Kas ir nārsts? Kā tas notiek dažādām zivīm? Domāju, tie ir jautājumi, kas neatstāj mierā nevienu makšķernieku vai dabas mīļotāju.
Zivju nārsts ir īpašs periods ūdensdzīvnieku dzīvē. Nārsts ir saistīts ar to, ka rezervuārā ir labvēlīgi apstākļi, kuriem zivis ir pielāgojušās.
Lielākā daļa zivju nārsta ir atkarīga no ūdens temperatūras. Katrai zivju sugai ir savi temperatūras ierobežojumi, kas labvēlīgi ietekmē nārstu. Ja ūdens temperatūra pārsniedz šīs robežas, zivju nārsts var nenotikt vispār vai notiek daļēji.
Gan ikri, gan zivju mazuļi, kas no tiem izšķiļas, ir ļoti jutīgi pret kar- stumu un aukstumu, krasu temperatūras izmaiņu dēļ zivju ikri var ātri aiziet bojā. No tā var secināt, ka lielākajai daļai zivju nārsts notiek to nārsta sezonā, kad ūdens temperatūra ir vislabvēlīgākā attiecīgai zivju sugai, lai vairotos.
Nārsta laiks
Lielākajai daļai mūsu saldūdens zivju nārsts notiek no agra pavasara līdz pat vasaras sākumam. Agrā pavasarī, parasti no marta vidus līdz pat aprīļa beigām, noris līdaku nārsts. No maija vidus līdz beigām nār- sto asari un ālanti. No maija beigām līdz jūlija sākumam noris brekšu, raudu, kā arī zandartu nārsts. Vēlā pavasarī un vasaras sākumā nārsto karpas, brekši, karūsas, līņi un citas zivis.
Foreļu un lašu nārsts notiek vēlā rudenī un ziemas sākumā. Un jan- vāra aukstākajā laikā zem ledus nārsto vēdzeles, aukstumu mīlošākās Latvijas zivis.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Nārsta vietas
Katra zivju suga nārstam pulcējas īpašās vietās, ko ihtiologi dēvē par nārsta vietām.
Līdaku, karpu, brekšu, zandartu, pliču, ruduļu, ālantu un citu zivju nārsts galvenokārt notiek palienēs, zālainos sēkļos. Salates un sapali nārsto lielā straumē. Ķīšu, grunduļu un vēdzeļu nārsts notiek uz smil- šainas vai akmeņainas gultnes.
Eiropas upju zušu nārsta vieta ir Sargasu jūra, ko ieskauj dažādu straumju loki. Eiropas zuši šeit ierodas, lai nārstotu tieši šīs jūras dzīlēs, un pēc nārsta tie aiziet bojā. Neskatoties ne uz ko, zušu nārsta procesu dabā līdz šim neviens nav redzējis. Pastāv uzskats, ka nārsts notiek 400 m dziļumā, kur ūdens temperatūra ir apmēram 16–17 °C robežās, turklāt ūdens ir sāļš, tas satur 37 g sāls uz litru ūdens. No ikriem izšķiļas kāpuri, kurus zinātnieki dēvē par leptocefāliem, to vidējais garums ir 75 mm, tie paceļas ūdens virspusē un sāk pasīvu migrāciju uz Eiropas krastiem, zināmā mērā pateicoties Golfa straumei. Ceļā šie kāpuri pavada no sešiem mēnešiem līdz pat gadam (pēc citiem informācijas avotiem, pat 2,5–3 gadus). Šajā laikā leptocefāli pārvēršas par 6–8 cm gariem stikla jeb caurspīdīgiem zušiem, kas lēnām dodas uz upju augš- tecēm. Zutēni aug, zaudē caurspīdīgumu un iegūst upju zušu krāsu. Nodzīvojuši upēs piecus līdz 25 gadus, zuši sāk atgriešanos uz jūru.
Nārsta īpatnības
Lielākā daļa zivju nārsta laikā nērš ikrus. Mātītes iznērš ikrus ūdenī, uz gultnes vai uz augiem, bet zivju tēviņi tajā pašā laikā aplaista tos ar pieņiem jeb sēklu šķidrumu. Tā rezultātā zivju ikri tiek apaugļoti.
