Ziemas tradicionālās zivis vairākumam copmaņu ir asari un līdakas, kaut kur arī zandarti, bet… Kā tad ar baltajām zivīm, to mūsu ūdeņos ir krietni vairāk, arī copes ziņā to ķeršana ir ne mazāk interesanta, un arī izmēru ziņā baltās zivis (brekši, raudas, ruduļi, pliči) bieži vien ir krietni iespaidīgākas un lomi lielāki.
Balto zivju cope vairāk populāra ir tieši Latgalē un dažos Vidzemes augstienes ezeros, tādos kā Alauksts, tur brīvdienās brekšotāju skaits ir ļoti liels. Es copēju vidēji divas dienas nedēļā, un, tā kā man balto zivju, barošanas un pašu barību tēma ir dvēseliski ļoti tuva, tad diezgan bieži dodos tieši pusaugu breksēnu, reizēm tieši lielo brekšu, copē. Tuvāk pavasarim sākas arī lielo raudu un ruduļu cope, kas ir īpaša tēma, jo, pacīnoties ar tādu 400–700 gramu ruduli mazāk nekā metra dziļumā, smaids pa visu ģīmi, un mazais rokutrīcis vēl ilgi liek sevi manīt. Tad nu šajā rakstā es tā ātri pārskriešu pāri balto zivju copes inventāram, tehnikai un taktikai, lai gadījumā, ja arī jūs sadomāsiet šoziem aizskriet uz baltajām zivīm, jums būtu kāds priekšstats, ko un kā darīt.
Makšķerītes
Vienmēr un visur copei ar mormišku iesaku balalaikas tipa makšķerītes, tām ir slēgtā spolīte, un tās ērti turēt rokās spēlējot, ar tādām mazāk salst rokas utt., bet… Tas viss vairāk gadījumos, kad visa ķeršana pamatā notiek, makšķerīti turot rokās, tātad uz spēli, bet balto zivju gadījumā, pat copējot ar mormišku, bieži vien zivīm vairāk patīk nekustīga ēsma, kas jānoliek uz grunts, vai tai vajag karāties kādu centimetru divus virs grunts, nemaz nerunājot par ziemas pludiņu vai brekšu gruntenīti, kur vispār visa cope notiek uz stāvošu makšķerīti. Tāpēc, ja gatavojat makšķerīti tieši balto zivju copei, tad ideāla būtu tāda, kurai ir slēgta spolīte (lai, krītot sniegā, spolīte, attiecīgi aukla, nepiesistos pilna ar sniegu un ledu) un ir uzliekamas vai stacionāras kājiņas, kuras ļauj makšķerīti nolikt nedaudz augstāk par ledu, it kā sīkums, bet tādas kājiņas padara copi stipri komfortablāku, daudz vieglāk saķert makšķerīti, ieraugot copi. Copei uz stāvošu ēsmu ir arī īpaši statīvi, tādus gan vairāk izmanto salaku (stinšu) copei upēs, bet tie lieliski noder arī ziemas pludiņam, ziemas fīderim un gruntenītei, sevišķi ja sēžat teltī uz brekšiem.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Auklas
Viss tāpat kā citām zivīm, pamatu pamats ziemai ir 0,10–0,14 mm auklas; ja gatavojaties uz lieliem brekšiem, tad iespējams arī 0,16–0,20 mm, bet tas gan tiešām uz brekšiem, jo raudām, pličiem un vidējiem breksēniem, īpaši copējot ar mormišku, tātad ar nostieptu auklu, auklas diametrs ir ļoti svarīgs. Man pašam tāda ziemas pamataukla ir 0,12 mm, kaprīzai zivij 0,10 mm, bet pavasara ruduļiem un lielajām raudām pa seklumiem izmantoju 0,14 mm, Alūksnes brekšiem (dziļums ap 2–2,5 m un zivis var būt arī 2,5–3 kg) gan nekaunoties lieku 0,18 mm auklu. Kāda ražotāja un kādu auklu likt – tas ir atklāts jautājums. Es jau gadus 16–17 strādāju Salmo, zinu, kas tās ir par auklām un no kurienes tās nāk, tāpēc ķeru tikai ar Salmo