Oskars Vizbulis
Aktieris Gints Grāvelis ir kurzemnieks, kurš sāka makšķerēt, tiklīdz iemācījās staigāt. Tagad viņš copē un medī, reizēm pat cenšas abas nodarbes apvienot, laivā ņemot līdzi arī bisi.
Pirmos copes soļus Gints Grāvelis spēra slavenajos Skrundas zivju dīķos, tvarstīja milzīgas karpas ar paša gatavotu lazdas kātu, ko sivēna lieluma zivis mēdza izraut sīkajam no rokām, un tad makšķere peldēja pa dīķi un pieaugušajiem bija jāiet palīgā. Pēc tam viņa dzīvē sekoja tīņa posms, kad makšķerēšanu nomainīja garu matu audzēšana, mēģinājumi pasauli mācīt dzīvot un citas dumjības. Bet tagad viņš atkal copē un medī, reizēm pat cenšas abas nodarbes apvienot, laivā ņemot līdzi arī bisi. “Ir bijušas dienas, kad nav bijusi cope vai esmu noķēris pāris siļķēnus, un man prasa, kur tu biji tik ilgi, neķērās taču. Un? Man to vajag. Man to visu vajag, reāli vajag.”
Cik sen makšķerē?
Kopš staigāju. Bērnību pavadīju laukos – Niedrē, Mūriņos, tas ir Skrundas novadā. Tur bija zivsaimniecība ar astoņiem lieliem dīķiem. Vienu no tiem dēvēja par rezerves dīķi. Ja kaut kas palika pāri, to bēra rezerves dīķī, ko gandrīz nekad nelaida nost, un tajā ļāva makšķerēt. Dīķī bija tādas karpas… Pirmā pīcka man bija no lazdas. Opis palīdzēja nomizot, pa ziemu izkaltēju, bet no veciem tīklu korķiem gatavoju pludiņus. Spalvas ņēmu no putniem – mājās bija pīles, vistas, stārķis pastaigājās. Opis bija mednieks, iedeva man renkuļus, tos ar āmuru izklapēju, ar knaiblēm nokniebu pa gabaliņam un gatavoju atsvarus.
Paga, ja pieķērās pamatīga karpa, tā jau pīcku varēja salauzt kā špicku?
Tā arī bija. Karpa pīcku izrāva no rokām, un makšķerkāts peldēja pa dīķi. Tā tas viss sākās. Vēlāk ar tēvu braucām ar laivu pa Ventu.
Pa straumei no Nīgrandes līdz Skrundai?
Tas ir ļoti iecienīts laivošanas posms. Copēt var gan augšup, gan lejup no Skrundas. Vietas pietiek.
Bet kur pašam tagad labāk patīk makšķerēt?
Šobrīd dzīve ir tā iegriezusies, ka vairāk nekā 20 gadus maisos pa Rīgu. Sākumā Baltezerā, jo Harijs Spanovskis bija mans teātra krusttēvs un viņš bija kaislīgs makšķernieks. Arī Juris Frinbergs, Valdis Liepiņš, mūsu bijušais direktors Andris Vītols. Daudzi čaļi kārtīgi makšķerēja. Ja divos beidzas mēģinājums, bet septiņos ir izrāde, var paspēt aizskriet un divas stundas nodauzīties pa Baltezeru. Es tur reiz aizbraucu viens pats. Kaiju sēkļa galā velcēju ar divām pīckām, vienu paņēma, un sapratu, ka netieku galā. Sečoka nav, klasika. Zivs bija ļoti liela. Cīnos, cīnos un saprotu, ka viņa ir sapinusies otrā makšķerē, lec gaisā, virs pavadiņas nokož auklu. Paņēmu otru makšķeri, jo zivs bija aptinusies ap auklu, vobleris ieķēries sānos. Pēc kāda laika ar otru pīcku mēģināju zivi dabūt pie laivas. Jābāž roka žaunā, kaut kas jādara, lielas pieredzes man toreiz nebija. Un tad zivs norāvās, ar visiem pampariem, ar visu. Tā bija atkāpe par Baltezeru. Principā es tagad uz Babītes ezeru braucu. Man šis ezers baigi iepaticies, esmu sapratis seklos ūdeņus. Babīte un Venta – tie man patīk. Un tagad lēnām saprotu, ka man patīk aktīvā cope. Patīk iet uz plēsējiem. Plēsēju izvēle jau nav liela – līdaka, asaris, Ventā zandartu nav, vismaz nav trāpījies, gan jau ka ir. Un meža vimba. Sieva noķēra, 2,2 kg meža vimbu laivu braucienā. Kliedza, kas tas ir. Es teicu, ka zivs, cīnies. Kad dabūja ārā, tā bija brīnišķīga.
