Ko darīt, ja ārā ziema, bet prāts uz ledu līst īsti nenesās, bet arī mājās grūti nosēdēt? Meklējam upītes, spiningu rokā un aiziet foreles pameklēt.
Ziema
Kārtīgi saģērbti vīri, gurkstošs sniegs un bieza ledus kārta. Urbis, mazas makšķerītes, motilis un mormiškas, smalkas auklas un uz ledus guloši asarēni – pirmās lietas, kas nāk prātā, domājot par ziemas copi. Tiesa, pēdējos gados ledus kārtīgi uzsalst arvien retāk. Klimata izmaiņu dēļ atvērto ūdeņu sezona ir krietni garāka – varam ilgāk ķert ar pludu, fīderi, doties ezerā ar laivām vai street fishing izgājienos, kā arī – un šis ir mans jaunatklājums, lai arī foreļoju ilgi, – iemēģināt ziemas foreļu copi upēs. Sniega nav, ledus nav, ir vairāk vai mazāk patīkami laikapstākļi, un var noķert arī zivi, turklāt tā ir lieliska iespēja savas upes ieraudzīt jaunā skatā. Kā atšķiras foreļu cope siltā laikā un ziemas mēnešos? Vai ir nepieciešams cits ekipējums vai pietiek ar esošo? Kuru mānekli izvēlēties, un kādos laikapstākļos cope būs baudāmākā? Šoreiz parunāsim par to, ko sagaidīt un kā gatavoties foreļu copei ziemā.
Līdz ar decembra iestāšanos daļā upju liegums spiningot beidzas. Citās atļauts makšķerēt ar mākslīgo ēsmu, sākot ar janvāra pirmo dienu. Ir upes, kuras makšķerēšanas noteikumos nav minētas kā potenciālās nārsta vietas un kuras gaida mūs visu cauru gadu. Tomēr, lai lieki netraucētu tik svarīgo procesu, pirms doties uz upi izlūkos ar makšķeri, būtu vēlams nogaidīt nārsta beigas. Man ļoti patīk apciemot savas upes novembrī, taču es dodos nevis makšķerēt, bet vērot – cik dzīvas ir upes un kas patiesībā tajās mīt. Šajās reizēs spinings paliek mājās. Jau sākot ar decembri, paveras iespēja doties pastaigā uz foreļupi ar spiningu un – jā, pat reāla iespēja tikt pie foreles.
Kā izvēlēties upi?
Sīks lietutiņš vai slapjš sniegs, un upe, kurā pirms divām dienām vēl bija vasarīgi dzidrs ūdens, var kļūt praktiski necopējama – ziemā nokrišņu ūdeņi līdz upītēm nokļūst ļoti ātri. Ja, izvēloties copes vietu, ņemsi vērā dažas būtiskas nianses, iespējams, aiztaupīsi lieki nobrauktus kilometrus un lielu vilšanos, atskāršot, ka izraudzītajā upē cope nav iespējama. Piemēram, ja upei blakus atrodas plaši labības lauki, pastāv liels risks uzrauties uz kafiju ar pienu, nevis dzidru upes ūdeni. Iedomājies – trīs upes, kas viena no otras atrodas pavisam netālu, taču divās no tām ūdens tik dzidrs, ka nav vajadzīgas pat brilles, lai redzētu, kā mazais forelēns izlien no slēpņa un pagrābj mānekli, savukārt trešā pilnīgi necopējama, jo mānekli ūdenī neredz pat trīs metru attālumā. Tas skaidrojams ar upju tuvumā esošajiem labības laukiem – no tiem upēs pat pēc vienas nakts lietiem satek daudz mazu, duļķainu urdziņu, būtiski mainot ūdens krāsu. Protams, nav izslēgts, ka, upi labi pazīstot, varēsi tikt pie zivs, tomēr tas būs krietni sarežģītāk. Tāpat nokrišņu dēļ ceļas ūdens līmenis. Iedomājies – dodies uz iepriekš noskatītu