Katru gadu līdz ar ledus iestāšanos sākas zināmi gaidīšanas svētki, kad beidzot ledus būs pietiekami drošs, lai varētu doties uz iemīļotajām zandartu vietām, un tad vēl jāsagaida pilsētas domes labvēlība. Tad jau varu iet un ķert sev tik iemīļotajā tehnikā, mērķtiecīgi meklējot tieši zandartu!
Jāatzīst, ka pēdējie gadi ar siltajām ziemām nav īpaši pateicīgi un bieži uz labākajām vietām nemaz virsū tikt neizdodas, taču 2021. gada aukstais decembris vieš cerību, ka droša ledus sega klās visus Pierīgas lielos ūdeņus un beidzot varēs nodoties zandartu medībām! Šajā rakstā apskatīsim inventāru, ko vajadzētu sagatavot, un pārrunāšu, kā un kur meklēt zandartu ziemā, lai varbūt tiem, kas vēl nav pamēģinājuši šo aizraujošo ķeršanas metodi, ietaupītu dārgo laiku un pamudinātu pamēģināt ko jaunu.
Inventārs
Apģērbs, kā jebkurā citā ziemas copes veidā, arī ķerot zandartus, būs ļoti svarīgs. Apģērbties atbilstoši laikapstākļiem. Izvēloties apģērbu, jāņem vērā, ka visbiežāk aktīvi kustēsieties – daudz staigāsiet un urbsiet. Pašā copes procesā lielākoties stāvēsiet kājās, tādēļ pārāk biezi ģērbties arī nav jēgas. Jāpievērš uzmanība arī kombinezonu elpotspējai. Es iepriekšējo gadu izmantoju Grayling Magellan kombinezonu, kas komplektā ar kvalitatīvu termoveļu lieliski noturēs siltumu un tajā pašā laikā izvadīs lieko mitrumu. Tieši no aktīvajiem ziemas copmaņiem esmu dzirdējis arī ļoti labas atsauksmes par Grayling Riverside un Garyling Tugur. Pēdējam modelim īpaši jāizceļ kabatu izvietojums, kas ļauj ērti izvietot savas mānekļu kastītes un citus sīkumus, jo klasisko ziemas kasti zandartu ķeršanā izmantoju tikai tik daudz, lai nogādātu mantas uz iecerēto rajonu, tālāk pārvietojos tikai ar mānekļu kastīti un makšķeri.
Video skaties šeit! Urbji, makšķeres un mānekļi – zemledus makšķerēšanas teorija un prakse
Makšķerīte ir ļoti svarīga. Tā ir būtiska sastāvdaļa, lai realizētu copes. Makšķerītes izvēle ir atkarīga arī no tā, kādu spoli un auklu izmantosiet. Ja strādāsiet ar inerces spoli un zivi izvadīsiet ar rokām, nevis spoles palīdzību, tad ieteiktu izvēlēties makšķerītes ar garumu ap 60–65 cm un H jeb HARD klasi. Cietā makšķerīte ļaus realizēt copes arī lielā dziļumā un vietās ar straumi. Ja izmantojat bezinerces spoli vai kādu no hibrīdspolēm, tad ieteiktu izvēlēties garāku makšķeri, līdz 85 cm. Garākā makšķerīte labāk amortizēs zivs radītos rāvienus, atvieglojot tās izvadīšanu. Ja runājam par konkrētiem modeļiem, tad man ļoti patīk Larus ražotās Platinum Frost sērijas makšķerītes. Tās ir vieglas un pietiekami jaudīgas spēcīgiem piecirtieniem. Turklāt šai makšķerei ir ļoti laba jutība un katra zandarta cope ir kā elektrība pa pirkstiem. Vēl vēlos izcelt vienu no šī gada jaunumiem Latvijā – Zetrix Glacier. Šīs sērijas makšķerītes ir aprīkotas ar korķa rokturi, kas būs ļoti patīkams aukstā laikā. Ražotājs arī īpaši padomājis, lai noslēptu visas spoles turētāja metāla detaļas, kas var sagādāt neērtības, īpaši aukstā laikā. Tāpat jāizceļ šīs makšķerītes blankas akcija, kas ir jaudīga, bet tajā pašā laikā pietiekami elastīga, lai amortizētu zivs radītos rāvienus, ļaujot to izmantot ar dažāda tipa spolēm un auklām. Došu jums padomu – necentieties ietaupīt uz makšķeres kvalitāti. Atšķirībā no vasaras šie ziemas kātiņi mēdz lūst! Īpaši lētākie, mazāk kvalitatīvie izstrādājumi. Parasti tas notiek tieši piecirtiena brīdī un beidzas ar zaudētu zivi un sabojātu copes dienu.
