Veikala kasieres saviebtā seja man kārtējo reizi atgādina, ka pārēsties savvaļas lakšus pirms bodes apmeklējuma tomēr nebija laba ideja. Nedaudz piesarcis, es žigli krāmēju tikko iegādāto proviantu maisiņā un, dziļi ievilcis elpu, dodos uz automašīnu. Vēders joprojām no izsalkuma uzstājīgi kurkst un maisiņā ieslidinātā treknā skumbrija ar sieru šo situāciju sola izlabot.
Vidzemes cilpa jau kādu laiku atrodas bumeranga trajektorijā, un, vai es to vēlos vai ne, tā uzstājīgi liek man atgriezties atpakaļ izejas pozīcijā. Pirms devos braucienā, šis copes bumerangs tika izsviests ar pamatīgu enerģijas, apņēmības un azarta lādiņu, taču nu jau ir jūtams patiess nogurums un vēlme atgriezties pie savas sievas. Līdz kārtējai nakšņošanas vietai man paredzēts garāks pārbrauciens, un, neskatoties uz to, ka man pa ceļam ir iespēja ielūkoties vairākās foreļupēs, es šodien tomēr vairāk necopēšu. Priekšā ir neizteiksmīgi garš šosejas posms, un, izsalkuma mudināts, es izlemju nedaudz iekost, vēl esot pie stūres. “Mmm. Ku gardi…” negausīgi tiek nokosts pamatīgs skumbrijas gabals, līdzi pakampjot arī nelielu celofāna strēmelīti. Bet, kad nākamais kumoss iekrīt manā klēpī un starp ciskām paslīd zem pēcpuses, es esmu spiests tomēr stāties malā, lai galīgi nepiecūkotu savu autiņu.
Drusciņ civilizācijas
Autobusa pietura pašā lielceļa malā varbūt nav pati labākā ēšanas vieta, taču dīvainā kārtā šis nelielais civilizācijas nospiedums manī rada zināmu miera sajūtu. Pa asfaltu abos virzienos garām traucošo automašīnu saceltais vējš planda manus matus un motoru izdalītās dūmgāzes atgādina par pilsētu un mājām. “Nevar būt, ka pēc tā visa esmu jau noilgojies?” nesteidzīgi ēdot trekno zivi, es domās sev uzdodu šo jautājumu, noraugoties uz kādas vēja nestas Narvessen kafijas krūzītes plivināšanos pašā nojumes stūrī. Uz saulē uzkarsušās ķieģeļu sienas sildīties salidojuši tauriņi un mušas, bet grāvmalu kārklu audzēs ir dzirdama dažādu sīkputnu rosīšanās. Savukārt ceļa otrā pusē, no klajā lauka attālās malas, mani uzmanīgi novēro vairākas stirnas, un uz kāda pērnā siena ruļļa ir uzlaidies vanags. Lai gan nepārtraukti ir dzirdama auto dūkoņa un gaisā virmo piķa, eļļas un izplūdes gāzes aromāts, dzīvnieki ir pielāgojušies ar to sadzīvot. Un arī mans dabas piesātinātais ķermenis ir sapratis to, ka gluži bez nekādām civilizācijas iezīmēm tas tomēr iztikt nevar. Jo pilnāks paliek vēders, jo vairāk man sāk prasīties pēc komforta, un tā kā tāds zvirbulis, kas pie McDonalda diedelē frī kartupeļus, es telefonā sāku lūkot kādu viesu namu cerībā uzlasīt lētas ērtību drumstalas siltas dušas, televizora un ērtas gultas izskatā. Ilgi meklēt nenācās, un jau pēc mirkļa es pamāju ar roku izbiedēto stirnu baltajām pēcpusēm un dodos noskatītās guļvietas virzienā.
Viesu nams atrodas ainaviskā meža ielokā, un tā teritorijā ir vairāki dīķi. Saimnieces piekrišana ļauj man tajos pat iemest makšķeri. Nekas nopietns šajās ūdenstilpēs nedzīvo, bet pie pārdesmit karūsiņām es tieku bez bēdām. Lai gan ir iespēja šeit uzcelt arī telti, es atļaujos tomēr iznomāt namiņu. Siltā duša man vienkārši nones širmi. Es biju jau piemirsis, kā smaržo dušas želeja, tāpēc mazgājos nesteidzīgi. Ik pa laikam manu roku pirksti aizķeras aiz matos salipušajiem sveķu pikučiem un pie kailo kāju pēdām sāk krāties nelieli, dažādu smalku zaru un skuju sanesumi. “Uhh. Cik patīkami,” slaukot savu miesu, pielikdams pie sejas tīru un svaigu dvieli, es nosaku. “Būs laikam jau atdzisis,” no nelielā ledusskapja tiek paņemta vēsa alus pudele, un, karstajam ķermenim vēl nedaudz kūpot, es apsēžos uz namiņa lieveņa malas un ļaujos pilnas wi-fi zonas valdzinājumam, taču sagurušās acis ilgi šādu slodzi neiztur un ietriec mani gultā. Domās vēl cenšos pārskaitīt pirmīt noķertās karūsiņas, taču, ticis nedaudz pāri pusei, es tūdaļ arī atslēdzos. Atā.