vietu, bet, pieejot pie ūdens, redzi mutuļojošu upi, kurā pazuduši visi akmeņi, paceres, koki, bedrītes. Vasarā šīs klasiskās foreles slēptuves kalpo kā zīmes, lai veikli noskenētu upi un veiktu precīzu metienu, taču tagad augstā ūdens līmeņa dēļ nekas nav redzams. Atkal jau – netiek izslēgta nejauša iespēja tikt pie loma. Tomēr jāapbruņojas ar lielu gribasspēku, lai pie augsta ūdens līmeņa vispār būtu vēlme copēt, it īpaši strauta foreli, kas slēpjas vietās, kur piekļūšana būs īpaši sarežģīta ar jebkāda veida mānekli.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Vēl viens svarīgs nosacījums, izvēloties upi, ir tas, cik izvēlētā upe ir zivīga. Latvijā skaidri iezīmējas upes, kurās mājo trofejas. Šīs gan nebūs izteiktas nārsta upes – tajās ir mazāk straujteču. Patiesībā lielo zivju tur nav daudz, bet vēl mazāk tur mājo mazās zivis. Tomēr jāatceras, ka zivs pēc nārsta atpūšas un, pavasarim tuvojoties, atsāk aktīvi baroties. Tas gan ir laiks, kad šīs upes der apsekot, – lielo foreļu laiks.
Trofeju medības vienmēr ir izaicinājums, tomēr ziemā šis uzdevums var kļūt par neiespējamo misiju. Kur doties? Meklē straujākus upes posmus – vietas, kur foreles pulcējas uz nārstu. Es ziemā dodos uz izteiktām nārsta upēm – tajās foreles ir mazākas, toties vairāk. Ziemā lielā zivs ir tūļīga un lēnīga, pat tās grābiens ir neizteiksmīgs, tāpēc es izvēlos piepildīt dienu, baudot ķeršanas procesu, nevis ļaujoties bezgalīgiem trofeju meklējumiem. Mazā forelīte, kura vēl tikai gatavojas brīdim, kad būs pietiekami nobriedusi, lai nārstotu, ir gana aktīva un spēj priecēt ar savu enerģiju un veikli iebliezt pa mānekli copes brīdī. Zelta likums – zivs jāķer tur, kur viņa ir.
Ko ģērbt?
Pilnīgi piekrītu apgalvojumam, ka nav sliktu laikapstākļu, ir laikapstākļiem nepiemērots apģērbs. Skumji, ja dodies garā ceļā uz upi, bet, jau liekot makšķeri, sāc drebēt kā apšu lapa. Saģērbies silti! Tomēr atceries, ka foreļu cope ir aktīva, nepārtraukta kustība, tāpēc neizvēlies masīvu, smagnēju apģērbu, kas ierobežos kustību amplitūdu, liekot izjust diskomfortu. Vislabāk būtu ģērbties kārtās – kā sīpolam – un, ja nepieciešams, lieko noģērbt. Lieti noderēs termoveļu komplekti, kas neierobežo kustību brīvību, aizvada sviedrus un neļauj aizplūst siltumam. Gan dabiskā, gan sintētiskā termoveļa sildīs gana labi. Man pietiek ar divām termoveļas kārtām, bet salīgākajiem trīs kārtas būs pašā laikā. Daudz kas manā copes skapī ir no pašmāju zīmola Norfin – manuprāt, labs kompromiss kvalitātes un cenas ziņā. Pēdējai sīpola kārtai mitrumizturīga jaka noteikti būs labs bonuss. Ja esi izmircis, tad arī siltā laikā vairs nekoncentrējies uz zivju ķeršanu, bet gan to, cik viss ir slapjš un nepatīkams. Tāpat iesaku iegādāties ērtus cimdus, kas sniegs iespēju nomainīt mānekļus, pasargājot rokas no aukstuma. Laba izvēle ir neoprēna cimdi – atļaus izjust kātu un spoli, kā arī pasargās rokas no mitruma.