Spoles. Ziemas copei var izvēlēties vairāku veidu spoles, tomēr katrai ir savas priekšrocības un mīnusi. It īpaši, ja iesākat savas pirmās ziemas copes gaitas. Inerces spoles – šim tipam es dodu priekšroku, jo spolītes ir ļoti vieglas, esmu pieradis ar tām darboties. Iesaku izvēlēties spolītes ar gaili auklas atbrīvošanai, tas ievērojami atvieglos mānekļa nogremdēšanu, it īpaši lielākos dziļumos. Bezinerces spoles – šīm spolēm ir zināmi mīnusi. Pirmkārt, lielā augstumā mēdz sabiezēt spoles eļļa, kas apgrūtina auklas ietīšanu, tāpat spoles būs salīdzinoši smagas. Lielākais pluss bezinerces spolēm ir iespēja izmantot pīto auklu. Vietās ar stipru straumi tā ir neatsverama priekšrocība, jo straume nenonesīs mānekli, un tas paliks eholotes starā, taču, pirms savu ziemas kātiņu aprīkot ar bezinerces spoli, nomainiet eļļu un rēķinieties ar papildu svaru garākos pārgājienos. Svarīgi arī, ka, copējot zandartus, bieži cope ir jau pa grimstošu mānekli. Ar bezinerces spoli ir vajadzīgs ilgs laiks, lai apstādinātu mānekli un veiktu piecirtienu. Un vēl, kad uz sava ziemas spininga uzliekat bezinerces spoli, ir svarīgi piedomāt pie tā, lai zivi izvadītu ar spoli. Pirmajās reizēs pēc copes piesitiena, kā ierasts, metu kātiņu prom ar visu spoli. Tas nebeidzās labi ne manām rokām, ne spolei. Spole sāpīgi atsitās pret ledu, un tika bojāts tās rotors. Bet man rokās palika plāna pītā aukla ar mēra zandartu galā. Pieradumam ir liels spēks. Hibrīdspoles, kas plašā klāstā parādījās Latvijā pagājušogad, ir interesants kompromiss. Tās saglabā visas bezinerces un inerces spoles priekšrocības, tajā pašā laikā izslēdzot vairākas nepilnības. Pirmkārt, šīs spoles tiek ražotas tieši ziemas apstākļiem un ir aprīkotas ar ļoti precīzām frikcijas bremzēm. Tāpat vairākiem modeļiem ir iespēja regulēt mānekļa grimšanas ātrumu, kas dažreiz ir ļoti svarīgi, jo cope seko pa jau grimstošu mānekli. Tāpat šīm spolēm ir ļoti pārdomāta ergonomika un frikcijas bremzes novietojums, gaiļa atrašanās vieta utt. ir ērti aizsniedzama, un, ķerot lielos plēsējus ziemā, šis viennozīmīgi ir labākais variants. Vienīgais mīnuss šīm spolēm ir cena. Bet, ja zināt, ka ķersiet šajā tehnikā bieži un vēlaties uzticamu, labu spoli, noteikti ieteiktu izvēlēties kādu no 13 Fishing ražotajām ziemas spolēm. Ticiet man, nenožēlosiet savu izvēli. Ar citiem ražotājiem mana pieredze nav bijusi tik laba. Diemžēl dažas no tām izjuka jau pirmajā copes reizē, tādēļ iesaku uzreiz izvēlēties labāko vai arī iztikt ar inerces spoli. Vēl esmu saņēmis vairākus jautājumus par zemprofila multiplikatora izmantošanu ziemā. Pats šo variantu izslēdzu uzreiz, jo multiplikatora spoles ir aprīkotas ar actiņu, kas uzklāj auklu. Šī actiņa mēdz iesalt pat pie pavisam nelieliem mīnusiem, padarot auklas ietīšanu neiespējamu. Tāpat mults ietinot ceļ augšā ūdeni un rokas būs mitras nepārtraukti. Multiplikatora spoles labāk atstāsim vasaras copei.
