Meža vimbas ir diezgan lielas zivis. Makšķernieku vidū salīdzinoši populāras, jo copmaņi pastāvīgi sacenšas savā starpā, kurš noķers lielāku eksemplāru. Daudzi uzsver, ka šīm zivīm ir diezgan daudz asaku, bet ne jau gaļas pēc mēs cenšamies noķert lielāku zivi, zināmā mērā tas ir sports. Tomēr, lai vai kā, bet asaku daudzums nemazina šo zivju popularitāti.
Pasaulē ir daudz audzētavu, kur šīs zivis audzē rūpnieciskiem nolūkiem vai arī makšķernieku priekam. Tautā meža vimbām ir arī cits nosaukums – salate. Ievadam vēl kāds interesants moments, meža vimbām ir tīras, gandrīz bezkrāsainas zvīņas. Bet nu par visu pēc kārtas.
Sugas izcelsme un tās apraksts
Meža vimbas pieder pie hordaiņu tipa, starspurzivju virsklases, karpu dzimtas zivīm. Vēl līdz šim brīdim ihtiologi nevar sniegt pilnīgu informāciju par šīs karpu dzimtas pārstāvja izcelsmi un evolūciju. Ir vairākas šo zivju izcelsmes versijas. Saskaņā ar vienu no esošajām teorijām meža vimbas senie pārstāvji apdzīvoja mūsdienu Ķīnas, Japānas un citu Āzijas valstu piekrastes teritoriju.
Senākie mūsdienu zivju pārstāvji uz Zemes parādījās, domājams, apmēram pirms 300 miljoniem gadu. Par to liecina fosilijas, kurās atrastas zivju atliekas. Šādiem senajiem jūras iemītniekiem bija iegarena ķermeņa forma, viņiem bija kaut kas līdzīgs mūsdienu spurām, bet nebija žokļu. Seno zivju ķermenis bija klāts ar blīvām zvīņām, kas vairāk gan izskatījās pēc čaumalas. Aste bija divu ragveida plākšņu formā.
Pastāv uzskats, ka tā laika zivis piekopa mazkustīgu dzīvesveidu un dzīvoja seklos dziļumos. Apmēram pirms 11–10 miljoniem gadu evolūcijas rezultātā sāka parādīties radības, kas pēc izskata ir ļoti līdzīgas mūsdienu zivīm. Šiem indivīdiem jau bija asi un diezgan gari zobi. To ķermeņa augšdaļa bija klāta ar blīvām ragveida zvīņām, kas bija kustīgi savienotas cita ar citu.
Turklāt evolūcijas procesā un mainīgajos klimatiskajos apstākļos zivis sāka izplatīties dažādos reģionos. Tādējādi atkarībā no dzīves apstākļiem katra konkrētā suga sāka veidot struktūras, dzīvesveida un uztura iezīmes.
Ārējais izskats un galvenās rakstura īpašības
Meža vimbas ir karpu dzimtas zivis, kurām tāpat kā citiem karpu dzimtas pārstāvjiem ir ļoti daudz asaku. Zivis izceļas ar lielu, masīvu, bet it kā saīsinātu ķermeni, kam ir vārpstas forma. Mugura ir taisna un plata, krāsa tumša, dažreiz tā var būt zilgana. Zivs sāni ir pelēki, bet vēders ir sudrabots. Viss zivs ķermenis ir klāts ar sudrabainām zvīņām. Zīmīgi, ka meža vimbai ir ļoti spēcīga un masīva aste. Jāņem vērā, ka apakšējā daļa ir garāka par augšējo. Ihtiologi izceļ vairākas raksturīgas ārējās pazīmes. Meža vimbu raksturīgās ārējās pazīmes:
• iegarena, bet nedaudz izliekta galva;
• liela mute un apakšžoklis;
• muguras un astes spuras ir pelēkas ar tumšiem galiem; visas pārējās spuras, kas atrodas uz zivs ķermeņa, ir sarkanā vai oranžā krāsā pie pamatnes, bet pelēkas uz spuras beigām.
Meža vimbu galva ir diezgan liela un iegarena. Zivij ir masīvas, ļoti gaļīgas lūpas un nedaudz uz āru izvirzīts apakšžoklis. Šo karpu dzimtas pārstāvju žokļiem nav zobu, bet tā vietā ir savdabīgi izaugumi un padziļinājumi. Izaugumi atrodas uz apakšējā žokļa, savukārt padziļinājumi atrodas augšpusē. Šāda žokļa struktūra ļauj uzreiz notvert potenciālo medījumu, kuram vienkārši nav izredžu izglābties. Līdzīga mutes aparāta uzbūve ļauj meža vimbām nomedīt pat lielākus medījumus.
