Globālā sasilšana? Droši vien tāda ir, tomēr es vairāk pieturos pie viedokļa par 12 gadu ciklu, ka viss atkārtojas, sevišķi, ja palasa pagājušā gadsimta sākuma laikrakstus, arī 1900. gadā janvārī esot zeme arta, jo nav bijis sniega un sala. Man mamma stāstīja, ka arī es tikai savos trīs vai četros gados esmu pirmo normālo ziemu ieraudzījis (70. gadu sākums). Vārdu sakot, ziemas pie mums vēl pilnībā neizzudīs… Protams, lielo aukstumu ap -40 grādiem ir un būs mazāk, tomēr pavisam aizmirst ziemu nevajag, un šis gads tam ir lielisks pierādījums.
Visi mani plāni par vēlā novembra brekšiem, asariem, karūsām un baltajiem sapaliem uz pludiņu un fīderi vienkārši izplēnēja. Jau no oktobra otrās puses zivju uzvedība Rīgas ūdeņos – es domāju krasta copi, baltās zivis un asarus – bija pavisam citādāka nekā citus gadus. Balto zivju to ierastajās vietās (jahtu ostās, pie vecām piestātnēm utt., kur tās ļoti veiksmīgi ķērām iepriekšējos gados) vienkārši nebija vai parādījās uz dienu divām un atkal pazuda. Es tomēr cenšos sekot dabas parādībām un zivju uzvedībai, un visa zivju uzvedība liecināja, ka zivis kaut ko jūt, kaut kas būs citādāk nekā iepriekš. Mums, cilvēkiem, atliek tikai gaidīt, kas tas būs, un… “dejot pēc zivju stabules”, ja gribam kaut ko noķert.
Raksts top pirmajās decembra dienās, atklātā ūdens copju praktiski vairs nav, spiningotāji vēl zandartus šur tur ķer, bet pluds un fīderis iepauzē. Tikko sasēju ziemas makšķerītes šīs sezonas pirmajai ledus copei. Piecos no rīta ceļos un braucu uz Vidzemi, vakar paziņa jau asaru normu uz bezēsmas mormiškiņu salasīja, paziņa gandrīz manas svara komplektācijas, tātad ledus veidīga masa uz ūdens ir. Nevaru nosēdēt mājās…
Lielais sniegs “sačakarēja” kolosālu copes sezonas sākumu lielākajai daļai makšķernieku. Aukstuma vilnis pašreiz ir ļoti labs, bet izskatās, ka labāks un stabilāks ledus būs tur, kur ar pirmajiem lielajiem mīnusiem ūdens nedabūja sasalt, jo tad viss sniegs sakrīt ūdenī, pamatīgi atdzesē ūdens augškārtu, un nākamais sals jau visu savilks kopā monolītā ledū. Diemžēl lielāko daļu Vidzemes un Latgales “pirmā ledus” ūdeņu pirmie sali “aizrāva” ciet, un pēc tam visa lielā sniega sega (15–30 cm) sakrita uz 1–3 cm ledus kārtiņas. Tas nozīmē, ka ledus zem sniega sutīs, tur sasūksies ūdens slānis, kurš nesasals, jo, lai cik jocīgi tas skanētu, sniegs silda ledu (arī zemi, kokus un augus).
