Otomārs Plekste
Zaudētais iemetiens
Lasītāj, vai skatījies hoķa čempionātu? Zinu, zinu, klātienē vismaz sākumā drīkstēja tikai arēnas VIP ložā un tad arī ne kurš katrs, bet, nu, vismaz teļļukā?
Hoķī viens no svarīgākajiem elementiem ir iemetiens – komanda, kura uzvar iemetienā, iegūst ripu. Tālākais jau ir atkarīgs vispirms no iemetiena vietas – vai nu var izkļūt no savas zonas un veidot uzbrukumu, vai, uzvarot iemetienu pretinieka zonā, uzbrukt uzreiz. Mūsējiem tieši iemetienos diez ko neiet. Nez, no mūsējiem vispār ir kāds, kas iemetienus uzvar biežāk nekā zaudē? Špīleris, kas spētu uzvarēt, teiksim, 70% iemetienu, nudien būtu zelta vērtē!
Copē iemetiens ir tikpat svarīgs kā hoķī. Tāpat kā hoķī, arī copē no iemetiena ir atkarīgs ja nu ne pilnīgi viss, tad ļoti daudz kas. Iemetīsi ēsmu pusmetru aiz kantītes – pie kantītes gulošā zivs var par to nelikties ne zinis. Iemetīsi pusmetru pirms kantītes – tas pats. Un kas tad ir pusmetra nobīde, teiksim, trīsdesmit metru metiena distancē? Tie ir nepilni divi procenti! Redzi nu! Copmaņa rokai jābūt precīzākai nekā radaram! Par foreļošanas matadoriem es vispār šeit nerunāju – tie iemet starp siekstām un pie guļkokiem ar centimetru precizitāti. Snaiperi, ne?
Tātad – lai dzīvo iemetieni!
Vienā pigorpiedzīvojumu gabalā jau rakstīju par mūsu – nāburgu Kažiņa, Igoročika un manu – jaunībsdienu piekopto spiningošanas metodi, braucot airu laivā. Tur ir tā – pirmais airētājs tiek izlozēts. Viņš gan airē, gan mētā spiningu, kamēr pārējie tikai mētā. Tas, kurš pirmais noķer zivi – jebkādu, neatkarīgi no lieluma –, ir tiesīgs ieraut šļuku no piparu šņabuļa vai citas līdzpaņemtas apziņas stāvokli mainošas blašķes un sēžas pie airiem. Un tā tas turpinās – nākamās zivs noķērējs ierauj un airē tālāk. Esi redzējis video, kur spēlē dambreti ar piepildītām šņabja glāzītēm, kur nokautos kauliņus izdzer? Aha, te ir līdzīgi un tikpat draiski – gadās, ka ņem tikai zemmēri un atgriežamies krastā bez nevienas zivs, bet pamatīgi iesiluši. Protams, šitā var darīt tikai tad, ja copes vietā paredzēta nakšņošana, respektīvi, notiek vismaz divdiennieks. Vai vēl labāk – ja vairākdiennieks. Protams, zinu, ka pārmērīga apziņas stāvokļa maiņa ir dikti kaitīga, ka laivā vispār nedrīkst, taču – vai’t jaunīb’s dienās kāds to ievēro? Kā sacīja viens humorists – ja kaut ko nedrīkst, bet ļoti gribas, tad drīkst! Tak, lasītāj, piekritīsi – ja šī tikko minētā patiesība nebūtu spēkā, daudziem bērniem pasaulē vienkārši nebūtu lemts piedzimt!
Šis notika vienās kāzās, kurās bijām ielūgti visi trīs. Kāzas norisinājās trīsdienniekā – sākās piektdien, beidzās svētdien – pie viena ļooooti skaista Vidzemes kalnienes ezera. Par kāzu norisi nestāstīšu – tur bija viss kā parasti toreiz: šķēršļu lentes uz ceļa, kāpšana uz šķīvja zem lupatiņas ar attiecīgi iegūto lausku skaitīšanu, kuras rezultāts pēc tam NEKAD pat attāli nesakrita ar reālo situāciju, utt, utt. Un, protams, daudz ēdmaņu un – ko tur slēpt – dzērmaņu. Lielākā daļa viesu, ar mūsu trijotni tajā skaitā, vakaru sagaidīja pamatīgi iesiluši un sienaugšu (jā, tādu pašu, kas bija aprakstīta pagājušajā mēnesī!) atrada krietni sinusoīdiski meimurojot. Taču tas nekādi netraucēja mūsu triju apņemšanos nākamā rītā iebraukt ar laivi ezerā. Ja ir laiva, ja ir ezers, ja spiningi ir līdzi, tad cope nekādi nedrīkstēja izpalikt.
