Mārtiņš Balodis, eholotes.lv
Vēnerna plašumu vilinājums
Neizmantot iespēju izpētīt kaut ko jaunu nav mūsu garā. Maija vidū un jūnija sākumā tikām papētīt tik skaisto Rāznas ezeru un izbaudījām to dzidros plašumus, bet tam stāstam tagad kādu laiku būs copes pauze. Ļoti ceram, ka turienes pašvaldības reiz sapratīs, ka dažu zvejnieku un viesu namu intereses kopējo resursu izsaimniekošanā nevar būt ilgtspējīga politika, un atvērs Rāznas ezeru arī makšķerniekiem ar motorlaivām. Tas ir fantastisks resurss, bet gana cietis no rūpnieciskās zvejas tīklu kilometriem, reizē radot zaudējumus vietējai ekonomikai un tūrismam. Skumjš ievads sanāca. Realitāte. Ejam tālāk!
Mēs meklējam lielos ūdeņus, jo pārliecība saka, ka daudz lielu zivju ir lielos ūdeņos! Un mums patīk ķert daudz lielas zivis!
Jūnijā tuvās ārzemes kļuva atkal pieejamas īsiem copes braucieniem, un atmiņas par Skandināvijas līdaku jaudīgajiem bliezieniem pamatīgi masēja smadzenes atvaļinājuma virzienā. Atvaļinājums vai vismaz daļējs. Tagad!
Pērnruden izcīnītā 3. vieta Eiropas virtuālajās Predator Tour sacensībās mums balvā bija atnesusi iespēju nedēļu padzīvot pie noslēpumainā un zivīm bagātā Vēnerna ezera Zviedrijā. Jā, zinām, vasaras laiks nav īstais, lai ķertu lielās zivis, jo vasarā tām apetīte ir ļoti dažādos un neprognozējamos brīžos, bet septembra sākumā esam pieteikušies uz Predator Tour sacensībām šajā pašā ezerā. Startēt nezināmā ūdenī un skatīties, kā velk citi – nav īsti mums pa prātam, tāpēc ir plāns apvienot patīkamo ar lietderīgo un veikt iespējami efektīvu izpēti, lai arī mazāk piemērotos laika apstākļos. Aiziet uz Vēnernu!
Gribētos copēt visu – gan lielos zviedru asarus, gan milzīgos zandartus, gan garšīgās foreles un ko tik vēl, bet sacensībās būs jāķer tikai lielas līdakas un tām ir jābūt galvenajam mērķim. Ķersim lielās! Ķersim ar jaudīgiem rīkiem un ķersim daudz, meklēsim atslēdziņas vasaras vidus copei un gatavosim iestrādes rudenim.
Nokļūšana turp izvēršas par mazliet aizraujošu piedzīvojumu. Startējām no Ventspils uz Nīneshamnu ar prāmi, jo laivu velkam līdzi savējo. Iepriekš ar StenaLine prāmi nebijām braukuši, un pirmais pārsteigums bija, kad piebraucām ostā pie barjeras. Gģe talončik? Brauciet atpakaļ, ejiet tur un tur pēc biļetes. WHAT? Pašreizējā interneta laikmetā mums taču viss notiek datorizēti, bet – ne jau leišu prāmjos. Nav te nekāds Tallink. Nākamie piedzīvojumi turpinās pie biļetēm – esot obligāti nepieciešams Covid tests, zviedriem vajagot, obligāti. Mēs uzsveram, ka esam vakcinēti, un uzrādām sertifikātus. Tiem neesot nozīmes, vajag testus zviedriem… OK, kur var iziet? Nezinām… Atpakaļ gadus pārdesmit attīstībā? Biļešu rezervācijas e-pastā par to nebija brīdinājumu. Beigās viss atrisinās, un ceļojums sestdienas agrajā rītā turpinās!
Zviedros mūs sagaida COVID NEKAS… Nevienam mēs neinteresējam vispār, un uzsākam 400 km garu ceļu uz Amala pilsētiņu, ziemeļos no Vēnerna ezera, kurā mums mājvieta rezervēta.
Ceļš bez pārsteigumiem, vien zviedru policijas auto panāk mūs, norāda, ka ar piekabēm te atļauts braukt lēnāk nekā mūsu ierastie 90+ km/h, nu labi… varam arī mazliet lēnāk… mazliet… Jo ceļi lieliski un braukšanas kultūra izbaudāma. Neviens nevienam netraucējam. Arī zviedri brauc plusā, tomēr ne ar piekabēm. Nepameta sajūta, ka policists ļoti skaidri zina, ko dara un ko vēlas panākt – novērtē un brīdina, turklāt laipni, skaidri un pārliecinoši (to izdara, neapturot auto un ar žestiem). Un ātri dodas tālāk. Vai tiešām kāds bija pazvanījis par auļojošiem bāleliņiem? Gadās visādi… mums viss šķita ļoti mierīgi un OK, salīdzinot ar Latvijas nervozo satiksmi.
