Jānis Vītols, willow.lv
Rīta pārsteigums
Pabāzis degunu un labo roku laukā no guļammaisa, es cenšos opeļa salonā ielaist svaigu gaisu, taču no iekšpuses atvērt durvju logu ar pirmo reizi man neizdodas. “Kas tad nu?!” es izbrīnīts pieceļos četrrāpus un tūdaļ pat tā arī sastingstu. Ārpusē caur logiem var manīt koši baltu atblāzmu, un, novelkot ar nagu pa stikla iekšpusi, uz tā paliek smalku ledus kristālu čupiņa. “Brrr. Nu gan ārā dubaks.” Ar nelielu piepūli atveru nedaudz iesalušās autiņa durvis, un nu jau manam skatam paveras radikāli pretēja ainava iepriekšējā dienā redzētajai. Izrādās, ka pa nakti ir uzsnidzis sniegs. Un tā pamatīgi – kādi pieci centimetri noteikti. Viss ir koši balts, un šis košums man pat liek nedaudz ciešāk piežmiegt acis. Auto panelī redzu “-2”. Šis fakts uz upi mani galīgi nedzen, tāpēc es izlemju nedaudz vēl nosnausties cerībā, ka modīšos ar domām, ka viss tikko piedzīvotais bija tikai sapnis. Autiņa durvis atkal aizveru tieši tāpat kā savas miegpilnās acis.
“Nu jau ir nedaudz labāk,” es sevi mierinu, redzot, ka pēc vairākām stundām cieša miega āra temperatūra ir pacēlusies jau līdz nullei. Normālākos apstākļos es noteikti jau bagarētu upi, taču makšķerēt pie mīnus grādiem man īsti nepatīk, tādēļ šorīt es apzināti nekur nesteidzos. Tiek palaists klasiskais ikrīta mošanās algoritms, kas vienmēr pirmām kārtām paredz tieši pačurāšanu. Uzvelku botas un pa sniegu brienu nedaudz nostāk atviegloties. “Gandrīz sanāca cilvēciņu uzzīmēt,” brienot atpakaļ pa tām pašām pēdām, pa kurām atnācu, es sevi uzjautrinu un slavēju par tikko sniegā atstāto dzeltenīgo mākslas darbu. Silta kafija un nelielā katliņā gatavota omlete mana opeļa bagāžnieku ir pārvērtusi nelielā izbraukuma restorānā. Visapkārt ir balts, kluss un bez smaržas. Var sajust tikai gardās brokastis, un tikai tad, kad katliņš no iekšpuses ar baltmaizes doniņu ir izpulēts tīrs un mutē ielikts pēdējais kumoss, es esmu gatavs jaunai dienai un piedzīvojumiem.
Diena ir jūtami iesilusi, un no koku lapām un zariem nepārtraukti krīt slapja sniega pļockas. Arī pamežā koši balto sniega segu nu jau ir nomainījis zaļu mētru paklājs. Esmu izgulējies, man ir silti, un laba garastāvokļa pavadībā es cilpoju lejā pie upes, pa ceļam sevi izklaidējot ar nelielu, pavasarīgu sniegavīru būvēšanu. Kūstošais sniegs atbrīvo iesalušās meža smaržas, un tās liek man pieliekties, lai es varētu noplūkt purva vaivariņu zaru. Manas domas uz mirkli kaut kur aizlido, un, spēcīgā aromāta apreibināts, es bezrūpībā ļipatoju upes virzienā. Pūkainais sniegs nu jau ir nosēdies plānā kārtā un kļuvis pavisam čagans. “No rīta gan smuki zem kājām gurkstēja,” es pēkšņi atceros šī rīta čurāšanas bridiena laikā radītās sniega skaņas. Likās, ka upei tepat blakus vien vajadzēja būt, taču es, fotografējot un priecājoties par dabu, visu laiku kaut kur maldos, līdz pamanos iemaldīties kādā kuplā pavasara paparžu audzē. Liekas, ka tajā visi gadalaiki satikušies vienuviet, un, nolicis spiningu malā, es nolemju šo mirkli paņemt sev līdzi. “Klik, klik…” atskanot fotoaparāta slēdzim, nobildēju paparžu fontā uz sniega veidotu uzrakstu “willow.lv”.
Mazi cinīši nogāž lielu vezumu.
