Sveicināti! Zvaigžņu stāvoklis rāda, ka atkal pienācis laiks ieskatīties area sporta virtuvē. Šoreiz par gatavošanos nezināmajam, jauna mānekļu tipa apgūšanu un mazliet par gatavošanos pirmo reizi notiekošam pasaules čempionātam. Un mazliet par dīķi, kas nepārtraukti liek minēt mīklas. Tā kā Covid piešķirtā atelpa ilga līdz 20. oktobrim, oktobra sākumā paspēja notikt divas sacensības Latvijā un piedalījāmies divās sacensībās Lietuvā. Bet par visu pēc kārtas. Datumus precīzi neviens nav spējīgs atcerēties, bet notikumu hronoloģija būs aptuveni ievērota.
Kaut kad jūlijā – pirmā informācija par jauno dīķi: liels, dziļš, zivju izmēri izteikti japāniski (200–300 g). Skaidrs, ka inventārā būs jāievieš korekcijas, jo līdzšinējā sacensību ūdenī metiena attālumam nozīmes nebija un galvenais bija īsajā distancē savākt pieklājīga izmēra (līdz kilogramam, dažreiz arī vairāk) zivis. Vesela kaudze jautājumu, uz kuriem atbildes varēs saņemt tikai dīķa krastā.
Kaut kad jūlijā – beidzot parādās pasaules čempionāta noteikumi. Pirmā reakcija – itāļu garīgo kaišu dziednīcās bijis izlaidums vai notikusi masveida bēgšana. Dokuments pārpilns ar tādām pērlēm, pēc kurām izskatās, ka area sacensības veidotāji nav redzējuši vispār. Lasi un brīnies par tādiem jaunievedumiem kā zivs minimālā izmēra kontrole, iespēja organizatoriem mainīt perioda ilgumu sacensību laikā un tamlīdzīgiem. Un kur tad vēl itāļu izpratne par mānekļu nosaukumiem angļu valodā, piemēram, šūps nokristīts par undulating. Izskatās, ka par pamatu ņemti strīma sacensību noteikumi un tad sakropļoti līdz neiespējamībai. Sākas area troutistu drudžaina apmaiņa ar pirmajiem iespaidiem. Ja izlaiž nerakstāmus apzīmētājus un citus teikuma locekļus, tad uz jautājumu – “ko viņi teica?” – var atbildēt – daži kaut ko negatīvu atzīmēja, citi vispār klusēja.
Kaut kad augustā – izskatās, ka ar šo sezonu uz palikšanu būs noteikums, ka sacensību pirmo pusi atļauts lietot tikai hard baitus – šūpus, voblerus un visu ko citu, kas nav silikona māneklis. Līdz ar to tiek veikta revīzija pasīvo zivju pierunāšanas vārdnīcā, proti, vieglo šūpu rindās. Rezultāti apmierinoši, bet šis tas tomēr jāpasūta. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tagad pasta sūtījumi dažreiz ceļo krietni ilgāk nekā pirmskovida laikos.
Kaut kad augustā – pārskatīju šūpu āķus. Gultā izbira Vanfook #4 31 BL āķu kastīte. Neviens nezina, cik tur bija, laikam savācu visus.
Kaut kad augustā nākamā diena – filozofiskā. Dzimst atziņa “dzīvē atrast var būt arī sāpīgāk nekā pazaudēt”. Nu, vismaz āķi kastītē laikam ir visi.
Kaut kad augustā – skaidrs, ka nepieciešams vēl kāds spinings, jo, izskatās, ka jaunajā dīķī būs jāatgriežas pie #0,2 auklām, kuras man gadus divus nav bijušas sacensību inventārā. Sākas meklēšanas process, jo joprojām principiāli lietoju tikai budžeta klases kātus. Šajā cenu segmentā var atrast pilnīgi lietojamus darbarīkus, tikai jārēķinās ar zināmu laika patēriņu.
