Pagājušā gadsimta 90. gadu vidus. Karsta vasaras diena, un bariņš padsmitnieku iet uz tuvējo ezeru (Ķīšezeru) makšķerēt. Bariņā ir kādi 6–7 pusaudži, starp kuriem arī es un mans brālis Raimonds. Uz visiem ir līdzi kādas četras pludiņmakšķeres un divas piepūšamās laivas. Nonākot ezera krastā, jaunieši ierauga, ka vietā, kur bija plānojuši makšķerēt, jau stāv noenkurojusies viena gumijas laiva. Kāds no bariņa bļauj: “Raimond, tavā vietā viens vecis jau sēž!” Bet vecis, ieraudzījis skaļu jauniešu bariņu un izdzirdējis, ka sēž kādā to vietā, uzreiz izvilka enkuru un aizairējās prom….
Pagājušā gadsimta 90. gadu beigas. Vasara. Ar rīta gaismiņu es ieairējos Ķīšezerā uz brekšu copi. Biju vienvietīgajā piepūšamajā laivā ar īsajiem airiem. Copēju Vecmīlgrāvja pusē pie Sniķera salas. Biju piesējis laiviņu pie salas niedrēm un copēju uz kants pusi. Tā kā jau ap trijiem no rīta biju uz ūdens, tad, iesilstot dienai un uzspīdot saulītei, man uznāca snaudiens. Rīta copes cēliens jau bija pagājis, tāpēc droši izlaidos laivā un iesnaudos. Pamodos pēc kāda laika, jo niedres man berzējās gar seju. Piecēlos sēdus un neticēju savām acīm. Ezerā bija iepūtis gana stiprs vējš un diezgan smuki saviļņojis ezeru. Bet mani bija nopūtis no Sniķera salas niedrēm un aizpūtis uz Jaunciema pusi, nedaudz aiz tagadējās Jaunciema ostas. Vēl tagad atceros, ar kādām mokām es ar īsajiem airīšiem pret vēju un ar mazu gumijas laiviņu airēju atpakaļ. Kāpēc es neizkāpu tajā krastā un neatbraucu ar autobusu, uz to man joprojām atbildes nav…
Sarunas laivā #1 epizode. Kā atrasts veiksmīgas copes atslēgu?
2021. gada jūlijs. Ezerā pūta diezgan stiprs vējš, bet es tajā laikā tāpat makšķerēju. Braucu savā laiviņā un skatos, ka pa ezeru dreifē stikla šķiedras laiva bez cilvēkiem. Braucu klāt skatīties, varbūt kāda nelaime notikusi. Par laimi, viss bija kārtībā, varēja manīt, ka laiva ir atsējusies un iepūsta no krasta. Airi stāvēja smuki nolikti maliņā, spainītis bija apgriezts, un laivā nekādu mantu nebija. Man ar savu laiviņu transportēt laivu pret viļņiem uz to pusi, no kuras pūta vējš, bija grūti, bet atstāt laivu dreifējot arī negribējās. Tāpēc to nogādāju uz Sniķera salas, izstūmu krastā un piezvanīju policijai. Painformēju policiju un arī feisbukā visās grupās palaidu info par laivu. Domāju, ka laivas īpašnieks jau tajā pašā dienā dabūja zināt, ka viņa laiva bija aizpūsta un ir izvilkta uz saliņas.
Vai pavisam svaigs piedzīvojums. 2021. gada septembris. Ķīšezerā norisinājās BTA Latvijas čempionāts spiningošanā no laivām, kurā startēju arī es ar savu pārinieku Gintu. Pirms sacensībām zivis ķērās un viss likās skaidrs. Ezers zināms, viss likās kopā un bija labas priekšnojautas. Veltīgi! izgāzāmies kā vecas sētas…
Dažādu copes piedzīvojumu saistībā ar Ķīšezeru man ir simtiem. Tie ir iekrājušies no bērnības un turpinās joprojām. Tas ir mans dzimtais ezers, kurā copēju no 80. gadu beigām līdz šai dienai un netaisos to pārstāt darīt. Bet par copes piedzīvojumiem varbūt citreiz. Tagad vēlos uzrakstīt par Ķīšezeru kā tādu. Par copes vietām, kāds tas ir kādā gadalaikā, kādi liegumi ir jāievēro, kādu zivju sugas ezerā dzīvo, kādi mānekļi un copes metodes strādā labāk. Īsāk sakot, vēlos padalīties ar savu personīgo pieredzi par Ķīšezeru.
