Jānis Vītols
www.willow.lv
Ceļojums turpinās… Sākumu lasiet žurnāla februāra, marta, aprīļa un maija numurā.
“Nu, kāpēc? Patiešām?!” Izrādās, ka arī otrais iemetiens man ir padevies tikpat veiksmīgs, cik pirmais, un diemžēl vobleris atkal tiek iestādīts kādā zemūdens siekstā. Es lēšu, ka tā ir tā pati sieksta, kur jau viens mans māneklis karājas. “Tu vari te tirināt to auklu, cik gribi – ārā neko nedabūsi!” sūkstoties par atkārtotu uzkāpšanu uz tā paša grābekļa, es sevi norāju. Protams, ir žēl par katru norauto mānekli. Turklāt, ja šis māneklis ir sevi jau pierādījis kaujā, tad smeldze ir vēl lielāka. Taču arī izčakarētais bebrinieks ar tajā esošajām megaforelēm mēdz pamatīgi uzspiest uz jūtām. “Malacis! To vēl tikai vajadzēja,” atskanot pamatīgam blīkšķim, pēkšņi no bebrinieka atdalās prāvs sausa koka zars un kā tāds atšķēlies aisberga gabals vienā mirklī pāri visam bebru uzpludinājumam pārlaiž jaudīgu cunami vilni, kam seko vairāki mazāki pēcgrūdieni, kas radušies no manas iežaušanās ūdenī. “Viss. Esmu šeit beidzis,” rāpjoties atpakaļ dambja virsotnē, es pie sevis purpinu, apzinoties, ka uz šādu jampadraci mēdz sapulcēties tikai mailītes, nevis labi padzīvojuši un trekni foreļrumpji. Šāds troliņš vienā mirklī nostrādā kā tāds radioviļņu raidītājs, izziņojot visā uzpludinājumā trauksmes signālu: “Uzmanību! Vītols nāk! Vītols nāk! Ar vobleri nāk un grib visas foreles noķert!” Bet patiesībā Vītols nekur vairs negrasās iet. Viņš knapi ir uzrausies atpakaļ uz bebru radītā dambja un kā tādā tronī no augšas vēro smalkos burbulīšus, kas paceļas no saspiestajām dūņām iekrišanas vietā. Arī odi un citi knišļi šo samirkušo gaļas gabalu ir pamanījuši. Tie notikuma vietā ir salidojuši biezā slānī un izvēlējušies ap manu galvu riņķot noteiktā orbītā, kurā ik pa laikam ietraucas arī lielāki meteorītu gabali dažādu dunduru izskatā. Pirmīt sapūstais pretodu līdzeklis tos notur nelielā distancē no manas ādas, taču svīstošā piere liek šim dievišķajam nimbam lēnām sašaurināties, draudot mani nožņaugt, lai pēc tam varētu nesteidzīgi izsūkt sausu. Bet es esmu vēl dzīvs, un dažu pārdomu minūšu laikā manu roku kustību žesti odu izgaiņāšanas procesā ir pamanījušies uzburt divus mistiskus tēlus. Viens no tiem ir iekārtojies uz mana kreisā pleca un nepārtraukti čukst ausī: “Nojauc dambi! Bebriem būs hanā. Varbūt pat atgūsi norautos voblerus.” Savukārt otrs savas kājas šūpo uz mana labā pleca un aicina: “Atstāj visu, kā ir. Met mieru. Paguli nedaudz mašīnā un brauc citur.” Hmm… Tāda neliela dilemma man pašlaik ir radusies. Ko iesākt?