Auklas. Zandartu ķeršanai ziemā var izmantot trīs veidu auklas – monofilās, fluorkarbonu un pītās auklas. Es dodu priekšroku tieši fluorkarbonam. Tas stiepsies mazāk nekā monofilā aukla, tam būs lielāks pārrāvuma tests pie vienāda diametra, un to var izmantot, ja velkat zivi ar rokām. Tāpat tas būs mazāk redzams ūdenī nekā pītā aukla, un, ķerot tieši zandartu, nav nepieciešama nekāda pavadiņa. Pītā aukla stiepsies vēl mazāk, taču zivs izvadīšanai nāksies izmantot spoli ar precīzi regulējamu frikcijas bremzi un pavadiņu. Runājot par auklu diametriem – fluorkarbona un monofilās auklas ieteiktu izvēlēties diametrā no 0,28 līdz 0,33 mm, turpretī pīto auklu var izmantot apmēram 0,14–0,16 mm jeb PE #08–PE #1.0. Pītajai auklai noteikti jālieto fluorkarbona pavadiņa. Parasti izmantoju vismaz 1 m garu pavadu, jo vislielākais kontakts auklai ar āliņģa malu būs tieši brīdī, kad zivs jau būs pievilkta pie tā, un, tā kā pītās auklas ir vārīgas pret abrazīvo dilumu, jo garāks fluorkarbons, jo mazāka iespēja, ka zivs auklu nogriezīs pret āliņģa malu. Tiem, kas tikai iesāks savas gaitas ziemas zandarta meklējumos, ieteiktu neizvēlēties pīto auklu. Bet pieredzējušākiem copmaņiem, kas zandartu meklēs stiprā straumē, pītajai auklai būs zināmas priekšrocības. Kā viena no tām ir fakts, ka straume mānekli tik ļoti nenonesīs no āliņģa un māneklis paliks eholotes starā. Visādi citādi vislabākais variants, manuprāt, ir tieši fluorkarbons.
Papildu aksesuāri, par kuriem vajadzētu padomāt, ir gafs zivs izvadīšanai. Ja izmantojat urbi ar 130 mm diametru, tad, lai izvadītu smukāka izmēra zandartu, nāksies izmantot gafu. Ja ledus nav ļoti biezs, var iztikt arī ar rokas palīdzību, bet es noteikti dodu priekšroku gafam. Nav ļoti patīkami likt savu roku pie asajiem mānekļa āķiem. Tāpat lielisks palīgs būs ziemas copei paredzēta eholote. Esmu mēģinājis vairākus variantus un palicis pie ziemas eholotes Praktik. Esmu izmēģinājis dažādas bumbas, kuras savienojas ar telefonu, taču šai tehnoloģijai ir vairāki mīnusi – tā mēdz ātri izlādēties, arī telefona baterija tiek ātri noēsta. Tad bez eholotes un telefona līdzi jānes arī power banka, ar ko uzlādēt telefonu, vadi utt. Bet, manuprāt, lielākais mīnuss ir tas, ka āliņģis ir jāattīra no vižņiem. Turpretī Praktik barošanai tiek izmantota viena AA baterija un āliņģis nav jātīra, jo devēju var ērti iegremdēt zem vižņiem. Turklāt šī eholote lieliski parāda jūsu mānekli un to, vai apakšā ir interesējošais plēsējs un kā tas reaģē uz mānekli. Tāpat šāda eholote ļauj ātrāk izprast dziļuma izmaiņas un atrast balto zivju barus, kuru tuvumā uzturas zandarts. Pēc tam kad esat copējis ar šādu aparātu, bez tā uz ūdens ir daudz grūtāk.
Mānekļi kā parasti ir plašākā tēma. Parasti zandartus ziemā ķer ar VIB tipa mānekļiem vai balansieriem. Retāk izmanto slaidus, apmēram 60–70 mm garus vertikālos žibuļus. Pēdējos gan izmanto retāk, un parasti tas vairāk saistīts tieši ar konkrētā ūdens specifiku. Kaut vai tajā pašā Zebrus ezerā man vislabākie panākumi bijuši tieši uz vertikālajiem žibuļiem. Pierīgas lielajos ūdeņos un upēs labāk tomēr strādās ierastie vibi un balansieri. Atkarībā no dziļuma un ķeršanas apstākļiem parasti izmanto 15–35 g smagus, 65–100 mm garus vibus. Tāpat pievēršu uzmanību, vai vibs ir kluss vai skaļš. Zandartam tomēr parasti izvēlos tieši klusās jeb silent versijas. Līdakai tas nav tik izteikti, un esmu vienlīdz labi ķēris ar abiem tipiem. Balansieriem man ejošais izmērs ir 5–6 cm robežās, retāk izmantoju lielākus. Mana pieredze rāda, ka uz lielajiem copes ir stipri mazāk. Smalkāk par pašiem modeļiem, ko pats lietoju visbiežāk:
Smith Bay Blue 90HS – šis ir viens no maniem efektīvākajiem vibiem. Šim māneklim ir trīs versijas: 70 mm – 14 g, 90 mm – 21 g un 90 mm – 28 g (HS jeb Heavy Sinking). Tieši pēdējā man ir izrādījusies visefektīvākā, taču tas, iespējams, tādēļ, ka parasti zandartu ķeru tieši upē ar nelielu straumi un dziļumā no 7 līdz 12 m. Mānekļa spēle ir ļoti izteikta un ļauj variēt ar pasniegšanas metodēm.
