas ir vajadzīgi zinātniekiem un kas ir interesanti no zinātniskā viedokļa. Taču ir arī saimnieciski nozīmīgie pētījumi, kas ir interesanti makšķerniekiem un ezeru apsaimniekotājiem. Šie pētījumi ir arī nedaudz lētāki. Piemēram, Zivsaimnieciskās ekspluatācijas noteikumus var izstrādāt kā saimniecisko pētījumu, veicot kontrolzveju, maksājot vien pāris tūkstošus eiro, un var izstrādāt trīs, četras reizes dārgāk, iekļaujot zivju barošanās analīzi, zivju veselības stāvokli un ūdens kvalitāti, kas ir zinātniski interesanti pētniekam, bet nav nepieciešams ezera apsaimniekotājam.
Pētījuma objekts – upe
“Nākamais lielais pētniecības virziens ir upe. Mēs varam runāt par zivīm, varam tās atražot, taču mēs nekad nespēsim gūt panākumus, ja nebūs sakārtota vide, kurā tām dzīvot. Mums ir bijis fantastisks pētījums par dambjiem. Dambji ir gan dabas, gan cilvēku radīti. BIOR veiktajā pētījumā tika konstatēts, ka ir ļoti daudz bezsaimnieka dambju. Staigājot pa upēm un kartējot tās, meklējot zivju nārsta vietas, mēs konstatējām ļoti daudzas sliktas lietas, ko ir izdarījis cilvēks.
Cilvēki upēs ir salikuši akmens krāvumus, lai augšpus tiem paceltu ūdens līmeni, izveidotu ūdens ņemšanas vietu vai peldvietu. Taču šādās vietās upe apstājas, un, tiklīdz tā apstājas, ūdens tajā uzsilst. Daudzām zivīm vide, kas izveidojas, vairs nav piemērota. Tāpat ir ar savulaik būvētajiem dambjiem, kas ir vai nu pabeigti, vai ne, taču to funkcionalitātei vairs nav nozīmes. Tie vairs netiek izmantoti. Un arī īsta saimnieka tiem vairs nav. Veidojas paradoksāla situācija: dambis būtu nojaucams, taču to nedrīkst darīt. Šobrīd arī ministriju līmenī tiek risināts jautājums, ko darīt ar bezsaimnieka dambjiem, kuri bojā upes ekosistēmu,” turpina zinātniece.
Kad upe ir kartēta un izpētīta, pētnieki var palīdzēt saprast, vai nepieciešama zivju atražošana un kurā vietā to veikt. Ir bijuši gadījumi, kad pašvaldība nolemj papildināt ūdenstilpē zivju krājumus. Vienu gadu papildina, vēl vienu, un tad tiek analizēta situācija, vai tiešām tas jādara vēl vienu gadu. Tiek noskaidrots, ka zivju resursi ir atjaunoti un šāda papildināšana vairs nav nepieciešama, jo zivis sāk konkurēt cita ar citu.
Plaudis, līdaka un zandarts
Makšķerniekiem nozīmīgas ir ne tikai lašveidīgās zivis, bet arī plauži, līdakas un zandarti. Vai tiek pētīti arī tie?
Mednes kundze skaidro, ka plauži atsevišķi nav pētīti. Šī zivju suga tiek pētīta kopā ar citām ezera zivīm. Protams, makšķerniekiem, kas šīs zivis ķer dažādās ūdenstilpēs, var rasties sajūta, ka vienās plaužiem klājas labi, citās – ne tik labi. Taču ar plaužiem ir tāpat kā ar jebkuriem citiem dzīviem organismiem. Ja tiem ir pietiekama barības bāze, zivis izaug lielākas, ir treknākas. Ja barības bāze ir mazāka, arī plauži ir augumā mazāki, plānāki. Tāpēc dažādās ūdenstilpēs plaužu izmērs var būtiski atšķirties. Protams, lielo zivju principā paliek mazāk, jo makšķernieki tās intensīvi ķer. Pat intensīvāk par zvejniekiem. Arī makšķerēšanas kultūra ir mainījusies: agrāk neliela raudiņa tika uzskatīta par cepamu zivi, taču tagad uz tādu raudiņu neviens vairs neskatās un visi vēlas noķert lielas zivis…
“Ezeros un upēs plaužu netrūkst. Problēma ir tos noķert, īpaši lielos eksemplārus. Taču kopumā plaužiem klājas labi, un šī resursa atjaunošana nav nepieciešama.
