Nu jau bijušais Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijas valdes loceklis un makšķernieks Kristaps Kotāns par savu saistību ar ūdeņiem stāsta, ka tā esot gēnos, jo viņš piedzimis Bolderājā, Mencu ielā, un viņa vecvectēvs Latvijas brīvvalsts laikā mājas pagalmā uzbūvējis divdesmitmetrīgu tvaikoni, kur to starplaikos starp cukurbiešu un kokmateriālu vešanu remontējis. Runājot par zivju daudzumu Latvijas ūdeņos, Kristaps atzīst, ka daudzi makšķernieki maijā brauc uz Somiju, aizmirstot, ka arī tepat – Pierīgā – labi ķeras. Protams, ne katru dienu. Galvenais ir iedziļināties un zināt, kas jādara.
Kad paņēmi rokās makšķeri un noķēri pirmo zivi?
Bērnībā, bet precīzi nepateikšu, divu vai piecu gadu vecumā. Bērnībā makšķerēju Daugavā pie Nīcgales, tas ir virs Līvāniem, kur atrodas manas vecāsmammas dzimtās mājas. Tādi zibšņi no bērnības: līdaku un asaru spiningošana velcējot un airējot. Uzmeistaroju lazdas kātu, raku tārpus un gāju ķert zivis apkārtnes dīķos. Esmu dzimis Bolderājā, Mencu ielā, un mans vecvectēvs brīvvalsts laikā bija kuģa īpašnieks, pagalmā uzbūvēja divdesmitmetrīgu tvaikoni, nodarbojās ar loģistiku, veda cukurbietes uz Jelgavu, kokmateriālus. Padomju laikā viņš bija atbildīgs par lociju Buļļupē, lika stoderes, veidoja kuģu ceļus. Vectēva ģimene savulaik atbildēja par izgriežamo tiltu pār Buļļupi. Visas vecās kuģu grāmatas un kuģu bildes joprojām atrodas Bolderājas mājā. Tāda īpaša sajūta pārņem, kuģojot pa Rīgas ūdeņiem.
Kad mācījos skolā, vasaras brīvlaikā makšķerēju sporta treniņnometnēs. Mans tēvs bija bobsleja treneris, bet bobslejā mani neņēma, sacīja, ka esmu par lēnu, lai spēlēju basketbolu.
Kristaps Kotāns
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Bet basketbolā arī ātri jāskrien…
Tur varēja izbraukt arī ar meistarību, lai gan pašam šķita, ka skrienu pietiekami ātri. Tēvs sacīja, ja mani uzņemtu bobslejistos, tā būtu lieka valsts naudas tērēšana. Ar viņu braucu uz treniņnometnēm, kopā ar bobslejistiem trenēju fizisko sagatavotību basketbolā. Pēc treniņiem copēju.
Kurš no basketbolistiem vai bobslejistiem bija labākais copmanis?
Zini, daudzi sportisti copēja, bet man visas atmiņas saistās ar tēvu kā treneri un copmani. Pat neatceros, ar ko kopā gājām copēt, jo tas notika vai nu agrā rītā, vai vēlā vakarā. Nav jau kā tagad, kad visu dienu dzīvojam pa ūdeni, toreiz pa dienu vajadzēja trenēties.
Vai copē un basketbolā pareizā metiena tehnika atšķiras?
Koordinācija noteikti svarīga, bet sporta pieredze palīdz makšķerēšanas sportā. Sacensībās tev ir vismaz sešas stundas laika, jāizlemj, vai brauksi pa labi vai pa kreisi. Lēmumi jāpieņem ātri, jo sešas stundas paskrien vienā mirklī un pareizi lēmumi ir svarīgi. Līdzīgi kā basketbolā vai jebkurā komandas sporta veidā. Mans pārinieks Gustavs Plūme daudzus gadus spēlē florbolu, arī komandas cilvēks, saprotamies no pusvārda. Jo nemakšķerē jau viens – ir komanda, otra laiva, ar ko jāsadarbojas. Daudzi bijušie sportisti ir makšķerēšanas sportā, jo šeit var atgūt sajūtas, kādas radās sportojot. Tas daudziem liek nostāties uz starta līnijas. Galva pēc sacensībām kūp.
Vai makšķerēšanas sportā iespējams atpūsties?