Vēnerna ezeru Kristiāns pirmo reizi ierauga, kad mums līdz mājiņai vēl kilometri 200 ko braukt, gar ezera galu… Tas ir neizsakāmi liels ūdens, lielākais ezers Eiropas Savienībā. Apmēram 150 km garš un 65 km plats. Lai vieglāk iztēloties – kā aizbraukt no Rīgas robežas līdz skaistajai Kuldīgai, bet platums lielāks nekā no Ogres līdz Aizkrauklei. Lielākais dziļums vairāk nekā 100 metri. Mazliet mazāks par Rīgas jūras līci…
Mājiņa fantastiska, ar skaistu skatu uz ezeru un pārdomātu infrastruktūru, proti – ārpusē pat laivas lādēšanai jaudīga rozete paredzēta, plaša viesistaba ar kondicionieri, gaumīga virtuve, super! Copei mums viss ir sagatavots jau pirms izbraukšanas, tagad pāris gardi ali, saulrieta atblāzmu uz terases vērojot, un – rīt sāksies galvenā piedzīvojumu daļa!
Pirmās dienas starts pa mierīgo, bez slaucēju rītiem, lielas sacensības parasti notiek dienas laikā, tāpēc arī zivis ezerā jāmeklē tajā laikā. Pēc septiņiem ieslipojamies un dodamies izbaudīt plašumu! Viss par brīvu – slips, plaša stāvvieta, ezerā arī copes licences nav nepieciešamas, bet citos iekšzemes ūdeņos gan, tomēr to iegāde ir pietiekami vienkārša.
Laivā iekš Humminbird Solix ir sagatavota Navionics karte, kurā viss ir it kā skaidrs, akmeņi un sēkļi iezīmēti. Atliek sākt meklēt zivis.
Paredzamais sacensību rajons ir visai neliels, tikai 30×40 km apmēram, 1200 kvadrātkilometri apmēram. Krasta līnijas aptuvenais garums tajā apgabalā varētu būt ap kilometriem 400+, jo līču un salu skaits iespaidīgs. Papildus – ļoti daudz sēkļu ar visdažādāko gultni – smilšainu, akmeņainu, klinšainu – un visdažādāko kombināciju kantes – no vertikālām sienām līdz lēzenai Rīgas jūras līča pludmalei.
Sāksim ar sēkļiem, to izmēri iespaidīgi, no dažiem desmitiem vai simtiem metru līdz pat 7 km garam centra sēklim ezera vidū, kas atrodas 15 km no pilsētas. Skaidrs, ka te var dzīvot visu vasaru un tik un tā visu sacensību teritoriju neizpētīt, bet – rokas darba nebijās – devāmies padarīt! Nav pirmā reize lielos ūdeņos, un šis nebūs izņēmums. Izkost ko jaunu mums vienmēr ir paticis!
Laika prognoze miermīlīga – ap 3–5 m sekundē vējiņš, light breeze, izbraucot no ostas līča – Kristiāns pa īstam aptver šī ūdens milzīgumu. Jūra. Man sajūtas mierīgākas, jo šeit sanāca pāris dienas pabūt pirms diviem gadiem, toreiz gan neko nenoķērām, vairāk pavizinājāmies pa nepareizām vietām. Tagad darīsim citādi!
Vieglā riksī, ap 50 km/h, sākam ceļu uz tuvāko sēkli, kas atrodas pāris kilometrus no krasta. Ārpus ostas līča NorthSilver 615 pirmo reizi izlec no ūdens, tā tagad laikam būs bieži. Kādu nedēļu lēkāsim regulāri, man laivā krēsls ar amortizatoru, šajos ūdeņos ļoti noderīga lieta, ļoti mīkstina lēcienus pa viļņiem. Kristiānam nav amortizatora, un viņš skaidri pateica – manai laivai nākamsezon būs. Šādos ūdeņos tā nav ekstra, bet vajadzība, kas sargā muguru. Šī nav vējaina diena, kas šeit notiek, kad ir 10 m/s???
