Foreles dzeltenbrūnie zemūdens karuseļi tūdaļ iedarbina arī spoles bremzi. “Trrr, trrrrr…” šis tarkšķis izbalsojas pa visu tilta caurteci, līdz to pārtrauc smeldzīgi sāpju kliedzieni, kuru cēlonis ir manas galvas spēcīgs trieciens pret trubas augšējo malu. “Auu! Sasodīts, kā sāp!” trieciena dēļ es pieploku pie betona grodu apaļās malas. Šo atpūtas sekundi es cenšos izmantot, lai atkal atgūtu līdzsvaru un izgaiņātu ap manu galvu orbītā lidojošos dažādu krāsu zivju dzenīšus. Degunā radusies smalku gāzes burbulīšu sajūta sevi attaisno un, novelkot labo roku gar snīpi, uz tās paliek neliela asiņu strēmelīte. “Trrr, trrrrr…” pēkšņi atskan spoles gongs, kas liecina, ka man atkal ir jāatgriežas atpakaļ ringā, kur mani joprojām makšķeres otrā galā gaida prāva izmēra forele.
Asiņainais sākums
Nopurinot galvu, es apņēmīgi ceļos kājās, piekārtoju polarizējošās brilles un cenšos saprast, kā labāk foreli izvadīt. “Trubā to vilkt nebūtu prātīgi,” nedaudz pārsteigts, ka manas smadzenes vēl spēj ko padomāt, es izlemju līst no caurtekas laukā un doties krastmalas virzienā. Problēma ir tikai tāda, ka ūdens līmenis šajā caurteces pusē ir daudz lielāks nekā otrā galā. Uz aci liekas, ka varētu būt man pat līdz viduklim. “ Nē, slapināties es nevēlos,” piegriežot ciešāk spoles bremzi, jau nedaudz pagurusī forele tomēr tiek virzīta caurteces virzienā. “Vauu, ku smuka!” kāta spicei notrinoties gar grodu augšu, caur manām kājām izkuļas stabili četrdesmit centimetri. Ar straumes palīdzību tā itin veikli izslīd cauri trubai, un es tai klunkurēju pakaļ, būdams joprojām vēl nedaudz apreibis no trieciena.
Beidzot es pilnā augumā stāvu krastmalā uz stabilas virsmas. Izrādās, ka arī forele no manis ir pamatīgi atrāvusies, par ko liecina tās vēlme nogulties uz sāniem. Paļaujoties uz šo faktu un redzot, ka zivs mutē ir ieķēries tikai viens voblera āķis, es izlemju pie atlaišanas standziņas neizmantot, bet gan āķi no tās mutes izņemt ar pirkstiem. Ar pirmo mēģinājumu man tas neizdodas, taču ar otro gan, turklāt pēc pilnas programmas. Turot pirkstos vienu trijžubura āķi, es cenšos zivi nedaudz piepacelt cerībā, ka tā atbrīvosies ar sava svara palīdzību. Protams, ka šādas manipulācijas forelei pie dūšas īsti neiet, tāpēc tā izlemj vēl reizi sasparoties savam pēdējam kūlenim, kā rezultātā divi no trim trīsžubura āķiem tiek ierauti manos pirkstos. “Bļāāvienss! To tik vēl tagad vajadzēja,” zivij turpinot kūleņošanu, viens no āķiem ar spēku tiek izrauts no īkšķa, bet otrs ar visu foreli joprojām ir cieši ieķēries manā labās rokas rādītājpirkstā. “Sasodītās atskabargas, būtu vismaz pielocī…” Šis teikums pēkšņi apraujas pie kārtējā spēcīgā zivs izdzīvošanas uzrāviena. “Ssss…” nu ir izrauts āķis arī no mana otra pirksta. Es steigšus tveru pēc standziņām un beidzot atbrīvoju arī pašu zivi. “Hmm. Viens āķītis, turklāt pašā lūpiņā, bet tik cieši bija ieķēries,” domīgi spriedelējot, es noraugos, kā forele cēli atgriežas savā stihijā un nozūd skatienam pavisam. “Nez, kurš tad beigās uzvarēja šajā boksa mačā – forele vai tomēr es?” turpinot filozofēt, ar kreiso roku cenšos apjaust puna izmērus uz sava galvaskausa, bet, otru roku iebāzis ūdenī, vēroju, kā no diviem pirkstiem lejā pa straumi plūst tumši sarkana un tumīga asiņu tērcīte. “Kā reiz vēl divi ir palikuši,” apsēdies uz krastmalā svaigi nozāģētiem alkšņu baļķiem, es ķeros klāt sevis remontēšanai. Diez ko labi man tas nepadodas, kā rezultātā sabojāju pēdējos plāksterus. “Nu nekas, gan jau drīz beigs asiņot,” ar cerībām raugoties uz sārtajām asins pilēm, manā galvā pēkšņi iešaujas kāda neprātīga ideja, un es apzināti savas asinis sāku pilināt uz viena no alkšņu baļķiem. “Redz, cik smuki sanāca! Un netek arī vairāk,” ar pirkstu pārbraucot pāri asins piļu radītajām kontūrām, uz mizas tiek uzvilkts asinssarkans uzraksts “willow”. Skarbi, vai ne?