Tādēļ, ja, skatoties internetā uz daudzajām ledus asaru un līdaku bildēm, arī jau sadomājat doties uz kādu no saviem iecienītajiem ziemas copes ezeriem, pamēģiniet tomēr vispirms atrast kādu informāciju par ledus stāvokli un… pašvaldības atļauju atrasties uz ledus. Jā jā, daudzas Latvijas pašvaldības, sākoties aukstajam laikam, izsludina aizliegumu atrasties uz ledus. Ir pašvaldības, piemēram, Rīga, kur tiešām regulāri seko ledus biezumam un, tikko tas ir daudzmaz drošs, tā ļauj daudzgalvainajai copmaņu armijai doties uz konkrētu ūdenstilpju konkrētām vietām. Bet ir pašvaldības, kur pašā pārvaldē nav neviena copmaņa vai cilvēka, kurš kaut ko saprot no ledus un copes, un drošības, vai vienkārši nav kam pārbaudīt ledus biezumu, un tādās pašvaldībās (tagad pašvaldību teritorijas ir milzīgas) copmaņi netiek pat uz laba ledus. Sods par atrašanos uz ledus tādās vietās ir 70–100+ eiro… Kā copmanis es burkšķu par tiem ledus iešanas aizliegumiem, bet, redzot, cik ļoti mūsdienu cilvēks, sevišķi jau pilsētu iedzīvotāji, attālinās no dabas un tās procesiem, saprotu, ka tādus liegumus, vismaz “sarežģītajās” vietās un ūdeņos, vajag.
Bet nu pie copes un inventāra. Beidzot arī pie mums bezēsmas mormiškas sāk palikt aizvien populārākas, lielā mērā tas ir, pateicoties copmaņu jaunajai paaudzei (18–25 gadi), kuri arī vasarā tārpus, barības utt. nemīl un ziemā arī piekopj “beztārpu” copi. Man ik pa laikam kāds copmanis prasa padomu, kas tā bezēsmas mormiška patiesībā ir par zvēru. Tā kā cenšos “iebraukt” nedaudz arī šajā tēmā, tad īsi pastāstīšu savu viedokli.
Copes veids bezgala interesants, bieži vien arī rezultatīvs. Pašos pamatos tas gan nav nekas jauns, “velniņi – čortiki”, “raganas”, “kazas” utt. bezēsmas mormiškas Latvijas un kaimiņvalstu copmaņiem ir zināmas jau sen, tomēr pēdējos gados šo “klasiku” ir papildinājuši jauni bezēsmas mānekļi – kubiņi, nagliņas, piekārtās bumbiņas utt., copmaņu iztēlei robežu nav. Atzīšos, ka man kā zvērinātam “tārpiniekam” attiecības ar bezēsmas mormiškām ir tādas… neskaidras. Man vienmēr ir līdzi 1–3 makšķerītes ar dažādiem bezēsmas mānekļiem, regulāri ar tiem pamēģinu copēt, bet uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt tās reizes, kad bezēsmas mormiška ir strādājusi labāk. Kvalitatīvāk – jā, to noliegt gan nevaru, ar bezēsmas mormišku bieži vien zivju izmērs ir labāks, jo tārpus (motilis) ēd visas zivis pēc kārtas, bezēsmas mormišku vai mormišku ar vienu vībotnieku vai vienu mazu pinku biežāk paķer smukāka zivs.
Pieļauju, ka manā gadījumā “problēma” ir manā copes uztverē, jo cope ar bezēsmas mormišku, tāpat kā ar bļitku vai balansieri, vai cope ar “baldu jeb leišu velnu” (kur divi kustīgi āķi lēkā smagam serdenim – svina, volframa, misiņa, tērauda – sānos) ir atsevišķa filozofija. Daudzi copmaņi tārpus (dzīvās ēsmas) neizmanto principā, es pats savukārt ķeru tā, kā tajā brīdī labāk ķeras, jo man galvenais ir ieraudzīt copi, iespējams, tāpēc ne līdz pašiem pamatiem saprotu šī copes veida filozofiju, lai arī šādu makšķerēšanas veidu paralēli citiem ziemas copes veidiem piekopju jau sen.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Bezēsmas mormišku var pilnīgi noteikti salīdzināt ar vieglo spiningu vai pat ziemas mušiņmakšķerēšanu – specifisks inventārs, ļoti aktīva cope, ir kur izpausties jūsu fantāzijai mānekļa “apģērbšanas” procesā. Atšķirībā no bļitkas un balansiera bezēsmas mormišku var paķert pilnīgi jebkura zivs, šis copes veids lieliski strādā gan stāvošā ūdenī, gan straumē. Gribas pat teikt, ka straumē brīžiem tas ir krietni efektīvāks par tārpiem. Tā ka, ja gribat savā ziemas copes piegājienā kaut ko pamainīt un nebaidāties kādu reizi atgriezties mājās bez loma (mācību procesā), tad bezēsmas mormiška ir ļoti laba alternatīva. Internetā, diemžēl 99% ir krievu valodā, ir ļoti daudz kvalitatīva video un rakstiskā materiāla par šo tēmu.
