Kāds ir bijis jūsu ilgākais copē pavadītais laiks? Viena diena? Divas? Varbūt kādam ir izdevies trīsdiennieks vai pat piecdiennieks? Bet nu tāds patiešām patiess, tīri makšķerēšanas procesā pavadītais laiks. No rīta līdz vakaram ar nelielām pauzītēm. Pieņemu, ka vairākums no lasītājiem ir makšķerējuši arī ilgāk, īpaši tie, kas copēt dodas mērķtiecīgi ārpus Latvijas robežām. Taču šoreiz runa būs tikai par vietējiem ūdeņiem, precīzāk – par Latvijas upēm, kā arī par manu personīgo foreļcopē pavadītā laika rekordu.
Vienā rakstā visu izstāstīt nav iespējams, tādēļ es centīšos apkopot, manuprāt, spilgtākos atgadījumus un pārdzīvojumus no mana divpadsmitdiennieka! Lai lasīšana būtu interesantāka, pievērs uzmanību rakstā izvietotajiem QR kodiem. Noskenē to savā viedierīcē un dodies man līdzi šajā divpadsmit dienu garajā foreļmaratonā nelielu videoklipu pavadībā. Aiziet!
Juhūū! Ir maija vidus, un beidzot ir pienācis ilgi gaidītais atvaļinājums. To es gaidīju jau kopš rudens foreļlieguma iestāšanās brīža. Visu ziemu pa manu galvu vandījās uz rudens berzēm redzēto megazivju silueti. Man pat prātā nevarēja ienākt, cik lielas zivis dzīvo man zināmās upēs. Protams, daudzas no tām ir migrējošās foreles, un tur, kur es tās redzēju rudenī, pavasarī vairs neatrast. Taču vienmēr ir izņēmumi. Tāpat skaistas zivis es manīju arī upēs, kur piekļuve lielākiem ūdeņiem ir liegta, – virs aizsprostiem. Apziņa, ka reiz kāda no šīm zivīm man var arī pieķerties, vēlmi nokļūt ātrāk pie ūdeņiem tikai pastiprināja. Nepacietībā pēc pirmās foreļpotes es devos jau janvārī. Tas mani nedaudz nomierināja, un nākamo dozu es noķēru jau martā. Tad dažas reizes atslābu aprīlī, un viss. Bet, kā jau kārtīgam foreļatkarībniekam, man ar to bija par maz. Tieši tāpēc šo atvaļinājumu es nolēmu maksimāli veltīt tikai un vienīgi foreļcopei. Nu tā, lai pēc tam vairāk makšķerēt visu mūžu negribētos.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Plānošana
Atvaļinājuma plānošanai laika bija gana, un uzsvars tika likts tieši uz copes maršruta sastādīšanu. Tas, ka es visu laiku makšķerēšu, bija skaidrs, taču vajadzēja saprast – kur? Ir lērums upju, kuras ne reizi neesmu vēl apmeklējis. Tās laikam visvairāk vilina. Tad seko vēlme apmeklēt jau zināmu upju vēl neapgūtos posmus. Zinu arī vairākas foreļvietas, kur man joprojām ir nenokārtoti rēķini ar skaistām forelēm. Tad vēl tās uz berzēm redzētās zivis pie sevis vilina. Apzinoties to, ka visas savas vēlmes vienā atvaļinājumā piepildīt nav iespējams, es izlēmu vairāk koncentrēties tieši uz vēl neapgūto foreļupju pētīšanu. Šis un tas man bija jau padomā, tādēļ ņēmu karti un sāku tajā atzīmēt upes, kuras grasos apmeklēt. Mana maršruta sākums ir ieplānots arī kā maršruta beigas. Šī iemesla dēļ kartē atzīmētās upes izvietojās skaistā cilpā. Vidzemes cilpā.
Opelis. Varbūt kādam šo burtu salikums jau ir iegājies kā lamuvārds, taču noteikti ne man. Neskatoties uz to, ka šur tur grab un vietām ir nedaudz parūsējis, mana Opel Astra mašīna ir uzticams ceļabiedrs visa brauciena laikā. Vietas tajā ir pietiekami, un, atgāžot aizmugurējos sēdekļus, es visai ērti tajā varu arī gulēt. Lai nebūtu liekas krāmēšanās pie upes, es šos krēslus atgāžu jau pašā brauciena sākumā. Virsū izklāju tūrisma grīdiņas. Uz tiem vēl uzlieku nelielu vienvietīgu piepūšamo matraci un pēc nepieciešamības apsedzos ar guļammaisu. Šāds mašīnā gulēšanas risinājums mani apmierina pilnībā. Protams, līdzi tiek ņemta arī visa pārējā uzparikte. Divi kāti, divas spoles, mānekļi, plāksteri, ibumetīni, spičkas, prīmuss, rezerves drēbes, zeķes, apenes, higiēnas lietas, portatīvais dators, kameras, lukturi utt. Tikai žēl, ka brienamie zābaki man ir viens pāris. Bet arī tas nekas. Sliktākajā gadījumā esmu gatavs meklēt tuvāko bodi un iegādāt jaunus. Nu labi. Sapakojies esmu un varu doties ceļā.