“Hmm… Grūti saprast,” beidzot nonācis pie upes, es spriedelēju, cerot atrast kādas izmaiņas tās plūdumā, salīdzinot ar vakardienu. Liekas, ka līmenis ir palicis nemainīgs, taču ūdens nokrāsa gan ir cita. Es teiktu, ka nedaudz pat dīvaina – tāda pelēkbrūna. Vakar bija izteikts duļķis un ūdenī plandījās dažādas frakcijas smilšu un drazas graudi, bet tagad jau varēja vārgi manīt prāvāku siekstu kontūras un vietām pat grunti. “Nu, ir taču labāk?!” sevi uzmundrinot, es veikli no krasta iešļūcu upē un sāku makšķerēt. Neskatoties uz cieto grunti, pārvietoties ir visnotaļ sarežģīti. Nevis grūti, bet drīzāk riskanti, jo bez dažādām kritalām ūdenī atrodas arī lieli akmeņi. Lūk, tieši tos šajā pelēkbrūnajā ūdenī pamanīt ir visgrūtāk, un, lai gan es bridu ultrauzmanīgi, mani tomēr viens tāds cinītis pamanās nogāzt no kājām. Vienmēr ar gumpīša purngalu uztaustot sev priekšā akmeni, es cenšos to apiet vai arī kāpju tam pāri. Šoreiz situācija liek tam pārkāpt, un, zābaku papēdim noslīdot gar otru akmeņa malu, pēkšņi sataustu vēl divus akmeņus, bet nu jau ir par vēlu un ar inerces palīdzību mans smaguma centrs tiek stumts uz priekšu, kā rezultātā es ar abiem ceļiem uzsēžos uz tikko zem ūdens sataustītajiem akmeņiem. “Fūūū… Veiksmīgi!” žigli uzmetot skatienu brienamzābaku augšējai malai, es secinu, ka lielu ūdens malku tie nav uzspējuši pakampt, tādēļ ātri raušos kājās, taču arī šoreiz kas samisējas un seko atkārtots kritiens. Nu uz akmeņiem piezemējas tikai mana kreisā kāja un, lai izvairītos no pilnīgas samirkšanas, es automātiski lieku savu labo roku sev priekšā. “Sasodīts! Cerams, ka nesaplēsu,” ar neviltotām bažām no ūdens izvelku savu roku, no kuras piedurknes gāžas ūdens. Tā joprojām cieši ir satvērusi spiningu un spoli, kuras lociņš kritienā ir atsists vaļā un tā arī palicis. Izdzirdot klasisko lociņa aizvēršanās klikšķi, es nedaudz nopūšos, jo acīmredzot nekas nav saplēsts. Tad seko vairāki tāli iemetieni ar īpaši ātru auklas uztīšanu ar domu pēc iespējas vairāk notraukt ūdeni no spoles mehānismiem, un nu mans aprīkojums atkal ir gatavs kaujai. Tikai par sevi es īsti neesmu pārliecināts. Viens zābaks nedaudz piesmelts, un labā piedurkne arī slapja. Šis mitrums aizvien vairāk sāk lavīties manā komforta zonā, un vēsais gaiss rada drēgnas rudens dienas noskaņu. “Brrr… Ko nu?” izbaudot kārtējās zosādas radītās trīsas, es pie sevis sāku štukot turpmākos dienas plānus, kuri paredz arī opciju no šīs upes notīties pavisam, taču, vēl reizi uzmetot skatienu drauga vakardienas atsūtītajām foreļbildēm, es nolemju vēl palikt. “Ja viņam izdevās noķert foreli, tad es arī varu!“ nedaudz iespītējot, izleju ūdeni no gumpīša, un makšķerēšana turpinās.
Nulle. Tieši tik daudz zivju esmu jau noķēris pusotras stundas laikā. “Nu, kur tad ir tās viņa megaforeles?” es sāku bažīties par sava drauga vārdu patiesumu un jau gandrīz iekrītu kārdinājumā viņam piezvanīt ar lūgumu izstāstīt konkrēto upes posmu, kur viņam vakar ķērās, tomēr es nolemju pats ar savām atziņām virzīties tālāk, tādēļ mainu stratēģiju un lienu krastā ar domu apmakšķerēt tikai dziļākās un perspektīvākās vietas upē. Tādu neizrādās daudz, taču, manāmi uzlabojoties ūdens caurredzamībai, man rodas labāka iespēja precīzākiem iemetieniem. “Bams!” un beidzot seko arī šīs dienas pirmā cope. “Nu tad beidzot!” sniedzoties pēc standziņām, es nopūšos, un ūdenī tiek atlaista neliela strauta forele, kurai pie sāniem ir piesūkušās pāris dēlītes. Tādi skati bieži ir redzēti un īpaši pavasarī, kad zivis ir mazkustīgas. Tad dēlītēm itin viegli ir no kāda akmens, siekstas vai zāles uzrausties uz foreles skausta. Īpaši situācijās, kad upēs līmenis ir augsts, straume spēcīga un zivis burtiski tiek piespiestas pie krasta vai kur citur.