Ezera raksturojums
Ezers atrodas Rīgā, aizņem 17,3 km2 platību, vidējais dziļums ezerā ir pāri 2 m, bet maksimālais pāri 15 metriem. Ezeru datubāzē minēts, ka maksimālais dziļums Ķīšezerā ir 4,2 m, bet tie ir kaut kādi dikti novecojuši dati. Manuprāt, dziļākā vieta ir Mīlgrāvja pusē, pretī Ozo golfa laukumam. Tur dziļums vietām tuvojas gandrīz 20 metru atzīmei. Liels dziļums ir arī Vecmīlgrāvja galā aiz Sniķera salas, un salīdzinoši lokāla bedre ir netālu no divstāvu garāžu kompleksa pie Jaunciema gatves. Vēl dziļas bedres ir Mežaparkā un arī ezera tālajā pusē, starp Mežaparku un Juglu.
Ezeram ir trīs salas, bet tāda, uz kuras var izkāpt un pastaigāt, ir tikai viena – tā ir jau pieminētā Sniķera sala. Agrāk sala bija gana staigājama un daudz makšķernieku un atpūtnieku tur atpūtās. Salai bija taciņa no viena gala līdz otram, bija copes vietas un viena iekārtota vieta ar koka galdiņu un soliem. Pretī salai, kur tagad ir Ozo golfa klubs, kanāla malā kādreiz bija peldvieta, kurā arī netrūka atpūtnieku un makšķernieku. Makšķernieki tur ir palikuši joprojām, bet vietas tur palicis krietni mazāk. Ezerā dzīvo arī dažādas putnu sugas un zīdītāji, bet no zivju sugām ir pieejamas praktiski visas Latvijā sastopamās. Mīlgrāvja kanāls ezeru savieno ar Daugavu un pa to ar jūru. Vēl ezers savienojas ar Baltezeru, Juglas ezeru un nelielu upīti Langu, kas ar katru gadu aizvien vairāk aizaug un iet bojā. Dabiskā tecējuma tai vairs nav, un upīte pārpurvojas arvien vairāk. Ūdens līmenis ezerā svārstās atkarībā no vējiem. Kad vējš pūš no jūras un dzen ūdeni caur Daugavu un Mīlgrāvja kanālu ezerā, tad ūdens līmenis kāpj, bet, kad vējš pūš no otras puses, tad ūdens līmenis krītas. Ķīšezers varbūt nav pats bīstamākais ezers, kad saviļņojas, bet tomēr – ja vilnis iepūš gareniski pa visu ezeru, tad viļņi ir gana iespaidīgi!
Makšķerēšanas vietas un gadalaiki
Ezerā ir labas vietas jebkura makšķerēšanas veida piekritējam. Lielākā problēma Ķīšezerā, ka nav nemaz tik daudz vietu, kurās var makšķerēt no krasta – tādas ir copes vietas Mīlgrāvja kanālā no abām pusēm, tad šur tur var piekļūt Nabas kakta pusē un pie divstāvu garāžu kooperatīva. Ir piekļuve pie krasta Jaunciemā uz betona malas, Jaunciema ostā un pirms Jaunciema ostas. Tad var piekļūt pie Sužu līčiem un līcī starp Buldurpungu un Milnas dūcku. Bet jāņem vērā, ka daudzas vietas ir stipri seklas un aizaugušas un tajā krastā ir dabas liegumi, par kuriem nedaudz vēlāk rakstā. Tālāk, ja skatās apkārt ezeram, tad piekļuve krastam ir Ezermalas ielas galā. Tur ir vairākas vietas, kur pieiet, vēl ir piekļuve pie Akadēmijas līča un vairākas vietas Mežaparkā. Lielākoties tas ir arī viss. Ķīšezers ir krietni pateicīgāks copei no laivas.
Karūsas un līņi ir jāmeklē ezera līčos un seklajās daļās. Brekšu vietu ezerā ir daudz, un tās ir gan pie bedrēm, gan seklākās vietās. Asarus var meklēt pa visu ezeru, tāpat kā līdakas. Zandarti parasti uzturas pie kantēm un bedrēm, tomēr epizodiski iznāk arī seklumā. Visvairāk tas ir vasaras vakaros, bet ne tikai.
Ķīšezers nav izteikts līdaku ezers un 4–5 mēra līdakas par reizi jau ir gana labs rezultāts. Nav nekādu problēmu palikt arī sausā. Asari vislabāk ķeras, kad ir sanākuši asaru bari no jūras. Tas parasti ir no jūlija līdz septembra beigām. Tāpat ir ar zandartu copi ezerā. Ezerā ir arī vietējo asaru populācija, bet lielos eksemplārus nevar atrast baros. Tie trāpās pa vienam diviem. Tāpat ezerā ir vietējo zandartu populācija, bet tā arī ir krietni mazākos apmēros nekā no jūras ienākušie.