Pēdējai dienai pakaļ
Izgulējos es lieliski un pēc sapņiem pārbagātas nakts jau atkal sēžu uz lieveņa, bet nu man rokās ir karsti kūpoša kafijas krūze. Ik pa laikam ienirstot un pret debesīm vēršot savus spalvainos dibena pludus, karūsu dīķī barojas mežapīles, bet pa gludi nopļauto mauriņu siro ezis cerībā tikt pie kādas brangas sliekas. Mans šī ir pēdējā foreļcopes diena, un, ja līdz šim visu laiku tika makšķerēts vēl nezināmās upēs, tad šodien manos plānos ir apmeklēt jau iepazītus ūdeņus. Šim nolūkam es nobraucu no galvenās maģistrāles un, aiz sevis atstājot pamatīgu putekļu mākoni, dodos kādas alatupes virzienā. Jau no ceļa caur noputējušām koku lapām var manīt laiskos upes līkumus, un daži no tiem pienāk tik tuvu braucamajai daļai, ka liekas, es varētu makšķerēt kaut no mašīnas. Rūpīgi vērojot upi, es lēnām nogriežos kādā šaurā ceļa atzarā un noparkojos maksimāli tuvu labajai malai. Pēc viesu namā piedzīvotās svaigās komforta sajūtas es sev nosolos, ka šī ir pēdējā reize, kad kājās aunu šos piesmakušos brienamzābakus un, nelielas smaciņas pavadīts, dodos lejā pa straumi, lai, makšķerējot un brienot pa ūdeni, atkal atgrieztos pie autiņa. “Kruta. Redz kur smadzenes mētājas,” notupies uz ceļiem pie iespaidīgas bisīšu kolonijas, es aizrautīgi sāku fotografēt šos krokainos meža dīvaiņus. Ēst šīs pavasara sēnes es līdz šim vēl neesmu uzdrošinājies. Cita lieta ir ar lāčpurniem. Tie gan ir provēti un pat garšo. Pavasarī lasītos lāčpurnus vajag izkaltēt, un tad tie ievērojami saraujas. Kad pienāk laiks kādai lāčpurnu receptei, tad šos izkaltētos poķīšus liek kādā pašgatavotā buljonā, un tie, uzsūcot atpakaļ mitrumu, pie viena sevī uzņem arī visas garšvielas un atkal atgriežas sākotnējos izmēros. Tālākais jau pēc paša vēlmēm. Var cept, likt zupā vai pildīt ar kādu sieru vai aknu pastēti. Sanāk garšīgi un interesanti. “Tidiu, tidiu…tidiu, tidiu…” šo fotosesiju pēkšņi pārtrauc spalgs telefona zvans, un pēc nelielas sarunas es esmu spiests atgriezties atpakaļ un pārparkot savu opeli, lai garām palaistu kādu gabarītos lielāku meža tehniku. Attālums līdz autiņam nav liels, un jau pēc divdesmit minūtēm esmu atpakaļ pie ķerveļiem. Tālāk atliek šķērsot kādu avenājiem aizaugušu kailcirti un pa nelielu gravu nošļūkt līdz pašai upei.