Aidā!
Nepilnu divu stundu brauciens, un es jau tuvojos pie pirmās manā maršrutā iezīmētās upes. Vēl tikai ieskrienu pa ceļam esošajā degvielas uzpildes stacijā. Nopērku pāris piemirstās lietas, ūdeni, proviantu un dažas atvaļinājumam atbilstošas dzēriena pudeles, un jau pēc neilga brīža mans opelītis cēli ieripo kādā grūti pamanāmā zemes ceļa atzarā un noparkojas. Pulkstenis drīz rādīs jau deviņi no rīta, tādēļ es lieki nekavējos, lecu zābakos un žigli slāju kādus nepilnus divus kilometrus lejā pa straumi ar aprēķinu, ka pie autiņa es varētu atgriezties atpakaļ ap kādiem pieciem. Tad paēst un štukot, ko darīt tālāk. Doties tālāk uz priekšu vai arī braukt uz citu posmu, vai vispār pārbraukt uz citu upi? “Nu, kas tad mums te ir?” es pie sevis prātoju, raugoties uz vēl nezināmiem ūdeņiem. “Dolomīts, neliela straumīte, upesmētras un savvaļas upenes. Šur tur lēpeņu puduri redzami, sagāzušies kārkli, vietām vēl ievziedu kupenas manāmas, un pa kādam niecīgam avotiņam arī ietek,” sēžot uz kāda krastmalā nokaltuša koka, es nesteidzīgi pārlaižu skatienu upei. Viss izskatās diezgan cerīgi. Varbūt nedaudz tikai tā lielā sīkzivju koncentrācija, ko varētu pabojāt, kā arī pretējā krastā esošās staklītes. Taču tas man ir vienalga, jo esmu jau iebridis upē un sācis uzsūkt itin visu, ko piedāvā daba. Nesteidzīgi pasmeļu saujā ūdeni, padzeros malku. Tad noplūcu upesmētras stublāju, ielieku to mutē, un nākamajā mirklī visas manas maņas jau saplūst vienā. Es sāku dzirdēt ar ķermeni, saost ar acīm un just ar ausīm, jo beidzot esmu nokļuvis tur, kur jūtos vislabāk.
Grūti spriest, vai kāds pirms manis jau nav devies augšup pret straumi. Krasti bez izteiktām takām, ļoti aiz auguši, pastāvi, un vismaz šajā posmā pārvietoties visvieglāk ir brienot. Līdz ar to nav manāmas cilvēku atstātās pēdas. Nu, nekas. Dodos vien tālāk, un ilgi arī nav jāgaida. “Urā! Pirmā atvaļinājuma zivs!” es domās sevi apsveicu, raugoties uz sprīža garuma asarīti. “Labs sākums – varēsi tagad šitā veselus divus kilometrus ašukus tramdīt,” es par sevi nosmīkņāju un turpinu nelielu asarēnu pāraudzināšanas stundu, līdz neviļus secinu, ka upes tecējums ir palicis pavisam rāms. Tas manas cerības tikt pie foreles samazina līdz minimumam. Arī pats krasts kļuvis mīkstāks un grūtāk ejams. Gar malām vairāk parādās lēpenes un dūņas. Uz brīdi manā galvā pat iešaujas doma līst laukā no šī purva un doties atpakaļ uz autiņu, lai pārbrauktu citur. Tikai mana zemapziņa pretojas šai idejai, kā arī visas manas nepiesātināmās maņas vēl nav savu ievziedu aromāta un nātru dzēlienu dozu saņēmušas. Turklāt, mājās pētot kartes, šī upe izskatījās patiešām labi. Es nolemju tomēr palikt, vēl nenojaušot, ka šai upei es beigās veltīšu nevis vienu, bet gan veselas četras dienas!