Var, jo tad atpūtini prātu. Sacensību laikā nekas cits, izņemot makšķerēšanu, man neeksistē, un svētdienas vakarā jūtos brīvs. Pirmdienas rītā saproti, ka divas dienas ne par ko citu kā makšķerēšanu neesi domājis. Protams, aizskriet uz vakara copi ir viens, bet ikdienas copei varbūt neatradīšu laiku 20 dienas pēc kārtas trenēties Ķīšezerā vai Alūksnē. Sporta dēļ visu pārējo atlieku malā. Treniņos arī var atpūsties, lai gan patiesībā tas ir smags darbs, bet tu motivē sevi trenēties, būt uz ūdens.
Kā esi attīstījies kā makšķernieks?
Nodarbojoties ar sporta makšķerēšanu, informācijas ienāk daudz vairāk, kas palīdz arī ikdienas copē. Kādreiz, kad vienkārši copēju, daudzas lietas šķita… Piemēram, kāds stāsta, ka maijā ķer uz noteikta veida mānekļa. Liekas, ka viss skaidrs, un jūlijā centies noķert zivi ar tādu pašu mānekli, nezinot, ka apstākļi mainījušies. Sporta makšķerēšanā informācijas daudzums, ko iegūsti, ir nesalīdzināms ar to, ko saņem ikdienas copē, kur tas prasītu gadus vai pat gadu desmitus. Pats sāku ar makšķerēšanas sporta tiesāšanu, trīs gadus kā tiesnesis sēdēju sportistu laivās, vēroju, runāju ar viņiem un mācījos. Tas bija kā ekspreszināšanu kurss laivās pie labākajiem makšķerniekiem.
Kāds no tiem, kuru esi tiesājis, tagad nav tavs konkurents?
Pirmo reizi, kad tiesāju, sēdēju Salmo komandas laivā pie Gustava Plūmes, kurš tagad ir mans komandas biedrs. Atceros kā tagad, Burtniekā bija fantastiska cope. Līdakas tika ķertas ezerā saaugušajā zālē, ķērās cita pēc citas. Neko tādu dzīvē nebiju redzējis. Ar Gustavu kļuvām labi draugi, līdz sapratu, ka jāsāk pašam startēt, ka ne ar ko sliktāks par pārējiem neesmu.
Savas pirmās sacensības noteikti atceries.
Tās notika Rušonā, Latvijas čempionātā. Tikām desmitniekā. Startēju kopā ar Andri Bērziņu, labu draugu un Somijas copes biedru.
Kas tev kā makšķerēšanas sporta pārstāvim varētu būt sakāms tiem, kuri baidās startēt sacensībās?
Noteikti jāmēģina, jo būsiet pārsteigti, ka ķerat labāk nekā daudzi citi sportisti. Vienkārši jāuzdrošinās un jāriskē. Ja kārojas izbaudīt sacensību sajūtas un emocijas, tad jānāk sportā. Ja gribas mierīgi copēt, nerādīt savas prasmes un slēpties tumsā zem tilta, arī tā var darīt. Makšķerēšanas sportā jāgatavojas tam, ka pozitīvu emociju būs daudz, vilšanās arī, un pazudīs visi jūsu noslēpumi, jo apkārtējie arī redzēs, ko darāt, redzēs jūsu vietas. Ja jums būs sponsori, arī viņi būs priecīgi, ka jūs kāds filmē, no jums mācīsies, bet tāda ir mūsu misija – izglītot jauno paaudzi, nodot tālāk zināšanas, popularizēt saudzīgu attieksmi pret dzīvajām radībām, dabu, jo daudzi makšķernieki joprojām grēko, nesaudzīgi atbrīvojot zivis no āķiem, liekot tās laivā uz karstas grīdas. Par dabas resursiem jārūpējas, un makšķerēšanas sports to brīnišķīgi parāda.
Nesen runāju ar kādu veģetārieti, kurš rauca uzacis, kad izdzirdēja pieminam makšķerēšanu, domājot, ka makšķernieki to vien dara, kā galina nost zivis.
Tas ir sensitīvs jautājums, tāpēc mēs pēc iespējas mazāk mēģinām darīt pāri zivij, to saudzīgi atbrīvojam, rūpējamies par dabas resursiem. Ikdienas copē ir citādāk. Protams, zivis ir jāēd, to nevar noliegt, bet tas nav saistīts ar sportu. Jo pēc sacensībām braucam ikdienas copē, noķeram vienu zivi, pabarojam bērnus un ģimeni, nevis pērkam veikalā pelmeņus. Es sezonas laikā paņemu ļoti maz zivju. Jāatceras, ka sports nav rūpnieciskā zveja un tā nav arī sēņošana, jo daudzi nejūt atšķirību starp sēņošanu un makšķerēšanu, tiem liekas, ka ejam mežā, griežam gailenes un nākamajā dienā saaugs jaunas. Nē, zivis nav sēnes.