Pārsteigums tieši sejā
“Opā! Vēl viena!” no kāda aizlūzuša baltalkšņa celma saknēm pēkšņi izskrien un uz mānekļa uzsēžas tāda paša izmēra zivs kā pirmīt. Iemesls šādai aktivitātei izrādās pavisam banāls. Es vienkārši sāku labāk redzēt, kur lidināt un kā izvadīt mānekli. Ūdens nebūt nebija caurredzams, taču, ja salīdzina ar rīta pelēkbrūno nokrāsu, tad tagad tas pelēkais vairs tikai dziļajās bedrēs ir manāms. “Labi, ka vispār ķeras!” brienot pa vietām vēl nenokusušo sniegu, es krastmalā lūkoju labāku pozīciju, lai atkal varētu iešļūkt upē. “Izskatās, ka tur būs labi,” priekšā pamanot bebru radītu nelielu graviņu, es vienā mierā, neko nenojauzdams, slāju tās virzienā, līdz pēkšņi tieku nobiedēts gandrīz līdz nāvei un atmests pat vienu soli atpakaļ. “Jo, jo… jopcik! Stulbās pīles!” ar saraustītu balsi es cenšos plaušās ievilkt pēc iespējas vairāk gaisa, lai samazinātu adrenalīna daudzumu savās asinīs un varētu nomierināties. Šādi negaidīti perējošu mežapīļu mātīšu pranki pavasaros pie upēm man gadās bieži, taču šoreiz šī pēkšķētāja pacelšanās brīdī vēl pamanījās ar spārnu uzšaut pa manām brillēm. “Tas gan bija tuvu,” stutējot atpakaļ savus okulārus, es lēnām sāku nomierināties, apzinoties, ka tādu pašu izbīli izjuta arī pats putns. “Labi, ka olām neuzkāpu,” šī doma caur manu prātu izskrien, jau atrodoties ūdenī.
Atgadījums ar pīli nedaudz mainīja manu turpmāko copes stilu. Es kļuvu nedaudz dinamiskāks un uzmanīgāks. Tik precīzi iemetieni līdz šim ne reizi man vēl nebija bijuši. Kur vien vēlos, tur arī māneklis iekrīt. Tā vien liekas, ka nevis es vadu savu roku kustības, bet pašas rokas ir pārgājušas kādā līdz šim man vēl nezināmā autopilota režīmā. Jā, protams, ka ķērās arī foreles. Ne gluži uz katra metiena, taču garlaicīgi nebija noteikti. Vienu eksemplāru pat pieliku pie kāta, un uz tā esošā atzīme liecināja par stabiliem četrdesmit centimetriem. “Būs bilde, ko čomam aizsūtīt,” pēc nelielas fotosesijas strauta foreli atlaižu atpakaļ ūdenī.
Precīzo metienu veiksmes stāsts
Jo vairāk es makšķerēju, jo vairāk man sāk patikt šī upe. Bieži lienu krastā, tad atkal šļūcu atpakaļ ūdenī un mainu krastus. Ir daudz vidēji dziļu izskalojumu zem pacerēm, upē ir akmeņi, smilšaina grunts un ik pa laikam parādās arī kāda lielāka bedre, taču, tā kā līdz šim visi dziļie un pelēkbrūnie atvari man ir klusējuši, tad ilgāk par pāris iemetieniem es tajos neuzkavējos. Pie visām zivīm es tieku ar precīzu iemetienu palīdzību, un, tā kā forele māneklim pakaļ skrien kūtri, tad ļoti svarīgi ir ēsmu tai pasniegt pēc iespējas tuvāk tās slēptuvei un redzeslokam. Šādas pēkšņas, precīzu iemetienu rezultātā izprovocētas strauta foreles copes ir īpaši patīkamas. “Džasāā!” pēc vairāku knapmēriņu sērijas izvilkšanas es beidzot kātā jūtu arī ko nopietnāku. “Nu, šitais ir stabils čemnieks,” stāvot uz krasta, ūdenī ir redzams lielas foreles klasisko karuseļu izpildījums, tikai ar to piekļūšanu zivij ir tā pašvaki. Precīzie iemetieni un līdz šim noķertie knapmēriņi mani ir pamanījušies izlutināt, un es galīgi esmu piemirsis par lielas zivs izvadīšanas iespējām. Karuseļiem rimstoties, brangā zivs uzreiz metas tuvāko zaru sanesuma virzienā un pilnībā nozūd no mana redzesloka. “Fu..!” es nolamājos