Sasniedzam pirmo sēkli, sākam izpēti, seklums, dziļums, plakanums, mētājam lielos mānekļus. Garmin Panoptix LiveScope devējs ūdenī, 46 metru distances skata režīmā, lieliski atrāda grunts reljefu, mānekļiem piesekojam, bet uz copi starā nekoncentrējamies, esam pārliecināti, ka copes būs. Atrodam asāku kanti, no tās izskrien pirmā sekotāja, bet – neiebliež… Eholotē zivis redzēt ļoti sarežģīti. Asarīšu barus Livescope atrāda pat 30–40 m attālumā, bet mūsu interesējošos metriņus gaisā ap sēkļiem neredzam. Pelaģisko plēsēju neatrodam. Vismaz tur, kur mēs tos meklējam. Pavisam drīz top skaidrs, ka mums esošā Navionics karte ir tikai orientējoša un noderīga navigācijai ezera plašumos, bet ne tādai makšķerēšanai, pie kādas esam pieraduši. Sacensību līmenim ir vajadzīgi daudz precīzāki dati, jo nobīde par 50 m ir vismaz viena metiena attālums.
FOTO – kartes atšķirības – pašu zīmētais, pret Navionics
Neaizkavējamies vienā vietā, jo sēkļu daudz, sākumā jāsaprot kaut kāda loģika copei, tad zināsim, kādas vietas ezerā meklēt.
Nākamais sēklis ir dažas reizes lielāks, metri 800 pa diagonāli. Izlemjam nodreifēt, un Kristiānam tiek bakstījiens pa Pigu, es momentāni reaģēju ar LiveScope staru – jā, ir sekotāja, bet galīgi neliela, ap centimetriem 70… Tātad dzīvība te ir. Vēl stundas darbs uz šī sēkļa nes tikai jaunus kartogrāfijas datus, bet zivju kontakti – gan vizuālie, gan fiziskie – izpaliek. Dodamies tālāk.
Turpinot mainīt sēkļus un ātrā tempā meklējot, šādā stilā tiekam pie vienas jaudīgas dubultas copes un pirmā nogājiena netālu no laivas.
Nav vairs ilgi jāgaida, un tiekam arī pie pirmā metra, pieticīgs, slaids, bet metrs! Ar fantastisku belzienu un mežonīgu pretošanos. Vienkārši super! Absolūtā jauda! Esam iedvesmoti!
QR – Straume ezerā
Tad jaudīgs līdaku huligāns saplosa gabalos Gator 27 cm gumiju Spotted Bullhead krāsā. Vispirms iemauc kātā, pavelku brīdi, nosprūk, pēc tam paķer vēlreiz, netālu no laivas atkal nosprūk. Huligāne? Interesants vārds.
Pirmās dienas šūpošanos beidzam ar dalītām jūtām. Esam dabūjuši vairākas zivis, bet tikai viena pāri metram, pārējās +/- 90 cm, bet bija vēl labi bliezieni. Smadzenēm nepielec, ka ir vasaras vidus un par šādu rezultātu arī ir jāpriecājas, bet mēs esam saklausījušies nostāstus par supercopēm Vēnernā un daudzdesmit līdakām no viena rajona, tāpēc deguni ir mazliet nokārušies.
Otrā dienā dodamies uz citu rajonu, citā ezera daļā. Sevi stabili sāk pierādīt šīs sezonas Big Bait jaunums – Gator Catfish 35 cm/165 gramu gumija. Ar to var mierīgi mētāt dažādos dziļumos – sākot no 2 m lēni velkot bez svarojuma, līdz pat 8 m vadīšanas dziļumam, ja piekarina 21 g volframa atsvariņu. Māneklis lieliski nosijā smalko zivi, visas copes jaudīgas, ņēmieni droši. Viens no Catfish paliek bez astes gala, domāju, ka strādās tālāk, bet vairāk copes uz to iegūt neizdodas. Vai tiešām tik smalkām niansēm šeit ir nozīme? Vai vienkārši nesalikās?
FOTO – Gator catfish strādāja
Otro un trešo dienu ķeram visur, kur neesam ķēruši, sākam pamazām izprast ezera psiholoģiju, sākam saprast – kur mājo mazākās līdakas, ap 80+ cm garas, un kur būtu pareizi meklēt lielākās, tās, kuras būs tik ļoti vajadzīgas labam rezultātam.
Pamazām izprotam vietu struktūru, kurās līdakām ir jābūt, struktūras ir atšķirīgas, un līdaku atrašanās vietas ietekmē arī ezera straumes, vēja virziens, ūdens temperatūra. Baigais rēbuss veidojas…
Mazliet par aparatūru un zivju meklēšanas veidu, kuru lietojām šoreiz.
Reljefa apzināšana notiek tukšgaitā vai lēnā gaitā – līdz 10 km/h, ja skenē reljefu, un lēnāk, ja mēģina pamanīt arī zivis.
