“Makšķerēt sāku jau bērnībā, bet tad kādu laiku bija citas aizraušanās – motokross. Kad beidzu braukt ar moci, sāku spiningot. Deviņdesmitajos gados pēc tam, kad izlasīju, ka tiek organizētas spiningošanas sacensības, sāku piedalīties tajās. Neesmu pierakstījis gada skaitļus, ko tagad nožēloju. Tikai, kad paskatos uz saņemtajiem diplomiem un medaļām, atceros, kā gāja. Pirmajā sacensību gadā nekādu panākumu nebija, bet vēlāk gandrīz vienmēr tiku trijniekā. Bez spiningošanas toreiz bija arī mērķī mešanas disciplīna, ko organizēja Jānis Stikuts. Toreiz jau bija tikai airu laivas, līdz ar to pasākums bija sportisks vārda tiešajā nozīmē,” savus spiningošanas panākumus atceras viens no Latvijas pieredzējušākajiem spiningotājiem koknesietis Viesturs Saulītis.
Kur pašam vislabāk patīk spiningot?
Man Kāla ezers ļoti patīk. Tur vairākas reizes esmu piedalījies arī sacensībās, piemēram, šogad izcīnīju trešo vietu. Alūksnes ezers patīk, visus šos gadus esmu piedalījies čempionātos, kas tur tika rīkoti. Agrāk, lai gūtu panākumus, vajadzēja poņu, ņuhu un čuiku, šodien lielu lomu spēlē elektronika. Es jau saprotu, ka viss iet uz priekšu, bet tagad, lai cīnītos par pirmajām vietām, vajag finanses.
Katram makšķerniekam ir savs stāsts, ko viņam vislabāk patīk ķert?
Man patīk ķert lielos asarus. Tas tā pa šiem sacensību gadiem iegājies, ka ar asari sāc un ar asari sacensības pabeidz. Zandartus man patīk ķert. Daugavā pie Kokneses, kur dzīvoju, ir gan zandarti, gan asari, gan meženes. Visas zivis man patīk ķert, bet vissportiskākā un visiecienītākā ir asari.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kad sākāt spiningot, tad jau inventārs nebija tik smalks kā šodien?
Nu, protams! Sākumā jau bija smagie stikla šķiedras kāti, vēlāk parādījās vieglāki rīki, arī spolītes kļuva labākas. Sākumā inventārs bija prasts, nebija saprašanas, ko un kā vajag ķert. Asarus koknesieši čempionātos bija piešāvušies ķert ar mikrodžigu, ar kādu savulaik daudzi nemaz neprata rīkoties. Viens otrs tā šķībi skatījās – atkal tie koknesieši asarus saķēruši. Ar laiku radās saprašana par spiningošanu, bet veikalos inventāra klāsts nekāds lielais nebija. Tagad ir tā, ka ieej veikalā un nevari saprast, ko ņemt un ko ne. Ja runājam par mānekļiem, pēdējā laikā man ļoti iet pie sirds teilspineris. Uz to ņem ne tikai līdakas un asari, bet arī zandarti. Pērn Rīgas kausā lielāko asari uz to noķēru. Arī šūpiņi sāk iepatikties. Tagad atceros, ka agrāk gatavoju formas un lēju džiggalvas, čeburaškas, šūpiņus taisīju.
Kāpēc atgriezāties pie šūpiņa?
Es ar vobleriem arī tvičoju, bet ir reizes, kad šūpiņš strādā labāk. Vakar, piemēram, spiningoju ar ridžiņu, pontonu un vēl citiem vobleriem, bet uzliku vieglu, gaišas krāsas šūpiņu, uzreiz pieteicās divi labi zemmēri. Bet vismīļākais no mānekļiem man ir poperis. Arī Daugavā. Daudzi smaidīja par manu izvēli, bet pamazām saprata, ka Daugavā, kur dziļums ir 20 metri, ar poperi arī var ķert zivis. Kad asaris uznāk augšā, tas smuki ņem uz popera. Jāskatās, kur ir katli. Un Daugavā samērā bieži ir tā, ka vidū uznāk lielie asari. Šovasar, kad upē ūdens līmenis tika pazemināts, lomā bija eksemplāri, sākot no 300 gramiem līdz puskilo. Tas ir baigais kaifs, kad redzi copi. Un Daugavā ir arī vietas, kur pusotra, divu metru dziļumā ir sēklīši.
Kāds būtu jūsu kā pieredzējuša spiningotāja ieteikums, ar ko sākt?
Sākumā dārgu inventāru noteikti nevajadzētu pirkt, citādāk var lieki iztērēt daudz naudas. Ieteiktu sākt spiningot ar rotiņu, ar to visur kaut ko var noķert. Metāla mānekļus ieteiktu, jo ne katrs pratīs izspēlēt dārgos voblerus, kas maksā ap 20 eiro. Man arī ir vesela vobleru kolekcija, bet no tiem labi ja četri strādā, pārējos, kā es smejos, lai neizkalst, pēc kāda laika pamērcu ūdenī. Kādreiz gadās, ka aizbraucu uz copi un uzlieku vobleru, kas ilgu laiku stāvējis kastē, un tas “aiziet”.