Tāpat makšķerniekiem ir milzīga interese par līdakām un zandartiem. Izmantojot advancētās makšķerēšanas metodes, šīs zivis patiešām tiek noķertas ļoti daudz. Problēma ir tā, ka ar mūsu monitoringa metodēm līdaku novērtēšana diemžēl nav īpaši veiksmīga. Ir nepieciešama jauna metodika līdaku novērtēšanai. Tas, ko esam ievērojuši, – līdaku ūdenstilpēs ir visai daudz, taču makšķerniekiem gribētos vēl vairāk un lielākas. Taču pie mums nekad nebūs tādu ezeru, kur ir ļoti daudz lielu līdaku. Sapņu ezeru mēs nevarēsim izveidot, jebkurā gadījumā jāņem vērā barības ķēde. Lielākais apēd mazāko, plēsīgā zivs apēd miermīlīgo zivtiņu. Lai līdaka izaugtu svarā par vienu kilogramu, tai ir jāapēd 10 kilogrami citu zivtiņu. Pat tad, ja viens ezerā ielaidīs ļoti daudz līdaku, tās sāks ēst cita citu, un ļoti lielo līdaku vienalga nebūs daudz. To, ka līdakas ēd viena otru, esam redzējuši zivju pārvešanas laikā un izlaižot zivis ezerā. Lielākās vienkārši uzbrūk mazākajām, pat ja pārvešanas laikā visas zivis piedzīvo stresu. Ja ezerā patiešām vēlas palielināt līdaku daudzumu, tad noteikti jāielaiž vienāda auguma līdakas.
Zandarts ir ļoti jutīga zivs, ko ietekmē dažādi apstākļi, un arī par zandartu ļoti interesējas makšķernieki. Taču situācija ar zandartu pēdējos gadu desmitos ir būtiski uzlabojusies. Pirms 100 gadiem zandarts dzīvoja tikai dažos Latvijas ezeros. Tad pagājušajā gadsimtā tika uzsākta introdukcija un ezeros mēģināja iedzīvināt dažādu sugu zivis, tajā skaitā zandartus. Tie tika ielaisti ļoti daudzos ezeros, un praktiski visās ūdenstilpēs zandarti ir iedzīvojušies un ir izveidojuši pašatražojošas populācijas. Taču jāsaprot, ka arī zandarts ir plēsējs un to nevar ielaist mazā dīķītī, jo tam nepieciešami plašumi, pietiekami laba barības bāze.
Zandarts ir ļoti garšīga zivs, un tā tiek ķerta visai lielos apjomos, un arī tāpēc makšķerniekiem rodas sajūta, ka zandartu ir mazāk,” skaidro Ruta Medne.
Piesārņojumu rada cilvēks
Diemžēl ļoti daudzās vietās upēs tiek novadīti neattīrīti notekūdeņi. Mednes kundze, pat brienot pa Pērses upi, reizēm konstatējusi, ka tā smird pēc vircas. Bet upei principā nav jāsmird pēc vircas! Tāpat ļoti daudzās vietās cilvēki no savām mājvietām upē ievada neattīrītus sadzīves notekūdeņus, arī kanalizāciju. Tāpat arī no ražošanas uzņēmumiem bieži vien upē tiek novadīti nevis attīrīti, bet stipri atšķaidīti notekūdeņi.
