Uzrauj – pauzīte, uzrauj, uzrauj – pauzīte, tad tikai uzšūpo… Mēģinu aprakstīt ziemas bļitkas spēli – nu dikti jau gribas iemērkt bļitku āliņģī un sajust to mirkli, kad kārtīgs asaru puika ar ieskrējienu uzsēžas uz āķa, tu piecērt, un pēc īsa brīža uz ledus spirinās strīpains skaistulis. Ehhhh, puiki un meiteņi… veči un… meiteņi, nu forša tā ziemas cope ir, nu dikti forša. Šajā rakstā es tā īsi pārskriešu pāri vairākām tēmām, savstarpēji nesaistītām, un kopīgs tām būs tikai tas, ka runa ir par ziemas copi vai copi ziemā.
Bļitka vai mormiška?
Patiesībā mānekļa un copes veida izvēle ir ļoti nopietns jautājums, ko var dalīt pat vēl plašāk – mormiška ar ēsmu vai bezēsmas mormiška, bļitka, balansieris vai balda (leišu velns). Ir zvērinātie spiningotāji, kuri arī ziemā dod priekšroku mākslīgiem mānekļiem; ir copmaņi, kuri nav tik strikti noskaņoti pret tārpiem un reizi pa reizei tos tomēr izmanto, nu un, protams, ir lielais vairākums copmaņu, kuri ziemā no ledus copi bez tārpiem pat nevar iedomāties. Es esmu vairāk tā kā pēdējās grupas copmanis, bet tomēr palasīt asarus uz bļitkiņu vai bezēsmas mormiškiņu arī neatsakos, jo uzskatu, ka zivs ir jāķer tā, kā viņa tajā vietā un laikā ir ar mieru ķerties.
Kas tad ir visatšķirīgākais šajos copes veidos
Mormiška ar ēsmu (motilis, mušu kāpurs, vībotnieks, slieka) – universāls māneklis, ar kuru vismaz kaut ko var noķert praktiski vienmēr, ja nepārspīlē ar mormiškas izmēru. Reizēm mormiška kalpo tikai par liftu, ar kuru nogādājam ēsmu līdz zivīm, citās reizēs arī pati mormiška (forma, izmērs, krāsa) strādā kā zivju pievilinātājs un copes ierosinātājs. Mormiška ar ēsmu var strādāt gan kustīga (vajadzīgo spēli tai piešķir pats makšķernieks), gan arī nekustīga, karājoties virs grunts vai pat guļot uz grunts. Mormiška ar ēsmu strādā praktiski uz visām zivju sugām, retāk to iekāro lielie plēsēji līdakas un zandarti, bet visādi citādi universāls māneklis.
Bezēsmas mormiška (velniņš, banāns) – ļoti aktīvs copes veids, visu laiku meklējam aktīvu zivi; ar spēli, biežāk aktīvu un visos ūdens horizontos, cenšamies pierunāt zivis uz copi. Parasti uz bezēsmas mormiškas āķa (āķiem velniņa gadījumā) ir uzvērta vai nu košas krāsas pērlīte, vai kāds vada izolācijas gabaliņš (kembriks), kas papildus rosina zivju interesi. Bezēsmas mormiškas gadījumā pati mormiška – krāsa, izmērs, forma – vienmēr ir pats galvenais, kam pievērs uzmanību. Latvijā tik populārais banāns ir ļoti laba bezēsmas mormiška, bet tomēr, ja gribas nopietnāk apgūt šo copes veidu, tad noteikti vajag piemeklēt arī pāris citu formu mormiškas. Diemžēl latviešu valodā par bezēsmas mormiškām un copi ar tām ir salīdzinoši maz informācijas, bet krievu valodā informācijas ir ļoti daudz, atliek vien nedaudz parakties internetā. Latvijā ar bezēsmas mormišku pamatā medī asarus, lielas raudas un breksēnus, ir atsevišķas ūdenstilpes, kur pie skaistas zivs var tikt tikai ar bezēsmas mormišku, jo dabisku ēsmu parasti noplucina sīkzivis līdz brīdim, kamēr lielāka zivs izdomā to apēst. Rezultativitātes ziņā bezēsmas mormiška noteikti ir uzreiz pēc dzīvas ēsmas mānekļiem, nereti pat labāk, sevišķi, ja runa ir par copi upēs un lielos ezeros.