Latvijas veikalos ir daudz dažādu jau aprīkotu (ar spilgtām pērlītēm, kubikiem utt. uz āķa) bezēsmas mormišku. No savas puses noteikti varu ieteikt izmantot mums visiem sen zināmos “banānus”, kuriem uz āķa jāuzver kāda spilgta pērlīte, pērlītes krāsas un izmērus var un vajag variēt. Jāpiemeklē atbilstošas cietības sardziņš, turklāt šim punktam jāpieiet īpaši rūpīgi, jo tieši sardziņš būs tas, kas nodos māneklim vajadzīgo spēli. Bezēsmas mormiškām sardziņus izvēlamies cietākus nekā mormiškām ar ēsmu, jo cietāks sardziņš ļauj iedot māneklim maksimāli smalku (drebēšanu) spēli. Daudzi copmaņi sāk izmantot speciālas bezsardziņa makšķerītes, kuras arī ir nopērkamas veikalos, tiesa, pie tām ir jāpierod. Man pašam pāris tādas ir, mēģinu ar tām copēt, bet jāpiešaujas baigi. Esmu pieradis pie tā, ka uz sardziņa redzu katru kustību, bet bezsardziņa makšķerītes strādā pilnīgi citādāk, atkal var salīdzināt ar ātras akcijas spiningu, kur tu copi bieži vien “sadzirdi” ar ādu. Bet pamēģināt noteikti vajag arī tādu veidu, ja pati bezēsmas mānekļu cope šķiet interesanta.
Es esmu paspējis pabūt jau divās dažādās ledus copēs, abas ļoti veiksmīgas, un gribu jums pastāstīt par to, kā man gāja, jo pirmās ledus copes gaita sakrita ar šajā rakstā uzsākto bezēsmas mormišku tēmu.
Protams, negulējās, modinātājs bija uzlikts uz pieciem, bet pamodos minūtes 10 pirms zvana, ātrā rīta tēja, sakrāmējos mašīnā un devos uz Limbažu pusi. Pie reizes šis brauciens bija jaunās mašīnas tests (dažādu neveiksmīgu sakritību dēļ nācās šķirties no sava iepriekšējā auto), jo tikai dienu iepriekš iegādājos auto, stipri pieredzējušu un cienījama vecuma, un tāpēc copes braucienam bija vēl neliela riska piegarša, ka varu netikt līdz galam… Vēl netiku no Rīgas ārā, kad, uzbraucot akas vākam, kurš ir zemāk par asfaltu, manam auto parādījās stipri skaļāka balss. Sapratu, ka kaut kas ar izpūtēju, un braucu tālāk, pēc kilometriem 10 auto balss palika vēl skaļāka. Nodomāju, ka auto izpūtējs ir pilnībā izbeidzies. Ja teikšu, ka parādījās doma varbūt nebraukt tālāk, doties uz servisu utt., tad es stipri melošu. Bija tikai viena doma – tikt līdz ūdenim.
Tā, zaķus un stirnas baidot un rallija mašīnu tēlojot, ap septiņiem esmu uz vietas. Tumšs, -3 grādi, blakus tek upe, dzird tās straumi, bet pēc pēdām sniegā redzu, ka veči bijuši iepriekšējās dienās, redzu, kur iet taciņa uz atteku (mazs līcītis, nu kādi 250–300 m2). Velku savu silto Norfin Extreme 5 ancuku, kurš ir noteikti par siltu šādiem laikapstākļiem, tomēr labāk siltumā nekā salt.