Kaut kad augustā – tiek veikta provizoriska inventāra komplekta izvēle sacensībām. Iespējamais zivs izmērs liek vairāk pievērsties vieglākiem kātiem ar vidēju (moderate) akciju, kuri man nepatīk. Ar tādiem grūtāk caursist vēju un sacensību režīmā zivs izvadīšana ir ilgāka. Piedevām sliktākas kvalitātes kātiem metiena beigu fāzē spicei var būt tā saucamā parazītiskā kustība, proti, spice var vēl pāris reizes novibrēt, kas samazina metiena attālumu.
Kaut kad augustā – jautājums: tā kā pastāv liela iespēja sacensību laikā risināt problēmu, ar ko ķert, kad šūpiņš un vobleris jau klusē, bet silikonu vēl lietot nedrīkst, kādus cieto mānekļu veidus vajadzētu vēl apgūt, lai šī problēma neizrādītos neatrisināma? Izvēle krīt uz t.s. stikiem (stickbaits). Sākas informācijas vākšana par to, kas lācītim vēderā. Ir divu veidu stiki – apaļie, t.i., stienīši ar āķi vienā galā
un tāpat aprīkotas šauras (parasti platums nesasniedz centimetru), garas (parasti līdz 10 cm) plāksnītes. Protams, animācija pagaidām ir tumša bilde. Internetā pieejamā informācija rāda, ka stienīša veida stikam animācija ir vienmērīga vilkšana ar kāta pašūpošanu, plāksnītes veida stikam animācijas varianti ir daudz un dažādi, jo māneklis ūdenī darbojas attālināti līdzīgi šūpam. Tas bija intensīvs informācijas vākšanas process, kas beidzās ar pirmajiem treniņiem mūsu treniņu bāzē, proti, pie Voldemāra.
22. augusts – sezonas atklāšana. Tiek iemēģināts jaunais inventārs, un, galvenais, ūdenī ielido pirmie stiki. Citi mānekļi šoreiz atstāti mājās. Atziņa, ka neviena youtube pieejamajām animācijām mūsu zivij neder, vismaz šajā dīķī, atnāca ātri. Kāds brīdi paiet, līdz sākas pirmie kontakti. Un tad jau nebija ilgi jāgaida, līdz komandas biedrs pieparko pirmo foreli. Sīki un pamatīgi apspriežam, kur, kā, kādēļ un vēl veselu kaudzi aspektu, un pamazām vezums sāk kustēties, proti, zivis ķerties. Drīz vien jau kļūst skaidrs, ka nepārtraukti vilkt nevar, jo par noķerto būs arī jāmaksā. Beigās tāpat sanāca gan pašiem, gan arī radiem ko iedot. Katrā ziņā kaut kas ir atrasts, pirmās zivis noķertas, tālāk jau būs vieglāk.
11. septembris – vienīgais treniņš jaunajā sacensību dīķī. Darba dēļ netieku. Komandas biedrs tiek apgādāts ar veselu uzdevumu sarakstu. Saprotam, ka līdz 2. oktobrim, kad paredzētas pirmās sacensības, zivju gaume var radikāli mainīties, tādēļ galvenais uzdevums – nemeklēt konkrētus mānekļu modeļus un krāsas, bet apzināt iespējamos perspektīvos horizontus, t.i., dziļumus, kādos zivis varētu uzturēties no sākuma un vēlāk, kad dīķis arvien vairāk tiks nopresēts. Pēc treniņa informācijas apmaiņa, tiek apzvanīti vēl pāris sportisti. Tiek savākta vesela kaudze informācijas. Kaut gan visi aptaujātie ir pilnīgi uzticami, informācija atšķiras. Skaidrs, ka iedomātais komplekts radikāli jāmaina – metiena attālumam būs tik liela nozīme, ka tiek pieņemts lēmums atteikties no monofilās auklas. Dīķa specifika – salīdzinoši sekla josla gar krastu, iespēja novilkt auklu pa gultni uz kants un šur tur esošās zāles liek atmest arī domu par eksperimentiem ar ēstera auklām to nenoturības pret berzi dēļ. Lēmums strups un negrozāms – atgriežamies pie pītās auklas visiem komplektiem. Turklāt #0,2 auklas būs jāliek vairākiem kātiem.