Šie ūdeņi man nav sveši, un es zinu, ka bez skaistām alatām te mēdz trāpīties arī iespaidīga izmēra foreles. Lieta tikai tāda, ka arī citas zivis te dzīvo. Jau pirmajā iemetienā nelielajam rotiņam seko vairāki miniasarīši, ik pa laikam tam uzbakstot ar saviem strupajiem purneļiem. Iepriekšējā sezonā kādi trīs medīgi mānekļi kopā ar līdakām te ir aizpeldējuši, tādēļ bez fluorkarbona pavadiņas nemaz neriskēju šeit makšķerēt. “Opā,” pēkšņi caur polarizējošajām brillēm es pamanu raksturīgo foreles garāmkampienu un, daudz nedomājot, veicu atkārtotu iemetienu. “Bams!” tūtaļ seko arī pamatīgs tesiens, tikai galā spirinās nevis pirmīt redzētā forele, bet gan skaista alata. Protams, ka prieks par šo zivi ir neaprakstāms, taču azartu tā tikai sakāpina, jo joprojām paliek neatrisināts pirmīt izprovocētās foreles raibo sānu jautājums. Nākamie divi iemetieni pa tukšo, bet trešajā atkal alata uzkožas. “Būs laikam kur notinusies,” rūpīgi skenējot perimetru, uz mirkli es iejūtos foreles ādā un drošu patvērumu saskatu pretējā krastā, kur pie pašas malas pamatstraume plūst nedaudz spēcīgāk, zem neliela smilgu ciņa tā ir izgrauzusi neizteiksmīgu iedobi. Es nostājos nedaudz augstāk no šīs vietas un veicu precīzu mānekļa iemetienu. Nedaudz pietinot auklu un ļaujoties straumei, rotiņš nostājas pusūdenī un sāk midžināties. Protams, ka šādas provokācijas neviena zivs nevar izturēt un no ciņa apakšas izšaujas pirmīt sakacinātā forele. “Džasāā…yess!” mirkli pat liekas, ka tieši dēļ zivs tesiena es pēkšņi atrodos iebridis jau upē. Tā kūleņojot mani velk sev līdzi lejā pa straumi, un mani centieni šo neiejāto, raibo straujteču kumeļu savaldīt diemžēl beidzas neveiksmīgi. “Mjā. Nevajadzēja laikam tā forsēt ar izvadīšanu,” šīs pāris sekundes manā cietajā pieredzes paurī iekala kārtējo skarbo patiesību. Zivs ir prom, un, ja es būtu rīkojies gudrāk, tad viss varēja beigties ar skaistu piemiņas bildi un sveicienu nodošanu pārējiem foreles raibajiem radiniekiem. “Paldies par emocijām,” sēžot krastmalā, ar vēl nedaudz trīcošām rokām es pārsienu nobružāto auklas galu un rotiņu nomainu pret vobleri cerībā atkratīties no mazajiem asarēniem un turpmāk ķert tikai megaforeles.
Upe pēc pārsimts metriem izlīkuločo no meža, un viens tās krasts piekļaujas plašam rapšu laukam. Šī krasta malā cēli gozējas vairāki lieli, reti koki, savukārt otrā upes pusē saimnieko kāds turīgs bebrs, kurš pa visu savu plašo teritoriju ir saaudzējis neizbrienamas, graužamas kārklu klūgas. Šajā posmā man praktiski vienmēr pa kādai līdakai trāpās, un arī šoreiz no vienas šādas kārklapakšas manu vobleri taranē vismaz pusotru kilogramu smaga un garda zivju kotlešu masa skaistas zaļsvārces izskatā. “Šo noteikti aizvedīšu uz mājām,” domās priecājoties, kā sieva slavē manis gatavotās zivju kotletes, es pie paša krasta tupjos uz ceļiem un sāku tīrīt savas vakariņas.
Pēdējā laikā aizvien biežāk pie upēm satieku citus makšķerniekus. Daudzi no tiem tāpat kā es ar kameru uz pieres vazājas. Gadās saskrieties arī ar tādiem, kuri pirmo reizi mūžā forelēs atbraukuši, cits atkal pēc ūberpieredzējuša forelista grib izskatīties un vienkārši pantojas, piestūķējot visas vestes kabatas pilnas ar dažādām krāsainu mānekļu kastītēm. Arī jau pieredzējuši makšķernieki ir sastapti, un ar tiem vienmēr ir forši aprunāties. Es velku uz to, ka foreļu makšķernieku pēdējā laikā kļūs aizvien vairāk un bieži viņu pieredzi var manīt izskalotu upes krastā kādas saspiestas alatiņas vai beigtas forelītes izskatā. Protams, ka arī es šai skarbajai pieredzei reiz cauri gāju, un nenoliegšu, ka arī tagad ne vienmēr sanāk atlaist zivi tā, lai pēc iespējas mazāk to traumētu. Arī aizvien pieaugošais pressings daudzu foreļupju krastus ir pārvērtušas ērtās taciņās, taču visā šajā tomēr ir vērojama arī kāda pozitīva tendence. Visi iepriekš uzskaitītie makšķernieki tomēr ir cilvēki pie ūdeņiem, kas pieskata savas upes un traucē dažādām nelikumībām. Tie pajauc bebru dambjus, uzmana nārsta bedres un izdzenā sliekotājus un citus maliķus, ar kuriem arī man ir bijusi interesanta pieredze, bet par to varbūt citreiz.
