Jānis Vītols
www.willow.lv
Ceļojums turpinās… Sākumu lasiet žurnāla februāra, marta un aprīļa numurā.
Sejā ir jaušams patīkams vakara vēsums. Tas mani nedaudz uzmundrina un skubina doties tālāk, taču arī nogurums neļauj par sevi aizmirst. Mana gaita ir kļuvusi gausāka, un, lai pārvarētu priekšā esošās alkšņu kritalas, manām smagnējajām kājām aizvien biežāk nāk palīgā arī rokas. Upē ierastā vakara jampadrača vietā ir vērojams rāms klusums. Ne zivju plunkšķu, ne gaisā virmojošu kukaiņu deju vai spalgu putnu skaņu. Klusums. “Gurrrrrrkt… gurrrrktt…” tikai vēders ik pa laikam man uzstājīgi cenšas kaut ko paziņot. Lai gan ārā vēl ir nosacīti gaišs, mans prāts jau analizē šīs dienas pēdējā iemetiena trajektoriju. “Ššrrrrrrrr!” jau nākamajā mirklī izritinās aukla, un pavirši tiek raidīts spēcīgs iemetiens attālajā upes līkumā. “Johaidī! Nu kāpēc es metu vispār?! To tik man vēl tagad vajadzēja,” sūkstoties par veiksmīgi izpildītu foreļcopes pēdējā iemetiena klasiku, es drudžaini raustu kātu cerībā atbrīvot mānekli no pamatīga zacepa. “Nu, tur es klāt točna netikšu – baigi tālu. Laikam nāksies raut nost,” es turpinu spriedelēt, sēžot uz kāda upei pāri pārkrituša koka. Izmantojot savu atrašanās vietu, es piemiņai uzņemu vairākus fotoattēlus. “Pīīīīk-pik,” arī kamera nepārprotami signalizē, ka ir nogurusi. Iedegas sarkanā signāllampiņa, un vēl pēc pāris fotoklikšķiem tā izslēdzas pilnībā. Tūdaļ seko arī paredzamais ”tinkš”, māneklis ir norauts, un nesteidzīgi tiek uztīts pagarais, tukšais auklas gabals. “Eu! Rekur taču mans autiņš!” caur krūmiem pamanot sudrabpelēko opeļa krāsojumu, es priecīgs pie sevis nosaku. Šim priekam ir arī iemesls, un tā ir apziņa, ka tajā man vēl ir aizķērušies divi aliņi. Varbūt pat trīs. Apņēmības pilns vismaz vienu no tiem izdzert vienā rāvienā, es raušos nost no koka, lai krastmalā pārsietu norauto mānekli, ieliktu somā savu action kameru, dotos uz nakšņošanas vietu malkot dzērienu un beidzot arī kaut ko uzēst.
Kad upe nelaiž prom.
“Paldies, upe! Man šodien viss. Tiekamies rīt!” kasot no pieres kameras stiprinājuma gumijas nospiestās un niezošās vietas, es vēl reizi pārlaižu skatienu upei. Lai gan spinings jau ir salikts un domas vandās pie ugunskura un kārtējās tušonkas bondzeles, mani joprojām nepamet kāda dīvaina sajūta. Tā, it kā upe mani vēl gribētu nedaudz pieturēt un nelaist prom. Nu, tāda, līdz galam nepadarīta darba sajūta. To aprakstīt ir grūti. Tā kā automašīna atrodas praktiski blakus, pieņemu lēmumu atstāt mugursomu zemē, salikt no jauna spiningu un uzmanīgi pieiet tuvāk norautā mānekļa zacepa vietai, lai veiktu vēl dažus iemetienus. Mērķis var arī nebūt forele, bet cerība, ka šī dīvainā sajūta no manis atkāpsies un es varēšu mierīgu sirdi baudīt naktsmieru.