Auglība, t.i., ikru skaits, ko iznērš viena mātīte, dažādām sugām ir atšķirīgs. Piemēram, karpu mātīte nārstam iznērš līdz trim miljoniem ikru, bet samu mātīte, kuras svars ir 25 kg, spēj iznērst ap 30 000 ikru. Kāds ir iemesls, kāpēc dažas zivju sugas spēj iznērst vairākus miljonus ikru, bet citas tikai dažus simtus?
Piemēram, ālanti dzimumgatavību sasniedz 4.–5. dzīves gadā, kad zivtiņas sasniegušas aptuveni 250 gramu svaru. Nārsts noris ļoti agri, kad ūdens temperatūra ir sasniegusi 5–7 °C, kas Latvijā parasti ir marta beigās vai aprīļa sākumā. Vienreizējais nārsts beidzas diezgan ātri, 2–3 diennakšu laikā, tomēr krasas ūdens temperatūras izmaiņas var šo procesu būtiski palēnināt. Nārsto ālanti vietās, kur ir nelīdzena gultne, dažādi zemūdens šķēršļi. Ālantu nārsts galvenokārt notiek vakaros vai no rīta, iestājoties nedaudz siltākam laikam, tas var turpināties arī naktī. Vienmēr tik uzmanīgie ālanti, šķiet, zaudē galvu, nārsta laikā spēlējas, tie izlec no ūdens, uzturas pie pašas ūdens virsmas. To iznērstie ikri piestiprinās pie akmeņiem vai ūdensaugiem, ievērojamu to daļu aiznes arī straume vai apēd citas zivis. Ālantu ikri ir dzeltenīgā krāsā, tos ir grūti atšķirt no citu karpu zivju ikriem.
Latvijā gandrīz visu zivju ikru apaugļošana ir ārēja (izņemot lučus). Tāpēc gan ikri, gan zivju kāpuri, kas izšķilsies pēc apmēram divām nedēļām pēc nārsta, dabā saskaras ar daudzām briesmām. Ievērojams daudzums ikru netiek apaugļoti, jo trūkst nepieciešamo apstākļu zivju nārstam. Daļu ikru aiznes straume, citus apēd zivis, abinieki, putni, kukaiņi, kā arī citi dzīvnieki.
Daudzajos ihtiologu eksperimentos noskaidrots, ka, piemēram, no karpu mātītes iznērstajiem ikriem 97% mazuļu nesasniedz pat trīs gadu vecumu, bet 93% zivju iet bojā pirmo 7–10 dienu laikā uzreiz pēc nārsta. Tas izskaidrojams ar to, ka zivis agrīnajā dzīves periodā, tāpat kā citi dzīvnieki, ir visneaizsargātākās. Tiek lēsts, ka dažām zivīm tikai viens indivīds no tūkstoš mazuļiem kļūst par pieaugušo.
Rūpes par pēcnācējiem
Latvijā tikai divas zivju sugas, kas pēc nārsta izrāda rūpes par pēc- nācējiem, ir stagari un sami. Pirms nārsta stagaru tēviņš uzbūvē ligzdu, bet pēc nārsta tas dzen prom mātīti un arī citas zivis, bet ikrus un zivju kāpurus apskalo ar svaigu ūdeni. Ļoti interesants aprūpes fakts saistīts ar samiem. Pirms nārsta samu mātīte ar priekšējām spurām izrok gultnē ligzdu. Pēc nārsta samu tēviņš apsargā ligzdu, līdz no ikriem izšķiļas kāpuri. Uzreiz pēc nārsta mātīte aizpeld, viņu vairs neinteresē pēcnācēju liktenis, bet visas rūpes uzņemas tēviņš. Viņš gandrīz pastāvīgi atrodas pie ligzdas un nodarbojas ar ikru aizsardzību, kā arī pastāvīgi “ienes” ligzdā svaigu ūdeni, kas piesātināts ar skābekli un ļoti nepieciešams pēcnācēju attīstībai. Pēc 10 dienām parādās mazuļi, tie ir aptuveni 6–8 milimetrus gari un ļoti līdzīgi kurkuļiem. Pēc izšķilšanās tie piestiprinās pie ligzdas sieniņām un atrodas šādā stāvoklī vēl apmēram pusotru nedēļu, barojoties no dzeltenuma maisiņa, bet tad jau izrāda interesi par sīkajiem vēžveidīgajiem.