EverGreen Ocean Fleet Marvie 90 – 27 g – šis māneklis ir ļoti populārs Krievijā, kur ziemas zandarta ķeršana ir kļuvusi ļoti populāra, un varu droši apgalvot, ka šis māneklis strādā arī Latvijas ūdeņos. Tā plašā spēle pēc rāviena nosedz lielu ūdens daudzumu un piesaista plēsēja uzmanību, šis ir viens no tiem ratliniem, ar kuriem izdodas paņemt zandartu, kas uz citiem mānekļiem ir tikai paskatījies, bet par uzbrukumu nav izšķīries.
Bassday Range Vib – šis laikam būtu viens no populārākajiem vibiem, ko izmanto tieši ziemas copē. Māneklis pieejams trīs versijās: 80 mm – 23 g, 90 mm – 28 g un 100 mm – 33 g. Atkarībā no zandarta aktivitātes var piemeklēt piemērotāko izmēru, taču visbiežāk izmantoju tieši 90 mm versiju. Man tā ir devusi visstabilākos rezultātus. Retāk izšauj 100 mm versija, bet tai ir tendence pierunāt tieši lielākos plēsējus.
Ima Koume Heavy 70 – 18 g. Šim māneklim manā kastītē ir pielietojums dienās, kad plēsējs ir galīgi neaktīvs un par katru copi jācīnās līdz pēdējam. Parasti gan šis māneklis pierunā tieši mazāka izmēra zandartus, un mēri man uz šo mānekli ir bijuši ļoti reti, bet ir reizes, kad tieši šāds kompakta izmēra māneklis palīdz tikt pie vienīgās copes dienā.
ZipBaits ZBL Vib 70 – 20 g. Šis māneklis manā arsenālā kalpo kā kontroles šāviens. Ja āliņģī esmu redzējis zandartu, kas uz lielākiem mānekļiem nav reaģējis, tad ZBL Vib mēdz to pierunāt. Neskatoties uz savu mazo izmēru, šis māneklis ķer visu pēc kārtas – lielus un mazus zandartus, asarus un retāk līdakas.
Rapala Jigging Rap – šis ir viens no tiem balansieriem, kurš ķer pilnīgi visu, tajā skaitā zandartu. Parasti balansieri izmantoju vietās, kur vibs nav sniedzis gaidīto rezultātu, bet plēsējs ir atrādījies. Dažreiz šāda mānekļa nomaiņa sniedz gaidīto rezultātu. Taču zivju meklēšanai vibs būs efektīvāks.
No vertikālajiem žibuļiem izvēlos mūsu meistaru roku darbus, bet praktiskajā copē tās izmantoju ļoti, ļoti reti. Diemžēl rūpnieciski ražotās man nav devušas vēlamo rezultātu. Un mūsu meistari parasti žibuļus izgatavo konkrētā ūdens specifikai. Attiecīgi izvēloties praksē pārbaudītās formas un krāsas.
Papildu efektam vibus var aprīkot ar oranžajiem BKK UVO āķiem. Parasti nomainu tieši vidējo āķi, piešķirot papildu tēmēšanas punktu plēsējam.