Kad ieminējāties par mānekļu krāsu, interesanti, ka katram makšķerniekam ir savs skaidrojums par tās nozīmi.
Man šķiet, ka krāsai tomēr ir nozīme. Piemēram, ķerot zandartu 10–15 metru dziļumā, lietoju vienu krāsu, uz to neņem. Sāku izmantot citas krāsas mānekli, un piepeši viss atdzīvojas. Nevaru saprast, vai zandarts paspēj nopētīt mānekļa krāsu, bet savā praksē esmu pārliecinājies, ka krāsai ir nozīme. Vienu brīdi ļoti labi ņēma māneklis brūnā krāsā ar violetu toni iekšpusē. Tagad esmu iecienījis Keitech gumijzivtiņu purpura krāsā. Arī spiningojot ar metāla šūpiņiem, dažreiz novērots, ka zivis labāk ņem baltu vai zelta krāsas mānekli. Kāpēc tas tā notiek?
Savu neaizmirstamāko copes reizi atceraties?
Tās bija asaru copes. Pirmā bija Latvijas čempionāta divcīņa Babītē. Braucam un skatāmies, ka kaijas ņemas. Tas bija kaut kas! Putni no augšas, bet asari niedrēs mazās zivtiņas trenkāja. Mums bija viena līdaka, bet izbraucām ārā un katram bija ap 13 kg zivju. Ar pārinieku pirmā un otrā vieta. Piebraucām, noenkurojāmies, tālāk stāvēja konkurenti. Atceros, ka copējām ar pavisam parastiem mānekļiem, toreiz veikalos neko smalku nevarēja nopirkt.
Otro reizi pamatīga asaru cope bija Kāla ezerā. Apmēram pusstundas laikā katrā metienā trāpījās asaris svara diapazonā no 800 līdz 1300 gramiem. Stāvēju pie vienas kantītes, metu mānekli un ar pirkstu nejauši uzsitu pa lociņu. Māneklis grimst, un jūtu, ka pusūdenī kāds piegrabina. Tā aizdomīgi. Nākamajā metienā izmērīju pusi no dziļuma, un aizgāja. Asari šiverējās pa pusūdeni. Nekādas eholotes man nebija. Vienu reizi pavasarī Daugavā katrā metienā bija zandarti. Neatceros, cik izvilku, bet nu dikti daudz.
Kādu inventāru esat iecienījis?
Man nav nekādu dārgo kātu. Ir Pontoon kāti. No spolēm ir Daiwa un Shimano ražojumi. Varbūt ar kādu īpaši dārgu kātu justu ikvienu zivs piesitienu, bet es ar tiem, kas man ir, arī pietiekami labi jūtu copi. Man viss ir bijis saprāta robežās. Salauzt jau var jebkuru kātu. Īpaši, kad kaut kur tālāk brauc un negribas to izjaukt. Copē, un spice nolūst. Kaut kur acīmredzot uzsitu.
Kā gatavojaties mačiem?
Vietās, kur notiek mači, jau daudzas reizes ir būts, un zivīgās vietas jau ir zināmas. Kaut kas ir arī eholotē atzīmēts. Ja ir iespēja nedēļu trenēties, tad jau kā visi – braucam, skatāmies, atzīmējam laiku, kad ķērās. Cenšamies noskaidrot, uz kādiem mānekļiem ņem. Pēdējā laikā nesanāk gan tā pamatīgāk pievērsties treniņu procesam. Bet vienmēr izstrādājam plānu – A, B un C variantu. Vispār jāteic, ka tagad ūdeņi ir nopresēti. Varam jau savas vietas atzīmēt, bet gadās, ka aizbraucam un tur jau kāds priekšā. Sacensībās es vienmēr cenšos aizvērties ar asari. Jābūt īstajā laikā un īstajā vietā.
Kādas ir sajūtas par zivju daudzumu ūdeņos?
Es tikai varu pateikt par Daugavu pie Kokneses – agrāk pusotra kilo zandarti bija tāds normāls mēriņš, tagad, ja izdodas noķert zandartu pāri 50 cm, tas ir gandrīz sasniegums. Īpaši, ja makšķerē bez kruķilkām. Mazo zandartu ir nejēgā daudz, un nesaprotu – tie neaug vai kas ar tiem notiek. Agrāk ķērās lielāki, kaut arī tad gumijas mānekļu izvēle nebija nekāda dižā.
Japāņu Dievs pret franču ēdienu, jeb Basara VS Frodigy. Sarunas laivā #16
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