Kaut kad septembrī – atnāca āķu krava. Visu vakaru mēģinu cīnīties ar līmi uz pirkstiem. Pacietības nepietika, salīmēju tikai daļu. Domāts daļu no āķiem, pirkstus, protams, salīmēju visus.
2. oktobris. Dodamies pretī lielajam nezināmajam, kas sacensību kalendārā ierakstīts kā Uģa Circeņa kauss 2021. Sacensības tikai ar hardbaits, tātad nekāda silikona. Pirmās starptautiskās sacensības pēc ilga pārtraukuma, jo atbraukuši trīs lietviu sportininkai – Martins Savickis, Tomass Strelčuns un Tomass Kulbis. Desants neliels, bet jaudīgs – Savicka uzvārds area aprindās komentārus neprasa, Strelčuns arī ļoti pieredzējis sportists, kurš jau vairākus gadus regulāri piedalās sacensībās gan Lietuvā, gan pie mums.
Pienāk tas brīdis, kad adrenalīns pil pa ausīm un tek no deguna – pirmās sacensības, jauns dīķis un vienkārši pirmsstarta satraukums. Pēc prognozēm, kas balstītas uz treniņa rezultātiem, pirmajā periodā uzvarai varētu būt nepieciešamas vairāk par 10 zivīm. Visi sagatavojušies vilkt ar pirmajiem metieniem. Starts! Un te dīķis visus pārsteidz – no starta dzirdama tikai spiningu švīkstoņa un ūdenī krītošo mānekļu šļakstināšanās. Kur palikušas zivis? Šajā brīdī, ja kāds nofotografētu panorāmas skatu visam krastam, vismaz trešdaļa sportistu būtu redzami noliekušies pie savām munīcijas rezervēm, kaut ko pārkabinot. Kaut kur, pa kādai, tā varētu raksturot visu pirmo periodu. Bet nu, sportisti ne pirmo gadu ar pīpi uz jumta. Pamazām noķerto zivju skaits pieaug. Izkristalizējas divas strādājošas tēmas – gultnes tuvā kants un tālā distance pie pašas grunts. Tuvā kants pēc kāda brīža dziest, pa kādai ir, bet regulāras copes nav. Tālā distance turpina strādāt, citam labāk citam sliktāk, bet visas dienas garumā. Beigās izrādās, ka vislabāk ar mīklu atminēšanu veicās viesim no Lietuvas – Martins Savickis aizved mūsu pirmo sacensību kausu uz Lietuvu.
Nākamajā dienā jūdzam bērīšus tālam ceļam – pēc pusotra gada pārtraukuma (daži Latvijas sportisti paspēja piedalīties vienās sacensībās 2020. gada pavasarī) dodamies uz Vasaknu sacensību arēnu Lietuvā. Nakts praktiski negulēta, jo viss inventārs jāpārkārto. Ilgākais laika patēriņš auklu pārtīšanā uz spolēm, jo ar #0,2 diegiem Vasaknu sacensībās, mūsuprāt, nav ko darīt. Problēma tā, ka Vasaknā zivis nebūt nav japāņu izmēra, pusotrs kilograms var ielekt jebkurā brīdī. Martina teiktais, ka esot ielaistas 400–500 gramus smagas zivis, lika tikai neticīgi pagrozīt galvu. Un, protams, sacensību nosacījumi – tiek atjaunoti kādreiz arī pie mums notikušie mači, kuros drīkst izmantot tikai FISH UP ražotos silikona mānekļus. Līdz ar to pēc mačiem, kuros bija atļauti tikai hardbaits mānekļi, kastes tiek pārķidātas fundamentāli, no augšas līdz apakšai.
Lai nu kā, LUCKY TACKLE FISH UP kausā divi no Latvijas piedalās. Sagaidīti tiekam kā pazudušie dēli. Mums diviem pat gatavi visu sacensību programmu atkārtot krieviski, bet mēs jau pa šiem gadiem mazliet esam ielauzījušies lietuviu kalbu, tā ka iztiekam.