auklām, savu roku īpatnības dēļ – man ir lieli, resni pirksti – aukstumā, ikdienas copē vairāk lietoju fluorkarbona auklas, tās ir cietākas, es tās labāk jūtu ar pirkstiem, kas, velkot lielāku zivi, ir ļoti svarīgi. Citi mani copes kolēģi, mazāka izmēra ar jaunākiem un jutīgākiem pirkstiem, arī ikdienas copei izvēlas Japānā ražotas parastās makšķerauklas, jo klasiskā monofilā aukla ir nedaudz elastīgāka par fluorkarbonu, kas cīņā ar lielāku zivi ir pluss – monofilā aukla labāk amortizē. Un tas, ka ziemai ir kādas īpašas auklas, tā saucamās ziemas auklas, ir tikai un vienīgi mīts, nekādu speciālu ziemas auklu nav, auklas materiālam ir pilnīgi vienalga, ārā ir auksts vai karsts, bet veikalos par ziemas auklām daudzas sauc tādēļ, ka tā ir vieglāk pārdot. Pirmkārt, cilvēks ienāk veikalā un prasa auklu ziemai – še tev aukla ziemai; prasa auklu karūsām – še tev aukla karūsām. Otrkārt, ziemas copei tiešām vairākums no mums izmanto tādus auklu diametrus, kādus atvērtā ūdens sezonā neizmantojam, tieši tāpēc auklu ziemas diametri tiek tīti mazākos fasējumos, jo copmaņiem bieži vien jau tie 30 metri tievās auklas ir par daudz. Tā ka, ja veikalā jums ziemas copei iesaka auklu, kurai nav ledus lāči, pingvīni vai ledus kalni uzzīmēti uz etiķetes, nelamājieties, viss ir kārtībā, vairāk skatieties uz auklas diametru, ražotāju un to, vai aukla ir spīdīga. Auklai jābūt ar tādu vieglu spīdumu, noteikti gludai un caurspīdīgai, tad tā ir svaiga un elastīga; ja aukla ir matēta un izskatās tā kā noputējusi (nevis iepakojums, bet pati aukla), tad tā, visticamāk, ir veca un zaudējusi elastību, tādu noteikti nevajag izmantot.
Sardziņš
Ja makšķerēsiet ar mormišku vai ziemas gruntenīti un gatavojat makšķerīti tieši baltajām zivīm, tad sardziņš ieteicams garāks un mīkstāks kā klasiskai asaru copei, jo tā parasti nozīmē ātru spēli un sardziņam vajag būt tādam, kas spēj iedot māneklim vajadzīgo driblu. Balto zivju copē klasiskā spēle ir lēna šūpošana un dabiskas ēsmas grimšanas atdarināšana, tieši tāpat kā makšķerēšana no grunts, kad mormiška vai sviniņš vēl guļ uz grunts, bet jūs nostiepjat auklu tā, ka sardziņš jau ir nostiepies, bet mormiška vēl nav atrauta no grunts, cope izpaužas kā sardziņa iztaisnošanās (zivs paņem ēsmu un atrauj to no grunts). Protams, copi redz arī ar īsu un cietāku sardziņu, bet… kad tāds brekšu puika iztaisno garu sardziņu, kas ir līdzvērtīgas emocijas kā vasarā, kad breksis izceļ un nogulda pludiņu, sirds salecas, tas ir skats, ko gribas redzēt, ko nevar aizmirst, tāpēc man pašam visas makšķerītes ir nokomplektētas ar gariem, mīkstiem sardziņiem, tādiem kā fotogrāfijā. Veikalos ir dažādu materiālu sardziņi, populārākie, manuprāt, arī izturīgākie un ilgmūžīgākie, ir no lavsāna darinātie sardziņi, bet ir arī no tievām metāla plāksnītēm gatavotie, kuru lielākais mīnuss ir tas, ka, ja gadās tos saliekt asā leņķī, tad atgriezt tos sākotnējā stāvoklī (taisnus) vairs nav iespējams, visādi citādi (jutības, cenas utt. ziņā) metāla sardziņi ne ar ko neatšķiras no lavsāna un tas, kurus izvēlēties, ir jūsu gaumes lieta.