Un kāds tev štruments ir uz plēsējiem? Gan jau ka smagāks nekā uz asariem?
Nu, jā! Šogad sanāca tā, ka piecus, ja ne pat visus sešus gadus Babītē makšķerēju ar vobleri, ko dēvēju par Babītes killeri. Kaut kāds pakaļdarinājums, nereāli sen tādu nopirku izstādē no krieviem. Ar baigo raušanu to knapi varēja iegremdēt pusmetra dziļumā. Parastais darba dziļums tam bija 20–30 cm, kas Babītes ezeram ir ideāls. Vobleris bija sakosts no vienas vietas, krāsa nogājusi, ar flomāsteru kaut ko piekrāsoju.
Kāda bija pamatkrāsa?
Izskatījās kā asarēns. Zaļpelēks, ar ne pārāk izteiktām oranžām svītrām. Ūdenī tā spēle bija mistiska. Tu velc, bet tas kosmiski dzīvo pats savu dzīvi. Kad uztvičo, uzvedas pavisam interesanti. Lielā vējā to iemetu kaut kādos čakārņos, tas bija novembrī. Izbradāju visas vietas, nevarēju atrast. Meklēju līdzvērtīgus voblerus pie lielajiem ražotājiem, bet nav. Lielāko zivi – 6,8 kg līdaku – noķēru Babītē uz mūdzi. To nopirku Ezerkrastos, kur viens onkulītis nesa pārdošanai paša taisītos mānekļus. Tādu riktīgu burkānu ar melnām svītrām. Laiks bija tāds, ka zeme ar debesi gāja kopā, pilnīgs ārprāts. Tu met un saproti, ka sānvējš ir tik liels, ka, metot taisni, netrāpīsi. Puse dienas pagāja, kamēr piešāvos. Aiz viena krūma metu, vienu reizi, otro, un paņēma.
Šitādos vējos nav bijis tā, ka tūlīt laivu metīs apkārt?
Redzi, es arī medīju. Ar bračku braucām pīlēs, atkal no Ezerkrastiem. Interesantākais ir tas, ka mūsu iecienītākā vieta ir pretējā krastā. Tad bija tā, ka viens pats airē, jo motoru nav jēgas ņemt, jo viss ir aizaudzis, it sevišķi pie Liepājas šosejas. Pilns ar zālēm, bet varēja atrast mazus caurumiņus. Tik aizaudzis vēl nekad nebija. Droši vien ir zinātnisks izskaidrojums, kāpēc tā notiek. Ja izmanto motoru, pabrauc piecus metrus, pēc tam ņem zāli nost no dzenskrūves. Tad bija tā, ka pa diviem airējām, katrs pie sava aira. Iebraucām, atradām mūsu līci, ko biju izpētījis pirms vairākām sezonām. Tur mums bija baigā veiksme, divdesmit putnus nomedījām. Man vienu reizi ir bijis tā, tad vēl Zigis, Ezerkrastu saimnieks, bija dzīvs. Pēcpusdienā atbraucu, viņš saka, ka baigo lietu solot, vai vajag braukt. Saku, ka tomēr iebraukšu. Viņš man iedeva līdzi krievu laiku gumijas plašķi, tādu dzeltenu. Ja kas, lai pasēžu zem tā. Iebraucu ezerā, nekas. Zini, kā, pirms pērkona laiks lēnām nomierinās. Saprotu, ja būs pērkona negaiss, nogāzīs pusstundu, varbūt pēc tam ezers atdzīvosies. Zigis zvana un prasa, vai viss kārtībā. Jā, ezera vidū bišķi pilināja, bet krastus neredzēju, viss balts. Visur gāž, ceļus skalo ārā, bet ezera vidū plik, plik, plik, pāris lāsītes. Kad braucu malā, bija tāds vējš, ka nebija iespējams paairēt. Tev gribas kliegt un raudāt, bet neko jau nevar izdarīt. Cīnies, meklē, vai nu lien gar pašu krastu, vai atpūties aiz zālēm un brauc atkal. Bet tā man liekas muļķīgi izaicināt vēju, kaut ko pierādīt. Var jau atrast citu veidu, kā izvēdināt galvu.
Kad sanāk vairāk nervozēt – kad vējš gāž laivu apkārt vai uz skatuves?