Un tad sākās. Zivs izmērs pārspēja visas prognozes. Pārslēgties uz Lietuvas monstriem no sākuma neizdodas, bremzes spolei ne tā noregulētas, izvadīšanas tehnika klibo. Sen nav vilkti tādi batoni. Man lielākā zivs trāpījās 4. periodā, tāda kārtīga 2 kg + mamma, kuru es līdz uztveramajam trenkāju minūtes divas, varbūt arī vairāk. Zivs vidējais izmērs pat lielāks nekā Vangažos, tādēļ lielākais punktu zudums ir tieši pie uztveramā nodilušās zivis. Tādā veidā aizpeldinām pa pāris neizšķirtiem un kādai uzvarai. Pārsteidza salīdzinoši lielais līdaku daudzums, turklāt visas viena izmēra, tādi stabili mēri ap 700 gramu svarā. Protams, Mērfija likumu – “ja kaut kas slikts var notikt, tad tas noteikti notiks” – neviens nav atcēlis, pēc mānekļa izurķēšanas no vienas tādas rijīgas rīkles nākamo periodu pavadu ar pirkstu mutē, starplaikos pa reizei iemetot mānekli ūdenī. Lai vai kā, pēdējie nepalikām un izvirzītie mērķi sasniegti – braucām iedarbināt rokas ar silikona mānekļiem, jo, īsu brīdi pamēģinot silikonu vienā no treniņiem pie Voldemāra, jutām, ka īsti nav saskaņas starp to, kas sanāk, un to, kam vajadzētu sanākt.
9. oktobris. Šoreiz kastēs saturs bija tikai jāpapildina. Dodamies uz 4-asis Lietuvos tvenkinių upėtakių čempionatas LUCKYTACKLE TAURĖ. No Latvijas nebūsim vienīgie, kopā sanāca gandrīz 20 sportistu brigāde. Nu jau būs gandrīz kā vecajos labajos laikos, 40 sportisti no divām valstīm, tātad villošanās būs ne pa jokam.
Aizzziet! Šoreiz Vasakna izteikti savā stilā – dīķis viens, sadalīts trīs zonās, bet katrā zonā zivis uzvedas tā, it kā tie būtu trīs atsevišķi dīķi. Daudziem rodas problēma, viena zona saprasta, otra tā kā arī, trešajā kaut kas nestrādā. Līdz ar to arī rezultāti svārstās, uzvaras mijas ar zaudējumiem, pa vidu neizšķirti, ļoti retiem sportistiem izdodas stabili ķert visos krastos. Šeit mazliet savu lomu nospēlē izloze, ja vairāk periodu trāpās saprastajā krastā, tad punkti krājas ātri, ja ne, tad ir, kā ir. Piemēram, man visa pēcpusdiena tālajā krastā, par kuru kaut kāda sajēga bija pēc FISH UP kausa. 10,5 punktus saskrāpēju. Zivis šoreiz ķeras gan krokodili, gan arī klāt pielaistās, ap zem 0,5 kg, līdz ar to tik lielu problēmu ar izvadīšanu vairs nav.
Otrā diena. Vēl sarežģītāka. Tas, kas darbojās vakar, atsevišķās zonās vairs nedarbojas. Pie nestrādājošiem diviem krastiem kaut kā ieķeros divdesmitniekā. Par maz periodu trāpījās vienīgajā saprastajā krastā. Ilustrācijai – mans vienīgais saprastais krasts savukārt sagādāja problēmas citiem sportistiem, kas labi saprata, ko darīt zonās, kurās man savukārt nebija variantu. Pēc sacensībām noskaidrojās, ka vienā un tajā pašā zonā veiksmīgākie sportisti zivis ķēra katrs pa savam – kurš pie tuvās malas (Vasaknas divās zonās tuvā mala ir ļoti izteikta, reizēm zivis jāķer tepat pie kājām), kurš distancē pie gultnes, vēl kāds distancē, bet pusūdenī. Rezultātā kā nu kurš, bet visi savas vietas rezultātu tabulā ieņēma un astoņi finālisti tika noskaidroti.