Ķeršanas tehnika
Zandartus, tāpat kā citus plēsējus, ķeram no grunts. Attiecīgi nogremdējam mānekli, paceļam apmēram 0,5 m no grunts un sākam izspēli. Parasti vibu animē ar līganiem pacēlieniem amplitūdā no 10 līdz 30 cm, pēc kuriem ļaujam māneklim krist. Pacēliena laikā māneklis aktīvi vibrēs, imitējot ievainotas zivtiņas kustības zem ūdens. Un līdzīgi kā balansieris arī vibs kritiena laikā veiks horizontālu kustību un lēnām atgriezīsies pozīcijā zem āliņģa. Jāatceras ieturēt pauzes. Bieži esmu novērojis, ka pirmajās copēs makšķernieki mānekli ļoti nervozi rausta, aizmirstot par pauzēm. Kas rezultējas ar ļoti daudz tukšajām copēm. Pauzes laikā zandarts izšķiras par uzbrukumu un notēmē. Jo pauzes īsākas, jo lielāka iespēja, ka plēsējs aizsitīs garām. Un, tā kā ziemā tā aktivitāte ir zema, pastāv iespēja, ka otrās copes vairs nesekos.
Ķerot zandartu, vienmēr stāvu kājās: pirmkārt, šādā veidā varu aktīvāk pārvietoties starp āliņģiem, otrkārt, man šādi ir daudz vieglāk animēt mānekli, un, treškārt, tā ir vieglāk izdarīt spēcīgu piecirtienu.
Jaunu āliņģi apstrādāju sekojošā veidā. Nogremdēju mānekli, paceļu to no grunts. Ja neesmu redzējis plēsēja reakciju uz grimstošu mānekli, ieturu 3–5 sekunžu pauzi un veicu pirmos pacēlienus. Pirmos trīs pacēlienus taisu praktiski bez pauzēm, ļaujot māneklim aktīvi kustēties, piesaistot plēsēja uzmanību. Turpmākos rāvienus jau veicu ar mazāku amplitūdu un garākām pauzēm. Ja redzu plēsēju, kurš ieinteresējies par mānekli, sāku to pacelt no grunts. Parasti tieši šī animācija izprovocē plēsēju uzbrukumam. Dažreiz pietiek ar nieka 20–30 cm, lai sekotu – BUM! Ja plēsējs māneklim līdzi neceļas, nolaižu to atpakaļ sākuma pozīcijā, veicu 2–5 rāvienus un atkal ceļu augšā, vērojot plēsēja reakciju. Dažreiz cope seko momentāli, dažreiz plēsējs nepaceļas. Ja cope neseko, dodos uz citu āliņģi un šajā vietā atgriežos pēc 5–15 min, ieteicams jau ar citu mānekli. Un vēroju plēsēja reakciju. Ja jaunā āliņģī pēc 10–15 pacēlieniem neredzu zivis, kas interesējas par manu mānekli, dodos prom. Tādā veidā ātri pārbaudu lielu ūdens platību.
Ja makšķerējat bez eholotes, tad zivi atrast ir ievērojami grūtāk. Šādā scenārijā ieteiktu pie katra āliņģa pavadīt ne vairāk kā 15–20 mānekļa pacēlienus. Ja kādā no āliņģiem ir kaut vai tukšā cope, tad iesaku pie tā atgriezties vēlāk, varbūt plēsējs izšķirsies par vēl vienu uzbrukumu. Kā paši saprotat, tad bez eholotes nāksies urbt ļoti daudz. Šeit noteikti par labu nāks fakts, ka konkrēto ūdenstilpi esat apmeklējis vasarā un apmēram zināt tās reljefu. Īpaši sarežģīti tas ir salīdzinoši seklos ezeros kā Burtnieks, kur atrodamas ļoti lokālas un nelielas dziļuma izmaiņas. Šādos ūdeņos ķert zandartus ziemā ir ievērojami grūtāk un bez vietējo copmaņu priekšzināšanām ir gandrīz vai neiespējami.
Vietas izvēle
Pareiza vietas izvēle jau būs puse no uzvaras. Ir neiespējami noķert zivi, kuras nav, tādēļ pievērsiet uzmanību sekojošām lietām:
Ūdenstilpes reljefs. Svarīgi atrast bedres un to kantes. Parasti zandarts ziemā uzturas dziļumā no 5 līdz 12 m. Protams, daudz kas atkarīgs no konkrētās ūdenstilpes, bet klasiskās vietās sāktu meklējumus no 5 m dziļuma un pakāpeniski virzītos uz dziļumu. Arī šeit lieti noderēs eholotes, jo sapratīsiet, kādā dziļumā uzturas plēsējs. Un tad varam ilgāk apstrādāt veiksmīgāko dziļumu. Tāpat iesaku pievērst uzmanību dažādiem sēkļiem, ap tiem zandarts uzturas ļoti pastāvīgi, pārvietojoties pa kanti barības meklējumos.