Balansieris – aktīvs plēsīgo zivju copes māneklis, mazos balansieru izmērus (3–4 cm garus) reizēm iekāro arī vimbas un brekši, tomēr pamatā tas ir asaru, līdaku un zandartu māneklis. Horizontāli spēlējošs māneklis ar diviem ielodētiem un vienu kustīgu āķi. Kustīgais āķis parasti ir apakšpusē, medījot mazāka izmēra asarus, tādus līdz gramiem 200. Ļoti svarīgi ir, lai uz apakšējā āķa būtu kāds spilgts elements – tas var būt trīsžuburītis ar košu pilienu, tas var būt vienžubura āķis ar pērlīti vai kembriku uz āķa, tomēr kaut kam tur ir jābūt, jo mazāka izmēra zivis, reizēm arī kaprīzas lielākas zivis, bieži vien izvēlas uzķerties tieši uz šī apakšējā, kustīgā āķa.
Balda jeb leišu velns – aktīvs māneklis pamatā copei no grunts, kas sastāv no svina vai volframa korpusa un diviem kustīgiem āķiem sānos. Uz āķiem vēlams uzvērt pa vienai vidēji lielai košai pērlītei (parasti ver sarkanas, dzeltenas vai divkrāsainas pērlītes). Mānekļa pamatmērķis ir imitēt kādu kukaini, kurš rokas pa grunti. Mānekļa korpuss, atsitoties pret grunti, paceļ duļķi, kas vizuāli piesaista zivis, āķi brīvi lēkā (kā kukaiņa vai vaboles kājas), un tas viss kopā izraisa lielu zivju interesi par mānekli. Baldu pamatā iekāro asari, upēs to aktīvi ēd arī vimbas, bieži gadās brekšu un zandartu copes, turklāt šo mānekli iekāro izteikti liela izmēra zivis. Māneklis piemērots upēm un lieliem ezeriem, vietām, kur nav pārāk dūņains, jo visa cope ir mānekļa dauzīšana pret grunti.
Bļitka jeb vertikālais vizulis – ziemas klasika, ļoti dažāds un aktīvs māneklis, pamatu pamatos paredzēts asaru makšķerēšanai, retāk to iekāro līdakas vai zandarti un pavisam reti citas zivis. Bļitkas var būt ar vienu vai diviem ielodētiem āķiem vai ar piekārtu vienžubura vai trīsžuburu āķi, uz kuriem kā papildu kacinātājs uzvērts vai uzkausēts kāds spilgts elements. Bļitkas izvēlē pats svarīgākais ir trāpīt ar copes apstākļiem un zivju uzvedībai atbilstoša izmēra un spēles bļitku, jo tieši paša mānekļa spēle ir tā, kas piesaista zivis, no visiem minētajiem mānekļiem tieši bļitkai tās forma ir vissvarīgākā. Nereti gadās, ka konkrētā ūdenstilpē strādā tikai kāda konkrēta bļitka, kas ķer daudz un smukas zivis laikā, kad jebkurus citus mānekļus zivis tikai baksta ar deguniem vai pilnībā ignorē.
Latvijas ūdeņos populārākie balansieru un vertikālo bļitku izmēri ir 3–5 cm garumā un līdz 1 cm platumā, atbilstoši ūdenstilpes dziļumam tiek piemeklēts mānekļa svars un tā spēle. Mānekļus, kas stipri planē sānis, parasti neizmanto, copējot zālēs vai blakus kritušiem kokiem vai citiem ķērājiem, gadās, ka lielos ezeros un ūdenstilpēs plēsēji nereaģē uz maziem 3–4 cm mānekļiem vispār, bet badīgi krīt virsū 5–7 cm gariem mānekļiem, jo tāda izmēra zivtiņas veido viņu pamatmaltīti, turklāt nereti gadās, ka lielie asari daudz labāk reaģē tieši uz asarīša krāsojuma balansieriem, jo to pamatbarība ziemā ir mazie asarīši. Savukārt mazos ūdeņos var gadīties tieši otrādi, ka asari nereaģē uz mānekļiem, lielākiem par 2–4 cm, jo tur viņu ēdienkarte sastāv tieši no tāda izmēra sīkzivīm, un mānekļu kastītē noteikti vajadzētu būt dažādu krāsu mānekļiem, piemēram, tādas krāsas klasiskās bļikas, kuras strādā dzidrā ūdenī, purvainos, zāļainos ezeros zivis var pilnībā ignorēt, bet badīgi ēdīs citas krāsas mānekli. Kad ilgāku laiku padarbojies ar mākslīgiem mānekļiem, sevišķi pa sekliem un vidēji dziļiem ūdeņiem, tad saproti, ka zivis krāsas atšķir, un labi atšķir.