Es turpinu lēnām brist gar krasta joslu, ik pa laikam uzpasējot zābaku augšējo malu no piesmelšanas. Arī dūņas traucē brist. Tās uzstājīgi uz katra mana soļa cenšas no kājām novilkt manus gumpīšus. “Pārāk jau neuzmanīgi es pārvietojos,” es domās sevi norāju, raugoties uz nedaudz cerīgāku pārvietošanās laukumiņu. Metieni seko cits pēc cita, taču nekā. Pat asarīšu nu jau kādu laiku nav, līdz pēkšņi seko negaidīts tesiens. Reāli negaidīts. Pēdējie iemetieni vienkārši autonomajā režīmā tika palaisti. Metu, kur un kā gribu, daudz nedomājot par precizitāti un mānekļa spēli, bet šoreiz laikam tas nostrādāja. “Bams!” un karuseļi var sākties. Manu vobleri noskatījusi skaista forele. Es mirkli pat apstulbstu, un mana sajūsma sadalās divās frontēs: viena priecājas par faktu, ka šajā upē un šodien strauta foreles var noķert; savukārt otra – par to, ka galā ir smuka zivs. Šoreiz diemžēl forelei man pieskarties neizdodas. Kamēr es galvā filozofēju, kur un kā to zivi izvadīt, tikmēr tā apmet lēpenēs pēdējo salto un prom ir. Man ar to vairāk nekā pietiek un emocijas līst pāri malām. “Ja tādas foreles te dzīvo, tad noteikti ir vērts piestrādāt rūpīgāk,” es nodomāju, un turpmāk mani iemetieni kļūst daudz precīzāki. “Yess!”
Nākamie trīs līkumi ir stipri līdzīgi iepriekšējiem, līdz pēkšņi upe maina savu raksturu un stilu. Nu tā pati nosaka, kur man ir jāiet. Ja negribi izčakarēt bedri, tad brien pāri uz otru pusi un lien krastā. Te tie kļuvuši daudz lēzenāki un vieglāk ejami. Ja priekšā atkal bedre, tad marš atpakaļ. Jau brienot var just, ka straume ir kļuvusi raitāka un dūņas ir nomainījušās pret patīkamiem dažāda izmēra oļiem. “Džasā!” “Re, kur tu man esi!” “Jūūū… uhhh, mmm… smukulīte…” Jau nākamajā mirklī no manis seko virkne divdomīgu stenienu un vaidu. Bet tam arī ir iemesls: skaists, nepilnus četrdesmit centimetrus garš un punktains iemesls raibas strauta foreles izskatā. “Beidzot turu to rokās!” es turpinu priecāties un veikli uzņemu pāris fotogrāfijas, pirms zivi atlaist atpakaļ ūdenī. Tālāk seko klasiskais: “Naisss!”, un es raušos augstāk krastā piekārtot savus pribambasus, pie viena arī pārsienu zacepu dēļ nobružāto pārdesmit centimetrus garo auklas galu. Izberu no zābakiem tur sabirušos zariņus, saspiestos gliemežus un citu zaļbarību. Nopriecājos, ka gumpīši joprojām ir sausi, un dodos tik tālāk. Līdz mašīnai vēl iet un iet… Tas priecē.
Tālumā jau redzams pirmais tilts, un upe ir kļuvusi daudz platāka. Platāka un seklāka, taču straume joprojām uzstājīga, kā arī ūdenī sakritušo koku ir daudz vairāk. Ainava iedod nedaudz urbānu noskaņu, jo aizvien vairāk ir manāma cilvēku klātbūtne. Krasti ir lēzeni un pilni ar dažādu palu atstāto drazu. Ūdenī armatūras gabali, ceļa zīmes, redzu ugunsdzēšamo aparātu, ir arī pa kādai riepai. Taču, neraugoties uz to, praktiski no katras niecīgās slēptuves pretī māneklim izskrien kāds forelēns. Zem kokiem, pacerēm, aiz akmeņiem – visur ir forelēni. Bieži pat vairāki uzreiz metas virsū manis piedāvātajam voblerim, līdz viens no tiem gaužām neveikli sapinas mānekļa āķos. Voblera priekšējais āķis tam mutē, bet astē ieķēries otrs, tādējādi saliecot forelēnu nelielā pusaplī. Šis traģikomiskais skats liek man aizdomāties par turpmāko rīcību. Vai