Balto zivju bari. Ja izdodas atrast balto zivju barus, tad tas ir labs rādītājs, kur meklēt plēsēju. Parasti tas uzturēsies vai nu zem šāda bara, vai ap to.
Dažādas zemūdens struktūras, kā vecu tiltu balsti, akmeņu krāvumi u.tml. Ap šādiem čakārņiem zandartu atrast var vienmēr, taču jāņem vērā, ka var sanākt zaudēt kādu mānekli neveiksmīgā zacepā.
Ķeršanas taktika
Protams, ķeršanas taktika kā ziemā, tā vasarā atšķiras katram makšķerniekam, bet iesākumā ieteiktu izvēlēties aktīvu zivs meklēšanu. Es parasti izvēlos bedres kanti. Saurbju 7–10 āliņģus virzienā no sekluma uz dziļumu ar apmēram 3–5 m intervālu. Attālums starp āliņģiem ir ļoti atkarīgs no tā, cik strauja ir dziļuma izmaiņa: jo stāvāka kants, jo mazāks attālums starp āliņģiem. Attiecīgi sāku apmakšķerēt saurbtos āliņģus. Ja pirmajā sērijā izdodas atrast plēsēju, tad turpinu meklējumus tajā dziļumā, kur redzēju plēsēju. Parasti pietiek ar indikāciju, ka plēsējs izrāda interesi par manu mānekli, tam nav obligāti jārezultējas ar copi, pietiek ar svītru eholotes ekrānā. Šis ir vēl viens iemesls izmantot eholoti, jo tā padara jūsu meklējumus daudz efektīvākus un ļauj samazināt izurbto āliņģu skaitu un izmantot laiku uz ūdens maksimāli efektīvi. Ja tomēr pirmajos āliņģos neredzu indikāciju par plēsēju, pastāv divas iespējas – turpināt urbties uz dziļumu vai pavirzīties pa kanti 20–30 m un atkārtot procedūru. Dažreiz zandarts uzturas ļoti lokālās vietās, un par to, kādēļ viņš ir tieši tur, varam tikai spriedelēt. Tādēļ jārēķinās, ka meklējumos aizies ilgāks laiks. Ar laiku izstrādāsies vietas, kurās zandarts uzturas pastāvīgi, un nākamās copes jau būs vieglākas, pārbaudot konkrētus rajonus, kur iepriekš bijušas copes. Kad strādāju bez eholotes palīdzības, mēdzu izurbt ap 100 āliņģiem katrā copes reizē. Pašlaik šis skaits ir samazinājies par vismaz 50%. Ja redzu, ka kādā no āliņģiem plēsējs paceļas uz mānekli, taču cope neseko, atzīmēju sev šo āliņģi un atgriežos pie tā jau brītiņu vēlāk, ieteicams, ar citu mānekli. Šāda taktika mēdz nostrādāt un var saprast, kāda krāsa, izmērs un modelis konkrētajā dienā zandartam patīk visvairāk. Šādi pie viena āliņģa varu atgriezties vairākas reizes ar dažādiem mānekļiem. Bet neieteiktu ieciklēties uz vienu zivi, kura konkrētajā dienā negrib ēst. Šādi varat iztērēt visu copei atvēlēto laiku un tā arī zivi nepierunāt uz copi. Ieteiktu censties atrast aktīvo plēsēju, kurš uz mānekli atsauksies daudz ātrāk.
Ja uz copi dodaties ar kādu draugu, iesaku meklējumus sākt dažādās vietās. Šādi ātrāk nosegsiet lielāku platību un ātrāk sapratīsiet, kādā dziļumā un uz ko vislabāk reaģē zandarts. Tādā veidā palielināsiet iespējas, ka abi tiksiet pie labiem lomiem.
Ķert zandartus no ledus ir ļoti aizraujoši, un, kaut vai tas nav sportiskākais pretinieks, zandartam raksturīgā cope īsajā ziemas kātiņā ir kas neaprakstāms. Nekas nestāv klāt zandarta raksturīgajam BUMS! Tāpat gandarījums, ka ieguldītais laiks un darbs, meklējot šo izvairīgo plēsēju, ir beidzot atmaksājies, ka šī ir kļuvusi man par vienu no iemīļotākajām ķeršanas metodēm ziemā. Latvijā ir ļoti daudz ezeru un upju, kur var veiksmīgi ķert zandartus ziemā, tādēļ izbaudām cietā ūdens burvību un dodamies uz copi! Tiekamies pie ūdeņiem!
Piedzīvojums! Lielā Baltezera kaprīzie asari!