Tās ir nesalīdzināmas lietas, jo skatuve ir pavisam kas cits. Arī tad, kad aizbrauc uz copi un ir kāda domiņa, štuko, meklē dienas pieslēdzienu. Tas pat nav stress, tāds adrenalīns. Skatuves adrenalīns rodas tad, kad esi iespēlējies. Kad ķer no tā kaifu un dauzies. Bet uz copi jau brauc ar tādu sajūtu (enerģiski saberzē plaukstas), katru reizi gaidi – varbūt šodien?
Par zivīm saka, ka līnis ir tāds baigais mākslinieks, ilgi žļembā slieku, čāpstina, tev nav izkristalizējušās domas par zivju raksturu?
Tu jau mēģini to saprast. Tāpat esmu secinājis, un tas nav nekāds jaunums, ko teikšu – mānekļa krāsa vairāk ir domāta makšķerniekam.
Lai viņš notic māneklim?
Jā! Man tiešām liekas, ka tas tā ir. Jo gaišāks māneklis vai tumšāks, spilgtāks vai mazāk spilgts ūdenstilpē, tas ir saprotams. Skaidrs, ka tumšā laikā spiningosim ar kaut ko spīdīgāku, bet saulainā ar dabiskām krāsām. Bet man liekas, ka visinteresantākais un visneprognozējamākais ir asaris. Es gan neesmu tāds speciālists kā vīri, kas mikrodžigam veltījuši desmitiem gadu, bet ir tā, ka nevari saprast, jo zini, ka asaris tajā vietā ir, grābstās gar tiogu, bet neņem vai arī ļoti slinki. Uzliec kaut ko caurspīdīgu, arī nekā, bet uzliec rozā mānekli, un pusstundas laikā vari saķert pusspaini. Tad bieži vien mānekļa lielumam nav nozīmes, kaut gan skaidrs, ka lielos mānekļus viņš negrābs. Lai gan Babītes ezerā man uz 90 mm vobleri labāk ķeras asari nekā uz mikrodžigu. Un tad domā, vai tā ir spēle vai dienas mirklis? Tad jāliek kaut kas mazāks, lai varētu tā kārtīgi atvilkties, jo bars ir uziets. Nu nav tā, neņem! Ir pa kādam, un meklē tālāk. Tas ir process.
Aktieri savā starpā nav mačojušies, kurš vairāk izvilks?
Zini, kādreiz Spanis (Spanovskis) bija ļoti aktīvs šajā ziņā, viņš draudzējās ar Simsonu, kuram Baltezerā pieder bāze, un tur notika SS – Spanovskis-Simsons – mači. Tajā piedalījās Dailes teātris, Nacionālais teātris, Opera, Kabata, policisti, novācās 30–40 vīru bars un tad lozēja, runāja, kad nāks ārā, kad ies iekšā, cik būs, uz ko ķers, nenormāli interesanti. Ar Ati Zviedri sēdēju, un aizdomājāmies, ka vajag atjaunot šādas tradīcijas, jo arī starp mūziķiem ir gana daudz makšķernieku, tas jau tāds tusiņš, labā nozīmē izklaide plus pievienotā vērtība, ka tas nav vienkāršs bla, bla, bla. Atis baigi iedegās, tikai tagad laiks tāds, dzīve veica korekcijas, bet doma nav atmesta. Starp aktieriem ir ļoti daudz makšķernieku, arī ļoti daudz būtu tādi, kas vēlētos atbraukt līdzi un apskatīties, kā tas ir, vēlams, uz tādu ūdenstilpi, kas būtu saprotama, jo man ir kolēģi, kas Babītes ezeru nesaprot, saka, neesot tādu rīku. Nu, ko tad tur baigi vajag, neliec gumijai svaru, mazāku rotiņu un ātrāk tin. Tas ir tikai laika jautājums. Kad atgriezīsies dzīve, tas būs jāuztaisa. Tas ir vēl viens stāsts par copi un sacensības garu.
Latvijā zina, ka tu mēdz ar laivu doties pa upēm vairāku dienu braucienos.
Man joprojām ārkārtīgi patīk Ogres upe. Tur ir tik kosmiski skaisti un tajā pašā laikā var atrast vietas, par kurām liekas, ka cilvēks tur nekad nav bijis. Vasarā pa Abavu nobraucu. Viens no interesantākajiem maršrutiem bija pa Braslu, bet tur es braucu, vadot vienu korporatīvo pasākumu. Airēju pēdējā laivā, pieskatīju, lai neviens neatpaliek. Tur bija nenormāli interesanti, dziļums līdz celim, bet akmeņi un tusiņš interesants, jo upe strauja. Varu palielīties, ka Gauju esmu nobraucis no pašas iztekas. Pirmās divas dienas bridu, pēc tam visus 452 kilometrus līdz jūrai.