Kam patīk velcēt, tad pateicīgākais laiks tam ir rudens. Posmā no Mežaparka līdz ezera Juglas galam rudenī trāpās labi lomi velcētājiem. Galvenais, ka dziļums tur plus mīnus vienāds – ap trim metriem, bet kaut kas rudenī zivīm tur patīk, jo trofejas izmēra līdakas un zandarti rudens velcētājiem tur nav retums.
Ziemā asarus jāmeklē pa visu ezeru. Tikpat labi tas var atrasties seklajās ezera daļās, bet tikpat labi sēž pie kantēm. Zandarti ziemā tāpat sēž pie kantēm, un populārākās copes vietas ir kants aiz golfa laukuma un kants ezera tālajā galā, no Ezermalas ielas puses.
Līdakas ziemā speciāli neesmu tramdījis, tādēļ neko nevaru ieteikt.
Tuvāk pavasarim no ledus var uztrāpīt uz labu brekšu copi, kas parasti uzturas tuvu kantēm. Bet sportiskos ruduļus no ledus ķer seklās vietās. Tos var smuki paķert posmā no Langas upes līdz Jaunciemam. Kad ledus pazūd, tad visātrāk kaut ko var noķert visos ezera līčos, kas uzsilst visātrāk, tomēr tur atkal jāņem vērā dabas liegumi, par kuriem nedaudz vēlāk.
Maijā ezerā jau var cerēt uz labu brekšu lomu, bet spiningotāji var cerēt uz aktīvāku līdaku copi. Asari spiningošanas sezonas sākumā ņem kūtri, bet trāpās labs izmērs. Principā ezers katru gadu atdzīvojas pēc Jāņiem. Tad jau var ķert visu sugu zivis un ar jebkādu metodi.
Runājot par zandartu copi, rezultatīvāk parasti ir darboties ar dzīvu ēsmas zivtiņu, kā arī spiningu.
Makšķernieki ar Live tehnoloģijām iecienījuši to pašu slaveno Ķīšezera bedri aiz golfa laukuma. Brīžiem to Live makšķernieku tajā reģionā ir visai daudz. Ja vēl pieskaita spiningotājus parastos, kuri ķer uz dzīvo, un garām braucošos velcētājus, tad brīžiem tur veidojas visai liels kolhozs.
Kā izvēlēties labāko mānekli, copes ētika un kormorānu postījumi. #2 epizode “Sarunas laivā”
Zivju sugas
Ķīšezerā var noķert jebkuru zivi, un par to nebūtu jābrīnās. Savienojums ar jūru dara savu. Ezerā dzīvo līdakas, zandarti, asari, sami, zuši, meža vimbas. No jūras iepeld arī vimbas, pa kādam lasim un taimiņam, pa kādai butei. Ezerā var noķert arī ālantus un sapalus, bet to nav daudz. Trāpās arī jūras grunduļi.
Meža vimbu gan ir daudz ezerā, tikai ar to mācēšanu tās noķert ir, kā ir. No baltajām zivīm ezerā ir daudz brekšu, pliču, raudu un ruduļu. Ar līņu un karūsu vietām ir nedaudz čābīgāk, bet tie tur ir.
Kas attiecas uz zivi, kuru vārdā saucās ezers, tad tās tur arī ir. Bet ķīši nav vairs tādos kvantumos, kā bija agrāk. Arī kazragu ir palicis mazāk nekā kādreiz.
Vēdzeles ezerā ir, bet tā arī īsti neesmu atradis, kur tās varētu paķert ar garantiju. Zuši pārsvarā ir trāpījušies pie kantēm, kad ar dzīvo ēsmu esmu sēdējis uz zandartiem.
Tā ka ezerā var ķert dažādas zivis ar dažādām copes metodēm, un šad tad var gadīties tikt pie kāda neplānota pārsteiguma!
Ēsmas un mānekļi
Laikam jau plus mīnus tāpat kā visur. Uz balto zivi sliekas, baltie tārpi, kukurūza, manna un mīkla. Ķīšezera brekši galīgi nesmādē mannas kulteni un ķiploku aromātu. Nakts tārps ir gana universāla ēsma uz dažādām zivīm.
Ja ķer uz dzīvo, tad asariem bieži vien ir ļoti labs tieši mazs asarītis. Zandartam ir jāvariē. Visbiežāk tas nesmādē raudas, bet ir reizes, kad labāk ņem nelielu plici vai vīķi.