Pēc divu dienu cīņas fināla astotniekā divi mūsējie – Jānis Mednis no 1. vietas, līdz kurai nonāca savā stilā, klusi un mierīgi, stabili ķerot abas dienas, un Anatolijs Livdāns. Diemžēl izslēgšanas sacensības abiem beidzās pirmajā kārtā. Anatolijam izslēgšanas kārtas šajā dīķī kaut kādas neveiksmīgas – neskatoties uz diviem Lietuvas čempiona tituliem, atsevišķas sacensības uzvarēt neizdodas. Jānim, iespējams, patraucēja organizatoru kļūda – jau pēc tam, kad bija izvēlēti sektori, izrādījās, ka finālistu astotnieks noteikts nepareizi. Tā rezultātā pretinieks bija nevis sākotnēji paredzētais Egidijs Kamarausks, bet Gintauts Šuksčs. Zinot pretinieku iepriekš (kā sportistam ar augstāku rezultātu priekšsacīkstēs, Jānim bija izvēles tiesības), pret šo sportistu Jānis būtu izvēlējies citu sektoru. Starp citu, it kā sīkums, bet area sportā reizēm palīdz pat tādu nianšu pārzināšana kā pretinieka stiprās un vājās puses.
Katrā ziņā fināli bija interesanti. Zivju bija daudz un lielas. Neskatoties uz to, ka fināli notika dīķa dziļākajā vietā, salīdzinoši daudz zivju tika noķertas pusūdenī, kaut gan teorētiski vajadzētu būt pie gultnes. Kādēļ zivij vajadzētu būt pie gultnes? Fināli notika dīķa daļā, kur sacensību laikā sportisti ķēra zivis no pretējā krasta. Līdz ar to ūdens slāņa virspusei un vidusdaļai vajadzētu būt nopresētai. Kārtējo reizi varēja pārliecināties par sen zināmo – foreli var saprast tikai forele. Atgriežamies mājās noguruši, bet pavadījuši divas interesantas, jaunu iespaidu pilnas dienas Lietuvā.
14. oktobris. Atkal līme. Visa āķu pamatmasa savulaik tika aprīkota Voldemāra dīķim, kur 4 mm galva jau bija jāizmanto retos gadījumos. Tagad izskatās, ka ir par mazu un par vieglu. 3,8, 4,0, 4,6 un pat 5,5 krājums tiek papildināts visās āķu modeļu versijās. Šķiros no pēdējiem Knapek āķiem, jo tagad pieejami labāki. Turpmāk tie tiks izmantoti tikai īpašos gadījumos.
16. oktobris. Pēc gada pārtraukuma notiek Latvijas čempionāts. Starptautisks, jo dažādu apstākļu dēļ saaģitēts jau minētais Martins Savickis. Pirms sacensībām tika savilkti gali un secināts, ka nepieciešams kāts tālajai distancei. Neizgudroju riteni, ātri sagādāju mana mīļākā kāta vecāko māso ar tādu pašu testu, tikai 7’6” slaida. Labi, ka tepat no Lietuvas – pirmdien pasūtīju, ceturtdien bija klāt. Dīķis jau ir redzēts, bet vieglāk no tā nepaliek, jo šoreiz pēcpusdienā spēlē iesaistīsies arī silikona mānekļi, kurus šajā dīķī vēl neviens nav mēģinājis.
Un kārtējais starts. Tikai šoreiz no pretējā krasta. Atšķirības nelielas – tālāk dziļākās vietas un nav tik izteikta krasta mala. Pamatā visi darbojas pēc Uģa kausa iestrādnēm, un rezultāts neliek ilgi gaidīt. Biežāk bija redzami divi taktikas varianti – vispirms apklapēt tuvo malu un tad ieslēgt tālo uguņošanu, daļa sportistu uzreiz sāka ar tālo distanci. Daudzmaz darbojas abi varianti. Daudziem ekipējumā un mānekļu klāstā izmaiņas, redzams vairāk garāku spiningu, reti kurā kastē nav nākuši klāt smagie, 4,2 līdz 7 g šūpi. Punkti krājas, kuram raitāk, kuram ne tik raiti, periods aiz perioda, pamazām visi gatavojas pēcpusdienai.