Kur tev pašam vislabāk patīk makšķerēt? Jeb esi jau tādā līmenī, ka uz makšķerēšanu skaties citādāk?
Nav jau nekāds līmenis, ir daudzi tiešām augsta līmeņa copmaņi, kuri gan nav sportā, bet no kuriem cenšos mācīties. Zināšanas, saikne ar dabu vēl jāattīsta. Varbūt pusaudža gados šo saikni esmu pazaudējis un tagad cenšos atkal savienoties ar bērnību, atgriezties tajā sajūtā. Man patīk maijā Burtniekā ķert līdakas klasiskajā veidā, patīk ar modernajām tehnoloģijām pasēdēt, pagrozīt devēju, paskatīties ekrānā, ko zivis dara. Nenoliegšu, ka sākumā bija interesantāk nekā tagad, kad informācija ar gadiem uzkrāta. Man patīk uz Somiju braukt makšķerēt, ar draugu kompāniju braucam divas reizes gadā, pavasarī un rudenī, astoņus gadus pēc kārtas. Daba, zivis, atslēgšanās no apkārtējās pasaules. Šobrīd man patīk izaicinājumi un jaunas lietas. Pērn ar Mārtiņu Balodi bijām Holandē sacensībās, jauna informācija, atšķirīgas copes metodes, zivju reakcija citādāka.
Kā tur zivis citādāk reaģē?
Latvijā starp ūdenszālēm, klasiskajās līdaku vietās, ar rotiņu zandartus neķer. Zivis ir lielākas, to ir vairāk, ir citādāk nekā Somijā. Jaunās lietas ir tās, kas aizrauj. Izzināšanas un ekspedīcijas gars. Ja man tagad pateiktu, ka rīt jābrauc uz Rumāniju makšķerēt, un man nebūtu ne jausmas, vai tur vispār ir kur makšķerēt, es teiktu, ka braucam, mēģinām. Uz jebkuru valsti, ko nosauksi, būšu par. Saprast, kā tur jāķer zivis, tas ir interesanti. Jo, teikšu godīgi, braukt Rīgā makšķerēt pirms pieciem gadiem bija interesantāk nekā šobrīd. Jo šķiet, ka daudz ko zini, neko jaunu neatklāj. Tu brauc uz pazīstamām vietām un zini, kas ķersies jūnijā, kas jūlijā, visi cikli atkārtojas samērā līdzīgi, nekā daudz jauna neatklāj.
Var jau braukt uz tādu vietu, par kuru vispār neko nezini, vai tur ķersies.
Ja tur esmu bijis, šo vietu galvā redzu, iztēlojos 3D bildi, zinu katru kanti, katru bedri, visas dziļuma maiņas. Par zivīm varbūt nezinu, vai tās tur ir vai nav, bet cik ilgi vienā kalnā kāpsi? Everestā arī katru gadu nekāpj.
Kā domā, vai Skandināvijā zivju resurss ir tik bagātīgs tāpēc, ka tas ir mērķtiecīgs darbs, vai vienkārši tur daba tāda?
Tas ir ļoti sarežģīts un diskutējams jautājums. Neesmu zinātnieks, bet manas sajūtas saka, ka mums varētu būt līdzīgi, taču dabas resurss ir noplicināts.
Ar tīkliem?
Somijā arī veikalos var nopirkt tīklus, un katram, kam ir māja pie ūdens, ir tiesības izlikt 30 metru tīklu un noķert zivis pašpatēriņam. Bet tur neviens tīklu netur visu gadu ūdenī. Noķer zivis, izņem tīklu un noliek līdz nākamajai reizei. Latvijā, ja atļautu, tīkli stāvētu ūdenī cauru gadu.
Tas aiz nabadzības vai kādas ģenētiskas negausības?