Kad viss atkal ir pārsiets, sariktēts un uzfrišināts, es raušos kājās, lai dotos tālāk, taču no straujās piecelšanās man nedaudz sareibst galva. “Tikai ne to,” bažīgi aizdomājoties, es prātīgi dodos uz autiņu un atlaižos šofera krēslā. Pirmīt trieciens pa manu galvu patiešām bija pamatīgs, un smadzeņu satricinājums ir pēdējais, kas man šajā izbraucienā ir nepieciešams. Diena ir vēl tikai pusē, un tādēļ es nolemju uzmeklēt kādu vienmuļāku vietu, kur pāris stundas varētu mierīgi pagulēt cerībā, ka neliela atpūta maniem nesen piedzīvotajiem pārdzīvojumiem nāks tikai par labu. Turklāt šajā upē es šodien noteikti vēlos vēl iebrist. Arlabunakti!
Restarts
Pēc trīs stundu dziļa miega es patiešām sajūtos daudz labāk. Fiksi iedzeru krūzīti kafijas un lēnām ar opeli pukšķinu laukā no kāda vienmuļa meža ceļa, lai atgrieztos atpakaļ pie tilta un turpinātu makšķerēt, brienot virzienā pret straumi. Citas sakarīgas piekļūšanas vietas šim posmam es kartē nemanu, tāpēc šī vakara copes plāns man liekas tīri sakarīgs.
Tuvojoties tiltam, jau pa gabalu var manīt miermīlīgo mopsi. Tā kā mēs esam jau draugi, šoreiz piparu gāzes baloniņu atstāju neskartu. Es apstājos uz tilta un tūdaļ arī saprotu, ka diemžēl šis upes posms būs jāizlaiž. Tilta vienā pusē rūc traktors, kas ar savu kausu piekabē krāmē nozāģētos alkšņus, savukārt otrā pusē divi vīri ar zāģiem gāž zemē šos alkšņus. Neko darīt. “Cerams, ka arī manas asinis kādu nedaudz sasildīs,” pie sevis nosmīkņājot, es lecu atpakaļ autiņā, griežos riņķī un dodos tālāk, atstājot šo upi savās prāta piezīmēs kā ļoti labu foreļupi. Ja vien cilvēks tai neliks plūst pa totālu kailcirti.