Interesants fakts. Pieaugušie, lielie sugas indivīdi sasniedz ķermeņa garumu 1–1,3 metri. Šādu zivju ķermeņa svars varot sasniegt pat 10–11 kilogramus. Nobrieduša īpatņa vidējais garums ir 50–80 centimetri, bet svars – no 6 līdz 7 kilogramiem.
Latvijā lielākā meža vimba noķerta 2006. gadā, tās svars bija 8,120 kilogrami. Veidojot šo materiālu, atradu visnotaļ interesantu informāciju par citās Eiropas valstīs noķertajām meža vimbām. Līderes ir Slovākija un Vācija, šajās valstīs noķertas lielākās meža vimbas 10,30 kg svarā, turklāt Vācijas meža vimba noķerta tālajā 1974. gadā, Polijā pavisam nesen (2013. gadā) noķerta 8,43 kg smaga zivs, Somijā – 7,09 kg, bet mūsu kaimiņi lietuvieši var palielīties tikai ar 6 kg smagu meža vimbu, kas noķerta vēl 1988. gadā.
Kur mīt meža vimbas?
Meža vimbas ir ļoti izvēlīgas dažādu apstākļu ziņā. Šīm zivīm ir ārkārtīgi svarīgi, lai tām būtu dziļa ūdenskrātuve. Ūdenim jābūt tīram, tekošam ar lielu skābekļa daudzumu. Šīs zivis nekad nesastapsiet ūdenstilpēs, kas ir piesārņotas vai kurām nav pietiekami plaša barības bāze.
Zivju biotopu ģeogrāfiskais reģions ir plašs. Tas stiepjas cauri Austrumeiropai un daļai Rietumeiropas. Ihtiologi to raksturo kā posmu starp Urālu upi un Reinas upi. Šis ūdensceļš ir lielākais Eiropā un ved cauri sešām Eiropas valstīm, savukārt zivju dzīvotņu dienvidu robežas iezīmē Vidusāzijas valstis Kazahstānu, Uzbekistānu un Kirgizstānu. Zivju dzīvotņu dienvidu robežas ietver arī Arāla jūru, Amudarjas un Sirdarjas upes.
Meža vimbu atrašanās vietas ir tieši atkarīgas no tā, kur tās medī. Kā jau iepriekš minēju, meža vimbām ir perfekti attīstīti maņu orgāni. Ar ļoti labu redzi dzidrā, tekošā ūdenī tās no liela attāluma redz potenciālo upuru baru, patiesībā tas ir galvenais nosacījums. No stāvošiem un duļķainiem ūdeņiem tikai vienkārši izvairās. Tāpēc nelielos purvainos dīķos, lēni plūstošās upēs, kūdras un citos krastos, kas krāso ūdeni, un tur, kur apakšā ir bieza dūņu kārta, meža vimbas nedzīvo.
Plašās upēs ar izteiktu straumi, lielos rezervuāros tās jūtas diezgan ērti un omulīgi, taču šādas vietas nav izplatītas visā akvatorijā, vienmēr dodot priekšroku vietām, kur ūdens ir tīrs un vairāk piesātināts ar skābekli. Visu vasaru pēc nārsta meža vimbas klīst pa akvatoriju, apmeklējot gan seklumus ar smilšainu vai akmeņainu gultni, gan stāvus krastus, tās ir vietās, kur atrodas applūduši koki, jo tieši šādās vietās “tusējas” mazie sapaliņi, raudiņas, mailītes un citi zivtiņu bari.
Pavasarī meža vimbas atrodas zem koku un krūmu zariem, kas karājas virs ūdens. Šeit tās ne tikai slēpjas ēnā no tiešajiem saules stariem, bet arī gaida, kad ūdenī iekritīs kāda neuzmanīga maijvabole, spāre, sienāzis vai kāds cits garšīgs kukainis. Dažreiz zivs pat negaida, bet pati izlec no ūdens. Ātrums, ko šī zivs var attīstīt, ļauj tai satvert zemu lidojošu kukaini.
Ar ko barojas meža vimbas?
Pēc būtības meža vimbas ir plēsējas. Taču uz citu plēsoņu fona tās izceļas ar ļoti neparastu medību manieri.