“Jā, tas patiešām ir pamatīgi ieķēries,” tuvojoties atvaram, caur polarizējošajām brillēm pamanu pirms brīža norauto mānekli. Pēc notrūkšanas tas palicis laiski karājoties zem ūdens uz kādas kritalas. Aizmugurējais āķis tam ieķēries siekstā, bet priekšējais ir brīvs. Tā tas tur arī rāmi plīvo un vieš manī cerību to tomēr atgūt. Atskan “plunkš”, un praktiski tam blakus ielidinu arī norautā mānekļa dvīņubrāli. Tas, izaicinoši šūpojoties no vieniem sāniem uz otriem, grimst dzelmē, pa ceļam pasveicinot savu zacepā esošo radinieku. Seko vairāki mānekļa uzrāvieni, un iemetiens tiek atkārtots. Viens uzrāviens, otrs, trešais, ceturtais. Nekā! “Nu gan laikam šodien viss,” nolicis spiningu zālē, es paņemu rokās tam blakus gulošu un divreiz garāku sausa koka zaru, lai ar tā palīdzību atgūtu mānekli. “Tā, tā. Kur tad tu man te biji?” skenējot dzelmē esošo siekstu, es cenšos saskatīt mānekli, taču nu vairs to neredzu. “Eu! Nu, kur tu esi?!“ nedaudz sašokējies, ka vairs neredzu to, ko pirms brīža labi varēja saskatīt, es uzmanīgi nolieku koku atpakaļ zemē un rokās atkal paņemu spiningu. “Tu paskaties tikai. Kā šito var dabūt gatavu?!” Pirmīt norautais māneklis karājās uz viena āķa, bet nu jau tas ar abiem voblera āķiem ir pamanījies ieķerties siekstā. Turklāt skatienam māneklis ir noslēpies tieši straumes pusē. Tādu pigoru tikai ar kāda palīdzību var nostrādāt. Lai atrisinātu šo mistēriju, veicu kārtējo iemetienu, kas ir pilnīgi identisks diviem iepriekšējiem. Viens uzrāviens, otrs un… “Bomba!!” Pēkšņi no dzelmes pakaļ voblerim strauji tešas plati atvērta foreles rīkle. Ar šādu agresiju un spēku es šajā foreļizbraucienā vēl nebiju saskāries. Tieši tāpat kā zilais valis mēdz pavērt savu muti kārtējai planktona uzkodas tonnai, tā arī šī forele lido laukā no ūdens ar pilnībā rīklē iesūktu vobleri. “Laikam tas norautais māneklis būs viņu pamatīgi nokaitinājis,” turpinot zivs savaldīšanu, es spriedelēju. Spēks zivij ir pamatīgs, taču tās centienus nokļūt atpakaļ dzelmē apslāpē spoles bremze un kāts. Es automātiski taustos gar saviem sāniem un pieri, taču visa mana aparatūra atrodas somā pārdesmit metrus no manis. “Nu, nekas. Viss vienmēr arī nav jāiemūžina,” sevi mierinot, es palaižu spoles bremzi nedaudz vaļīgāk un ļauju forelei zemūdens kūleņus mest brīvāk. Neskatoties uz to, ka āķu atkabināmās standziņas ir pa rokai, mani bažīgu dara fakts, ka neredzu mānekli. To zivs patiešām ir pakampusi pamatīgi, un no mutes kaktiņa paveras tikai aukla. Nu forele ir kļuvusi jau pavisam rāma, un tās liktenis tiek zīlēts tumši sarkanā asiņu mākonī. “Mjā, tur laikam kaut kas galīgi nav labi,” pievelkot zivi tuvāk, tā noguļas manā priekšā uz sāniem. Veikli paveru tai muti un secinu, ka zivs nebūs dzīvotāja. Pavasara vēsais ūdens reizēm dara brīnumus, un bieži vien zivis izdzīvo arī ar plēstām žaunām. Taču ne šajā gadījumā. Ja viena forele man būtu jau somā, tad noteikumi paredz, ka šādā gadījumā aukla ir jānokniebj, māneklis (āķis) jāatstāj tai rīklē un zivs jāpalaiž atpakaļ. Ūdriem, gārņiem, vēžiem vai arī cerībai, ka tomēr notiks brīnumi un zivs izdzīvos.