Sānskatu eholotei šoreiz izmantojām Humminbird Solix eholoti, tajā bija ievietota arī Navionics karte navigācijas vajadzībām, kā arī Humminbird Zeroline karte, kurā rakstījām papildu kartogrāfijas datus, zīmējām karti sacensībām. Tā parādījās kā atsevišķs pārklājums uz Navionics datiem. Foto.
Tā kā gan Livescope, gan Humminbird strādā līdzīgās frekvencēs, tad pie atsevišķiem leņķiem ekrānos parādās traucējumi, pie tiem pierod un tie netraucē. Eholotes savstarpēji savieno NMEA2000 tīkls, un kompasu datus ņēmām no Garmin Steady Cast sensora, dzinēja datus – no Mercury moduļa. Sistēma sanāk universāla un ērti lietojama šādiem sarežģītiem pasākumiem. Tā kā kartogrāfijas datus ir paredzēts vēlāk apstrādāt – krājām tos Humminbird formātā. LiveScope arī palīdzēja izvairīties no sekliem akmeņiem sarežģītās vietās, jo, pagriezts uz priekšu, darbojas kā forward looking sonārs, uzrāda reljefus priekšā. Ezerā ir vietas, kur akmeņi kartē nav iezīmēti, un tas ir ļoti bīstami. Lielos vējos tos vēl redz, bet mierīgā laikā tur klusi gaida savu motoru turpat zem ūdens…
Navigācijai garajos pārbraucienos izmantojām abas eholotes, trīs dažādi mērogi palīdz trāpīt daudz vieglāk…
Piemērs meklēšanai – ja konkrētajā brīdī sajutām kustību 7–8 m dziļumā, tad meklējām atbilstošu struktūru aizstraumēs, šajā dziļumā. Braucot LiveScope turējām ar skatu uz priekšu, lai lieki nebrauktu virsū potenciālām copes vietām. Lai gan neticam, ka līdakas tādā dziļumā no mums baidās, izmēģināt īsti negribējās, jo dienu skaits uz ezera rūk strauji, vairāk copes – vairāk baudas!
FOTO – klinšaina apakša
Pirmās trīs dienas rezultāti bija augoši, ķērām stabili, bet nedaudz – 7–10 līdakas dienā, izmērs bija pārsvarā ap 5 kg, un to jauda bija lieliska! Man bija vismaz 6–7 dubultās copes, proti – līdaka, ātrumā uzbrūkot, ar pirmo rāvienu kārtīgi neuzķeras, nosprūk, pēc dažām sekundēm seko nākamais rāviens, un tas pārsvarā ir rezultatīvs. Kristiānam dubultās copes nebija. Kāpēc tā? Acīmredzot vadījām mānekli dažādi. Pašiem likās, ka vajadzētu būt labāk, līdakas bija slaidas, stipras. Pagāja labs brītiņš, kamēr pārslēdzāmies no Latvijas jaudām uz Zviedrijas standarta parametriem. Sākumā katra zivs likās kā metrs+! Pēcāk pieradām un samērā precīzi prognozējām izmēru.
QR – Double strike on Gator
Vienu ļoti dziļu struktūru apmētājot, Kristiāna māneklim līdzi atnāk divas foreles, tādas ap 4–5 kg. Vienā no punktiem ieraugām citas divas LiveScope un mēģinām izstrādāt. Lai arī šīs zivis izrādīja interesi par atsevišķiem mānekļiem – uz uzbrukumu neviena neizprovocējās, paskrēja līdzi un nogāja atpakaļ lejā dziļumā. Daži zviedri tur tās arī velcē.
Labā ziņa bija tāda, ka vienā nelielā struktūrā trāpījām uz pūznīti, no kura īsā laikā izcēlām četrus gab. 93–99 cm zivis. Tātad pūznīši ir! Jāmeklē!
Laika maiņas
Kad ieradāmies, situācija bija ļoti cerīga – visas dienas mazs vējš, līdz 5–6 m/s, saulains laiks, kā radīts atvaļinājumam, tomēr lielos ūdeņos pārmaiņas notiek ļoti strauji. Jau otrdien kļuva skaidrs, ka trešdien vējš griežas riņķī un sāks pūst ar 8–9 m/s pastāvīgi, brāzmās līdz 12–13 m/s. Ups… Pie 5–6 m/s ezera vidū laivu jau šūpoja tā, ka spiningot nebija vienkārši, divreiz lielākā pat mēģināt negribējās. Labi, ka uz ceturtdienu solīja jau mazliet mierīgāku.