Bebru meistarstiķis
Lai uzsietu jaunu mānekli un izdzertu pēdējo ūdens pudeli, noņemu no pleciem somu.” Fū… Tagad ir nedaudz labāk,” sevi uzmundrinot, pavēršu apņēmības pilnu skatienu dambja virzienā. Gumpīši ir piesmelti, un, ja godīgi, vēsais upes ūdens mani nedaudz pat uzmundrina. “Žēl, ka nav cimdu,” tūdaļ satveru arī pirmo bebru rūpīgi nolikto nograuzni, un demolēšanas darbi var sākties. Visus kokus es cenšos lidināt pēc iespējas tālāk krastmalā, vienlaikus ļaujot aizvien pieaugošajai straumei skalot dambja saistvielu. Tā parasti sastāv no smalkākiem zariem un no krastmalā ar visām saknēm izrautiem ūdensaugiem, bet kā noslēdzošā špakteļkārta vienmēr ir pabieza dūņu kārta, tādējādi apturot ūdens plūsmu ar garantiju. Grauzējs šādi rīkojas vairāku iemeslu pēc, taču pats svarīgākais no tiem ir – drošība. Maldīgs ir uzskats, ka bebri dzīvo pašā dambī. Tiem māja parasti ir nedaudz virs tā, un ūdens līmenis apzināti tiek pacelts tik augstu, lai ieeja mājā atrastos zem ūdens. Tas novērš dažādu plēsoņu nokļūšanu to viesistabā. Līmeņa pacelšana bebriem nodrošina arī vieglāku piekļuvi graužamajam materiālam, turklāt ziemā, kad šāds uzpludinājums ir aizsalis, bebri mēdz apzināti ūdens līmeni nedaudz pazemināt, lai starp ledu un ūdeni izveidotos brīva gaisa kamera, pa kuru tie var netraucēti dzīvoties. Bebrs ir pamatīgs celtnieks, taču monētai ir arī otra puse, un tas ir lielais posts, ko šie dzīvnieki nodara mežam un zivju migrācijai. Par laimi, šis dzīvnieks ir garšīgs, un tā kulinārās vērtības, ādu un dziedzeru ārstniecisko potenciālu augstu vērtē daudzi mednieki, taču pagaidām bebru ir vairāk nekā mednieku. Nez, kā tas ietekmēs bebru populāciju nākotnē? Esmu nedaudz kritis azartā, un laiks, šādi izklaidējoties, paiet āri. Izrādās, ka es intensīvi darbojos jau kādu pusotru stundu noteikti. Uz to, kā lejā pa straumi tiek aizskalotas dambī uzkrātās dūņas un cita draza, es noskatos mierīgi, jo nevienu foreļu nārsta vietu un tam nepieciešamos smalkos oļus es līdz šim nekur neesmu manījis. Tas, jaucot dambjus, vienmēr ir jāņem vērā. Arī vasaras mazūdens laikā šos uzpludinājumus uz foreļupēm es lieku mierā, jo tur esošais ūdens bieži ir vienīgais patvērums lielāka izmēra zivīm. Rudens, īsi pirms nārsta, manuprāt, šādām aktivitātēm ir kā reiz, bet jāpiekrīt, ka situācijas mēdz būt dažādas, un bebru nopludināta jaunaudze, labības lauks vai sabeigta ceļu vai notekūdeņu infrastruktūra noteikti negaidīs līdz rudenim. Tieši tāpat kā mani uzpludinājumā norautie, iemīļotie un medīgie vobleri. “Redz, kur ir!” es priecīgs iesaucos, vienu no tiem tālumā arī ieraugot.