Vairākos piegājienos vai vienā?
Tas bija televīzijas projekts, braucām mēnesi. Bet es domāju, ka to var nobraukt stipri ātrāk. Sešiem hesiem laivas bija jānes pāri.
Mēneša laikā iespējams pilnīgi saplūst ar upi…
Tur varēja noķert tādas sajūtas… Niedrēs sējām mezglus.
Lai pielabinātos upes dievam?
Kartē skaties un redzi, ka pa taisno ir 400 metri, pa upi kādi 5 km. Niedres pāri galvai. Kad laivā piecelies kājās, nemaz neredzi, uz kuru pusi jābrauc. Visas ejas niedrēs vienāda platuma, straume vienāda ātruma, brauc iekšā. Ja netiec ārā, brauc atmuguriski atpakaļ. Iesien mezglu niedrēs – šite vairs nebraucam. Man ir doma vēlreiz nobraukt pa Gauju. Savulaik pa Pededzi bridu un braucu ar rupjmaizes kukuli padusē un pīcku. Man patika Gaujas krasti pie Igaunijas robežas. Ar saviem vecākiem esam braukuši pa Irbi. Sākām braukt pa Stendi, no Reiņa Pižika mājas. Nekad nebiju braucis pa tik mazu upīti, kas ir tik šaura, ka laivu nevar dabūt šķērsām. Nobraucām visu Stendi, gandrīz diena pagāja, pēc tam tikpat līdz jūrai. Irbē nevienu zivtiņu nenoķēru. Vispār nevienu, pat ne piesitiena. Tēvam muša bija līdzi, arī nekā.
Tu arī mušo?
Tas ir next level. Man pagaidām pietiek ar spiningu.
Bet foreles, alatas?
Nav bijis tas gods. Mums turpat Skrundā tek Ciecere. Tēvs gan uz spiningu, gan mušu ir noķēris alatas. Arī foreles tur ir. Māsīcai vīrs ar dēlu iet pa visām mazajām upītēm, un abiem ir labas trofejas. Tas ir cits veids. Katram tas ir savs. Klausies, kā viņi runā, ka ir vietas, kurās nevar iemest, gandrīz vai jāmet pret koku, lai māneklis pret to atsitas un pareizajā vietā krīt lejā. Tas jau ir solis uz priekšu. Es jau tā – priekš sevis.
Tev kā pie Ventas augušajam varētu būt padaudz sapalu kontā?
Man nav, tēvam uz mušu ir. Sapalēni tur tādi plaukstas lieluma, 300–400 gramu. Gana daudz. Reiz tēvs noķēra uz mušu 2,4 kg smagu. Tad gan bija tā, ka makšķeres kāts saliecies ripā un neko nevar izdarīt. Straume liela, un tā arī stāvi. Kaut ko kliedza. Vienu reizi dabūja no zāles ārā, otru, tad izdevās īkšķi aizbāzt aiz žaunas, citādi nekādi.
Pērn, kad braucu pa Ventu, zālēs redzēju milzīgu sapalu, kurš bija norāvis auklu ar pludiņu. Stabili pusmetrīgs monstrs.
Ir, ir, tur ir arī labi kukaiņi, lieli un smuki. Var jau tādā pilnīgā ārprātā maizes garoziņā iespraust āķi un nopludināt agri no rīta vai vēlā vakarā, riktīgi varētu tikt pie loma jūnijā vai jūlijā. Man meženes neliek mieru, jo Ventā to ir ļoti daudz. Kādu troksni tās taisa, neviena zivs tā nedara.
Ar bebra blīkšķināšanu to sajaukt nevar, jo bebrs ir tāds zemniecisks, meža vimba tomēr smalkāka būtne.
Es Babītes ezerā noķēru meža vimbu, ap kilogramu. Smieklīgi. Uz maza voblerīša. Spanis bija, Intars Rešetins. Velku, bet jūtu, ka tas nav ne asaris, ne līdaka. Izvelc ārā – mežene. Tāpat zinu, ka veči Babītē noķēruši samu. Bet ir!
Nopietnāki eksemplāri gan dzīvo Daugavā.
Kādreiz braucu pie Aigara Godiņa, mūziķa. Viņš dzīvo pie Jēkabpils. Satikāmies vienā pasākumā, uzaicināja uz samiem. Aizbraucām, divus naža lieluma samus noķēru. Bet viņš tad pirms divām dienām bija 28 kg smagu samu noķēris. Pusi nakts nosēdējām uz vienas salas, smuki jau bija.