Tiesa, nākamais rīts mums sākās ne tuvu ne ar pirmajiem gaiļiem. Kārtīgiem copmaņiem normālā situācijā būtu kauns tik vēlu laisties ezerā, taču mūsu situācija, khmm, sacīsim tā, šoreiz nebija gluži normāla. Ja Credo savulaik dziedātajā gabalā Sāpe aiz burta “S” ieliek vēl “L”, tas dziedamgabals perfekti būtu par mums. Oi, ku’ nebija labi! Dunēja gan galvā, gan vēderā, kur vakardienas apēstais rosolītis turējās iekšā tā visnotaļ ar dievpalīgu. Sadzērāmies akas ūdeni, kā nebūt aizvilkāmies līdz laivai, un, izvilcis airēšanas lozi, tāpat kā nebūt sāku žļambāt ar airiem.
“Varbūt vispirms pa šļukai, lai salāpītos …” žēli noskatoties uz laivas dibenā gulošo blašķi, Igoročiks ierunājās.
“Nevar!” nāburgu Kažiņš noskaldīja. “Jābūt pēc noteikumiem. Izvelc zivi un šļuku dabūsi!”
Taču vai nu kāzu trokšņa sabiedētas, vai nu jau pavēlā rīta, vai citu tikai sev zināmu iemeslu dēļ līdakas šorīt bija nogājušas pilnīgā pagrīdē. Pagāja krietna stunda, kamēr Igoročiks, uzlicis pavisam mazu rotiņu, dabūja pirmo zīmulīti.
Atbrīvojis līdaciņu no āķiem un palaidis to atpakaļ ezerā, Igoročiks trīcošām rokām aizsniedzās līdz blašķītei un kāri iemalkoja.
“Oiiiii, cik labi, kā uz karstām oglēm…” viņš garšīgi nočāpstināja. Mēs ar Kažiņu tikai norijām siekalas.
Igoročiks nomainīja mani pie airiem. Mēs turpinājām nesekmīgi mētāt.
Saule kāpās arvien augstāk. Bija apmēram pusdienlaiks.
“Labs ir!” arī Kažiņa pacietība bija galā. “Metam mieru. Izraujam blašķi un braucam krastā. Vairs nevar izturēt, cik šausmīgi kaltē…”
Es pasniedzos pēc blašķes, taču… tā bija pavisam viegla.
“Igoročik, tu izrāvi visu!??” es iesaucos.
“Da ko tu, protams, nē!” Igoročiks bija apvainojies. “Es tik malciņu, nu, drusku lielāku nekā parasti gan. Bet tas boteļs taču bija pilns!”
Kažiņš pacēla laivas priekšējo tīlaudu, zem kuras smaguma spēka iespaidā parasti satecēja viss lietus ūdens.
“Mēs esam zaudējuši savu iemetienu,” Kažiņš konstatēja. “Vai arī mums jālok no laivas dibena. Tu, Igoročik, kārtīgi neaizskrūvēji pudeles korķi. Rekur mūsu iemetiens tagad skalojas pa laivas apakšu.”
“Veči, nevar būt!” Igoročiks taisnojās. “Es visu nodarīju kā parasti…”
“”Kā parasti” šoreiz nedarbojas!” es vīlies iesaucos. “Parasti mēs copi neuzsākam tādā neformā kā šodien…”
“Braucam krastā!” Kažiņš komandēja. “Dabūsim ko ieraujamu tur!”
Juzdamies vainīgs, Igoročiks ar jaunu skubu metās pie airēšanas. Nokļūšana krastā prasīja krietnu pusstundu, jo bijām aizklejojuši gana tālu ezerā.
Kāzinieki bija modušies un atkal jau tusēja pilnā sparā.
“Hei, veči, rādiet nu lielās!” pamanījis mūs ar spiningiem, kāds no viesiem iesaucās.
“Lielās palika ezerā, jo ilgāk nevarējām izturēt. Drausmīgi kaltē. Ielejiet kaut ko!”
“Ui, ziniet, nav ko ieliet, jo viss izdzerts sauss. Pēc pāris stundām pievedīšot vēl…”
“Pēc pāris stundām??” Kažiņš izskatījās visai izmisis. “Tā tak var galus atdot! Redz nu. Te nu mēs zaudējām iemetienu otrreiz…”
“Veči, dropšotu nepamēģinājāt?” kāds no viesiem laikam kaut ko jēdza no copes lietām.
“Pirmais drop-šots izlija laivā, otrais drop-šots, eku, te krastā ir vienkārši izbeidzies,” Kažiņš nomurmināja.
“Un varbūt labi, ka tā, “ es piemetināju. “Jo varēja būt vēl sliktāk!”
“Kas ta’ varēja notikt?” Kažiņš, Igoročiks un daži kāzu viesi ziņkārīgi uz mani paskatījās.
“Nu… “ atcerēdamies savu rīta sajūtu ar vēderā īsti negulošo rosolīti, es ieturēju lielmeistara pauzi, “liela drop-šota gadījumā varēja notikt “kvoooks” pāri laivas bortam. Taču nav dzirdēts, ka šajā ezerā būtu sami. Līdakas uz kvokošanu neatsaucas…”
Ielikām spiningus mašīnā un aizgājām pie akas dzert ūdeni.