Veiksmes stāsts
“Metrs noteikti ir lejā, ja ne pat vairāk,” pie sevis spriedelējot par ūdens līmeņa izmaiņām, es gar krastu lēnām tuvojos tikko pamanītajam voblerim, vienlaikus skenējot arī pārējās nu jau atklātās siekstas cerībā ieraudzīt otru norauto mānekli, taču nekā. Bet, tā kā tas otrs manu uzticību vēl nebija paspējis iemantot, tad visa uzmanība tiek koncentrēta tieši uz pirmo, daudzo kopīgo foreļcopes karagājienu piedzīvojušo un nedaudz paburzīto centurionu strauta mailes izskatā. “Tā tik ir zampa,” stāvot ar abām kājām šķidru dūņu lāmā, es bažīgi pieturu savu zābaku augšējās malas. Ūdens zābakos ir viena lieta, bet šitais vella drišķis gan tajos nav vēlams. Līdz māneklim arī vēl tālu. Priekšā rēgojas viens neliels koka puļķis no dūņu dzelmes, un uz tā arī mans dārgums karājas. Solis tā virzienā, un es būšu līdz padusēm tajā atejā. “Nē, nē. Es lienu laukā,” atrodoties jau krastā, lūkoju pēc cita mānekļa atgūšanas risinājuma. Ilgi nav jādomā, un es rokās turu pagaru un taisnu lazdas kātu. Bez laba kabatas naža manā somā vienmēr ir līdzi arī neliels un ass saliekamais zāģītis. Tas ļoti atvieglo dažādu koku nozāģēšanu, malkas sagādāšanu ugunskuram un, kā šajā gadījumā, arī mānekļu atgūšanu, sākot no zemūdens siekstām un beidzot ar egļu augstākajiem zariem. “Ar šo vajadzētu aizsniegt.” Atvāžu nelielo zāģīti un rūpīgi piesienu pie lazdas kāta paša gala. “Pļock,” un mana konstrukcija tiek nosēdināta blakus nodevīgajam puļķim. “Žvīkš, žvākš, žviks, un pāri paliek čiks!” Sprungulis pāris vēzienos ir nost, taču krītot tas nedaudz iesēžas dūņās un ar visu mānekli nozūd skatienam. “Tu gan esi inženieris,” satraukts sev iedodu pendeli un ar garo kārti cenšos aizsniegt tikko nozāģēto puļķi. “Jess. Rokā ir. Bet kas tad tas?” uzmanīgi velkot aiz zāģa asmeņiem aizķerto puļķi, es uz tā pamanu arī gabalu no savas auklas. Izrādās, ka negribot esmu nošāvis divus zaķus ar vienu šāvienu un nu jau es rokās turu abus norautos voblerus. “Uh, nu es ceru, ka jūs bijāt tā vērti!” Nomazgāju rokas, izskaloju zābakus un uzņemu kursu laukā no šī bezceļa, lai dotos autiņa virzienā pārbraucienam uz citu upi. Galvā nepārtraukti maļot pēdējo dienu piedzīvojumus, es raiti dodos atpakaļ. Priekšā stāvā grava, lielais labības lauks, un esmu jau uz lielceļa. “Brrr… Auksti kaut kā paliek. Liekas, ka lejā bija siltāks. Varbūt tāpēc, ka visu laiku pa ūdeni ņēmos un zābaki piesmelti?” neviļus pamanot uz savas labās rokas nelielu zosādu, es spriedelēju. Ir vēla pēcpusdiena, un ārā patiešām ir kļuvis daudz vēsāks. “Iespējams, vakardienas negaiss būs ko atmosfērā sadarījis?” es pie sevis turpinu, atrodoties jau pie atvērta opeļa bagāžnieka. Nesteidzīgi izleju zābakus, nomainu sasvīdušo kreklu, pārvelku bikses un, pamanot apakšbiksēs no mitruma un intensīvas iešanas uzkulto putu mākonīti, es vienā mirklī pieņemu lēmumu steigšus kaut kur nomazgāties. “Šodien vairāk nemakšķerēšu,” ar šādām domām kartē noskatu kārtējo upi. Maršrutā tiek paredzēta arī degvielas uzpildes stacija un lielveikals, bet pirms tam noteikti vēlos nomazgāties. Līdz nākamajai lielpilsētai pusotras stundas brauciens, un tieši pirms tās kartē redzama neliela upīte. “Lieliski! Pie tās arī šodien nakšņošu.” Uzmetot skatienu auto panelim, novērtēju atlikušās degvielas daudzumu un citus rādītājus. “Ārā tikai +9! Nebrīnos, ka man ir auksti,” nedaudz nopurinoties, uzgriežu salona apsildi un esmu jau ceļā. Priekšā esošā pļava labu piebraukšanu pie ūdens nesola, taču apņemšanās nakšņot