Tehniskajās štellēs rocies dziļāk? Uzlabo savas spoles ar oglekļa šķiedras bremzi?
Tik traki vēl ne. Es tā mierīgi. Teicu, ka copēju no bērna kājas, bet vidusposmā – tīņa gados – man tad cope nelikās saistoša, gribēju garus matus audzēt, mācīt pasauli dzīvot un darīt citas dumjības. Kad atsāku copēt, neko daudz nezināju, jo bija laiks, kad ar rotiņu braucu uz velci. Tiešām tā tas bija, tikai tagad saprotu, ka tas bija ārprāts. Bet tā, ka ļoti iedziļinātos tehniskajos smalkumos, ne. Protams, vienmēr padomāšu, lai aukla būtu atbilstoša, uzsiešu pavadas, lai ir kaifs makšķerēt. Man tēvs ir pensijā, makšķerē ziemā un vasarā, ir labas trofejas, bet saproti, ka viņam ir kārtīga pavada, kārtīga aukla, lai mezglu var redzēt un sasiet. Kārtīga karote auklas galā, ko lielās līdakas ir ņēmušas un ņems. Tas arī ir aizspriedums, jo ilgu laiku domāju, ka uz tādiem bleķiem jau neņems. Nav tā! Ja piešaujies, šancē un zini, kas un kā. Tēvam trofejas ir ķērušās uz gumiju un karoti. Reiz viņš man prasa, kas ir ofseta āķis. Parādu. Nu, jā.
Bet zālēs tas ir neatsverams?
Mans tēvs tad uzliek mazāku rotiņu un velk pa virsu. Tāpat līdakas nāk ārā. Viņš dzīvo uz vietas, Venta visu laiku pie durvīm. Pērn viņš noķēra 1475 gramus smagu vimbu. Ja to būtu piereģistrējuši, tas būtu Latvijas rekords. Mēs paši esam bijuši Skrundā pie tilta pavasarī. Visi tad sēž uz vimbām. Bet ir otrs brīdis, ko es lēnām mācos. Brauc ar laivu augustā, un onkuļi brien bariem un vimbas velk maisiem. Atkoduši shēmu. Ir bijis tā, ka no tilta skaties un redzi vimbu baru. Mēģini uz tārpu. Pludini, vimbu bars pašķiras, un tārps aizpeld. Mēģini ar kukurūzu. Nekā. Tajā brīdī vimbas neņem, un iepūt. Izstiepies vai saraujies!
Bet uz ko tad tās ņem?
Nezinu. Tajā brīdī tās neņem, un viss. Pavasarī esam ķēruši raudas, bet tādu baigo vimbu copi neesmu uztrāpījis. Man tas viss priekšā, jo pavasarī nāk pirmizrādes, daudz teātrī jāšancē. Pirmdienas ir brīvas, liekas, ka varētu tikt uz copi, bet man ir sieva, gribas, lai mājās viss ir kārtībā. Tāpat jau medības un makšķerēšana paņem daudz laika.
Aktieris Harijs Liepiņš brīnišķīgi aprakstījis sapalu copi maijvaboļu lidošanas laikā. Lasīja tās burkā un izmantoja par ēsmu.
Viņš taču pie Ventas vasarās dzīvoja. Nesen biju aizbraucis apskatīties tās vietas, skaistas. Ja brauc no Nīgrandes lejup pa upi, tas ir netālu no Lēnu baznīcas, tur ir gan sēkļi, gan bedres. Harijs aizgāja laivā, tur viņu atrada, tas bija skaisti.
Man cope ir kā meditācija. Aizbraucu un palieku tikai tur. Padomāju kaut ko par mānekļiem, ja neķeras, domāju, ko daru nepareizi, bet principā paliek tikai cope. Esmu braucis ar bisi un makšķeri. Divos pa dienu aizbrauc uz ezeru pamakšķerēt un domā, ka pēc tam vakarā uz medībām. Bet bieži sanāk tā, ka ne īsti pamakšķerē, ne pamedī. Tajā brīdī, kad makšķerē un redzi, ka lido putni, sāc domāt, ka vajadzētu vilkt ārā bisi. Man ir ārkārtīgi svarīgs process. Es bieži vien braucu riktīgi izairēties un izvēdināt galvu. Kad man prasa, cikos būšu atpakaļ, atbildu, ka tad, kad man apniks. Vai tad, kad neķersies. Ir bijušas dienas, kad nav bijusi cope vai noķēris pāris siļķēnus, un man prasa, kā tik ilgi, neķērās taču. Un? Man to vajag. Man to visu vajag, reāli vajag.