Līmenis
“Brīkš, brākš, krakš…” pēkšņi kādu gabalu aiz manas muguras atskan skaļš un nepārprotams sausu zaru lūšanas troksnis. Pēdējo reizi ar tādu ļembastu pie upes es saskāros kādu medību laikā, kad pārdesmit metrus no manis forsēt upi izdomāja kāds kupls, mednieku dzīts mežacūku bariņš. Izrādās, ka arī šoreiz gar rapšu lauka malu upes virzienā brien divi brieži. Vienam no tiem rokā pintes bundža, bet otrs aiz gumijas cenšas pievilkt sev tuvāk jau pirms kāda laika zemē nokritušo uztveramo tīkliņu. Lieki piebilst, ka man mute vaļā, bet vēl platāk tā atvērās, kad abi bumbieri, mani ieraugot, nelikās par mani ne ziņas. “Ejam tālāk,” pēkšņi viens no tiem otru skubināja, un abi kā tādi lamzaki aizslāja man pa priekšu. “Kruta,” tā es tur krastmalā arī paliku nolikts uz pamatīgas pauzes, un man atlika vien noraudzīties, kā no šo briežu dobjajiem soļiem uz visām malām pamūk ūdensmērītāji. “Plunkš,” pēc brīža atskan jau arī pirmie iemetieni. Ne sasveicināties, ne aprunāties, ne par upes posmu sadalīšanu apspriesties…nekā. Vienkārši pofig čaļiem. Ja jau reiz ir atbraukuši, tad tik ir jāmauc. Žēl, ka tā. Ir taču tomēr arī kāda ētika šajā visā. Nu nesperies par visām varītēm otru sastaptu forelistu apdzīt. Es parasti visu izrunāju, un bieži var vienoties, kā upi sadalīt. Bet šajā gadījumā tā nenotika, un, tā kā man arī bez šīs upes ir vēl kur aizbraukt, es mierīgu sirdi dodos atpakaļ uz autiņu. “Tu redzēji, kādas šim zvīņas pie kājām krastmalā mētājās?” ar baltu aci nolūrot, kā es lēnām pazūdu rapša laukā, viens no viņiem nočukstēja. Zinot, ka forele šodien ir kaprīza, es nedomāju, ka ar tādu attieksmi pie kādas tie maz tiks, bet lai jau vien ķer. Es laižu citur.
Arī nākamajā upē es satiku forelistus, tikai šoreiz viss bija citādi un mēs zolīdi vienojāmies, ka man tiks atstāts nepilnu kilometru garš upes posms. Man ar to pilnīgi pietika. Jau sākotnēji šīs dienas atpakaļceļa plānos bija vien tikai nedaudz ielūrēt vairākos līdz šim jau zināmos ūdeņos, lai vēlreiz nostiprinātu daudzās atziņas, kas šajās upēs jelkad ir radušās. Man atvēlētais kilometrs paskrien nemanot, un kādā smilšu sērē atstātie zābaku nospiedumi ir skaidrs mājiens tam, ka tālāk jau dodas citi makšķernieki. “Paldies, upe,” vēl reizi uzmetot skatienu nelielam strauta nēģu mākonītim, es raušos krastā un dodos atpakaļ uz autiņu.