Atkāpei
Reiz bija noteikumi, kas paredzēja aizsargjoslu gar upes krastiem ar domu saudzēt tos no cilvēku ietekmes, kā arī lai saudzētu ūdenī un tā apkārtnē esošo floru un faunu. Šie noteikumi cilvēkam liedza upju krastmalām ar zāģi tuvoties, taču tos atcēla racionālu apsvērumu dēļ. Lieta tāda, ka vairākums upju krastu ir pamatīgi noauguši ar samērā ātri augošo baltalksni. Tas pāraug, krīt zemē vai upē un vienkārši sapūst. Piekrītu, ka šis ir lielisks materiāls malkai, tāpēc neiebilstu, ja šādas zemes saimnieks savām vajadzībām malku gādā, tīra upi no sanesumiem vai kā citādi sakopj savu īpašumu. Diemžēl pēc aizsargjoslas noteikumu izmaiņām es aizvien biežāk bez ātraudzīgās baltalkšņu sugas nozāģētajiem celmiem upju krastos manu arī citu koku sugu nozāģētus celmus. Pārsvarā tās ir egles, un, lai gan šim kokam sakņu sistēma nav no spēcīgākajām, es tomēr labprāt uz tiem raudzītos tieši augam foreļupju krastos. Daudz šādu egļu Amatciemā pie pašas Amatas upes krastiem ir nozāģētas. Šajā posmā baltalkšņi maz ir sastopami, toties reiz kādā pļavā tieši blakus upei auga tikai un vienīgi divas kuplas egles, viena no otras kādus trīsdesmit metrus nostāk, bet tagad to tur vairs nav. Ja likums atļautu zāģēt tikai un vienīgi baltalkšņus, tad nekas tāds noticis nebūtu. Bet varbūt, ka es vienkārši neko no tā visa nesaprotu un šobrīd bāžu degunu, kur nevajag, jo pirms šo koku nociršanas ar strauta forelēm taču viss sen jau bija saskaņots un izrunāts.
Nākamā upe maršrutā ir visīsākā no visām, kuras es esmu iecerējis šajā izbraucienā apmeklēt. Tā ir tikai 14 kilometrus gara, un tā ietek kādā lielākā upē. Savukārt jau pie tās lielākās upes es grasos šovakar pārnakšņot, bet pirms tam vēl gribu ieskriet vietējā ciema bodē pēc provianta. Laika man ir gana, kā arī karte vieš cerības uz labu piekļūšanu ūdenim, tādēļ es, sekojot norādēm savā telefonā, droši parkojos netālu no kādām dzelzceļa sliedēm. Pa tām man ir jānoslāj kādu kilometru un tad copējot es nokļūšu atpakaļ, tuvāk autiņam.
Iešana gumpīšos pa sliedēm forelistam ir ierasta rutīnas gaita. Brīžiem soļi ir par gariem, lai precīzi trāpītu uz katra nākamā gulšņa, savukārt ja izvēlas vienu gulsni izlaist un kāju spert tikai uz katra otrā gulšņa, tad solis ir atkal par īsu. Nolienot nost no sliedēm, ir jābrien pa baltu dolomīta šķembu asajām šķautnēm, bet, ejot tieši pa pašu sliedi, ir jārēķinās ar lielu koncentrēšanos un vestibulārā aparāta pārslodzi. Tad nu es arī šādi, pamīšus mainot iešanas pozīciju, dodos pa bezgalīgi garu sliežu ceļu, kas šķērso ļoti īsu foreļupi. “Izskatās jau smuki,” es nodomāju, no sliežu uzbēruma raugoties uz zemāk plūstošo upi. Uz koši zaļās gārsu pļavas fona tā patiešām izskatās skaisti. Tumšais ūdens kā tāda vijīgi viltīga čūska mani vilina savā valstībā, un pēc mirkļa jau es attopos stāvam tās krastos. “Hmm. Cerīgi,” es nospriežu un pretējā krasta velēnu paēnā raidu neviltota azarta uzlādētu iemetienu. Pāris spoles apgriezienu, un pie manām kājām jau spirinās neliela izmēra forelīte. Es šobrīd atrodos aptuveni pa vidu šai nelielajai upītei. Tā sākas vēl kādu gabalu augstāk, iztekot no paliela uzpludinājuma. Tikko noķertā forele ir skaidrs mājiens, ka man noteikti ir vērts šeit uzkavēties, jo foreles te dzīvo un, neskatoties uz nelielo upītes platumu, ūdens tajā ir pietiekami daudz, lai pavisam komfortabli uz dzīvi tajā iekārtotos arī kāda lielāka raibsvārce.