Gaismu sagaidu, jau sēžot uz ledus, lieki piebilst, ka es uz ledus esmu pirmais, vietējie copmaņi tik agri nenāk. Ledus nekrakšķ, tātad savi 10 cm ir noteikti, redzu, kur ir urbts iepriekšējās dienās. Izurbju tajā rajonā arī savus desmit āliņģus, desmit uzreiz, lai netrokšņotu, jo dziļums ap un zem 1,5 m. Šādas attekas reizēm ir īstas zelta bedres, gan asari, gan citas zivis reizēm tajās saiet pabaroties vai paslēpties no liela ūdens upē. Pamazām aust gaisma.
Zinot, ka mans paziņa šeit ļoti labi ķēra divas dienas iepriekš ar bezēsmas mormiškām, arī es sākumam paņēmu makšķerīti ar mazu, melnu “velniņu” ar mazu trīsžuburīti, kuram uz viena no āķiem uzlikta dzeltena pērlīte. Pirmais āliņģis ir vairāk “rokas piešaušanai” un atmiņas atsvaidzināšanai, bet piecu minūšu laikā neviena zivs nepiesakās. Eju uz otro āliņģi, un trešajā pacēlienā jau gandrīz zem paša ledus manu mormišku iesūc šīs sezonas pirmais asarītis, 120 gramus smags, īsti jau copes nebija, viņš vienkārši uzkārās galā, un viss.
Turpinu copēt, pāris āliņģos klusums, un nākamajā atkal piesakās divi ašuki pēc kārtas. Atkal copes kā tādas nav, tās vienkārši uzkaras galā. Mana pieredze rāda, ka tas nozīmē tikai to, ka zivij īsti nepatīk māneklis, tādēļ paņemu mazāku bezēsmas mormišku, bet arī ar to copes vairāk neredzu, toties pa to laiku uz ledus parādās vēl trīs copmaņi. Nu neko darīt, jāņem pārbaudītas vērtības – makšķerīte ar 0,10 mm auklu un 3 mm zeltīto “diskobumbu”. Šajā brīdī konstatēju, ka esmu aizmirsis mājās pinkus (mazi, krāsaini mušu kāpuri), kuri pēdējos gados ir kļuvuši neaizstājami ziemas copē, sevišķi asaru copē, jo asari tos bieži vien ēd labprātāk nekā motili. Vismaz motiļi man ir, lieku uz āķa trīs motilīšus un ar motiļu šķipsniņu iebaroju tuvākos āliņģus. Gribu pārbaudīt, vai asari vispār reaģē uz piebarošanu. Kā vēlāk izrādījās, šī bija diena un vieta, kur asarus pilnīgi neinteresēja ne vesels, ne saspiests āliņģī ielaists motilītis.
Ātri vien rodas sajūta, ka asarīši stāv vai staigā nelielos bariņos, un, ja tu uzkāp tam uz galvas, tad 1–3 no āliņģa var dabūt ātri un jāiet tālāk. Tikmēr uz ledus mēs jau esam desmit cilvēki, tajā skaitā viens vai divi no tiem, kuri bija šeit iepriekšējās dienās, kad krējums vēl nebija nosmelts un asari ēda. Tāpēc viņiem šīs dienas asaru uzvedība ir nepatīkams pārsteigums. Mums, kuri nezina, kā bija pirms tam, šķiet absolūti normāla cope, kad ar lasīšanu var kaut ko salasīt. Tiesa, tik mazā ledus laukumiņā īsti urbt un meklēt vairs nav kur. Atbrauc arī mans paziņa, viņš aiziet uz otru attekas galu, kur ir mazāk urbts, tur esot avots un iepriekš bija sliktāks ledus, es savukārt paurbjos gar pašu krastu, kur nav veco āliņģu. Tātad teorētiski var būt nesadurstīts, nesabaidīts asaris, un tiešām dažos āliņģos “izšauj” pa kādam stabilam simtpiecdesmitniekam asarim.