Visas pārējās Latvijas zivis par pēcnācējiem neizrāda nekādu interesi. Turklāt vienai zivju sugai ikri nobriest pilnībā un nārsts turpinās pavisam īsu laika periodu, savukārt citām ikri nobriest un tiek iznērsti atsevišķās, bet nelielās porcijās. Vienā reizē visus ikrus iznērš līdakas, asari, stores. Porciju nārsts notiek karpām, brekšiem, karūsām, savukārt līņi ikrus nērš 2–3 porcijās.
Brekši nārstot sāk agri no rīta, vēl pirms saullēkta, bet turpinās nārsts gandrīz līdz dienas vidum. Zivis vispirms peld pa ūdenskrātuvi, meklējot atbilstošu nārsta vietu. Tad tās sāk peldēt pa apli, kura diametrs vairs ir tikai 4–8 metri, un interesanti, ka brekšu tēviņi uzturas pie mātītēm, precīzāk sakot – seko savas dzimtas mātītēm. Apļveida kustībās zivis sit ūdeni ar asti, izkaisot ikrus uz augu substrāta, un uzreiz apaugļo tos.
Pēc aktīvajām kustībām nāk arī atpūtas periods. Pēc neilga laika zivis nārsta kustības atkārto.
Vīķes nārstu sāk divu gadu vecumā, bet to vidējais mūža ilgums ir aptuveni astoņi gadi. Kad ūdens temperatūra kļūst nārstam pieņe- mama, aptuveni 10 grādi vai augstāka, zivju bari migrē uz piemērotāko nārsta vietu. Mātītes spēj iznērst diezgan daudz ikru, to skaits var sasniegt pat 11 000.
Visbiežāk ikri tiek iznērsti seklā ūdenī, ko silda saule un kur gultne ir dūņaina. Nārsts galvenokārt notiek pie ūdens veģetācijas, bet tas var notikt arī uz akmeņiem vai piekrastes koku saknēm. Tēviņi sāk apaugļot ikrus. Tā ir maza, bet ļoti lipīga ikru masa, kurai ir dzeltena nokrāsa, tie uzreiz pieķeras akmeņiem un augiem.
Kopumā viss nārsta periods var ilgt tikai četras dienas, process tiek aktivizēts tikai dienas laikā, saules gaismā, tas pilnībā apstājas, iestājoties krēslai.
Iepriekš minētie piemēri pierāda, ka katras sugas zivju nārsts ir uni- kāls dabas process. Pat vienai zivju sugai dažādās ūdenskrātuvēs nārsts var atšķirties. Diemžēl daudzu zivju nārsts vēl nav pienācīgi izpētīts.
Kāda veida zivju nārstam ir priekšrocības: vienreizējam vai ikru nēršanai vairākās porcijās?
Zivju nārsts ir cieši saistīts ar apkārtējo vidi, tieši tā veicina sugas vairošanos. Zivju sugām, kas ikrus nērš vairākās porcijās, ir dažas priekš- rocības salīdzinājumā ar visus ikrus uzreiz nērsošajām zivīm. Zivīm, kas nārsto porcijās, pasliktinoties laika apstākļiem, ne visi ikri aiziet bojā, kā arī tiek samazināta zivju mazuļu koncentrācija zivju nārsta vietās, kas veicina labāku apgādi ar barības organismiem. Tajā pašā laikā zivju mazuļi labāk izvairās no plēsējiem.
Zivis sasniedz dzimumgatavību dažādos vecumos. Lielākā daļa saldūdens zivju pirmo reizi nārsto, sasniedzot trīs vai pat četru gadu vecumu, bet, protams, ir zivis, kas nārsto uzreiz nākamajā gadā pēc izšķilšanās. Ļoti interesants šķiet fakts, ka beluga nārstot sāk, sasniedzot tikai 14–16 gadu vecumu, tiesa, Latvijā šo zivju nav, vismaz man par to esamību nav informācijas.
Pirms nārsta dažām sugām mainās arī zivju izskats, piemēram, raudu tēviņu zvīņas kļūst raupjas. Daudzas zivis pirms vairošanās veic tā sauktās nārsta migrācijas (vimbas, laši). Tas ir saistīts ar to, ka katra zivju suga ir pielāgojusies nārstam noteiktos apstākļos, kādu nav barošanās vietās jeb pastāvīgās apmešanās vietās.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