pēc iespējas tuvāk upei dzen mani uz priekšu, kā rezultātā garā zāle pamatīgi pakasa opelim izpūtēju. “Te būs labi.” Es uzmanīgi apgriežos un steidzu piekārtot mašīnā un uz sava ķermeņa radušos bardaku. Kad visas drēbes ir rūpīgi izskalotas, tad laiks ir nopeldēties arī pašam. “Auksti!” stāvot ar pliku dibenu blakus opelim, notēmēju uz upītes dziļāko vietu. Nedaudz sakostiem zobiem speru arī pirmo soli ūdenī. “Ūūūū, cik auksts!” zinot, ka cita varianta man nav, es brienu tik tālāk un nu jau atrodos ūdenī līdz viduklim. Pēc kārtīgas noskalošanās jožu krastā slaucīties un uzvilkt sausas drēbes. “Nu gan sarāvies,” velkot kājās apakšbikses, pie sevis nosmejos. No aukstuma mana vīrišķība nu izskatās pēc pavisam mazas bērnišķības, kas gatava filmēties kādā zīdaiņu higiēnas pulverīša reklāmā. “Aiziet, aiziet, aiziet!” sevi skubinot pēc iespējas ātrāk uzvilkt sausas drēbes, es pēc mirkļa jau esmu apģērbies. “Darīts!” Viss ir tīrs, izskalots un izžauts. Nu varu lēkt autiņā un pa tām pašām sliedēm, kur iebraucu, doties laukā uz ceļa. Zāles kutināts, opelis nedaudz nosmejas, un, viegli izspolējot, es esmu jau ceļā uz lielveikalu. Tālu nav jābrauc, un bodē viss notiek raiti. Pēc stundas esmu jau atpakaļ. Pa ceļam kārtīgi sasildos un pamanos apēst pāris minipicas. Šodien vakariņās man atkal būs lašveidīgā zivs. Tikai šoreiz veikalā pirkta.
Alatu izgājiens
Viss noritēja raitāk, nekā plānots, un izrādās, ka līdz tumsai man vēl ir atlikušas vismaz divas stundas. Domāju, ka jebkurš makšķernieks reiz ir sajutis to nemieru, kas rodas, esot pie ūdeņiem ar saliktu makšķerkātu autiņā. Nu gribas taču iemest un paprovēt, vai te maz kas dzīvo. Arī mani šis nemiers neliek mierā, tikai samirkušos zābakus es kājās vairs negribu vilkt, lai tie žūst. “Ehh… nu labi,” viena izdzerta aliņa iedrošināts, es nolemju doties pie upes botās. Nelielai upītei metru dziļas bedres ir vairāk nekā pietiekamas, lai tajā dzīvotu skaisti foreļu eksemplāri, tāpēc es klusi tuvojos savai padziļajai plunčāšanās vietai. Pirmie divi iemetieni neko labu šai upei nesola, taču trešajā liekas, ka kāds cenšas manu vobleri pagrābt, taču nesekmīgi. Un tā jau vairākus metienus pēc kārtas. Forele tā noteikti nav, un visas aizdomas krīt uz alatām. “Jāuzliek džigs,” notupies uz ceļiem, es veikli pārsienos un no bundžiņas izvelku vienu maza balta kāpura imitācijas silikona mānekli. “Opā! Labais!” jau pirmajā iemetienā apstiprinās manas aizdomas un piesakās skaista izmēra alata. “Kas par skaistumu un spēku!” es pārsteigts izbaudu notikušo. Alata patiešām ir daudz spēcīgāka par foreli, un rokās to noturēt ir ļoti grūti. Ja uz pāris sekundēm to izdosies piecelt virs ūdens, tad tas jau ir daudz. Jaunie makšķernieki, cenšoties zivi savaldīt, bieži mēdz to rokās saspiest par stingru, un tad iznākums var būt zivij letāls, tāpēc alatu copē uztveramais tīkliņš ir vairāk nekā svarīgs. “Nu, forši! Laikam pirmīt, mazgāšanās laikā, mans bērnišķīgais tārpelis būs šīs zivis pievilinājis,” atlaižot zivi ūdenī, es domās nosmejos un lūkoju nākamo iemetiena vietu. Pie upes laiks paiet ātri un interesanti. Ķeras dažāda izmēra alatas uz dažādiem mānekļiem. Pāris eksemplāri pat ar pamatīgām traumām trāpās. “Cerams, ka sadzīs,” vienu tādu atlaižot, es nosaku. Zivij pamatīgs robs muguras daļā izcirsts. Izskatās svaigs, bet, ja jau pieķērās, tad tas nav ietekmējis alatas dzīvotspēju un apetīti. Uzmācīgie odi dzen mani atpakaļ uz autiņu. Laiks doties pie miera. Rīt alatu diena!
Turpinājums sekos