Lēmums ir pieņemts – forele tiks paturēta. Arī sārtajos punktos uz zivs sāniem aizvien vairāk parādās melni pigmenti. Tas liecina par stresu un lēnu padošanos liktenim. Te foreli vairs lieki nav ko mocīt. Ceļu to krastā un rīkojos pēc makšķerēšanas noteikumiem. Kad viss ir beidzies, es dodos atpakaļ pie upes, lai noskalotu zivi. “Paldies tev par šo patīkamo dāvanu! Paldies!” Raugoties tumšajā atvarā, es neviļus ieslīgstu nelielā foreļcopes transā, taču gurkstošais vēders ātri vien mani atgriež atpakaļ realitātē. Par godu forelei tiek uzrīkota neliela fotosesija, pēc kuras es sāku domāt par to, kā šo zivi gardi pagatavot. Te man galvā šaudās vairākas domas, taču visa pamatā ir veiksmīga zivs izķidāšana.
Ekskluzīvas vakariņas
Strauta foreli var ēst arī jēlu. Ar sāli, pipariem, cukuru, citronu utt. Te recepšu ir daudz un dažādas, taču es grasos zivi cept virs ugunskura. Šeit neiztikt bez nelielas improvizācijas, jo zivs kaut kādā veidā virs ugunskura ir jānotur. Te lieti noder visparastākais koka žāklītis, kas nogriezts atbilstoši zivs lielumam un kuram vēl pāri ir pārlikti daži atbalsta mietiņi. Ātri un vienkārši. Un nav jābaidās, ka šī konstrukcija var sadegt, jo zivs pagatavošanai nav nepieciešams daudz laika. Forelei es zvīņas netīru. Arī galvu nost negriežu un pašu zivi mazākos gabalos arī nedalu. Šādam pagatavošanas veidam svarīgi ir zivi griezt tieši pa muguru. Pāri galvai, gar mugurkaulu un prom līdz astei. Tad zivi atver un visas ķidas ir pieejamas, bet, pirms tās atdot caunām, es iedziļinos to saturā un papētu, ar ko zivtiņa konkrētajā upē un laikā ir barojusies. Vēdera saturs mēdz pārsteigt, tas ir arī lielisks priekšā teicējs turpmākajā mānekļu izvēlē. Tad nu arī šādi atvērtu, divgalvainu foreli es guldu ar zvīņām uz leju uz sava improvizētā žāklīša. Virsū kaisu nedaudz sāls vai kādu citu pieejamo garšvielu, un viss. Pēc piecpadsmit minūtēm zivs ir gatava, bet vēl pēc desmit arī es esmu gatavs, jo šādi gatavota, silta un pašķerta strauta forele manā izsalkušajā vēderā tiek iedabūta vienā rāvienā.
Turklāt tas viss ir svaigā gaisā, meža vidū un pēc upē pavadītas nogurdinošas dienas. “Mmm… Tas gan bija gardi,” es baudkāri norūcu, pametu dziļāk zem krēsla vēl neatvērto tušonkas bondzeli un dodos pēc malkas. Liekas, ka tālumā kaut kas nedaudz dundina. Iespējams, pērkons, tāpēc pirms gaidāmā lietus vēlos paspēt uzkurināt lielāku ugunskuru.