Tu medī tikai putnus?
Tagad ir tā sanācis, ka pārsvarā tikai putnus. Esmu bijis dzinējmedībās, sēdējis tornītī. Pērn biju saplānojis, ka trāpīšu uz medībām ar piebaurošanu. Bet sanāca tā, ka pārcēlās mēģinājumu datumi, teātri vēra vaļā un vēra ciet, un tieši tajā brīdī bija mēģinājumi, pirmizrāde. Esam četri brāļi, un visi četri esam mednieki. Vecākais ar jaunāko veselu nedēļu nodzīvoja mežā, vārda tiešā nozīmē. Esmu bijis piebaurošanas medību sākumā un beigās, bet tā, ka trāpi pašā vidū, vēl ne. Tas ir nenormāli interesanti. Lielas medību trofejas man vēl nav, bet es nesteidzos, visam savs laiks. Es gribu tā mierīgi. Tāpat kā ja nopērc pīcku un uzreiz noķer astoņnieci.
Un ko pēc tam?
Nu, lūk! Vajag, lai tas viss notiek lēnām un pamazām.
Kā tu lasi ūdeni, ko esi sācis atklāt makšķerējot?
Kāpēc ir svarīgi piedalīties makšķerēšanas sacensībās? GARMIN Latvijas Kauss 2022
Agrāk es braucu un domāju, vai konkrētā vietā metīšu enkuru. Noenkurojos, izmētāju pa tukšo un domāju, kāpēc neķeras. Tagad pētu, kur ir zāle, mazie tur noteikti ir virspusē, lēnām sāc to saprast. Jo vairāk dzīvojies pa ezeru, jo vairāk to saproti. Babītes ezerā man tagad ir savi punkti, jo pie katras ūdenstilpes jāpierod. Tāpat Venta. Saproti, ka krācītē būs tas, aiz krācītes tā zivs, atstraumītē cita. Tur, kur iekritis koks, ja ar ziemas bļitku ielaidīsi mikrodžigu, tur noteikti sēdēs divi asarēni. Upes, ūdeņu dzīvi ar laiku sāc saprast. Jo vairāk makšķerē, jo vairāk saproti. Esmu domājis, ja aizbrauktu uz Lubānas ezeru, es noteikti skatītos zāles, dziļumu, tādas standarta lietas. Kad ej biežāk, tad vari iedziļināties laika apstākļos. Tagad zinu, jo sliktāks laiks, jo labāk Babītē ķeras. Tas tā vienmēr ir bijis. Jo vairāk zeme ar debesīm iet kopā, jo labāka cope. Esmu bijis tur piecos no rīta, kad debess ir sarkana, nekas nekustas, ūdens kā spogulis, žvidzini poperi, cik tālu vari aizmest, redzi, kā sakustas zivis zem ūdens. Tas ir pilnīgi kas cits, tad sēdi laivā un domā, vai vajag taisīt troksni vai nevajag. Mēģini. Caurspīdīgu, mazu vai cita veida mānekli? Ventā pirmajā maijā man ir bijis tā, ka braucu un riņķi salst ciet. Tas bija pirms diviem trim gadiem. Biju aizairējies līdz Lēnu baznīcai, reāli bija tik auksti, ka vajadzēja vilkt ziemas kostīmu, jo ap deviņiem biju tā pārsalis, ka nevarēju parunāt. Spicīte apledoja, spole piņķerējās, ledus švirkstēja. Ūdens līmenis bija augsts, jo aprīļa beigās uznāca purga, leišos lija, ūdens kā kafija. Ir atkal bijis tā, ka aizbrauc līdz Ātrajām klintīm vai Velna krāci un tad laidies zemē līdz Skrundai. Un tad paņem gumiju un apmētā pirmās mazās lēpenītes, kas tikko izlīdušas virs ūdens. Tur dziļums ir virs ceļa. Vasarā tur var makšķerēt tikai ar ofsetiņu. Nav lieli līdacēni, līdz kilogramam vai drusku lielāki, bet ballīte ir nenormāla, jo pusstundas laikā ir 12 iznācieni un trīs četri rezultatīvi notikumi. Tas nekas, ka zivis ir mazas, galvenais ir action.
Ja tevi palaistu ar laivu bez ēdamā, tikai ar makšķeri, vai nenomirtu badā?
Mierīgi. Viens ir spinis, bet, ja tev ir pludiņmakšķere, tad saķersi jebko. Mazās raudiņas, plicīšus – tos mierīgi varētu salasīt kaut vai spaini. Zupu izvārīt varēsi.