Norvēģijas cope
Varoņus svešos ūdeņos netēlojām, salikām prātus kopā un objektīvi novērtējām situāciju. Visapkārt pusstundas brauciena attālumā daudz ezeru, bet par tiem nezinām vispār neko. Kristiānam doma par Glommas upi Norvēģijā nelika mieru jau pirms brauciena, tie stāsti par lielajām 1,20+ m līdakām… 150 km? Pāri robežām laiž? It kā laiž. Izlemts, vējaino dienu izlaižam Norvēģijā un izmēģinām Glommu jūlijā.
Uz Norvēģijas robežas pavisam cita Covid rosība. Pilns ar aktīviem pārbaudītājiem, prasa Covid potēšanas sertifikātus, bet mums viss kārtībā, dažas minūtes, un braucam tālāk. Pie upes esam ap 10, pacopēsim stundas septiņas un brauksim mājās.
Upē līmenis lielāks nekā iepriekšējā reizē, kad es tur biju, straume arī jūtami stiprāka, ūdens temperatūra tikai 14 grādi, laba lašupe. Meklējam zivis dažādās vietās – gan dziļās, gan seklās. Vispirms pāris metru dziļumā Kristiāns noķer viegli iepuvušu MiurasMouse spotted bullhead krāsojumā, ar pārdesmitgramīgu svina granātu pie galvas un 7–8 metriem auklas. Oppā…
QR – Cope Glommes upē
Pirmā zivs izlec Kristiānam apmēram otrajā copes stundā, ar dubultņēmienu Swartzonker papagailis tiek ieplosīts rijīgas 2–3 kg līdakas rīklē. Cope jaudīga, zivs spēcīga. Forši. Ir varianti! Bet tālāk viss notiek aizvien depresīvāk, te kāda pilnīga sīkaļa mēģina ielēkt laivā līdzi māneklim, te kaut kas tā kā sit, bet bez jaudas. Sīkās. Maziņas. Niknas, bet nespējīgas apēst to, ko piedāvājam. Mazās mums nevajag…
Turpinām meklēt vietas, mainām rajonus, mānekļus, metodes. Atrodam vietu, kurā dabūjam 5–6 copes, bet bez realizācijas. Mazie šakālēni trako, bet apēst 25 cm silikonu nespēj. Tie nekvalificējas mūsu mērķa auditorijai. Copi beidzam diezgan pesimistiski noskaņoti. Redzējām arī lielāku zivi, bet tā nāca līdz māneklim, lūrēja. Pēc sajūtām – šajā upē līdakas uzvedas līdzīgi kā Alūksnes ezera pamatīgi izskolotās memmes. Uz mānekli nāk kā raķete, bet nerijas, jau ķerta, pēdējā brīdī met pa bremzēm… Īsi pirms mūsu prombraukšanas uzrodas velcētājs un sāk metodiski malt pareizās vietas/kantes. Lūk, arī atbilde? Var jau būt, ka agri no rīta un vēlu vakarā aktivitāte būtu cita, bet to mēs šoreiz neuzzinājām. Jebkurā gadījumā – 1,20+ m zivis tur neredzējām ne ekrānos, ne dabā. Vienu knābēju pēc copes LiveScope pamanījāmies ieraudzīt – varbūt metram tuvu bija, bet ticamāk, ka ne 1,2…
Pāris stundas ceļā, un esam atpakaļ mājiņā pie Vēnerna un prātojam, ko darīt nākamajā dienā, jo vējš joprojām stiprs. Sazvanāmies ar Dalsland Fishing bosu, sarunājam, ka nākamās dienas rītā mums gids iedos kādu konsultāciju par vietējiem ezeriem, jo lielajā Vēnernā līst joprojām nevajagot, būs lieli viļņi un vajadzīgajās vietās klāt netiksim, bet ja arī tiksim – pacopēt būs ļoti grūti… OK, vēl viena diena citur.
Pārrunas ar gidu
Rīta kafija garšīga, gids jauns čalis, ap gadiem 30, vārdā Tobiass. Nopļāpājām kādu pusstundu – gan par apkārtējiem ezeriem, gan par mūsu galveno mērķi – Vēnernu.
Vējaino dienu Tobiass iesaka pavadīt vienā nelielā ezeriņā, 25 min brauciena attālumā. Ezerā esot lielas līdakas, arī 15 kg esot dabūtas, labi asari, un tur esot arī foreļu audzētava ar visām no tā izrietošām sekām. Iepriekšējā dienā Tobiass tur esot noķēris 4,5 kg foreli uz asaru dropšota, un mums tāda iespēja šķiet gana interesanta no gastronomiskā viedokļa.