Es domāju, ka Latvijā zivju ķeršana vairāk pilda sociālo funkciju, tāpēc pie mums spiediens uz zivju resursiem ir liels. Uzskatu, ka iekšzemes ūdeņos rūpnieciskā zveja būtu jāaizliedz, izņemot dažas upes, kur varētu likt nēģu tačus. Jo bez murdiem un tīkliem iekšzemes ūdeņos varētu iztikt. Mums ir akvakultūra, kurai pieejams liels finansējums no Eiropas Savienības. Tāpēc zveja publiskajos iekšzemes ūdeņos nav godīga spēle pret tiem cilvēkiem, kas audzē zivis dīķos, iegulda lielu naudu.
Pagaidām manā rīcībā nav pētījumu, bet, spriežot pēc informācijas par citām pasaules valstīm, ir pierādīts, ka pienesums no tūrisma, rekreācijas, ir krietni lielāks. Rīgā mūs glābj jūra, no kurienes ienāk zivis, bet zivju resursam vajadzētu būt lielākam. Attiecīgi cilvēki makšķerētu vairāk, vairāk dzīvotu viesu namos, vairāk tērētu naudu un vairāk uzturētos brīvā dabā, un pašvaldībām no makšķerniekiem būtu daudz lielāki ienākumi nekā no rūpnieciskās zvejas. Ja paskatāmies, cik rūpnieciskā zveja nomaksā nodokļos, kāda šajā nozarē ir vidējā alga, domāju, ka skaitļi būtu pārsteidzoši pretstatā tam, ko makšķernieks vai atpūtnieks tērē, braucot uz Alūksnes vai Burtnieku ezeru.
Kur rodas vēlme katru noķerto zivi likt maisā un nest mājās? “Ķeram lielo!” #12 epizode
Makšķerēšanas sportā pienesums ir milzīgs. Viena laivas komanda sacensībām iztērē vidēji 1000 eiro. Dzīvošana, degviela, ēšana, jo makšķernieki jau nebrauc tikai uz sacensību dienām, bet vismaz desmit dienas pirms tam dzīvo uz vietas, īpaši nesezonā, jo mums vislabākais laiks makšķerēšanai ir maijā, jūnija sākumā, kad viesu nami un kempingi vēl tukši. Augustā, kad beidzas atpūtnieku sezona, makšķernieki sarosās. Pērn biedrības Usmas krasts pārstāvji sacīja, ka Usmas kempingi septembrī, Latvijas čempionāta laikā, bija pilni ar makšķerniekiem.
Klau, bet kādi ir tavi personiskie stāsti uz ūdens?
Visas tās sajūtas, kas gūtas, ar draugiem pavadot laiku copē Somijā un Rīgā, cope ar bērniem. Pērn mūsu federācija pirmo reizi rīkoja sacensības spiningošanā no laivām bērniem un jauniešiem. Pieaugušais laivā pie stūres pieskatīja divus bērnus, kuri no laivas ķēra zivis. Emocijas bija neaizmirstamas, azarts, jo augustā Ķīšezerā un Daugavā ķērās asari, bērniem bija ko darīt. Septiņas stundas neviens neapsēdās un nepieskārās telefonam, fokuss tikai uz makšķerēšanu, onlainā varēja sekot līdzi rezultātiem. Sen nebiju redzējis bērnos tādu azartu, jo ikdienas cope tā neaizrauj kā sports.
Makšķerēšanas sporta federācijā citu disciplīnu biedri nebija pozitīvi greizsirdīgi?
Bija gan. Mums ir tāda priekšrocība, ka makšķerēšana no laivas aizrauj vairāk, jo ātrums, dzinēju rūkoņa, kaut kas tur ir. Taču bērniem patīk arī ar pludiņu ķert zivis.
Nesen, pārlasot pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā izdoto literatūru par makšķerēšanu, pamanīju tādu domu gājienu, ka mēs te ar vienkāršiem un, galvenais, lētiem rīkiem ķeram ne sliktāk kā “kungi ar smalkiem un dārgiem”.