“Nu pamatīgi rībina,” sēžot pie ugunskura, es nedaudz sabīstos, izdzirdot kārtējo dārdoņu. Ārā ir iestājusies tumsa, un uz tās fona krāšņi izceļas tuvākas un tālākas zibens šautras. Līdz pēkšņi viss naksnīgais debesjums virs manas galvas saplaisā. “Ba-bāc!” uzreiz atskan arī pats pērkondārds. Brīdi liekas, ka debesjums neizturēs, sabirs drumstalās un uzvelsies man virsū. Bet es jūtos labi, jo mieru dod mājīgais ugunskurs un apziņa, ka tepat blakus ir mans uzticamais opelītis, turklāt vakars izrādās pārsteidzoši silts un, neskatoties uz vareno dabas parādību, lietus man visu laiku iet garām. “Ehh… Nu, vai nav forši?!” es atveru pēdējo alus pudeli un ļaujos ugunskura hipnotizējošajam spēkam. Tajā ik pa laikam iepūš kāda silta vēja brāzma, sev līdzi paceļot smalku, koši sārtu, kvēlojošu dzirksteļu miljonu. Gaisā un arī pašā ugunskurā kvēlo tā, ka brīžiem gribas pagrābt šos koši sārtos ogļu rubīnus un sabērt sev kabatās.
Divus vienādus noteikti es tajos neatrastu, tāpat kā divas vienādas koka sprakšķēšanas skaņas nav iespējams sadzirdēt. Ugunskura siltums liek man novilkt zeķes. Esmu atspiedies pret kādu bluķīti un omulīgi vēroju, kā paceļas tvaiks no maniem baltajiem, krokainajiem kāju pirkstiem. Blakus īkšķim pamanu nelielu no mitruma uzberztu tulznu, un aiz nagiem ir saķērušies dažāda garuma kokvilnas zeķu pavedieni, līdz pēkšņi, uz vienu tādu raugoties, es uz mirkli iemiegu. Rokā satvertā alus pudele tiek atlaista, un viss tās saturs izlīst pa zemi. “Brrr, nav ko sevi šitā mocīt,” es nopurinos un raušos iekšā autiņā. Arlabunakti.
Es guļu ļoti labi, neskatoties uz to, ka visu nakti līst un lietus lāses skaļi sitas pret manas mašīnas kapotu. Esmu piecēlies agri, ārā vēl nedaudz līņā, un pamalē aust saule. Ugunskurs ir nodzisis pilnībā, un lejpus nometnes esošā upes ieplaka ir ieskauta miglā. Tālumā atskan dzērvju klaigas, taču to jaudu apslāpē tuvumā esošo sīkputnu ampelēšanās. Es līdz pusei raušu kājās botas un šļūcu līdz pirmajiem krūmiņiem pačurāt, līdz pēkšņi pamanu kādu automašīnu. Tā droši brauc manā virzienā, un cauri stikliem var manīt divus cilvēkus. “Nu, neko. Lai jau tik brauc,” es nospriežu un riktēju tik augšā savu prīmusu ikrīta kafijas krūzes pagatavošanai. Pēc iekšā sēdētāju sejām nepārprotami var manīt, ka viņi nav priecīgi mani šeit ieraudzīt. Ne apstājas, ne sasveicinās, bet vienkārši turpat blakus manam autiņam griežas riņķī un dodas prom. Skaidri manāms, ka tie ir makšķernieki. Es parasti šādās situācijās noteikti sasveicinos un aprunājos. Bet cilvēki mēdz būt dažādi, un par to man varbūt arī kādreiz būs cits stāsts.
Jauna diena jauniem piedzīvojumiem!
“Tā, tā, tā. Kur lai šodien brauc?” es spriedelēju, pētot telefonā karti. Lielu gabalu pa šo upi esmu jau noslājis. Drīz tā beigsies. Augšteci vēl lāga neesmu iepazinis, taču aerofotogrāfijas un reljefa kartes neko daudzsološu tur nesola. “Nu, labi – varbūt lietus pa nakti būs ko pamainījis,” es nodomāju un nospriežu doties tomēr atpakaļ uz leju. Uz posmiem, kur es jau biju. Diemžēl jau turpceļā es pamanu vienu automašīnu piestājam pie upes. Arī pie mazo razbainieku tilta viens foreļotājs riktējas. Tieku līdz savam pirmajam posmam, bet tur atkal pamanu šī rīta ciemiņu mašīnu. “Nu, johaidī! Kas par lietu?!” Visi mazdārziņi pilni ar cilvēkiem, bet pirmīt tā nebija. Izrādās, ka atbildi uz šo jautājumu ir nozagusi mana laika izjūta. “Pareizi – šodien taču ir sestdiena!”