Laika maz, dodamies uz copi, uz Arrsjon. Licences iegāde Zviedrijā vienkārša, elektroniski, ātri. Vietnes adresi var noskenēt pie jebkura slipa caur QR kodu vai ievadīt iFiske.se. Šajā ezerā licences mums abiem kopā sanāca zem 14 EUR. Vēlāk atnāca e-pasts, kurā palūdza iesniegt atskaiti. Atskaites forma un saturs – pārdomāti un loģiski. Manacope aplikācijas veidotājiem būtu vērts šo formu papētīt, tā uzrunāja.
Mēģinām strādāt pa kantēm, ezers smuks, ir gan akmeņi, gan dziļumi. Drīz top skaidrs, ka pašās kantēs zivju nav. Pieskatot arī dziļo pusi, pamanām medījošu līdaku pelaģiskajā versijā. Līdaka liela, bet uzmanīga, kamēr Kristiāns mēģina to pierunāt – man zem laivas paķer knapdivniece. OK. Sākums ir. Turpinām attīstīt pelaģisko tēmu šeit, un tā izskatās cerīgāka.
Pēc maza brītiņa pārslēdzamies no kanšu un reljefu masēšanas uz pelaģisko copi, jo lielās zivis šeit ir dziļumā, gaisā, kur daudz sīkzivju. Apmēram stundas laikā saprotam, kuros lielās bedres rajonos dzīvo lielās zivis, bet arī šeit tās ir redzējušas mānekļus, pelaģisko copi. Vismaz tā mums šķiet. Zivis uzvedas ļoti aizdomīgi, un grābieni ir uzmanīgi vai pat nenotiek.
Kopā noķērām laikam septiņas zivis no 75 līdz 1,03 cm, vēl vairāki nosprucieni, viens no tiem bija trofejas cienīgs izmērs. Pirmajā reizē, kad gājām šai zivij garām – tā izlikās par gudru vai par beigtu. Pēc stundas atnācām tai pakaļ vēlreiz – zivs paņēma, bet neuzķērās. Tā bija vismaz 1,15+ cm mamma. Liela zivs! Bet šī ir cope, kura arī Latvijā ir iespējama…
Vēl noķērām dažus asarus, kuri ļoti mazos bariņos medīja sīkas zivtiņas ezera virsējos slāņos. Vēl mums viena cita liela līdakmamma uzskatāmi parādīja, ka tai pāris simtus gramu smags asarēns ir daudz garšīgāks mērķis nekā mūsu piedāvātie silikona izstrādājumi. LiveScope gadās redzēt līdaku darbībā, bet reti. Šī bija skaista epizode, līdaka nostājās 45 grādu leņķī uz augšu, skatījās uz trim asarēniem, kuri kaut ko tramdīja virsējos slāņos. Līdakas uzbrukums bija īss un kodolīgs, ūdenī palika divi asarēni. Kristiānam māneklis bija tajā pašā medību kvadratūrā un 100% bija redzamības lokā, bet līdakas mērķim nekvalificējās.
Pēdējās pāris stundas veltījām mēģinājumiem piemānīt foreles. To šajā ezerā patiešām bija daudz, un tās bija lielas, staigāja pa ūdens slāņiem augšā un lejā. Bet – mums nebija līdzi nekādas dabiskās ēsmas, kuru iemest un gaidīt. Izmēģinājām visu, ko mācējām – ratlinus, spinerus, pat džigu pavisam kreatīvā versijā. Viscerīgāk zivju reakcija izskatījās uz Keitech 2,8 Fat tumšā krāsā, tam vismaz pārītis foreļu mēģināja strauji reaģēt un nākt līdzi.
FOTO – Foreļu hamburgeris
Ezeriņš neliels, 550 ha, bet zivju uzvedība parāda, ka zviedri arī ķer pelaģiski un ķer tur regulāri. Var jau būt, ka kļūdos un pārspīlēju, bet zivju uzvedība neskartās un apcopētās vietās tik redzami atšķiras…
Atgriežamies dzīves vietā bez foreles un skatāmies laika prognozi atlikušajai pusotrai dienai. Tā ir vējaina, bet vējš uz pusdienām dilst un plāns ir atkal galvenais! Atpakaļ lielajā Vēnerna ezerā!
Milzīgā Vēnerna milzīgais vilinājums šoreiz liek mums doties iekšā no rīta, kad vējš vēl nav rimies, nolemjam pārbaudīt seklos rajonus aizvēja līčos. Sanāk šķērsot diezgan vējainu posmu ezerā, labi izlēkājamies pa metrīgiem viļņiem, bet nevienu brīdi nav neomulīgi laivā, viss šķiet zem kontroles, braukt var, bet copēt tādos viļņos nebūtu gudri. Var vienkārši nokrist laivā vai pārkrist pār bortu, jo viļņi te ir jocīgi, neritmiski, tu it kā šūpojies mierīgi, un tad nāk jocīgs vilnis un labi, ja noturies kājās bez artistiskas žākstīšanās.