Pirmās dienas pēcpusdiena. Nomainīts krasts un atļauti silikona mānekļi, kas visiem ir sagādājuši uzdevumu – izvēlēties no visa lēruma, kas pa šiem gadiem iekrājies, tos, kas strādās. Šeit jau taktikas daudzveidībai nav robežu – kāds sāk ar šūpu, turpinot iepriekš iestrādāto, silikonu izmanto pēc tam, kāds uzreiz sāk ar silikonu, turklāt izmantota tiek visa ražotāju, modeļu un krāsu daudzveidība. Nesaprotu, labi vai slikti, bet šādā situācijā izloze vienā sektorā salikusi mūs abus ar komandas biedru. No vienas puses, slikti, perfekti zinām viens otra stiprās un vājās puses, no otras, labi – ja viens no mums atradīs strādājošu tēmu, otrs varēs nolasīt turpmākajiem periodiem, jo viens otra mānekļa vadīšanas metodēs orientējamies diezgan labi. Rezultātā kārtējais rezultatīvais neizšķirts un kaut kāda sapratne vismaz nākamajam periodam.
Ar katru periodu vairāk redzamas atšķirības sportistu izvēlētajā taktikā. Dominējošie varianti ir divi – vai nu regulāra mānekļu maiņa, vai turēšanās pie jau atrastā, meklējot zivi dažādos horizontos, dažādā attālumā un mainot mānekļa pasniegšanu. Pagaidām grūti noteikt, kurš variants rezultatīvāks, jo vairāk vai mazāk ķer visi. Laiku pa laikam kādā sektorā ūdenī ielido arī kāds metāla māneklis. Joprojām neesam sagaidījuši vēl pirms Uģa kausa sacensībām prognozēto Eldorado. Toties zivis stabili ķeras visus periodus līdz pat sacensību beigām.
Otrā diena. Lietus. Skaidrs, ka krasts būs dubļains, līdz ar to uzticamie karrimori paliek mājās. Starts. Krasts tas pats, kas iepriekšējā dienā pirms pusdienas. Pirms starta jūtams, ka visi koncentrējušies uz neviena skaļi neuzdota, bet visu prātos esoša jautājuma “ar ko dīķis šodien pārsteigs?” atbilžu meklējumiem. Pirmie metieni lielākajai daļai sportistu uz jautājumu arī atbild – atkal kaut kas jauns jāmeklē. Kāds, kaut kur, pa kādai, bet pārsvarā nav dzirdama starta periodiem raksturīgā spoles bremzes darbība un izvelkamās zivs pretošanās pirms nokļūšanas uztveramajā tīkliņā.
Viena vakardienas tēma nodzisusi – mazie šūpi (līdz 1,3 g) un tuvā gultnes kants. Pāris vārgu piesitienu, pa kādai retai zālei, un sajūta, ka atrodies uz perona, no kura tavs vilciens aizgājis. Tas ir viss, ko šādā veidā varēja noķert. Arvien vairāk ūdenī sāk lidot vobleri. Jau sāk iezīmēties jaunās tēmas aprises – tā pati tuvā kants, vobleris vai nu grimstošs, vai ar dziļāku iegrimi. Šodien rezultāti it kā pieticīgāki, bet cīņas tādēļ nav mazāk aizraujošas, un labākie pamanās periodā pat salasīt vairāk par piecām zivīm. Savu dažādību ienes arī dubļi. Arī man sanāk izmēģināt, kā zivi ievadīt uztveramajā tīkliņā, atrodoties pusšpagatā. Priekšpusdiena tā arī paiet tādās dalītās šūpu vobleru noskaņās.
Atkal krasta maiņa, atkal mazliet citi apstākļi. Silikons strādā. Ne visi mānekļi un ne visas tēmas, bet zivi pierunāt var. Salīdzinot ar iepriekšējo dienu, arvien vairāk sportistu izmanto silikona tārpus, ko pirms tam zivs ja ne gluži ignorēja, tad ķērās ne pārāk labi.