“Neko darīt – braukšu vien tomēr uz augšu,” nedaudz sūkstoties par lieki nodedzināto degvielu, pieņemu lēmumu pabeigt upes ekspedīciju godam, un es dodos pētīt augšteces posmu. Pēc lietus grantētais ceļš ir mitrs un tik ļoti neput. Braukšana ir laba, turklāt nu jau es zinu no galvas praktiski katru šī ceļa līkumu un atzaru. Karte par labu piekļūšanu upei neliecina. Visapkārt lieli sējumi bez skaidri redzamiem piebraucamajiem ceļiem. Es rāmi noparkojos kādā traktortehnikas nobrauktuvē un logā atstāju savu telefona numuru. “Bļāviens! Varēju taču veikalā iebraukt,” raušot mugursomu uz pleciem bez dzeramā ūdens pudeles, es sevi norāju un pa kādu lauksaimniecības agregātu iebrauktu sliedi dodos pāri laukam upes virzienā.
Beidzoties sējumiem, praktiski uzreiz sākas padziļa grava. Loģika uzstāj, ka lejā noteikti ir upe, taču telefonā esošais GPS mani grib dzīt vēl pārsimts metrus uz priekšu. Es pievelku ciešāk mugursomas siksnas un, dungojot dziesmiņu par kalnu un ripojošo akmeni, šļūcu tik lejā, tuvāk ūdenim. “Tas ir kaut kāds murgs!” ar nedaudz saskrāpētu un pamatīgi nosvīdušu seju es beidzot raugos uz upi. Smalkie ievu zaru pinumi, pa kuriem es lauzos ūdens virzienā, ir savijušies pamatīgā biezoknī un pārklāj arī pašu upi. Ne īsti gar krastu, ne brienot pa ūdeni, labu pārvietošanos šis posms diemžēl nesola. “Nu, lūk – pats vien gribēji, tad nu arī saņem,” liekot kopā spiningu, es lūkoju kādu atvērtu logu šajā biežņā, lai tiktu līdz brīvam iemetienam.
Upe šeit sekla un piekritusi pilna dažādiem kokiem. Krasta smiltīs ir skaidri saskatāmas ūdens līmeņa krišanas rezultātā iegrauztās rievas. Visa piekraste uzrušināta mikrotranšejās, kuras aiz sevis mēdz atstāt strauta nēģu mazuļi. Dažās lāmās pat var saskatīt tos rosāmies, cenšoties sekot mitrumam. “Vai nav maita?!” es pēkšņi uzsaucu un no savas kreisās rokas notraucu brangu ērci. “Vēl viena,” es turpinu, un tieši tāds pats mošķis nolido no biksēm. Arī odi sāk mani ielenkt aizvien draudīgāk, tādēļ no somas izņemu repelenta flakoniņu. “Pššššssssssšssšss,” atskanot ilgam pretknišļu līdzekļa izsmidzināšanas troksnim, es kā tāds nobijies kalmārs aiz sevis atstāju baltu un biezu ķimikāliju mākoni, kura aizsegā veikli nozūdu no uzmācīgajiem asinssūcējiem cerībā, ka nu tie liks kādu laiku mani mierā.