“Lūk, tas tik ir skats,” sēžot uz kāda augsta smilšakmens atseguma malas, es laiski šūpinu savas kājas un no augšas noraugos uz nākamo šīsdienas upi. Esmu nedaudz jau noguris, un šļūkt lejā pie ūdens ar apziņu, ka vēlāk vajadzēs rāpties atkal atpakaļ, man īsti negribas. Par laimi, manā somā ir aizķērušies divi buljona pīrādziņi un tādēļ pirms lielā kāpiena es nolemju nedaudz iestiprināties. Diemžēl ar mokām es apēdu tikai vienu no tiem, jo ēdamais izrādās makten pārsālīts. “Bļāviens. Dzert arī nekā nav,” drudžaini rakājoties pa somu, pēkšņi galvā uzplaiksnī bilde ar boržomi pudeli, kas atstāta nebūtībā uz opeļa aizmugurējā sēdekļa. “Gan jau no upes padz, padz..dzeršos,” sajūtot kaklā tik ļoti raksturīgo izsalkuma sausumu un slāpju krakšķa parādīšanos, es ceļos kājās. Diemžēl mans sagurušais lohisms ar pamatīgi notirpušajām kājām priekšgalā ņem virsroku, kā rezultātā pusatvērtā mugursoma izraujas no mana klēpja un pa smilšakmens stāvo nogāzi lielā ātrumā virpuļo lejā. “Tikai ne to!” ar vienu roku stutējoties pret kraujas galā augošo priedi, es izmisīgi noskatos, kā no somas uz visām pusēm izlido dažādas uzpariktes. Viss, ko es tajā brīdī varu izdarīt, ir piefiksēt šo lietu nosēšanās koordinātas cerībā to visu tūdaļ arī uzlasīt. “Fūū. Labi, ka tā,” es nopūšos, redzot, kā praktiski pie paša ūdens beidz ripot mana fotoaparāta rezerves objektīvs. Divas mānekļu kastītes, poverbanka un rezerves standziņas arī liekas aizsniedzamas, tāpēc, cerot iztikt bez alpīnista aprīkojuma, es, daudz nedomājot, klunkurēju vien lejā pakaļ savam īpašumam. “Laikam būs viss,” pēc nelielas glābšanas misijas ar slapju pieri es beidzot varu nopūsties. Ja godīgi, tad es pats nemaz nezinu, kas tajā brīdī manā somā atradās. Man liekas, ka uzlasīju visu, ko vien varēju. “Nu gan tu muļķis,” turpinot sev pārmest, es paraugos uz augšu. Ko līdz man atrasties pie upes, ja fotoaparāts un spinings ir palicis kraujā. Neko darīt. Raušu vien mugursomu plecos un lūkoju kādu lēzenāku malu vieglākam atpakaļkāpienam. “Vi..vi..viss. Šodien pietiek. Nevaru vairāk,” manāmi aizelsies, es beidzot esmu iekarojis arī pašu virsotni. Pielicis pirkstus pie kakla, es cenšos saprast savu pulsu, taču tik ātri es skaitīt neprotu. Pie priedes steigā atstātais buljona pīrādziņš, liekas, ir pārvietojies kāda milzīga skudru pūžņa virzienā. Nedaudz atguvies, es piekopju apkārtni, uzsitu ar plaukstu pa skudru pūzni un ievelku nāsīs atspirdzinoša skudruspirta aromāta šotu. “Uhh. Nu jau ir labāk,” žirgti nopurinot galvu, tiek skudrām atstāta neliela piemiņas zīme no willow.lv, un nu es varu doties atpakaļ, lai beidzot brauktu uz mājām.
Diemžēl minerālūdeni mašīnā es tomēr neatrodu. Tas slikti, jo īsti nezinu, ar ko lai atmiekšķē no sausuma kopā salipušās lūpas. Par laimi, netālu no opeļa es pamanu kādu aizmirstu bērza sulu tecināšanas spotu. Fiksi jožu pie burkas, izgaiņāju apkārt lidojošās mušiņas un noleju virspusē peldošo pelējuma kārtu. “Klunk, klunk, klunk…” un pār maniem vaigiem gāžas pavisam nedaudz ierūgusi un ieskābusi bērza sulas veldze. “Bija gardi,” nedaudz pārsteigts par savām dīvainajām savvaļas izdarībām, es raušu nost gumpīšus, lieku kopā spiningu un savai sievai watsapā droši rakstu jautājumu: “Vakariņās būs līdaka. Ko vēl nopirkt veikalā?”
Epilogs
Pēc šī brauciena mana pirmā darba nedēļa paskrien ātri. Es biju uz kino, mājās uzspēlēju datorspēles un krogā apēdu pamatīgas karbonādes porciju. Arī mans uzticamais opelis tika pie jauniem filtriem un svaigas eļļas. Es iegāju vannā un nomaksāju visus rēķinus, kā jau parastam cilvēkam pienākas, un pilnīgi nekas neliecināja par to, ka vēl pavisam nesen tika piedzīvots viss šajā stāstā rakstītais. Tikai ik pa laikam manās atmiņās uzplaiksnī kalmju, upesmētru un savvaļas upeņu aromāts, kā arī kvēlojoša ugunskura dūmu smarža. Un jo tuvāk ir nedēļas nogale, jo spēcīgākas ir šīs atmiņas, bet tas nenozīmē to, ka uzreiz ir jāskrien uz foreļupi, jo stāsts jau nav tikai par zivīm, bet gan sajūtām. Tās mums ir visapkārt, un katrs pats var izlemt to, cik bieži staigāt basām kājām un cik tuvu ļaut sev pielidot tauriņam. Bet, ja patiešām ir vēlme tikt jau pie lielākas sajūtu buķetes, tad iesaku kādā siltā vasaras rītā starp lēpenēm iemest pludiņu un nedaudz pagaidīt. “Re! Paskaties! Tev taču jau copē!“
Jānis Vītols, willow.lv