Interesants fakts. Lai noķertu savu laupījumu, zivs lec augstu virs ūdens un vienkārši gāžas atpakaļ tajā, tādējādi tā apdullina savu potenciālo medījumu. Pēc tam atver muti un veikli salasa apdullušās zivtiņas.
Mutes uzbūve un savdabīgais izskats liecina, ka zivs dzīvo ūdens telpas augšējos vai vidējos slāņos. Pēc tam, kad meža vimbas izaug vismaz līdz 35 centimetru garumam, iegūst nepieciešamo ķermeņa svaru, tās sāk dzīvot plēsīgo zivju dzīvesveidu. Augšanas un attīstīšanās laikā galvenā barības bāze ir planktons un ūdens kukaiņi, vēlāk tās barojas ar breksēniem, raudiņām, vīķītēm, mailītēm u. c. sīkajām zivtiņām.
Ihtiologi apgalvo, ka par meža vimbu iecienītāko barību var uzskatīt brekšu mazuļus, taču tās var baroties arī ar dažādiem kāpuriem un ikriem. Meža vimbas var uzskatīt par pilnīgi neprasīgām zivīm attiecībā uz barību, tāpēc ka tās ēd gandrīz visu, ko var uzskatīt par barību zivīm. Meža vimbas medī zivis, kuru izmērs ir atbilstošs apēšanai. Parasti tās barojas ar indivīdiem, kuru ķermeņa garums nepārsniedz 15 centimetrus. Šīm plēsējām ir neierasts gaidīt savu upuri nomaļā slēpnī, tās vienmēr to vajā, tad apdullina ar sitieniem pa ūdeni, un maltīte gatava.
Foto: Mana cope
Interesants fakts. Spēcīgu lietusgāžu laikā, iestājoties aukstam laikam, vai sliktos laikapstākļos zivis nolaižas gandrīz līdz pašai gultnei. Tās tikai reizēm paceļas ūdens virspusē, lai kaut mazliet remdētu izsalkumu. Pēc ziemošanas zivis ir ārkārtīgi novājinātas. Tās nespēj dzīvot plēsīgo zivju dzīvesveidu un ilgstoši vajāt savu upuri. Šajā periodā, līdz tās kļūst spēcīgākas, meža vimbas barojas ar kukaiņiem, kāpuriem, saldūdens un citiem maziem ūdenstilpju iemītniekiem.
Rakstura īpatnības un dzīvesveida iezīmes
Šīs karpu dzimtas zivis priekšroku dod upju plašumiem, turklāt ideāli tās jūtas, ja upe ir ar straumi, kas ūdeni bagātina ar skābekli. Šādas vietas ir ideālas meža vimbām, tur tām ir visi nepieciešamie apstākļi veiksmīgai medību norisei, kā arī pietiekams barības daudzums. Straumes troksnis slēpj vai, pareizāk būtu teikt, nomaskē sitienus pa ūdeni, ar kuru palīdzību zivis iegūst sev barību. Vietās, kur šādas straumes un ūdens trokšņa nav, zivis ir ārkārtīgi retas viešņas.
Meža vimbas ir viens no lielākajiem karpu dzimtas pārstāvjiem. Pēc dabas tās ir apveltītas ar diezgan agresīvu raksturu, bet, sasniedzot attiecīgos izmērus, tās kļūst par izteiktām plēsoņām. Meža vimbas ir ļoti jutīgas pret ūdens temperatūru. Šim kritērijam ir liela ietekme uz zivju izmēru un paredzamo dzīves ilgumu. Šī zivs ir klasificēta kā ilgdzīvotāja. Ihtiologi nevar noteikt precīzu vecumu, taču valda uzskats, ka daži indivīdi nodzīvo līdz 13–15 gadu vecumam.
Zivis ir ļoti kautrīgas vai, pareizāk būtu teikt, bailīgas, jo, ja no tālienes tās redz tuvojošos ēnu, tās acumirklī paslēpjas nomaļā, sev drošā vietā. Pirmajā dzīves gadā zivis pulcējas baros, lai pēc iespējas saglabātu savu skaitu un palielinātu izdzīvošanas iespējas. Zivīm pieaugot, bari sadalās, bet, zivīm kļūstot pieaugušām, tās piekopj tikai savrupu dzīvesveidu. Barības ziņā zivis nav izvēlīgas, tās var ēst gandrīz visu, ko vien var atrast upes ūdenī. Pateicoties tam, tās aug diezgan ātri un ātri audzē ķermeņa svaru.