Upē dziļu vietu ir maz. Manu tikai seklas paceres un nelielas izskalotas bedres aiz iekritušajiem kokiem. Lielai forelei vajag vietu, kur dzīvot, taču šis posms sapņus par mēra foreli noteikti nepiepildīs. Pozitīvi ir tas, ka nelielas forelītes ik pa laikam man tomēr atrādās, taču šos seklos bērnudārzus es apzināti apeju cerībā ieraudzīt kādu dziļāku slēptuvi. Vienu tādu es arī uzeju, un patiešām – pēc mānekļa iekrišanas momentāni seko arī grābiens. Es īsti tādai jaudai neesmu sagatavojies, līdz ar to skaista izmēra forele kārtējā kūlenī mani piesmej, parāda savu dibenu un nosprūk.
“Opā! Tas jau bija kaut kas,” es neviltotā izbrīnā par tikko notikušo pārlaižu skatienu upei cerībā priekšā ieraudzīt ko līdzīgu šai slēptuvei, taču nekā. Cik vien uz priekšu varu saskatīt, visur gultni klāj gaiša smilšu sega, taču tālumā dzirdamais dobjais troksnis gan liek man sarosīties, un es apņēmīgi dodos tā virzienā.
“Iespaidīgi!” jau pēc pāris līkumiem es raugos uz bebru veidotu milzīgu dambi. Manā priekšā slejas pamatīga konstrukcija vismaz divu metru augstumā. “Tad redz, kur tas ūdens pazūd.” Man jau pirmīt radās aizdomas, ka priekšā var būt bebrinieks. Visu šo laiku gaisā virmoja spēcīgs un neatkārtojams bebru dziedzeru aromāts. Pavasaris ir laiks, kad bebri dala savas teritorijas, tās iezīmējot ar savu smaku. Ik pa laikam krastmalas smiltīs šādas koncentrētas Chanel 5 bebru sastumtas smilšu pļockas var novērot un, protams, arī sajust. “Ūūūjjjj! Jomajoo!” uzrausies dambja virspusē, es secinu, ka šeit laikam mana upes izpētes ekspedīcija arī beigsies.
Cik vien varu manīt, visur ir ūdens. Visa ieplaka ir applūdināta un sagāzta pilna ar dažāda izmēra bebru nograuztiem kokiem. Zinot, ka šādi uzpludinājumi bieži mēdz makšķerniekam atnest patīkamus pārsteigumus, es veicu pirmo iemetienu. Tas padodas tāls, un ar nelieliem uzrāvieniem, izspēlējot mānekli, es uztinu auklu, taču mirklī, pirms celt mānekli laukā no ūdens, atkārtotam iemetienam seko pamatīgs tesiens. Zivs neuzsēžas uz āķa, taču uz tumšās, bebru sastumtās dūņu grunts skaidri var manīt lielas foreles zeltīto sānu radīto cilpu. “Yess! Būs laikam lielā tūlīt, būs!” Es, patīkami satraukts, ieslēdzu savu action kameru un veicu nākamo iemetienu. Tas sanāk līdzīgs iepriekšējam, tikai šoreiz es nolemju starp rāvieniem ieturēt lielāku pauzi. Tā teikt, lai forele var labāk notēmēt. Viens rāviens, otrs un dankš. Kāts ir ripā, bet ne foreles, bet gan pamatīga zacepa dēļ tieši uzpludinājuma vidū. “Johaidī!” es nolamājos un apzināti rauju nost mānekli, nemaz neizskatot variantus to atgūt, jo tādējādi es varu izčakarēt gan šo momentu, gan arī iespējami nākamos. “Kā tad tā – nav vairāk,” es izmisis lūkojos atvērtajā mānekļu kastītē cerībā ieraudzīt šīs upes jājamzirdziņu, taču nekā. “Pareizi – vakar taču es šī voblera brālēnu no siekstas neizņēmu. Nu arī otru esmu pakāsis,” tā arī neatrodot identisku vobleri, es sevi norāju un paņemu no kastītes, manuprāt, vislīdzīgāko abiem iepriekšējiem. “Nez, vai man uz šo tagad kaut kas būs?” domās sev jautāju, un jaunais māneklis iekrīt tumšajā uzpludinājuma ūdenī pēc atbildes.
Turpinājums sekos.