Sabojātais garīgais
Es makšķerēju jau kādu stundu, taču no forelēm ne miņas. Nu varbūt pirmīt bija viens uzsitiens, bet katrā ziņā nekas nopietns tas nebija. Upe ir kļuvusi daudz seklāka, parādās sēres, taču savu līkločaino raksturu tā saglabā joprojām. Aizvien biežāk man nākas kāpt krastā un doties pa tiešo uz nākamo līkumu, jo tajā praktiski vienmēr mani sagaida kāds padziļāks atvars. Arī šoreiz man priekšā neizteiksmīgi plats un sekls plūdums, tāpēc es ramšājos no ūdens laukā. Diemžēl krastā mani sagaida aizdomīgi nostaigāta taciņa un tā ved tieši līdz nākamajam līkumam. “O, kas par vietu!” es izbrīnīts nosaku, stāvot starp izsmēķiem uz cieti nomīdīta melnzemes klona. Visu laiku mans skatiens bija vērsts uz zemi un ūdeni, taču upītes otrā krastā esošais smilšakmens atsegums liek manam zodam pacelties pret debesīm. Diemžēl šī apjūsmošana beidzas, manam skatienam uzduroties uz smilšakmenī ieskrāpētu milzīgu sirdi, kuras centrā lepni gozējas burti “K + A”. Žēl, ka šādi vēl notiek. Tie “K+A” vēl nebija viņu vecākiem pat padomā, kad šis cēlais atsegums jau te atradās. Neskatoties uz skaisto vietu un dziļo bedri, es izlemju tomēr šeit nemakšķerēt. Ugunskura pelnos atspīdošās alus bundžiņas un pa visām malām izspļaudītās saulespuķu sēklu čaulītes liek man pēc iespējas ātrāk šo vietu pamest.
Lieki piebilst, ka neskartās dabas radītais garastāvokļa termometrs pēc šāda piedzīvojuma man nokritās pamatīgi. Līdz nākamajam līkumam metri piecdesmit, taču, krastmalā manot vairākas ar baltu tualetes papīru nomaskētas mīnas, es, daudz nedomājot, izlaižu arī šo līkumu. Garīgais man nokrītas vēl nedaudz, un ar katru soli tas turpina kristies aizvien vairāk un vairāk, jo diemžēl iemītā taciņa beigties netaisās. “Nu, šeit tā kā būtu labi,” stāvot kārtējā upes līkumā, es priecīgs nosaku sev, apkārt nemanot nevienu drazu. Veicu iemetienu cerībā uzlabot garastāvokli ar kādas skaistas strauta foreles belzienu kātā, taču bez rezultātiem. Krastmala šeit vairs nav tik ļoti nomīdīta kā iepriekš, taču nomaļus esošā un zemē iespraustā staklīte tik un tā ne par ko labu neliecina. “Opā! Jess, beidzot ir!” pēkšņi mana sirds apmet kūleni, sajūtot auklas galā dīvainu pretestību. Nu tādu ļoti dīvainu pretestību. Iztrūka klasiskie foreles karuseļi vai kāda līdacēna laiskie šurpu turpu vazāšanās manevri. “Fūūu… Nu, kāpēc šitā, kāpēc?!” brīdi likās, ka man pat asaras acīs saskrēja, raugoties uz jau trūdēt sākušu lielu strauta foreli. Izrādās, ka es ar mānekli biju pamanījies aizķert naktsšņori, kuras galā tad arī nobeigusies šī zivs.
Tai āķis ir dziļi rīklē un no mutes kaktiņa karājas lielas vardes kāja. Cenšoties dziļi neelpot, es atkabinu savu mānekli, uztaisu pāris bildes un izceļu sprāgoni krasta zālē. “Pretīgi. Iemet šņores un vēl atstāj,” ar nazi griežot kapronu, es skumīgi nosaku. Nezinu, kas šiem ļaudīm galvā darās, ka šādi rīkojas. Nezinu.