Sociālā struktūra un vairošanās
Dzimumgatavību sasniedz aptuveni trešajā dzīves gadā. Zivs ir gatava nārstam, kad tās ķermeņa svars sasniedz vismaz pusotru kilogramu svara. Ihtiologi domā, ka zivju dzimumgatavības vecums var atšķirties, vietās ar teicamu barības bāzi tas iestājas jau divu gadu vecumā.
Vairošanās sākums ir tieši atkarīgs no laikapstākļiem, no ūdens temperatūras zivju dzīvotnēs. Dažos gados nārsts sākas aprīļa vidū un ilgst vairākas nedēļas. Nārstam vislabvēlīgākā ūdens temperatūra ir no 7 līdz 15 grādiem. Meža vimbu nārsts notiek pa pāriem, tāpēc vienā vietā vienlaikus nārsto vairāki pāri, kas rada grupas vairošanās sajūtu.
Interesants fakts. Nārsta laikā tēviņi rīko “konkursus” par tiesībām apaugļot mātīti. Tādu kautiņu gaitā viņi cits citam nodara nopietnas traumas un savainojumus.
Meža vimbas meklē nārstam piemērotu vietu. Parasti tas notiek smilšainās vai mālainās vietās. Meklēšanas laikā daudzi indivīdi paceļas ļoti augstu (gluži tāpat kā parastās vimbas), ļoti bieži zivis virzās pret straumi. Viena vidēja izmēra mātīte iznērš aptuveni 60 000–100 000 ikru, kas nogulsnējas uz dažādiem zemūdens augiem un citām veģetācijas daļām, kuras, iestājoties ziemai, atmirst. Ikri ir ļoti lipīgi, tāpēc tie pielīp pie augiem.
Ar ko ķert meža vimbas
Labvēlīgos apstākļos un optimālā ūdens temperatūrā kāpuri parādās apmēram 3–4 nedēļu laikā. Ja ūdens temperatūra ir zemāka par vidējo, kāpuri parādās daudz vēlāk.
Aprīlī meža vimbu medību instinkti sāk mosties. Bet tās vēl nesteidzas rīkot medības ūdens virspusē, pat ja ledus jau ir aizgājis, bet netālu no savas ziemošanas bedres tās jau veic retus uzbrukumus.
Pēc tam, kad ūdens iesilst līdz 9–12 oC, meža vimbu aktivitātes iegūst pilnīgi neparedzamu raksturu. Tās noteikti nepalaidīs garām peldošus zivju mazuļus, taču šajā periodā tās ir aizņemtas ar citu, svarīgāku nodarbošanos, jo ir pienācis laiks nārstam.
Lai iznārstotu, meža vimbu tēviņam ir jāatrod partnere, kā arī labvēlīga vieta. Parasti tā ir akmeņaina gultne, kur nereti pulcējas vairāki pāri.
Pēc nārsta meža vimbas kādu brīdi atpūšas un pēc pāris nedēļām sāk dzīvot savu ierasto dzīvesveidu. Tēviņi izšķiras ar savām pagaidu draudzenēm, dodas uz savu iecienītāko rezervuāra daļu un aktīvi barojas. Tas turpinās visas vasaras garumā. Pastāv pamatots uzskats, ka tieši augustā un septembrī meža vimbām ir aktīvākais laiks, jo zivis sāk gatavoties ziemai, tāpēc rudenī, pareizāk sakot, tā sākumā tās barojas intensīvāk. Un pēc ūdens atdzišanas tās nolaižas savās ziemošanas bedrēs un zaudē aktivitāti līdz nākamajam pavasarim.
Meža vimbu dabiskie ienaidnieki
Meža vimbas ir plēsīgas un diezgan agresīvas zivis, kas pēc dabas ir apveltītas ar īpašu piesardzību, ļoti asu dzirdi, redzi un citām maņām. Pat laikā, kad zivs medī, tā kontrolē visu apkārtējo telpu un no tālienes pamana iespējamās briesmas vai ienaidnieku. Ir vērts uzsvērt, ka kāpuriem un zivju jaunuļiem ir vislielākais ienaidnieku skaits, tāpēc tie pulcējas baros. Vēl noteikti kā ienaidnieki jāmin putni: kaijas, jūras kraukļi, vanagi, ērgļi, kā arī lielās plēsīgo zivju sugas.