“Par piesārņojumu, kas nokļūst upēs, ir jārunā ļoti, ļoti daudz. Es pati esmu runājusi ar cilvēkiem par šo problēmu, un viņi saka: “Pagaidi, tā jau ir tikai virca, kas ir dabiska, un tas jau ir tikai skābbarības digistāts… Tas taču viss ir dabisks!” Jā dabisks, bet vai daba to visu spēj pārstrādāt? Agrāk saimniekam uz lauka ganījās viena gotiņa, zeme un ūdens spēja to asimilēt un pārvērst mēslojumā. Tagad šo gotiņu ir simtiem vienā ierobežotā platībā, līdz ar to piesārņojums, kas nokļūst upēs, ir simtkārt lielāks kādā vienā vietā. Un šīs lielās koncentrācijas dēļ daba nespēj tikt galā arī ar dabiskām vielām. Bieži piesārņojumu rada arī pārstrādes uzņēmumi un mājsaimniecības. Katrā mājā ir nepieciešama notekūdeņu attīrīšanas sistēma: vai nu jāpieslēdz centralizētajiem tīkliem, vai jāierīko septiķis un kanalizācija regulāri jāizved uz attīrīšanas iekārtām. Ja ne, jāizveido bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, lai dabā atgrieztu tīru ūdeni.
Ja piesārņojums nonāk dabā, tā mēģina to sadalīt, bet sadalīt var vienīgi oksidējot, respektīvi, piesaistot skābekli. Tiklīdz upē palielinās skābekļa patēriņš, ir sliktāk zivīm. Tāpat kopā ar piesārņojumu ūdenī nokļūst slāpeklis un fosfors, un tas veicina upju aizaugšanu. Mēs varam tīrīt upes, kasīt ārā no tās saknes, bet, kamēr ūdenī nokļūst slāpeklis un fosfors, tā ir cīņa ar vējdzirnavām.
Vēl viens piesārņojuma veids ir ķīmisko līdzekļu lietošana lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Arī šo vielu atliekas visbiežāk nonāk tieši upēs. Iekārtojot laukus ar grāvjiem, vajadzētu atstāt kokus vai krūmus, kuri tad savāktu vismaz daļu no slāpekļa un fosfora, kas citādi pa tiešo nonāk upē. Tāpat nevajadzētu izmantot minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus līdz pašam upes krastam vai grāvja malai. Tāpat nekādā gadījumā nevajadzētu apbūvēt palieņu pļavas. Vienmēr pastāv risks, ka šīs vai blakus esošās zemes var applūst un upe ieskalos sevī visu to organisko vielu daudzumu, ko izmantojam savu pagalmu iekārtošanai.
Šobrīd par modes lietu ir kļuvusi upju pārtīrīšana. Upe tiek iztīrīta līdzīgi kā sava dzīvokļa viesistaba, lai nekur nemētājas neviena mantiņa. Bet upei ir vajadzīgs, lai tajā atrastos akmens, lai tajā mētātos arī pa kādam celmam, koka saknenim vai stumbram. Šīs visas lietas veido paslēptuves zivīm. Upei nav jābūt pārattīrītai! Tai nav jākļūst par grāvi!” uzsver Mednes kundze.
Latvijas ūdeņi un Eiropa
BIOR iekšējo ūdeņu nodaļas pētnieki visvairāk sadarbojas ar kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas, jo abām valstīm ir kopīgi ūdeņi – kopīgas ūdenstilpes un kopīgas ūdensteces.
“Esam iesaistījušies arī storu atjaunošanas projektā Baltijas jūrā. Tiesa gan, ar ļoti, ļoti mazu daļiņu. Pie šīs programmas vairāk strādā pētnieki no Vācijas, Polijas, Igaunijas, Dānijas un Zviedrijas.
Ziņas par lašiem un zušiem un to krājumu novērtēšanu tiek iesniegtas Starptautiskajā jūras pētniecības padomē. Iesniegtie dati tiek vērtēti kopā ar citiem Baltijas jūras valstu zinātniekiem. Tas viss palīdz nonākt līdz pamatotām nozvejas kvotām.
Raugoties visas Eiropas kontekstā, ir lietas, ko mēs darām labāk, un ir lietas, kas būtu jāuzlabo, ir lietas, kas būtu jāpamācās,” tā Ruta Medne.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