No spininga mānekļiem arī nekas tāds neparasts nav. Uz līdaku vecais, labais Relax strādā, vobleri strādā, arī rotiņi un šūpiņi. Zandartus vieglāk būs noķert ar dropšota metodi, jo uz stāvajām kantēm džigā būs daudz zemūdens ķērāju. Bet uz asariem rotiņš, voblerīši un mazās gumijas. Viss tāpat kā citur. Varbūt maza, nenozīmīga nianse ir mānekļa krāsās. Vismaz man Ķīšezerā diezgan labi iet mānekļi ar zaļajiem toņiem. Bet tas tāds nepierādāms novērojums.
Ezerā ir gana vietas, kur mēģināt, kā pašiem patīk un uz ko labāk patīk.
Par ierobežojumiem Ķīšezerā
Neskaitot visus sezonālos ierobežojumus un liegumus, kas aprakstīti makšķerēšanas noteikumos, Ķīšezerā ir trīs teritorijas, kurās ir vispārēji un sezonāli ierobežojumi. Šos ierobežojumus nosaka likums Dabas lieguma Jaunciems individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Ar šiem noteikumiem pilnībā var iepazīties, izlasot Ministru kabineta noteikumus Nr. 125.
Dabas liegumu veido trīs atsevišķas teritorijas:
• Pirmā no tām aizņem 53 ha lielu platību Ķīšezera ziemeļu krastā no Kalmju ielas gar Mangaļu mežniecību un Jaunciema gatvi līdz apdzīvotai vietai Jaunciems.
• Otrā teritorija (90 ha) atrodas Ķīšezera austrumu krastā, posmā no Jaunciema 7. šķērslīnijas līdz Sužiem.
• Trešā teritorija (platība – 210 ha) izvietota Ķīšezera dienvidaustrumu piekrastē no Sužu pussalas līdz Juglas ietekai, ietver Pils kaktu un tā piekrastes teritoriju.
Pamatojoties uz esošajām dabas vērtībām un to sastopamību, dabas liegumā izdalītas divas funkcionālas zonas:
a) regulējamā režīma zona, kurā nodalīts sezonāls liegums (ar platību 137 ha) Milnas dūckā;
b) ainavu aizsardzības zona (vissezonas liegums).
Sezonālais liegums ir no 15. marta līdz 1. jūlijam. Ierobežojums noteikts, lai lieki netraucētu šeit ligzdojošos ūdensputnus. Dabas liegums izveidots, lai nodrošinātu aizsardzību Latvijas un Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamiem biotopiem un īpaši aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām, kā arī nodrošinātu rekreācijai un izglītībai piemērotu teritoriju aizsardzību pilsētvidē un kultūrvēsturiskās ainavas saglabāšanu.
Ar visiem liegumiem un ierobežojumiem var iepazīties likumā, bet svarīgākais, kas jāņem vērā, ir tas, ka lieguma zonās nedrīkst:
• kurināt ugunskurus ārpus īpaši norādītām vai speciāli ierīkotām vietām,
• ierīkot nometnes un celt teltis,
• pārvietoties ar kuģošanas un citiem peldošiem līdzekļiem (tajā skaitā upju pasažieru un atpūtas kuģiem), kuru mehāniskā dzinēja vai motora jauda pārsniedz 3,7 kW (izņemot pārvietošanos Juglas upes posmā pa šo noteikumu 1. pielikumā norādīto pasažieru kuģu ceļu un izņemot valsts un pašvaldības institūciju amatpersonas, kuras pilda dienesta pienākumus).
Sezonas lieguma teritorijā aizliegta cilvēku uzturēšanās, tajā skaitā pārvietošanās ar jebkādiem ūdenstransporta līdzekļiem, izņemot valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu pārvietošanos, pildot dienesta pienākumus, un izņemot sezonas lieguma teritorijas šķērsošanu pa īsāko ceļu no Ķīšezera Pils kaktā esošajām laivu piestātnēm, nepārsniedzot ātrumu 5 km/h.
Foto – Sārtais vakars.
Makšķerniekiem tas nozīmē, ka no 15. marta līdz 1. jūlijam šajās teritorijās nedrīkst makšķerēt un pat atrasties. Jāņem vērā, ka zonās, kas iezīmētas ar zaļu krāsu (pašas piekrastes zonas visās trijās teritorijās), ir liegums pārvietoties ar laivu, kuras dzinēja jauda pārsniedz 3,7 kW, un šis liegums ir spēkā visu gadu.
Atceramies, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības.
Visiem patīkamu atpūtu uz ūdeņiem, ievērojam visus noteikumus, un ne asakas visiem!
Mānekļa krāsa neseko zivij, bet gan makšķerniekam – Kristiāns Godiņš. “Ķeram lielo!” #24 epizode
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ makšķernieku KALENDĀRS ar ieteicamajām copes dienām!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