Sākam pārbaudīt gida ieteiktos seklos rajonus, tur tiešām ir arī zemūdens veģetācija, kuru nebijām atraduši citās ezera daļās, un veģetācijā ir nelielas līdaciņas, tomēr no ilgstošām līdaku medībām šeit mūs attur ūdens temperatūras faktors. Pirmajās copes dienās ezera vidū ūdens bija apmēram 16–17 grādi, bet šajos aizvēja līčos bija vairs tikai +10 grādi. Divu dienu laikā viss siltais ūdens bija prom. Labi, ka vējš sāka sēsties un dienas vidū mēs varējām doties atkal tuvāk ezera vidusdaļai. Dodoties turp, ūdens temperatūra auga palēcieniem no 10 uz 12,5, tad atpakaļ uz 10, tad uz 14, tad uz 17, bet pretējā krastā, uz kuru pūš vējš, pievakarē ūdens temperatūra sasniedza pat 18 grādus.
Tomēr temperatūra nebija vienīgais interesantais pēcvēju faktors. Meklējot jaunas vietas ap sēkļiem, sastapāmies ar stipru straumi. Ezerā bija parādījušās vietas, kurās straumes ātrums bija 1,4 un pat 1,8 km/h. Šis bija ļoti interesants elements. Ezera līdaka, mūsuprāt, nav nekāds lasis, kurš stāvēs straumē. Mēģinājām atrast rajonus, kuros līdakas būs savākušās, bet spilgtus spotus neatradām.
Siltajā ezera pusē bija daudz asarēnu baru. Mazi asarēni, tādi ap 100 g svarā, bet mākoņos un pusūdenī. Uzliku vieglajam kātiņam no Kristiāna palienētu ratlinu, drošības pēc caur pavadiņu, un nolēmu nofilmēt, cik tālu var redzēt 8 cm ratlinu LiveScope ekrānā. Pirmajā metienā uzkacināju baru un pavilku dažus asarīšus, tomēr tie dila nost. Uzmetu pa baru otrreiz, bet tas jau bija straumes panests vai pamucis sāņus. Tajā brīdī pamanījām, ka apmēram 28 m attālumā 8–9 m dziļumā stāv lielāka zivs. Mūsu acīs jau iedegās foreļu lampiņas, proti – noķert un apēst! Zibenīga reakcija, precīzs metiens tieši virs zivs ar St.Croix M akcijas kātiņu un 0,8 PE aukliņu. Ratlins smuki grimst zivs virzienā, zivs sakustas, apmet loku un mauc! Yes!!! Tikai tā sajūta… kā titāns trinkšķ pa zobiem… tā nodzēš foreļu lampiņas manās acīs… līdaka, atkal tikai līdaka. Trīs minūšu vingrošana, un 99 cm ir noparkota, nobildēta un atlaista. Nebija forele. Nu – un metrus gan mēs neēdīsim, arī Zviedrijā neēdīsim. Vienkārši nevaram tādu divatā apēst…
QR – Līdaka 99cm uz plānā kāta
Kopējā situācija pēc lielajiem vējiem bija ļoti interesanta. Straume nebija rimusies arī ceļojuma pēdējās dienas rītā, kad ieskrējām ezerā uz dažām stundiņām pirms mājupceļa. Ezers mazliet vēl viļņojās, bet bija faktisks bezvējš. Ko piefiksējām – tajās vējainajās dienās līdakas bija labi rijušas. Gan piektdien, gan sestdienas rītā noķertās zivis – visas bija ar piebāztu vēdera priekšpusi. Varbūt tāpēc copes bija retākas un zivis mazaktīvākas. Tomēr fantastiskie copes bliezieni kātā un skrējieni pēc pieciršanas – tie nebija mainījušies!