Mormiškas
Izmantojam tās pašas, kādas arī asaru copē, tiesa, es pats baltajām zivīm nekad neizmantoju asaru copē tik populāros banānus. Atzīšos, ka es vispār esmu atteicies no mormišku formu daudzveidības, un tā nu ir sanācis, ka balto zivju copē izmantoju tikai divu trīs formu mormiškas, tās ir diskobumba, pilīte un parastā bumbiņa, viennozīmīgi mīļākās man ir diskobumbas. Vienkārši patīk, un viss, zivīm 9 no 10 gadījumiem vispār ir vienalga, kādas formas un krāsas mormiška, jo tā pilda tikai un vienīgi motiļa lifta funkcijas. Varat, protams, man neticēt, bet daudzu simtu sacensību un tūkstošu parasto copju pieredze rāda, ka balto zivju makšķerēšanā ar ēsmu, uzsveru – ar ēsmu, jo bezēsmas mormiškas ir atsevišķa tēma, mormiškas formai un krāsai lielākoties nav nekādas nozīmes. Ko nevar teikt par izmēru – mormiškas izmēram gan ir nozīme, īpaši jau raudu copē, izmēram jābūt tik lielam, lai varam nolaist ēsmu uz grunts un varētu izspēlēt tā, kā gribam. Brekšu copē, sevišķi lielo, reizēm arī lielo ruduļu copē, zivis bieži vien izvēlas tieši lielāku mormišku ar lielāku ēsmu, bet tie ir atsevišķi gadījumi, vairākumā gadījumu ar mazāku mormišku copju un zivju būs vairāk. Kā saprast, ka mormiška ir nedaudz par lielu, – jums ir daudz tukšo copju, ēsmu noēd no āķa, bet zivis nesēžas, tas liecina par to, ka ēsma zivi ieinteresē, bet, iespējams, mormiškas izmērs dara zivi uzmanīgu. Vajag pamēģināt samazināt izmēru – ja pie kaprīzās copes vainas būs bijis mormiškas izmērs, tad, jau lejā laižot, jūsu ēsmu sagrābs zivs.
Ēsmas
Tās ziemā ir puslīdz vienādas visām zivīm, jo ziemā arī visas tās zivis, kuras vasarā pilnīgi vai daļēji pārslēdzas uz zāli un dažādiem kukaiņiem, kļūst par gaļēdājiem. Jā, atsevišķās vietās arī ziemā lieliski strādā, vairāk raudu copē, dažādas mīklas, vārītas grūbas un graudi, tomēr tie vairāk ir izņēmumi, nevis kopējas tendences. Visuniversālākā ēsma ir, bija un būs motiļi jeb tīri latviski – trīsuļodu kāpuri. Tie dzīvo ūdenstilpju dūņās un ir daudzu zivju dabiskā ēsma. Ļoti laba ēsma gan tīrā veidā, gan sajaukumā ar motiļiem ir mazie mušu kāpuri – pinki, tie parasti ir dažādu krāsu, un tas ļauj makšķerniekam paspēlēties ne tikai ar ēsmas izmēru, bet arī ar ēsmas krāsu, kas reizēm ir ļoti vajadzīgs. Lielie jeb parastie, visiem pierastie mušu kāpuri ziemai bieži vien ir par lielu, pat brekšiem. Kaprīza zivs var ņemt vienu tārpu aiz gala un burtiski izsūkt no tā visu garšīgo, neievelkot visu ēsmu ar mormišku mutē, ar mazajiem pinkiem šādi notiek retāk. Brekšojot, arī lielajiem asariem reizēm ļoti labi strādā slieka, ideālā gadījumā, ja tā ir nevis mākslīgi audzētā slieka, bet gan kaut kur saraktā (mēslu, komposta kaudzes utt.), bet sliktākā gadījumā var izmantot arī veikalā pirktās sliekas, īpaši jau tuvojoties pavasarim. No tādām nedaudz aizmirstām vai daudzu copmaņu nepelnīti aizmirstām ēsmām noteikti gribas minēt vībotņu kāpurus, tā ir ļoti laba ēsma gan tīrā veidā, gan kopā ar motiļiem. Kad ziemas pie mums bija regulāri un atradās uzņēmīgi cilvēki, tad vībotņu kāpurus varēja nopirkt arī daļā makšķernieku veikalu, bet vairākums copmaņu tos vāc paši, braucot no copes, kaut kur ceļmalā salaužam