Zivis proti gatavot?
Nav nekā garšīgāka par kūpinātu asari. Esmu ēdis arī kūpinātu zandartu, tiesa, ne paša gatavotu. Līdaka visgaršīgākā ir sviestā cepta. Nevajag neko citu izdomāt – sagriez kā steiku, bišķi oliņu, sāli, piparus, un viss. Tad ir īstā garša.
Ir makšķernieki, kuri saka, ka Latvijā tā īsti nevar izmakšķerēties līdz pārsātinājumam.
Vienu reizi bija tāds pilnīgi radošs lidojums. Kompānijā bija Jānis Jarāns, Jānis Kirmuška, Reinis Krastiņš, Dailes teātra tehniskais direktors un es. Uzpeldēja ideja, ka vienam ir čoms Jānis, kuram Zviedrijā pie kādas attekas ir māja. Gāžam, veči! Smieklīgākais, ka tas notika uzreiz pēc sezonas beigām, nosvinēju teātrī banketu, muzikālā prātā tepat teātrī iegāju dušā, man atveda somu un nogādāja līdz pasažieru ostai. Pīckas bija sakrāmētas busā, un tādā lustīgā kompānijā četratā braucām uz Zviedriju. Tik lielus asarus un tādā daudzumā nekad nebiju ķēris. Līdakas bija, bet nekas tāds ūbermilzīgs. Mēs gan bijām nedaudz sabijušies, ja brauktu šodien, noteikti uzvestos citādi. Toreiz mēs neuzdrīkstējāmies aizbraukt tālāk par kādiem pieciem kilometriem no bāzes vietas. Vēlāk, kartē pētot, sapratām, ka vajadzēja braukt tālāk. Iesākās tas viss ļoti labi. No rīta bijām tur, gandrīz visu dienu veicām pārbraucienu, vakarā pamētājām spiningu un izvilkām pa kādai siļķītei, un domājām, ka no rīta būs baigā cope. Vienā vietā zem ūdens bija tāda kā pumpa, kur no deviņiem metriem dziļums mainās uz trim. Un Reinītim paņēma. Spole sāka dziedāt. Viņš drusku piegrieza bremzi, bet spole vienalga turpināja dziedāt, nekas nemainījās, tūlīt aukla beigsies. Vienu brīdi skrējiens tā kā kļuva lēnāks. Darbinājām motoru un braucām līdzi. Iztina ārā visus 120 metrus auklas, kasete jau spīdēja cauri. Skrējiens apstājās. Reinis lēnām tina iekšā auklu, kāts āķī, visu laiku galā kaut kas raustījās. Mēs smējāmies, ka tas ir vai nu bebrs, vai ronis. Visiem skaidrs, ka tā ir mūža zivs. Desmit metrus no laivas zemūdens radījums izdomāja mukt zem laivas, un viss sākās no gala. Beigās norāvās un vobleris uzpeldēja. Divarpus stundas nocīnījāmies. Nebija pat nojausmas, kas tas bija. Prasījām Jankam no Zviedrijas. Varbūt tā varēja būt liela līdaka, kurai āķi ierāva sānā. Tāds tas Zviedrijas stāsts bija. Toreiz ķērās arī zandarti, kilogramīgi asari. Lai būtu dažādība, turējām auklu rokās un ķērām no laivas plicīšus.
Vai makšķerēšanas dēļ izrādi neesi nokavējis?
Ja ir izrāde, labāk braucu uz copi citā dienā. Ir bijis tā, ka brauc no Baltezera un redzi, ka Juglā baigais sastrēgums. Saproti, ka sešos nebūsi uz mēģinājumu. Pirms pieciem gadiem esmu bijis arī uz lašiem, bet tas viss prasa daudz laika. Domāju, kad paaugsies bērni, pēc kādiem gadiem pieciem dzīve būs citādāka. Tad man arī laika ziņā, es ceru, viss būs sakārtojies un varēšu laiku atvēlēt nevis izskrējiena režīmā, bet tad kārtīgi braukšu uz lašiem uz Salacu. Samaksāšu par licenci un visu dienu staigāšu pa krastu. Droši vien tas jau arī nebūs tā, ka uzreiz noķeršu, varbūt pēc gadiem pieciem. Salacgrīvā reiz staigājot pāris bleķīšus norāvu, redzēju, kā onkulis dusmojas par trijnieci līdaku. Jo viņš gaidīja pumpaino. Nokabināja no āķa un dusmīgs līdaku meta atpakaļ ūdenī. Lašu makšķerēšana arī varētu būt nenormāli interesanta, ar ko var kārtīgi saslimt. Vēl līdz galam neesmu sapratis lielo mānekļu pasauli, kas tagad ir topā. Tev ir divas copes pa visu dienu, un varbūt vienu no tām izdodas realizēt. Man liekas, lielāka jauda ir tajā, ka noķeršu, ja speciāli nebraucu uz lielo. Braucu vienkārši pamakšķerēt, atvilkties. Ja tad noķeršu 7–8 kg, tas man noraus jumtu.