Mājupceļā devāmies laicīgi, ar pamatīgu laika rezervi. Kāpēc par šo rakstu? Tāpēc, ka ir tik lieliski iejusties un braukt pa ceļiem vienā zviedru mierā, nesteidzoties. Tomēr viesstrādnieku zeļļus no pēcpadomju teritorijas varēja atpazīt burtiski. Vecas automašīnas ar Norvēģijas numura zīmēm nevarēja nepamanīt to īpašā pārvietošanās veida dēļ. Īpaši pēdējos 30–40 km pirms ostas. Visticamāk, šie cilvēki nelasīs šo rakstu, bet makšķerniekiem, kuri velk laivas, info varētu noderēt. Vismaz divi no šiem ļoti steidzīgajiem pilsoņiem izdarīja tādus apdzīšanas manevrus līkumotajā ceļā uz Nīneshamnu, ka dabūjām mest pa bremzēm, lai izvairītos no frontālas avārijas sev blakus. Lieki piebilst, ka ostā ieradāmies kādas 2–3 minūtes vēlāk nekā minētie matadori un tāpat vēl pāris stundas pagaidījām līdz iekāpšanai kuģī. Izskatījās, ka šiem jauniešiem, turpat rindas galā stāvošiem, kāre pēc nebaudāmā zviedru alus (lasīt otrādi – sula) bija nomākusi visus izdzīvošanas instinktus… Labi, ka šoreiz paveicās. Mēģināt apdzīt mūsu gandrīz 13 m garo sastāvu pirms nepārredzama līkuma – tur ir kaut kāds draņķis jāpīpē. Tajā posmā velkot laivas, skatāmies spoguļos – vai kāds nespēlē krievu ruleti, jo pretī nāk arī fūres ar maksimāli atļauto ātrumu un ceļš ir ļoti šaurs. Laikam lieki piebilst, ka braucām ar maksimāli atļauto ātrumu 50–70 km/h, mazliet atlaižot pirms ļoti asiem līkumiem…
Mazliet par inventāru, ar ko copējām
Vēnerna ezerā un Glomme upē man 95% bija rokās Gator Elixir 200 g kāts ar Abu Garcia Revo Beast spoli, uz kuras virsū Varivas Vamos PE 5 aukla ar Varivas 130 Lb fluorkarbonu, kuru reizi trīs dienās pārsēju. Pelaģiskā copē man bija Eastfield 110 g kātiņš, fluriks tas pats, spole – Daiwa Tatula 200, aukla Varivas Vamos PE4. Lielajā ezerā, kad dzīvojām pa sēkļiem, uz mirkli biju uzlicis uz Elixir 150 g testa versijas MiurasMouse, aukla un spole – tas pats, kas 200 g testa kātam, bet viļņos visus liekos kātus likām laivas kātu glabāšanas nodalījumos, lai nesalauztu, jo brīžiem nostāvēt kājās bija jautri. Varbūt vajadzēja iet uz mazākiem mānekļiem un mierīgākos apstākļos būtu vairāk variējis, tomēr tā copju un zivju jauda pēc loģikas norādīja uz jaudīgu kātu kā pareizu izvēli. Uz mačiem noteikti izvēlēšos 200 g un 300 g Gator Elixir kā galvenos darba kātus.
Kristiāns ķēra ar Gator Titanuim 180 g versiju (Elixir priekštecis premium segmentā), uz kura bija uzmontēta Daiwa Ryoga. Visticamāk, ka Elixir pavisam drīz būs arī viņa pamataprīkojumā, Kristiānam tikai jāizlemj par 200 g nedaudz jaudīgāko versiju vai 300 g versiju, kas tikko ienāca mūsu sortimentā. Man ir tāda pārliecība, tāpēc, ka Gator Elixir ir pirmais kāts, ar kuru, nostrādājot daudzas dienas pēc kārtas, man nav nekādu sastiepumu vai nogurumu nevienā locītavā. Nekas nekur nevelk un neīd. Laba sajūta. Mājupbraucot tieši šo tēmu apspriedām, Gator kāti ir patiešām izdevies produkts – gan rokturi, to izvietojums, gan akcija, gan jauda, gan forma. Ķer ar baudu!
Noslēgumā jāsaka, kā ir – mūsu maksimālā programma palika neizpildīta, jo abi gribējām kādu 120+ zivi noķert, bet Vēnernā un Glommē nemācējām tādas atrast, bet Arrsjon – nepaveicās izvilkt. Izaicinājums uz nākamo reizi – būs katram jāķer divas tādas plus vēl pa forelei vakariņām, vai arī nākamā reizē tas būs jādara jau sacensībās!
Mēs turpinām krāt copes pieredzi un tāpēc – ja pošaties uz lielajiem līdaku ūdeņiem ziemeļu virzienā, laipni lūdzam ciemos uz Eholotes.lv veikalu – mums ir daudz labu padomu un ieteikumu jaudīgo cīņu cienītājiem! Paldies par lielisko balvu Predatortour.com un Dalslandfishing.
Šobrīd jau aktīvi gatavojamies sacensībām, kuru notikšana šobrīd ir apstiprināta no 2.09 līdz 4.09. Sekojiet sacensību informācijai un atbalstiet latviešu ekipāžas, kuras turp dosies. Mēs zinām, ka nebūsim vienīgie! Sacensību atskaiti plānojam uz oktobra žurnālu, bet gan jau nelieli apskati un pārdomas būs redzamas mūsu sociālo tīklu kontos pirms un pēc sacensībām!
Ne asakas!