Var ķert ar lētām lietām, pēdējās sacensībās lielāko daļu zivju saķērām ar parastu rotiņu. Varēja būt jebkura aukla, jebkurš kāts, tikai jābūt pareizā laikā un pareizā vietā. Mēs jau varam runāt pa vecu telefonu, bet nez kāpēc visi pērk tos jaunos. Zinu, ka ir cilvēki, kuri principiāli ķer zivis tikai ar Ņevas spolēm un neko citu neizmanto, ļoti rezultatīvi ķer, tur ir daudz ko mācīties. Bet gribas, lai spole nešņerkst un gludi griežas. Labas lietas cilvēkiem patīk. Varu pateikt par makšķerēšanas sportu, ka tajā varbūt daudzas lietas ir pārmērīgas, bet tad es vairs nevaru novelt vainu uz ko citu, tikai uz sevi, man vairs nav attaisnojuma, ka laiva pārāk lēna, ka elektronikas par maz, ka kāts un spole ne tāda. Kad esi nonācis līdz tādam līmenim un tev neķeras, tad vari vainot tikai sevi. Tas ļauj mierīgāk gulēt naktīs.
Naktīs bieži sanāk atcerēties arī tās zivis, kas nav noķertas?
Tās paliek atmiņā no sacensībām. Kad noraujas svarīgas zivis. Bet šādas kļūdas un zivju pazaudēšana ir vajadzīga, jo nākamreiz šādu kļūdu vairs neatkārtosi. Mācās jau tikai no savām kļūdām. Pēdējos mačos Ķīšezerā finišējām ar viduvēju rezultātu. Līdz mača beigām bija palikusi stunda, sacēlās vējš, bijām vietā, par kuru zinājām, ka tur ir liela līdaka. Pārinieks nolēma riskēt un paņēma lielo gumijas mānekli. Trešajā metienā pieteicās lielā līdaka. Redzu, ka viss ir labi, zivs liela, bet iepriekšējā vakarā, tīrot spoli, viņš bija atgriezis līdz galam bremzi. Vilka lielo zivi, bet līdaka atvēra muti un no tās izlaida savirpinātu mānekli tenisa bumbiņas lielumā… Loģiski, pazaudēt tāda izmēra zivi bija ļoti sāpīgi, jo tā no viduvēja rezultāta tabulā mūs paceltu krietni uz augšu. Skaidrs, ka šādu kļūdu viņš vairs neatkārtos. Tās visas kļūdas un zaudētās zivis palīdz nepieļaut līdzīgas kļūdas vēlreiz. Ikdienas copē pazaudēt zivi nav tik sāpīgi kā sacensībās, bet tāpēc jau tas ir interesanti. Sākumā sportā pēc pazaudētajām zivīm kādu mēnesi tā vēl sēdēja prātā, atcerējos, kas tika darīts nepareizi. Bet nav tik traki, jo vairāk makšķerē, jo vieglāk pazaudēt zivi.
Iepriekšējā numurā intervējamais teica: ja negrib zaudēt makšķerēšanas prieku Latvijā, nevajag braukt uz Somiju.
Latvijā arī zivis var ķert, tikai jāzina, kur un kad. Maijā noteikti ieteiktu braukt uz Burtnieku, tur tagad ķeras tāpat kā Somijā, varbūt vidējais zivju izmērs nebūs tik liels, bet kvantitāte būs. Taču tas brīdis nav garš. Ir gadi, kad cope ir klusāka, bet kopumā maija beigās cope ir ļoti laba.
Bet tie attaisnojumi, ka pērn neķērās, jo bija kaut kāds jocīgas pozīcijas Saules gads, tas ar laiku atspēkojas?
Ir dīvaini gadi, kad nevar saprast, kāpēc tā, acīmredzot ir kaut kādi cikli, kad ir labāk un sliktāk, neviens gads nav vienāds. Ar ko tas saistīts, nemācēšu teikt.
Kāds tavs iespaids par šo gadu?
Es domāju, ka viss ir labi, nekādu lielu anomāliju nav. Maijā esam ķēruši līdakas, asarus, zandartus vēl neaiztiekam. Pierīgas ezeros līdaku ir daudz, to pierādīja treniņi, kad tās ļoti labi ķērās, pat bija pārsteigums, ka nevajag braukt uz Burtnieku vai Alūksni. Daudzi maijā brauc uz Somiju, aizmirstot, ka arī tepat, Rīgā, labi ķeras. Protams, ne katru dienu, ko pierādīja sacensības, jo treniņos aktivitāte bija laba, bet, mainoties laikapstākļiem, iestājoties bezvējam un saulei, zivs kļuva mierīgāka, negribēja skriet pakaļ māneklim. Jāsaprot, ka arī Somijā ir tukšās dienas. Galvenais ir iedziļināties un zināt, kas jādara.
Labākās copes vietas Latvijā zina ungāri un poļi? “Ķeram lielo!” #22 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