vībotnes, reizēm pietiek ar 10–20 stiebriem, kurus tad mājās, paklājot apakšā kādu avīzi vai plēvi (lai nepiemēslotu māju un ērtāk būtu atrast nokritušos tārpiņus), ar nazi gareniski šķeļam un meklējam kāpurus. Ir rajoni, kur vībotnēs kāpuru ir ļoti daudz, ir kur mazāk, stundu paņemoties, var nodrošināt sevi ar super ēsmu gandrīz visai ziemai. Veikalos ir nopērkami daudz un dažādi mākslīgie tārpi, esmu tos mēģinājis dažādos copes veidos un teikšu tā: ja ķerat aktīvi, visu laiku ar spēli, aktīvi meklējat un lasāt aktīvo zivi, tad, jā, mākslīgie tārpi var pat pilnībā aizvietot dabisko ēsmu, tieši tāpat kā mākslīgais motilis labi strādā salikumā ar dzīviem mušu kāpuriem, arī atvērtā ūdenī copējot, bet, ja zivis kaprīzas un pasīvas, tad ar mākslīgiem tārpiem būs pagrūti pierunāt zivis, jo dzīvam tārpam tomēr ir smarža un garša, zivis bieži vien pagaršo tārpiņu un tikai tad to apēd.
Barība un vai vispār ir jābaro – mūžīgais jautājums
Es jau sen esmu sapratis, ka, ja baltās zivis ķeru ar ēsmu, tad tās ir jābaro; ja ķeru ar bezēsmas mormišku, tad var barot un var nebarot. Mana teorija ir tāda, ka ziemā vajag maz aromatizētas barības, jo ūdenī nekas nezied, nekas neaug\nezaļo, ūdens parasti ir dzidrs un auksts, tātad jebkuru mazāko aromātu zivis sadzird jeb sajūt jau pa lielu gabalu, līdzīgi kā klusos vakaros, kad ir sals, pat suņa riešanu var sadzirdēt kilometriem tālu. Turklāt ir ezeri bez caurteces vai ar 1–2 ietekošiem strautiem, kuros līdz ar biezāku ledu sāk veidoties skābekļa bads un jebkura barība, pat aromātiska rīvmaize, zivis sāk atbaidīt, nevis pievilināt. Tāpēc, sākot copēt svešā ezerā, es nekad uzreiz vienādi nebaroju visus āliņģus, lai ātri, teiksim, stundas laikā, jau saprastu, ko zivis tajā vietā, tajā dienā vispār grib. Braucot uz copi, ņemu līdzi vidējas aromatizācijas barības, tādas kā Salmo barība vai ziemas sērijas Mondial Wintermix. Man ir tāda vājība – ļoti patīk maisīt un jaukt dažādas barības, tāpēc vienmēr ņemu līdzi divas dažādas barības un tās jaucu kopā. Ziemā barība iziet stipri maz salīdzinājumā ar vasaru – nelielos ezeros visas dienas intensīvai raudu copei var iziet 100–200 grami barības uz visu dienu, breksēniem bagātos ezeros un reizēs, kad jābaro lielāks skaits āliņģu, iziet arī kilograms barības, ļoti reti kad vairāk. Seklās vietās un vispār raudu un ruduļu copē ezeros un arī lēnās upēs ar dziļumu līdz 3–4 metriem es barību āliņģī beru sausu un tad to tur ar kādu koku vai niedri, vai ar ledus karoti labi samaisu. Barības daļiņas samirks pakāpeniski, un zem āliņģa veidosies smuks barības stabs, un šādi barots āliņģis strādās ilgi. Brekšus un breksēnus copējot, vai vispār copējot vietās ar dziļumu virs četriem metriem un straumē, barību pirms lietošanas samitrinu, aukstā laikā ērtāk to darīt mājās, un tad ar barotavu nolaižu to uz grunts un atveru barotavu tur. Vairākumā gadījumu, sevišķi nepazīstamās vietās, sākot copi, barojam ar nelielu porciju barības, lai pēc tam copes procesā saprastu, ko un kā zivis grib. Teiksim, raudām vispār nevajag daudz barības, bet brekši un pusauga breksēni reizēm grib tieši tīru barību, citā reizē viņi grib, lai barībā būt kaut nedaudz, bet pa kādam tārpiņam.