Zini, kā, makšķerēšanā tu jau nevari neiedziļināties, un tad tā kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Man jau tāpat cope ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, ja būs iespēja, iešu, braukšu un darīšu, bet es to gribu atstāt sev kā tādu plezīru, kurā man nav baigais iespringums, kur man nav kāti par pāris simts naudām un milzu mānekļi. Man tas viss ir tādā budžetā, bet es varu no tā gūt baigo kaifu. Un es varu uz tās pašas makšķeres uzlikt 90 vai 110 mm vobleri vai mazu mikrodžigu un padancināt asarēnus. Es saprotu, ka arī no lielās zivs ir bauda, bet man ir laiks nonākt arī līdz tam.
Raivis Trečaks: “Zinātne ap karpu makšķerēšanu mani aizrāva”. “Sarunas laivā” #3 epizode
Tu tagad varētu makšķerēt, teiksim, foreļu audzētavu dīķos?
Varētu. Tur var braukt ar bērniem, dabūt pirmo azartu. Agrāk Ciecerē un Ventā grunduļus ķēru, tie ķērās kā traki. Tagad daudzus gadus vispār nebiju redzējis nevienu grunduli, varbūt sliktas kvalitātes ūdens. Šobrīd vēroju, ka raibie ir atpakaļ. Tos var ķert, tas ir notikums, process. Ja tagad ar dēlu, kuram ir vienpadsmit gadu, aizbrauktu uz Babīti dienā, kad nevar atrast zivi, divas reizes aizbrauktu, viņš mūžā negribētu redzēt pīcku. Dīķī var dabūt pareizo sajūtu, pie viena tur mānekli neiemetīsi čakārņos, varēsi pamācīt mazo, kā pareizi jāmet, lai zivi noķertu. To es riktīgi atbalstu, tas varētu būt forši. Forele ir karaliska zivs, tā cīnās pilnīgi citādi. Māsīcai vīrs, kurš brauc forelēs, ķer tās mazās upītēs savvaļā, tas ir vēl interesantāk. Mana vecākā brāļa dēlam gāja vēl interesantāk. Rudenī nolēma, ka vajadzētu saviem dēliem pīckas nopirkt, jo bērni izaug ātri, drīz skries prom no mājām. Nopirkām kātus, uztinām auklas. Lai aiziet uz piemājas dīķi, kur karpas dzīvo, pamācīties mest spiningu. Trešajā metienā puika bļauj, ka aizķērās. Kur var aizķerties, ja dīķis ir paša rakts, ne tur krūmi, ne kas. Izvilka 7,2 kg smagu līdaku. Tajā neviens nekad nebija laidis līdaku. Jā, viena otra karūsa vai karpa bija izvilkta tāda saskrāpēta, domājām, ka stārķis, zivju gārnis vai vanags. Puika pēc tam nedēļu no vietas katru dienu veica pa 20–30 metieniem, ja nu vēl ko izvelk. Viss ciems bija pilnīgā šokā, kā tas iespējams? Todien bija pļāvuši zāli pie dīķa, kad izvilka līdaku, tā visa bija aplipusi ar zāli. Acīmredzot zivi atnesa kāds ūdensputns kā pie pleznām pielipušu ikru.
Nekur neiet tā, kā pie ūdeņiem.
Tas gan.
Ir kādreiz nācies spēlēt lomu, kurai kāda saistība ar makšķerēšanu?
Ar copi ne. Bet izrādē Bovarī kundze bija jāšauj pa mērķi, un man teica, ka varot redzēt, ka māku turēt ieroci. Nekā jau tur nav, piemet pie pleca, bet man tas esot sanācis tik organiski.
Nepērc šīs lietas, ja pirmo reizi brauc uz copi! Video bloga #3 epizode
Meklē preses tirdzniecības vietās, pasūti Latvijas mediji e-veikalā, jeb, ja esi abonējis žurnālu Lielais loms, saņemsi to savā pastkastītē!
Labākās makšķerēšanas vietas Latvijā 2022