Lai gan zivs ir ļoti piesardzīga un apveltīta ar ļoti attīstītiem maņu orgāniem, tā piekopj diezgan trokšņainu dzīvesveidu. Šajā sakarā meža vimbas kļūst par spiningošanas objektu daudzās Eiropas valstīs. Tomēr tās ir ļoti grūti noķert, copmanim ir jābūt zināmām iemaņām un pieredzei.
Tāpat populācijas daudzums ir atkarīgs no ūdenstilpju piesārņojuma. Tas izraisa liela skaita zivju bojāeju, īpaši ja ūdeņi tiek piesārņoti ar rūpnieciskiem vai tehniskiem atkritumiem.
Sugas populācija un tās statuss
Diemžēl šī suga strauji samazinās dažādos reģionos. Šīs parādības viens no galvenajiem iemesliem ir jauno īpatņu izķeršana ar tīkliem. Ļoti daudzi īpatņi nokļūst tīklos, tā arī nesasniedzot dzimumgatavības vecumu, kā arī skaitu ietekmē ūdenskrātuves piesārņojums.
Samazinoties populācijai, ievērojami palielinājusies šo zivju vērtība, diemžēl tas veicina malu makšķernieku skaita pieaugumu. Meža vimbu iegūšanai viņi izmanto dažādas aizliegtas ierīces un rīkus. Meža vimbu dzīvotnēs turpat netālu apmetas lielie, plēsīgie putni, kas medību laikā tos lielā skaitā izķer no ūdens, tas arī samazina to skaitu.
Klimata apstākļu izmaiņas un temperatūras atdzišana negatīvi ietekmē populācijas lielumu, bet, kā jau minēju, šīs zivis ir ļoti jutīgas pret šādām parādībām. Ūdens temperatūras izmaiņu rezultātā samazinās zivju dzīves ilgums un aizkavējas nārstošanas sezona.
Interesants fakts. Gatavojot šo materiālu un ievācot ziņas arī no citām pasaules vietām, nākas secināt, ka Vidusāzijas valstīs meža vimbu ir kļuvis mazāk. Saistībā ar to, ka meža vimbu skaits pastāvīgi samazinās, arī Vidusāzijas meža vimbu skaits kļūst ārkārtīgi mazs, tās atrodas pat uz izzušanas robežas un ir iekļautas starptautiskajā Sarkanajā grāmatā.
Šajā sakarā Starptautiskā reto sugu un faunas aizsardzības asociācija izstrādā īpašas programmas, kuru mērķis ir saglabāt un palielināt meža vimbu skaitu. Tās ietver detalizētu dzīvesveida, uztura un citu faktoru un to rādītāju izpēti, kas nepieciešami, lai radītu optimālākos dzīves apstākļus zivju audzēšanai mākslīgā vidē.
Kad ķert meža vimbas?
Protams, galvenais meža vimbu makšķerēšanas laiks ir vasara. Šajā laikā tās ir visaktīvākās, barojas gandrīz visas diennakts gaišo laika posmu, bet, iestājoties naktij, tās nolaižas uz gultnes, lai atpūstos un uzkrātu spēkus un lai līdz ar pirmajiem saules stariem atkal varētu sākt mednieka reidus.
Esmu dzirdējis no makšķerniekiem, ka dažkārt meža vimbas piesakās arī ziemā. Meža vimbas neiekrīt dziļā ziemas miegā. Tās vienkārši nolaižas ziemošanas bedrēs, bet, ja zini, kur tāda bedre atrodas, pusaizmigušai zivij var rasties pilnīgs kārdinājums kaut nedaudz ieturēt maltīti, protams, tas attiecas uz ūdenstilpēm, kuras pārklāj ledus. Bet pie hidroelektrostacijām un citām tehniskajām būvēm, kas neaizsalst ziemā un kur vasarā ir meklējamas meža vimbas, tās spiningošanai ir diezgan piemērotas un labākie panākumi gaidāmi ar džiga piederumu, protams, zandarti šādos apstākļos piesakās biežāk, taču var reaģēt arī meža vimbas.
Ko piedāvāt meža vimbām
Meža vimbas, tāpat kā lielāko daļu citu zivju sugu, iespējams noķert ar gandrīz jebkuru inventāru. Tās var pieteikties gan uz pludiņmakšķerēm, gan uz spininga (vispopulārākais veids), gan arī uz ūdām, izmantojot par ēsmu vai nu nelielas dzīvās ēsmas zivtiņas, vai lielus kukaiņus. Šoreiz nedaudz vairāk ielūkosimies meža vimbu spiningošanas piederumos. Taču atcerieties, ka vasarā, kad ir meža vimbu lielākās aktivitātes periods, jāizmanto virsējo slāņu mānekļi, jo meža vimbas ir bezjēdzīgi meklēt dziļumā.