Pamazām kaste pildās ar “panniniekiem”, staigā pa saviem āliņģiem un lasi pa vienam ašukam, mēģini sēdēt ilgāk un kacināt, tad nav nekā, izej apli, ļauj āliņģim minūtes 15–20 atpūsties, un atnākot atkal viens vai divi piesakās. Aizeju līdz savam paziņam, lielam bezēsmas mormišku un bezsardziņa makšķerīšu cienītājam, izrādās, viņš ķer uz pinkām, jo asari vienkārši ignorējot visu viņa bezēsmas mormišku kolekciju. Pa kādam retam piebaksta, bet, tikko uzliec pinku, tā asarīši ķeras. Mani tas nepārsteidz, jo tā ir arī vasarā un diezgan bieži: ķer asarus uz gumiju un tie pa retam piebaksta vai vispār nereaģē, uzliec uz tās pašas montāžas (atvada, dropšots) lielu slieku (pat 2–3 reizes lielāku nekā gumija) un sāc ķert skaistus asarus. Ir copmaņi, kuri principiāli neuzliks dabisko ēsmu, ir copmaņi, kuri darīs visu, lai noķertu, un abus var saprast, es pats esmu no tiem otrajiem.
Manos āliņģos pamazām iestājas pilnīgs klusums, paplašināt meklējamo rajonu tur nav kur, tāpēc eju pie sava paziņas uz tālo galu. Tur ledus tiešām ir plānāks, bet ne kritiski, tomēr to var just, toties ir daudz neurbta ledus, kur vēl atlikušās stundas var pacopēt. Te zivju koncentrācija ir krietni lielāka, no katra āliņģa var ķert pa 10–15 asarīšiem, tiesa, no tiem “ēdami” ir labi ja 2–3, toties ir jautri. Mazos lādēju uzreiz atpakaļ āliņģī, parasti gan tā nedaru, jo negribu izbaidīt pārējos asarus, bet lielais azarts jau ir tā kā nosists, “ēdamo” zivju pietiek, un šķiet, ka asariem lielu iebildumu uz tādu karuseli nav…
Redzot, ka zivju koncentrācija šeit ir paliela, paņemu uz brīdi bezēsmas mormiškas, bet rezultāts tas pats – rets pieskāriens, daži sīkuļi, un viss. Ielaid mormišku ar motilīti, un uzreiz ir TINKŠ… un ašuks galā. Pamazām copmaņi no ledus pazūd, beigās paliekam tikai mēs divatā, sēžam pāris metru viens no otra, valkājam ašukus un pļāpājam. Ir vienkārši forši… Bet nu viss labais beidzas, arī šī diena ir jābeidz, atliek tikai izbērt uz ledus lomu, nobildēt, lai varu aizsūtīt saviem čomiem pakaitināt tos, kas uz ledus vēl nav bijuši, un viss. Loms izrādās pat labāks nekā cerēts, uz aci pilna asaru norma, iespējams, pat ar nelielu astīti. Vēl dzīvos mazākos salādēju atpakaļ tuvākajā āliņģī, jā, gigantu nav, bet ir daudz foršu pirmā ledus ašuku un vienkārši kolosāla pirmā ledus copes diena. Piešķiļu savu skaļo kumeļu un smaidīgs braucu mājās, tie ir mirkļi, kad jūties vienkārši laimīgs, visas problēmas, cipari pasē un bieži mainīgie kalendāri ir tur, kaut kur citur, bet tev ir vienkārši forši…
Sports sākas tad, kad parastie copmaņi dodas mājās! Oskars Dzelzkalējs. “Ķeram lielo!” #31 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