Copē ir tā, ka nav viena ĪSTĀ vai PAREIZĀ copes veida, katrs šai lietai pieiet nedaudz citādi, un galvenais labas copes rādītājs ir nevis noķerto zivju daudzums, bet gan no makšķerēšanas gūtais gandarījums. Bieži vien tu zini, ka citur vai citādi vari noķert vairāk, bet… gribas tieši tā, jo tā ir interesantāk. Un, lai būtu interesantāk, copmaņi bieži apvieno dažādus copes veidus vienā, piemēram, bļitku ar vieglu mormišku vai āķi uz auklas, mormišku ar āķi uz auklas vai pavadiņā, divas mormiškas utt. Es pats diezgan bieži sienu virs mormiškas āķi, sevišķi, ja makšķerēt sanāk straumē vai lielākos dziļumos, kur jālieto lielākas mormiškas, kas zivīm reizēm rada lielākas aizdomas, bet nu par visu pēc kārtas. Zivju pasaulē atņemt citam ēdamo skaitās goda lieta. Būsiet ievērojuši, ka ir reizes, kad zivis, teiksim, asari, knapi pieskaras ēsmai, citreiz viņi brūk virsū ēsmai tā, ka makšķerīti rauj no rokām ārā, un ļoti bieži tās spēcīgās copes ir saistītas ar to, ka asaris grib pirmais paspēt apēst gardo kumosu, jo apkārt ir daudz citu asaru. Tādās reizēs, kad zivis azartiski ēd, lietot papildu āķi vai otru, vieglāku mormišku nav jēgas, jo tās ir papildu neērtības, bet labu copes reižu sezonā nemaz nav tik daudz, biežāk nākas kasīt pa 1–3 zivīm no āliņģa, un te nu īstais laiks kādus 10–15 cm virs pamatmānekļa (jebkura izmēra mormiškas vai bļitkas) uzsiet visparastāko āķīti, un būsiet ļoti pārsteigti par to, cik šāds triks ir efektīvs. Mana pieredze rāda, ka bieži vien puse, reizēm pat 80+ procenti, loma ir tieši uz augšējā āķa. Kāpēc? Ļoti iespējams, ka āķis ar nelielu ēsmu (mormiškas gadījumā) visbiežāk vienu pinku (mazais krāsainais mušu kāpurs), reizēm tikai ar vienu plastmasas pērlīti vai kādu vada izolācijas gabaliņu (mākslīgās ēsmas gan vairāk praktizēju, strādājot ar bļitku) zivīm šķiet vieglāk apēdams kumoss, iespējams, ka viņām liekas, ka āķis cenšas aizbēgt no mormiškas, iespējams, kas cits, bet tas strādā perfekti. Bet… Kā jau vienmēr, ir pozitīvā un negatīvā puse, un tāda ir arī āķa siešanai virs mormiškas. Pirmkārt, to var atļauties darīt, tikai sākot no 0,12 mm auklas, jo tas ir papildu mezgls un tas rada papildu risku zaudēt lielāku zivi. Otrs mīnuss ir tas, ka, velkot zivi āliņģī, vienmēr jāatceras, ka tev ir divi āķi (mormiška un āķis), tāpēc jācenšas vilkt zivi tuvāk āliņģa vidum, lai vai nu apakšējais, vai augšējais āķis neieķeras ledū. Latvijas apstākļos, kad reti ir biezs ledus, tas nav nekas traks, var paspēt atbrīvot āķi un nepazaudēt zivis vai mānekli, bet pie biezāka ledus tā var būt problēma, tad prasīsies pēc atsitēja vai garāka koka, vai niedres un zivi, visticamāk, zaudēsiet. Jā, neērti, bet… copju tiešām uz šādu sistēmu ir krietni vairāk un iespējamās neērtības ir pieciešamas. Mēģināšu bildē parādīt, kā tādas sistēmas izskatās dabā, un kādā no tuvākajiem Makšķerēšanas noslēpumu raidījumiem parādīšu, kā tās uzsiet. Pats ar šādu sistēmu – mormiška un augstāk āķis – ķeru gan asarus, gan brekšus, gan vimbas tepat Latvijā. Tieši šāda sistēma man vislabāk ir strādājusi, Zviedrijas sīgas medījot pa 20–25 metru dziļumiem. Parasti izmantoju 14.–12. numura sarkanos āķus – tā laikam vairāk ir mana iedoma, ka vajag sarkanu āķi. Virs bļitkas gan sienu 12.–10. numura āķi. Mormiškai parasti izmantoju 0,12–0,16 mm auklu, bet bļitkai 0,18–0,20 mm auklu, jo gadās visādi brīnumi. Pamēģiniet un, iespējams, ka atklāsiet sev vēl vienu rezultatīvu veidu, kā dažādot savas copes gaitas.