Arī ziemā staigāju veidersos, jo ķērāji foreļu upēs nav atcelti un apraut savus mīļākos mānekļus tikai tāpēc, ka nevari iebrist upē, būtu ļoti žēl. Brienambikses sniedz aizsardzību arī no vēja, tādējādi pasargājot no aukstuma. Mans ieteikums gan būtu upē brist tikai tad, ja ļoti vajag, jo ūdens ziemā ir patiešām auksts. Ilgstoši pārvietojoties pa ūdeni, ar laiku kļūst vēsi un pēc tam ir grūti sasildīties. Zinu copmaņus, kuri staigā tikai pa krastu, – arī tā ir laba alternatīva, bet tad noteikti jāvelk garāki zābaki, lai izvairītos no biezajām dubļu kārtām upju krastos. Jebkurā gadījumā – galvenais, lai kājas siltas. Labas, siltas zeķes ir būtiska ziemas copes komponente (es parasti izvēlos SIMMS, Norfin vai Lorpen produkciju). Nobeigumam – ja pārvietošanās ar mugursomu šķiet ērta, noteikti paķer līdzi termosu ar karstu tēju.
Kā noķert zivi?
Ziema vai vasara, tehnika paliek nemainīga – met tur, kur ir zivs, un lēnām ietin auklu. Bet kur ir zivs? Vasarā, pavērojot upi, arī copmanim, kurš nav forelists ar stāžu, rodas nojausma, kur mest, lai tiktu pie mērķa zivs. Arī ziemā klasiskie slēpņi nav atcelti, taču nereti forele mēdz uzturēties arī sev neraksturīgās vietās, un ziemā biežāk gadās, ka tipiskās mājiņas ir tukšas un tā mēdz slēpties arī neizteiksmīgā spotā, piemēram, krasta zālē vai pilnīgi mierīgā seklumā. Mazākas zivis labprāt ieņem straujākus upes posmus un uzturas straumes tuvumā, savukārt lielākas pēc nārsta meklē iespēju atpūsties mierīgākos ūdeņos un dziļākās bedrēs. Tāpēc nebaidies eksperimentēt un zivi pameklēt! Iemet arī tur, kur vasarā nebūtu metis, – tevi var sagaidīt pārsteigums. Foreļu sportā valda uzskats, ka noķerto zivju daudzums ir atkarīgs no veikto metienu skaita. Ziemas copē ir līdzīgi, jo zivs vispirms ir jāatrod un ziemā ne vienmēr upi var nolasīt tik precīzi kā vasarā.
Kādu inventāru izvēlēties?
Velc ārā (iespējams, nedaudz noputējušo) foreļcopes kātu, spoli un dodies uz upi! Jauns kāts nav nepieciešams, noteikti var izlīdzēties ar jau esošo inventāru. Mans vienīgais ieteikums būtu apsvērt auklas maiņu – izvēlēties to nedaudz biezāku nekā vasaras copei, lai var enerģiskāk pacīnīties ar ķērājiem dziļākā ūdenī. Biezāka aukla lieti noderēs arī tad, ja paveiksies satikt foreles jūras radinieku taimiņu, kurš augumā ir druknāks un spējīgāks. Viss pārējais ir pilnībā izmantojams no vasaras sezonas: spole, kāts, aukla, mānekļi. Nepiemirsti arī par knaiblītēm, lai ātrāk atbrīvotu zivi, un atceries, ka forelists cenšas izturēties pret atbrīvojamo zivi pēc iespējas saudzīgāk – novīlē āķa atskabargas, izmanto silikona uztveramo tīkliņu un, nevārtot zivi smiltīs, pēc ātras un nesāpīgas fotosesijas iespējami veikli to atbrīvo ūdenī. Esi saudzīgs!
Kā izvēlēties mānekli?