Krasts slapjš, dubļi visur, dažiem pat uz jakas piedurknēm un kapuces. 1. sektors pārvērties par purviņu, kas to vien mēģina, kā atstāt kādu sportistu bez apaviem. Tādā tikai tanks nepieciešams. Izrādās, ka tanks sektorā arī ir. Var vilkt zināmas paralēles ar kinomākslu. Neliela atkāpe – manas bērnības seriālā par poļu tankistiem, kas faktiski uzvarēja visu 2. Pasaules karu (nesaprotu, kādēļ bija vajadzīgas visas sabiedroto armijas un viss pārējais), tanks bija kristīts jeb, kā tagad moderni, autorizēts, uz borta bija rakstīts Rudy. Šajā gadījumā sportists, kas kā tanks laužas uz savu pirmo Latvijas čempionāta play off, sportistu aprindās pazīstams kā Rūdis, tanks pretinieka ierakumus vienkārši iznīcina ar 4:0 un turpina doties, kā vēlāk izrādās, medaļas virzienā.
Pamazām sāk dominēt tās pašas tendences, kas bija vērojamas tikai hardbaits sacensībās. Zivs ir un ķeras, bet attālumā. Līdz ar to arvien aktuālāka kļūst smago galvu un tālu lidojošu mānekļu pielietošana. Sāk darboties lielāka izmēra mānekļi, kas pēc loģikas tik mazai zivij it kā būtu par lielu. Bet nekas neparasts tas nav, ir jau pieredzēti gadījumi, kad foreles interesē tikai liela izmēra mānekļi, – tādu pašu, tikai mazāka izmēra, zivis ignorē pilnībā. Lielākai jautrībai, lietus nekādi negrib beigties, kas, protams, negatīvi ietekmē iespēju kaut ko tālu iemest tā vienkāršā iemesla dēļ, ka aukla līp pie kāta. Ar visu to atrodas sportisti, kas otrajā dienā krietni papildina savu punktu bagāžu, no pirmās dienas padsmitajām vietām raujoties uz finālu. Tā, pa lietu un dubļiem, pasākums pamazām tuvojas finālam.
Finālistu astotnieks bez īpašiem pārsteigumiem. Visi spēcīgi, visi zināmi. Var uzskatīt, ka Rūdolfa iekļūšana finālistu skaitā ir kaut kas negaidīts, bet nekā pārsteidzoša tur nav – sportists strauji progresē un iekļūšana kādu sacensību finālā bija tikai laika jautājums. Jau pirms diviem gadiem savā debijas čempionātā viņš ļoti pārliecinoši ienāca area sportā un kopš tā brīža ne vienreiz vien jau ir pierādījis, ka ar viņu sektorā jārēķinās jebkuram.
Fināls notiek citā dīķa zonā, nekā notikušas abu dienu sacensības. Un dīķis atkal uzdod mīklas, uz kurām ne visi spēj ātri atrast atbildes. Zivis tiek atrastas pārsvarā pie gultnes. Rezultāti mazliet negaidīti ar to, ka uzvarētājiem vismaz trīs zivju pārsvars, kaut gan dalībnieku sastāvs pietiekami līdzvērtīgs. Pirmajā kārtā zaudē pamatsacensību uzvarētājs Kristiāns un Raimonds revanšējas viesim no Lietuvas Martinam par Uģa kausa finālu. Paliek tikai četri labākie, kuri tad arī sadala medaļas.
Jau bija izsludināta pieteikšanās uz Ratterbaits kausa izcīņas sacensībām 24. oktobrī, kad Covid atkal ieviesa izmaiņas visas foreļu līgas plānos, kārtējo reizi atstājot mūs bez sacensībām. Tiesa, sezona it kā vēl nav beigusies. Vēl priekšā Latvijas izlases starts 1. pasaules čempionātā Itālijā no 5. līdz 7. novembrim un 2020. gadā nenotikušās ATLAS kausa izcīņas sacensības Lietuvā no 19. līdz 21. novembrim, kurš gan Covid dēļ notiks tikai ar aptuveni puses no organizācijā esošo valstu līdzdalību. Bet arī šīs sacensības jebkurā brīdī var tikt atceltas. Starp citu, ja abas sacensības notiks, Lielais Loms centīsies neko nepalaist garām.
Imants Vītols
Abonē Lielo Lomu atlikušajam gadam.