nu es izlaižu šo posmu, vai arī nomainu mānekli uz džigu. Es izvēlos otro variantu. Pie viena arī apzināti izvairos no bērnudārza traucēšanas un mānekli lidinu tikai vietās, kur, manuprāt, var tusēt lielā. Mana stratēģija izrādās veiksmīga. Roka līdz šim bija lieliski piešauta pie smagnējā voblera lidināšanas, tādēļ pirmais divgramīgā džiga iemetiens sanāk gaužām neveiksmīgs, taču rezultatīvs gan. Tas aizlido patālu. Arī ūdenī iekrīt, tikai aukla paliek karājoties pāri kādas kuplas ievas zaru galiem. Šādā situācijā, lai zaros nezaudētu mānekli, es izvairos no straujiem rāvieniem, bet gan cenšos lēnām izvadīt mānekli cauri ievziediem. Kad stratēģija ir izstrādāta, ir jāsāk darboties, un jau pie pirmā džiga izkustināšanas momenta seko pamatīgs tesiens kātā. Zivs rāvienu dēļ aukla nospriegojas, noliec tievos ievas zarus un ir brīva. Nu jau bardaks turpinās ūdenī. Seko vesela klasisko foreļkaruseļu sērija, tad spēcīgi rāvieni un strauji, pēkšņi promtesieni. “Tikai ne zem zariem!” es, pašam to dzirdot, iesaucos un uzstājīgi vadu zivi savā virzienā, līdz tā noguļas uz sāniem un atrāda man visu savu raibo skaistumu. “Uhh, kas par zivi, kas par zivi!” es trīcošām rokām tveru fotoaparātu. “Te ir jāpaliek. Noteikti ir jāpaliek vēl uz vienu dienu. Kas to būtu domājis, ka šitā ķersies?” Nu jau ar standziņām rokās es turpinu baudīt savas eiforijas uzplaiksnījumu, vienlaikus ķeksējot laukā no foreles mutes džigu. “Nu ko, atkal naiss!” sevi slavējot, es rūpīgi atlaižu zivi un ceļos kājās, līdz pēkšņi es sajūtu To. Šīs bērnības sajūtas ne ar ko nevar sajaukt un aizmirst. Toreiz tās vienīgi bija siltas, bet šoreiz aukstas. Sakostiem zobiem es pieņemu savu likteni un sāku izbaudīt no pamatīgi samirkušās pēcpuses gar stilbiem tekošo ūdeni. “Nu, tas ir vienkārši vāks!” es smilkstot turpinu lamāties. Saku, kā ir – šitādu Poseidona buču es sen nebiju norāvis. Jā, gadās reizēm pietupienā, atlaižot vai bildējot zivi, nedaudz pēcpusi apslapināt, bet nu ne jau tā kā es tikko. Man abus gumpīšus nākas vilkt nost un liet laukā sasmelto ūdeni. “Viss! Ja jau sausais likums nu ir atcelts, tad arī es varu vienu pa visu dienu,” es apņēmīgi pie sevis nopurpinu, izvelku no somas līdzi paņemto atvaļinājuma dzērienu un sāku slopēt nu jau nedaudz paburzīto Statoilā pirkto taisnleņķa polārmaizes trijstūri.
Tā es tur krastmalas zālītē ar pamatīgi slapju pēcpusi un piesmeltiem gumpīšiem arī sēžu un vēroju, kā straumē aizpeld pirms brīža notrauktās baltās ievu ziedlapas. Šīs ievziedu kupenas apkārtējā ainavā ir sākušas lēnām kust, taču ēnainākās vietās joprojām ir pietiekami daudz svaigu un apdullinošu baltu ziedu ķekaru. Es vienu tādu noplūcu, pielieku pie deguna un caur nāsīm ievelku pilnas krūtis ar šo neatkārtojamo saldeni rūgto aromātu, un vienā mirklī man visas krāsas kļūst daudz košākas. Zaļš! Visapkārt ir pamatīgs zaļums un svaigums, un es tajā visā tieši pa vidu.
Esmu aizgājis jau krietnu gabalu aiz tilta. Upe šeit kļuvusi daudz šaurāka un straujāka. Koki joprojām ir sakrituši gana, tikai šoreiz zem tiem straume izskalojusi padziļus atvarus. Ūdens tajos kuļas kā blenderī, veidojot dažāda izmēra burbuļus. Es, daudz nedomājot, ar savu mānekli rūpīgi apstrādāju katru šādu smūtija porciju.