Pēc šī atgadījuma man rodas divējādas sajūtas. Sākumā gribu nospļauties un pēc iespējas ātrāk pazust no šīs upes, taču gruntenes galā redzētais lielais miroņrumpis mani tomēr vēl nedaudz pietur. Ja tādas foreles te dzīvo, tad, neskatoties ne uz ko, man noteikti ir jāprovē kādu piemānīt. Laiks man vēl ir, un pēc diviem izlaistiem līkumiem es ar cerību atkal šļūcu upē. Tālumā dzirdot patīkamu ūdens čaloņu, liekas, ka nu gan viss būs kārtībā. Vēl nedaudz pabridis, es priekšā redzu nelielu bebru dambi. Akurāti uz tā uzraušos un pidžinu tik iekšā. Viens uzrāviens, otrs, trešais… un džasā! Uzminiet, ko es atlaižu? “Nu, to es te galīgi negaidīju!” patīkami pārsteigts, no tvēriena atbrīvoju smuku alatu. Zinot, ka šīs zivis mēdz vairākas vienā vietā uzturēties, es droši mānekli lidinu pakaļ nākamajai buriniecei. “Kāpēc tieši tagad?” diezgan patālu iemestais māneklis tūdaļ arī kaut kur ieķeras. Piegriežu spoles bremzi un, sajūtot nelielu paļaušanos, šo nezināmo čakārni lēnām stīvēju manā virzienā, taču lielu gabalu tas tomēr man nepadodas. Dīvaini liekas, ka, raustot kātu, kaut kas tirinās arī abos upes krastos. Pievēršot uzmanību šīm vietām, apstiprinās ļaunākais no iespējamiem scenārijiem. “Vot, $#%&*@^,” velkot krastā visai upei pāri nostieptu tīklu, es sāku zākāties visos man zināmajos lamuvārdos. Es dodos tālāk, un aiz manis zālē paliek smalki sagrieztas dusmu drumstalas. Nezinu, kā es būtu rīkojies, ja šos maliķus pieķertu pie rokas, bet viens gan ir skaidrs – piparu gāze tad noteikti netiktu taupīta.
Nesen noķertās alatas sudrabotie sāni kā tāda gaisma tuneļa galā mani joprojām uztur pie dzīvības un dzen lēnām uz priekšu. Zivis es redzējis neesmu jau kādu laiku, bet vienā no bedrēm man ir izdevies aizķeksēt kārtējo naktsšņori. Man ar to pietiek, tāpēc es nolemju mest šeit mieru un cauri mežam pēc iespējas taisnākā līnijā doties atpakaļ uz autiņu. “Žēl, ka tik maza un skaista upe šādi ir piesmieta,” ar skumjām domām es uzsāku atpakaļceļu, prātojot, ko es varu darīt lietas labā, lai novērstu šīs cūcības. Plāns uzzīmējas ātri, un nolemju vakarā veikt pāris zvanus atbildīgajām instancēm. Varu pačukstēt – ar šo upīti nu viss ir kārtībā.
Jo tālāk man aiz muguras paliek upe, jo vairāk galvā sāk kārtoties domas par turpmākajiem plāniem. Arī vēders aizvien uzstājīgāk sāk burkšķēt un prasīt ēst, un man jau sāk likties, ka visapkārt es manu dažādu ēdienu siluetus. Priekšā uz zaļa sūnu celma es manu karsti kūpinātas karpas atvērumu. Bet labajā pusē no dobuma kokā mani sveicina žāvēta vistiņa. Aiz muguras uzglūn vesela rinda uz iesmiem sadurtu šašliku, bet egles zaros karājas trekni speķa kluči. “Brrr…” es nopurinu no trieciena vēl nedaudz sāpošo galvu, lai beidzot tiktu skaidrībā ar šo gardo mirāžu rašanās cēloni, un, kā par brīnumu, atbilde man slēpjas tieši zem kājām.