Iebarošanas un makšķerēšanas taktika
Jā, jā, taktika, jo, pareizi un secīgi izdarot visas darbības, varam panākt to, ka, kamēr mūsu paziņas ņaudēs, ka nav copes, un meklēs vainu sliktā valdībā, atmosfēras spiedienā vai kur citur, tikmēr jūs klusi, mierīgi salasīsiet skaistu lomu. Tiesa, jums vēl pirms došanās copēt jāsaprot, ko jūs gribat darīt uz ezera: makšķerēt vai ķert zivis. Tieši tā, jo ne vienmēr makšķerēt un ķert zivis nozīmē vienu un to pašu… Ja gribat ķert zivis, tad, izejot uz ledus un aizejot uz perspektīvo vietu, izurbiet uzreiz vienu āliņģi, nomēriet tajā dziļumu (vai nu kāds elektroniskais dziļummērs, vai barotava, kur uz auklas savērti kembriki). Ja dziļums ir tāds, kādu gribat, tad iebarojiet šo āliņģi, paejiet sāņus metrus 20 un urbiet nākamo āliņģi un uzreiz iebarojiet to, pie reizes saprotot, kāds tur ir dziļums. Un tā pa apli āliņģus 6–8–10, būtu labi, ja daži barotie āliņģi būtu nedaudz seklākā, citi dziļākā rajonā, bet tas būs ne visos ūdeņos. Kamēr urbsiet un barosiet nākamos āliņģus, tikmēr pirmajos zivis jau būs apradušas un ieinteresējušās par barību, un jūs varat sākt makšķerēt. Gan raudu, gan brekšu copē tas izskatās šādi: uzliekam ēsmu uz mormiškas āķa un laižam ēsmu āliņģī, kādus 70–50 cm virs grunts ēsmu apstādinām un sākam to lēni šūpot, it kā ēsma dabiski grimtu, un laižam līdz gruntij, uzsitam ar mormišku reizes 2–3 pa grunti, paceļam ēsmu no grunts kādu 1 cm un uz sekundēm 10 apstādinām. Ja copes nav, tad turpinām ar lēnu spēli celt ēsmu uz augšu – ja vējš ļauj, tad tos pašus 50–70 cm, un tā vēl reizes 3–4. Ja copes nav, tad nolaižam ēsmu uz grunts un uz kādām 30–60 sekundēm noliekam makšķerīti uz ledus, ēsmu uz grunts, bet tā, lai jūs redzat: ja zivs paceļ ēsmu no grunts, ja cope neseko, tad nav ko tur sēdēt, ceļamies un ejam uz nākamo āliņģi. Es šādu copes tehniku saucu par sēņošanu, ļoti efektīva no vairākiem viedokļiem – jūs salīdzinoši īsā laikā pārbaudāt palielu platību un daudz āliņģus, un, ja kaut kur ir aktīvas zivis, tad jūs tās noteikti sajutīsiet. Bieži vien, kamēr breksēni vēl tikai interesējas par barību, kamēr viņi vēl nav sākuši ēst, mēs redzam auklā tādus kā piesitienus, sevišķi jau, kad mormiška nolikta uz grunts. Tas nozīmē, ka zivis tur grozās un nākamajā vai aiznākamajā piegājienā noteikti šajā āliņģī būs cope vai vairākas. Otrs pozitīvais moments šādā tehnikā ir tas, ka pa gabalu priekš apcirtējiem izskatīsies, ka jums neķeras, jo jūs visu laiku pārvietosieties no āliņģa uz āliņģi, jo arī tad, kad zivis ķeras, reti kad no viena āliņģa pēc kārtas noķersiet vairāk par 5–10 zivīm. Tikko ir pauzīte, tā nedaudz iebarojam un ejam uz nākamo āliņģi, šeit lai zivtiņas un āliņģis atpūšas. Šādi jūs visu laiku lasāt aktīvās zivis un jūsu loms kļūst aizvien iespaidīgāks un iespaidīgāks.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