Copes seko daudz un dažādās spēka kategorijās, neliekot man garlaikoties. Kā jau kārtīgā kokteilī pienākas, šādos atvaros vienlaikus mēdz atrasties dažāda izmēra zivis. Tā tas ir arī manā gadījumā, un nepilnu piecsimt metru garā posmā es pamanos tikt pie pārdesmit mēra un knapmēra forelēm. “Nu, šis tāds reāli sportisks posms,” es, nedaudz noguris un pārsteigts par lielisko copi, pie sevis nodomāju un nodrebinos. Nolemju nedaudz piesēst un atpūsties. Nu jau arī pie upes ir jaušams rāmas pievakares iestāšanās brīdis. Sēdēšanai izvēlētais nelielais bluķītis man uz mirkli atgādina par slapjo sēžamvietu, taču šīs sajūtas pēkšņi pārtrauc kāda veikla, virs ūdens radīta zilizaļa šautra. “Čiv, čiv… Čiv, čiv… čiv, čiv…” Viens mirklis, un nelielais zivju dzenītis jau ir paskrējis man garām. Skatienam sekojot šai košajai šautrai, es pamanu, ka arī saules stari ir kļuvuši daudz zemāki. Caur zariem izspraukušajos gandrīz horizontālajos gaismas kūļos pēdējo siltumu cenšas uzņemt tūkstošiem dažādu kukainīšu. Skats vienkārši pasakains, un jau pēc mirkļa mani pārņem neliela satraukuma un patīkamu baiļu sajūta. “Jopcik! Nevar būt! Jau pusastoņi vakarā,” raugoties pulkstenī, es beidzot sāku aptvert savas aizraušanās sekas. “Tā, tā, tā… Kur es tagad atrodos?” pētot telefonā atvērto karti, es prātoju. Izrādās, ka esmu pamanījies gar upi noslāt krietni vairāk, nekā sākotnēji plānots. Nu, nekas. Pēc kartes spriežot, mana automašīna nav tālu. Arī atpakaļtikšana izskatās, ka būs viegla, un tā arī ir. Es pasaku upei paldies, uz redzēšanos un raitā solī dodos uz autiņu. Vēl jāpaspēj kaut kur noparkoties uz nakšņošanu, ēst uztaisīt, drēbes izžāvēt, un šovakar gaidāmo hokeja maču arī nedrīkst nokavēt.
“Pik, pik!” atskan automašīnas signalizācija, un es steigšus rauju nost savas slapjās bikses. Gumpīši izskatās piesmieti pamatīgi, un no tiem vēl izlīst krietna deva nenosakāmas izcelsmes substrāta brūnas žļurgas izskatā. Biksēm godam turas vienīgi sānu kabatas. “Ar apenēm gan bēdīgi,” es pie sevis nodomāju, ar kailām kājām un pliku dibenu stāvot uz novilktajiem zābakiem un raugoties uz izstieptā rokā divos pirkstos satverta kaut kā pikuča. “Nu labi. Izskalošu un provēšu šo auduma gabalu reanimēt.” Šo ideju mans prāts uzģenerē, jau esot siltā autiņā, sausās drēbēs un ceļā uz manis noskatītu nakšņošanas vietu.
Apstājos es visnotaļ nomaļā vietā. Upe paliek salīdzinoši netālu, arī apdzīvotu vietu tuvumā nav. Par nometnes vietu man kļuvis kāds neliels, labiekārtots Latvijas valsts mežu veidots ceļa atzars. Jau braucot iekšā mežā, es manu vairākas lapsas un stirnas. Viens stārķis, plati vēžot spārnus un cenšoties uzņemt augstumu, lido man taisni virsū, un liekas, ka tas ieskries opelim priekšējā stiklā, taču pēdējā brīdī tas ievelk savas šasijas un tomēr paceļas virs manis. “Skaisti. Šeit būs labi.” Es sagriežu mašīnu ar lukturiem uz iebraucamo ceļu un noparkoju pēc iespējas horizontālākā pozīcijā. Tas, lai gulēšana būtu ērtāka. Turpat blakus tek arī neliels novadgrāvis, kas lieliski noder manu slapjo drēbju izskalošanai pirms žāvēšanas. Siltās drēbes un pārbrauciens mani sasildījis un liekas, ka ārā ir ļoti silts. Lēnām sāk celties arī miglas vāli, kas vienu mirkli pat draud mani ieskaut pilnībā. Esmu paēdis, ir silti un, neskatoties uz to, ka esmu pamatīgi noguris, jūtos ļoti atpūties un laimīgs. Gaidāmā hokeja mača rezultāts mani vairs tik ļoti nesatrauc, jo galvā tikai viens jautājums: “Ja šodien ķērās tik labi, tad kas mani sagaida rīt?”
Kur paliek lielie zandarti – Imants Tiltiņš un Svens Rubulis. Ķeram lielo! #3 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