“Mmmm, kā smaržo,” ievilcis pilnas krūtis ar šo gardo aromātu, es nolieku zemē somu, lai negausīgi pieēstos meža pavasarīgo gardumu – laksi. “Ņam, ņam, ņamm…” es plūcu saujām šo savvaļas ķiploku un stumju sev mutē. Visapkārt man aug lakši. Kur vien raugos, es redzu zaļu paklāju. Lielāki, mazāki. Daži jau ziedēt sākuši. Bet pats galvenais, ka man tie ļoti garšo. Turklāt tukšais vēders katrā norītajā kumosā sagaršo pirmīt redzēto ēdienu garšu, jo to pagatavošana manām garšas kārpiņām nav iedomājama bez ķiplokiem. Kad žoklis no šīs zaļbarības košļāšanas man ir jau piekusis, es ceļos kājās un turpinu doties mašīnas virzienā, turot rokās vēl nelielu bunti pa ceļam graužamā materiāla.
“Pīk, pīk”. “Uk, uk, uk.” Vienlaikus ar mašīnas atvēršanās signālu atskan arī nelielu žagu virkne. Līdz tuvākajai pilsētai kādi pārdesmit kilometri vēl jābrauc. Tur arī es plānoju iebraukt veikalā, bet, pirms kurbulēt savu braucamo, es vēl reizi uzmetu skatienu spogulim un plati atņirgtiem zobiem sev uzsmaidu. “Nu gan govs,” visa mana priekšējā redele vēl pilna ar zaļbarības atlikumiem. Ja tāds veikalā kasierei uzsmaidītu, uzreiz bonusā dabūtu kaklā iekārtu zvaniņu. Es zināju, ka man kaut kur zem auto beņķa ir paripojusi mazā koliņa, tāpēc, lai izskalotu un notīrītu zobus, es to veikli uzmeklēju un vienā rāvienā arī visu izdzeru tukšu. “Tā ir jau daudz labāk,” vēl reizi pārbaudu rezultātu un esmu jau ceļā uz galveno maģistrāli, pa kuru arī nokļūšu pilsētā.
Ķiplokburkšķis
No zemes ceļa uzbraucot uz asfaltēto, praktiski uzreiz labajā malā atrodas autobusa pietura. Tajā stāv kāda meitene un ar piepaceltu roku skaidri liek saprast, ka viņa ir stopētāja. Tā kā ātrumu es uzņemt paspējis vēl neesmu un ar smaidu nu arī viss ir kārtībā, es nolemju apstāties un viņu nedaudz arī pavizināt cerībā, ka būs vismaz kāds sarunas biedrs. “Labdien! Vai līdz pilsētai, lūdzu, aizvedīsiet?” nedaudz paverot blakussēdētāja durvis, meiča droši man vaicā. Var manīt, ka viņa ir stopētāja jau ar pieredzi, tāpēc, jūtot, ka priekšā būs interesants brauciens, es viņai tikpat droši atbildu: “Kāp tik iekšā!” Diemžēl viss izrādījās galīgi ne tā, kā es to sākumā iztēlojos. Viss jau būtu kārtībā, ja vien tā sasodītā koliņa manā vēderā nesaietu uz vienu roku ar lakšiem. Mēs knapi izkustējāmies no pieturas, kā no manas guzas pacēlās pamatīgs ogļskābās gāzes burbulis, sev līdzi nesot spēcīgu ķiploku aromātu. Ja meitene sākumā vēl skatījās laukā pa priekšējo stiklu, tad tagad viņa ir uzkrītoši pagriezusies uz sāniem. Lieki piebilst, ka līdz pat pilsētai mēs neizdvešam ne vārda. Tikai es, ik pa laikam nedaudz piepaceļot savas krūtis, cenšos savaldīt kārtējās ķiploklavīnas atraugas. Iebraucot pilsētā, meitene “paldies” man pasaka, jau stāvot uz trotuāra. Šaubos, vai viņa uzreiz devās uz veikalu pēc kūpinātas karpas ar ķiplokiem. Bet es gan to tieši šobrīd apsveru izdarīt, jo priekšā ir pamatīgi izēšanās svētki. Laimīgu jums visiem Jauno gadu novēl Jānis Vītols www.willow.lv
Jānis Vītols, willow.lv