un ar nospriegotu auklu caur krastmalas jaunaudžu vīteņiem un bebru alām steberēju lejā pie upes sanesuma virzienā. Pāris reizes pievelku ciešāk auklu, lai saprastu, vai forele joprojām ir galā, taču, neko nesajuzdams, es nolieku spiningu malā un sāku nodarboties ar sanesuma izjaukšanu cerībā tikt vismaz pie sava mānekļa. Kad no virspuses lielie koki ir jau noņemti, es sāku cilāt tos, kas ir tiem apakšā. Viens koks, otrs, trešais, līdz pēkšņi… “Kas tad tas?! Nevar būt!” gandrīz pašā sanesuma otrā pusē es ūdenī pamanu dzeltenbrūnu strauta foreles sānu atspīdumu. Liekas, ka tā ir sapinusies visur, kur vien tas ir iespējams. “Brīnums, ka aukla vēl nav pārrīvēta,” patīkami satraukts, es turpinu centienus aizsniegties līdz zivij, tikai šoreiz es to daru daudz akurātāk. Rūpīgi atlaužu smalkos zariņus, un nu aukla man padodas daudz vieglāk. Lieki piebilst, ka forele lielu pretestību vairs neizrāda. Tā jau ir piekususi, un neskaitāmās auklas cilpas ap ķermeni un žaunām to burtiski paralizē. Arī voblera āķi situāciju padara tikai neapskaužamāku. Vēl noņemu pāris kokus un bāžu ūdenī no rīta samērcēto labās rokas piedurkni, lai satvertu foreli, un, par laimi, tas man izdodas ar pirmo reizi. Zivi satveru pie žaunām un, ceļot to laukā no ūdens, es apzināti pārrauju auklu. “Tas gan bija viegli,” vēl reizi es izbrīnīts nosaku, saprotot, ka aukla tikko pārplīsa viegli kā diegs. Atstājot spiningu uz siekstas, es ar skaistu strauta foreli rokās kāpju atpakaļ krastā.
“Darīts! Paldies, upe!” pēc zivs izķidāšanas es atvados no raibās dvēselītes un ūdenī visu noskaloju. Nobružātais auklas gals tiek pārsiets un māneklis atkal atgriezts ierindā. “Šovakar būs īpašas vakariņas,” pie sevis nosaku, un manā galvā sāk uzplaiksnīt dažādas zivs pagatavošanas receptes. Lai gan upe tā vien vilina kā doties tālāk, es izlemju mest mieru. Makšķerēts, noķerts un piedzīvots šodien jau gana. Turklāt vēl jāpaspēj iekurināt ugunskuru un pienācīgi pagatavot noķerto foreli. “Tiekamies rīt!” vēl reizi pārlaižu skatienu upei un iemetu tajā no vietām vēl nenokusušā sniega lipinātu sniega piku. Atpakaļ līdz autiņam es tieku raiti. Ar ugunskuru gan man nesokas, kā gribētos, jo visi koki ir samirkuši, taču pēc vairākām minūtēm mana neatlaidība atmaksājas, un baltu dūmu mākoni nomaina virmojoša karsta gaisa mirāža. Es apsēžos tai blakus ar tikko plūkta vaivariņa zaru rokās un mirkli ļaujos šai uguns radītajai maģijai. Brīžiem rodas sajūta, ka tā mani grib paturēt pie sevis uz visiem laikiem, un uguns radītais siltums ap mani izveido patīkamu mājīguma sajūtu. “Varbūt patiešām uz mūžu palikt un dzīvot mežā?” pēkšņi prātā man uzplaiksnī kāda pārgalvīga vīzija, taču, papurinot galvu, šī ideja uzreiz izgaist, un es atgriežos atpakaļ realitātē. “Viss, pietiek! Aiziet, aiziet, aiziet! Jācep forele un jāiet pie miera. Rīt atkal ir diena. Aizbraukšu uz citu šīs upes posmu un tad gan es saķeršu super lielas foreles,” joprojām nedaudz apreibis no sajūtām, es raušos kājās un sāku šiverēties ap savu nometni. Par to, ka es rīt noķeršu strauta foreles, nešaubos, bet vai tās būs super lielas, gan vēl nezinu.
Turpinājums sekos.
Abonē 2022.gadam, tiec pie kalendāra un piedalies loterijā par laimestu līdz 6000 EUR!!!