Arī ziemā foreli var noķert ar jebkura tipa mānekli – voblers, šūpiņš, rotiņš un silikons strādā, un ir iespēja ļauties eksperimentiem, ar tiem variējot. Atšķiras veids, kā forele māneklim uzbrūk. Atšķirībā no vasaras enerģiskajiem, agresīvajiem grābieniem bieži nav jūtams pat sitiena brīdis, tik vien kā smaguma sajūta, un zivs jau sāk kulties pa ūdeni. Forele aukstā ūdenī nav agresīva un nebarojas tā kā pavasarī un vasarā, tāpēc tā biežāk atsaucas uz pasīvu mānekļa spēli. Tas nozīmē, ka māneklim zivs tuvumā jāuzkavējas maksimāli ilgi un tas jānovelk iespējami tuvu zivij, lai tai nebūtu jāpeld pēc tā, tādējādi provocējot slinku zivi, kura tā īsti nemaz negrib uzbrukt.
Pārvietošanās pa upi visbiežāk notiek, ejot pret straumi un metot mānekli pret straumi. Ja esi atradis vietu ar potenciālu, bet neseko cope, tad šo vietu noteikti der apstrādāt, iemetot mānekli arī pa straumi uz leju. Ļauj upes tecējumam izdarīt darbu tavā vietā, mānekli ilgāk noturot tur, kur atrodas zivs. Neaizmirsti, ka zivs tevi redz, tāpēc pieej vietai uzmanīgi un klusi. Voblers, kas savās kustībās ir lēnīgs; rotiņš, kas griezīsies, pat ļoti lēnām ietinot auklu, un šūpiņš, kas velsies, lēnām šūpojoties ūdenī, būs labi mānekļi ziemā. Pasīvākā mānekļu grupa ir silikona mānekļi, tādēļ arī tie lieliski iederēsies pamatsastāvā. Domājot par krāsojumiem, iesaku sākt ar spilgti krāsotiem mānekļiem, tādējādi papildus kairinot foreli. Salīdzinot ar dabiska krāsojuma mānekli, spilgtais duļķainā ūdenī būs labāk redzams – tām reizēm, kad nāksies ķert ne tajā labākajā ūdenī.
Ko sagaidīt?
Lai arī ziemas foreļcopes piedzīvojumi bieži vien beidzas bez zivs, dedzīgākajiem tas tikai piešķir papildu asumiņu – gribas mēģināt vēl, gribas redzēt rezultātu, sajust ziemas foreli auklas galā. Ar laiku var piešauties, un tukšie braucieni kļūst aizvien retāki. Ar pieredzi parādās arī kārotais rezultāts. Savu forelista gaitu sākumposmā ziemas foreļcopei atmetu ar roku jau pēc pirmajiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem. Tomēr pēc daudziem aplauzieniem beidzot varu teikt – esmu patiesi priecīgs par iespēju labi pavadīt dienu, dažkārt noķerot pa kādai forelei arī ziemā. Noskaņo sevi šādi: es dodos piedzīvojumā dabā, tāpēc nav nekādu iespēju, ka diena var neizdoties! Es patīkami pavadīšu dienu svaigā gaisā un, iespējams, satikšu arī strauta foreli.
Ne punkta!
Skaties! Par monstrīgām līdakām, noslīkušiem spiningiem un uzvarām. “Ķeram lielo” #1 epizode
Vai makšķerniekus vajdzētu kontrolēt tik pat stingri kā medniekus! “Ķeram lielo!” #26 epizode
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ makšķernieku KALENDĀRS ar ieteicamajām copes dienām!Saistītie raksti
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
Makšķerēšana
Kāds gan dolomīta raktuvēm varētu būtu sakars ar forelēm? Pavisam vienkārši
Skaties!
Skaties! Filmas “Līdaku ielenktie” pirmizrāde – sešu pieredzējušu piedzīvojumu meklētāju-makšķernieku gaitas
Makšķerēšana
FOTO! Mušiņa pret spiningu. Kad jānobrauc 320 km, bet zivis kailas un sajūt ko nelāgu