Devoni
Šis makšķerēšanas inventārs esot izstrādāts tieši meža vimbu spiningošanai. Devons ir pietiekami smags, lai ar to bez problēmām varētu veikt tālus metienus, kas ir ļoti svarīgi, spiningojot meža vimbas. Tas ir izgatavots no pulēta svina, ar savu spožumu noteikti piesaistīs aktīvas plēsīgās zivs uzmanību. Lai māneklis nenosūbētu, tas ir pārklāts ar laku. Spiningojot tas zivi piesaista ne tikai ar savu spožumu, bet arī ar vilinošu, tā teikt, “murrājošu” skaņu. Vienīgā neērtība ir tā, ka tas diezgan spēcīgi savērpj auklu. No tā var izvairīties, mānekļa priekšā piesienot kvalitatīvu gruzulīti. Taču pieredzējuši makšķernieki tā vietā izmanto citu devonu, kuram ir pretēja asmeņu rotācija.
Rotiņi
Meža vimbas labi reaģē arī uz rotiņiem, dažkārt tie ir ideāli piemēroti. Auklas ietīšanai jābūt ātrai, bet tā nedrīkst būt vienmērīga. Lai rotiņš negrimtu, nedrīkst apturēt auklas ietīšanu.
Vobleri un vokeri
Šī veida mānekļi bieži netiek izmantoti, taču nereti var izšaut un būt problēmas risinājums. Galvenais, auklas ietīšanas laikā noturēt to uz ūdens virsmas, tas nedrīkst iegrimt vairāk kā 10 cm. Otrs nepieciešamais nosacījums ir tas, ka vobleram ir jābūt “skrienošam”, bet pēc izskata līdzīgam grundulim vai mailītei un ne pārāk lielam. Voblerus visbiežāk izmanto, spiningojot no laivas, jo attālumi, kurus tas lido, ir nelieli. Mazā svara dēļ ar vobleriem un vokeriem ir problemātiski veikt tālu metienu.
Šūpiņi
Meža vimbu spiningošanai visbiežāk izmanto tieši šūpiņus. Galvenais nosacījums to izvēlei ir vadāmība un spožums. Lielākoties meža vimbām neinteresē platās karotes, jo tās atšķiras no potenciālā medījuma. Vizuļa spožums arī ir potenciāla medījuma pazīme. Šūpojošies vizuļi lieti noder gan spiningošanai no laivas, gan tālajiem metieniem no krasta.
Kastmasteri
Pēdējos gados tie ir paši populārākie mānekļi meža vimbu spiningošanai. Pamatoti, jo tie tālu un, galvenais, precīzi lido. Tiem ir īpaši delikāta vadāmība, bet nekādas unikālās prasmes auklas ietīšanā nav nepieciešamas. Tieši kastmasteri ir paši vilinošākie mānekļi. Tieši kastmasteri meža vimbām visvairāk atgādina par to potenciālo medījumu, tāpēc garām peldošs kastmasters nekad nepaliks bez uzmanības, pat ja meža vimbas būs paēdušas un kļuvušas neaktīvas.
Džiga mānekļi
Šī metode darbojas tikai vēlā rudenī, kad meža vimbas dodas uz savām ziemošanas bedrēm. Un šeit ir viens mazs bet… Parastā džiga auklas ietīšana jeb spēle ar gumijas mānekli, visticamāk, pievilinās zandartus, jo tie šajā laika periodā ir aktīvi. Bet ir vērts palielināt spoles apgriezienu skaitu no diviem vai trim līdz četriem vai pat pieciem un par pāris sekundēm ieturēt pauzes garākas, jo zandarti pārstāj interesēties par šādiem mānekļiem, bet meža vimbas, gluži pretēji, kļūst satrauktas un tiem uzbrūk.
Nobeigumā vēlos atgādināt, ka meža vimbu liegums Latvijā ir no 1. marta līdz 15. maijam, bet lomā drīkst paturēt tikai tās zivis, kuras ir sasniegušas 45 cm garumu.
Sports sākas tad, kad parastie copmaņi dodas mājās! Oskars Dzelzkalējs. “Ķeram lielo!” #31 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
